Privāttiesību raksturojums

Ievads

Privātās tiesības (ius privatum) regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem. Personas saskaņo savu gribu un brīvi izvēlās attiecību saturu, formu un realizācijas veidus. Privātajās tiesībās pamatprincips ir – atļauts ir viss, kas nav aizliegts likumos. Privāto tiesību galvenais uzdevums ir veidot brīvas un nesaspiestas attiecības starp indivīdiem, kur neviens nav pakļauts otram un šīs attiecības var veidot pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot likumu.

Liela būtiska nozīme ir publisko un privāto tiesību sadalei. Tiesību klasifikācijas galvenais uzdevums ir palīdzēt atšķirt principus uz kuriem ba

a
alstās atsevišķas tiesību nozares. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar personas brīvības un ierobežošanas attiecības. Publiskās un privātās tiesības atšķiras pēc tiesību veida un pēc attiecībās paustās intereses. Publiskajās tiesībās attiecības veidojas vertikāli (nevienlīdzīgas attiecības) – valsts un privātpersona. Turklāt privātajās tiesībās attiecības veidojas horizontāli – subjekts ↔ subjekts.

Lai gan nozīmīga ir jebkura tiesību nozare, tieši privāttiesības jeb civiltiesības uzskatāmas par to nozari, kas visizšķirošākajā veidā ietekmē un noteic tiesību būtību. Tāpēc viens no svarīgākajiem juristu saimes uzdevumiem ir izkopt un attīstīt ci
i
iviltiesību teoriju un praksi mūsu valstī, balstoties gan uz Latvijas pašas sasniegumiem tiesību jomā, gan uz ārvalstu pieredzi.1

Privāttiesības iedala vairākās nozarēs: Darba tiesības, sociālās tiesības, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, bērnu tiesības, lietu tiesības, saistību tiesības, sieviešu tiesības u.c. nozarēs.

Šajā darbā ti
i
iks aplūkotas un analizētas ģimenes tiesības, mantojuma tiesības un saistību tiesības.

1.Ģimenes tiesības

1.1.Saderināšanās

a)Laulības plašākā nozīmē aptver ne tikai laulības, bet arī saderināšanās institūtu, kas regulēt CL 26. – 31. p. Un kas ir uzskatāms par nodomātās laulības fakultatīvu sākumstadiju, jo līgavaiņa un līgavas iepriekšējā saderināšanās nav obligāts priekšnoteikums laulības noslēgšanai viņu starpā.

Atbilstoši CL 26. p. 1. d. Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.2

Saderināšanās institūta aizsākumi meklējami jau romiešu tiesībās. Klasiskajā periodā saderināšanos (sponsalia) ar līgavaiņa (sponsus) un līgavas (sponsa) piekrišanu slēdza viņu ģimenes tēvi (paterfamilias). Attiecībā uz sponsalia netika prasīta īpaša forma, taču bija nepieciešams, lai saderināmie nebūtu jaunāki par septiņiem gadiem un lai viņu starpā būtu pieejama laulība.

Postklasiskajā periodā kristiānisma un līgavas pirkšanas semītiskās tradīcijas iespaidā saderināšanās ie

e
eguva saistības raksturu un tās noslēgšana bija apvienota ar rokasnaudas došanu (arra sponsalicia)

Viduslaikos ar sponsalia saprata sastībtiesisku līgumu starp līgavaini un līgavas ģimeni, kas nodibināja līgavaiņa pienākumu maksāt līgavas cenu pret līgavas došanu viņam. Kanoniskās tiesības paredzēja saderināto tiesību tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu.

Saderināšanās institūts mūsdienu izpratnē lielākajā daļā Eiropas valstu civiltiesībās nostiprinājās 20. gs. sākumā, principiāli atgriežoties pie saderināšanās izpratnes, kāda bija romiešu klasiskajās un daļēji arī postklasiskajās tiesībās. Šajā ziņā spilgts paraugs ir Vācijas 1896.g. Civilkodekss un Šveices 1907.g. Ci
i
ivilkodekss.

b) Ņemot vērā saderināšanās institūta vēsturisko attīstību un mūsdienu pamatnostādnes, saderināšanās juridiskais raksturs ir strīdīgs, jo, no vienas puses, likumā noliegta saderināto tiesība tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu un līgumsoda spēkā esamība, bet, no otras puses, – likumā noteiktajos gadījumos paredzēts pienākums atdot dāvanas (sk. CL 27.p.):

„Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesība atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt.”2

Un vainīgā saderinātā pienākums ir atlīdzināt zaudējumus, šeit izpaužas kā romiešu, tā arī viduslaiku tiesību iespaids.

Atbilstoši tradicionālajam viedoklim saderināšanās ir līgums jeb divu personu savstarpējs, ar vienošanos pamatots gribas izteikums,2 kas nodibina saderināto savstarpēju tiesisku pienākumu nākotnē noslēgt laulību.

Saskaņā ar t.s. faktisko attiecību teoriju saderināšanās ir sociālās dzīves parādība un tā tiek nodibināta, pamatojoties uz saderināto saskanīgu gribas izteikumu, kas ir uzskatāms nevis par tiesisku darījumu civiltiesiskā izpratnē, bet gan par tīri sociālu līgumu.

Mūsdienu izpratnē savstarpējs solījums savienoties laulībā nerada saderināto juridisku pienākumu noslēgt laulību. Saderināšanās tiesiskās sekas ir saistītas ar saderināto savstarpējās uzticības aizsardzību.

c)Saderināšanās noslēgšanai nepieciešams abu pretējā dzimuma saderināmo uz vienu un to pašu mērķi vērsts savstarpējs solījums nākotnē noslēgt laulību, kuram jābūt izteiktam skaidri un nepārprotami.3 Likums neparedz īpašu saderināšanās formu, tāpēc tā ir atkarīga no saderināto ieskata (sk. CL 1473.p.):

„Tiesiska darījuma forma atkarājas no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.”2 resp. viņi var noslēgt saderināšanos notariālā kārtībā, apmierināties ar mutisku vienošanos vai sastādīt rakstveida aktu, saderināties liecinieku klātbūtnē utt. Izteikta griba, piem., apmainīšanās ar gredzeniem, ir pietiekama saderināšanās noslēgšanai, ciktāl no šāda gribas izteikuma var droši secināt viņu savstarpēju solījumu nākotnē noslēgt laulību.

Sasniedzot savu mērķi, saderināšanās izbeidzas ar laulības noslēgšanu. Pārējos gadījumos saderināšanās izbeidzas ar:

1) viena saderinātā nāvi vai jebkāda cita apstākļa dēļ, kas padara nodomātās laulības noslēgšanu par juridiski neiespējamu

2) abu saderināto savstarpēju vienošanos par saderināšanās atcelšanu

3) viena saderinātā vienpusēju atkāpšanos, turklāt viņa griba vienpusēji atkāpties no saderināšanās var būt izteikta gan noteikti, gan konkludenti, piem., noslēdzot saderināšanos ar citu personu.

Ja saderināšanos izbeidz, to atceļot ar savstarpēju vienošanos vai arī vienpusēji atkāpjoties, abu saderināto mantiskais stāvoklis, kas zināmā mērā ticis pārgrozīts sakarā ar saderināšanās esamību, pastāvot noteiktiem priekšnoteikumiem, ir atjaunojams iepriekšējā stāvoklī.

d) CL 27.p. paredzētais pienākums atdot dāvanas pēc vispārīgā principa attiecas uz abiem saderinātajiem un šī pienākuma priekšmets ir visa manta, ko vienam saderinātajam dāvājis otrs saderinātais, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Formulējums „sakarā ar nodomāto laulību” norāda uz to, ka pienākums atdot dāvanas apspriežams atbilstoši CL noteikumiem par nākoša notikuma izredzē izpildītā atprasījumu, kura mērķis ir novērst apdāvinātā saderinātā netaisnu iedzīvošanos.

Tiesības atprasīt dāvanas ir personiska, tāpēc tā nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem. Izņēmuma kārtā mantinieki var turpināt vienīgi mirušā dāvinātāja celto prasību, kas celta pēc saderināšanās izbeigšanās.

Saskaņā ar CL 2385.p. pienākuma atdot dāvanas apmērs nosakāms, ievērojot CL 2376. – 2380.p. noteikumus, kas zināmā mērā ierobežo CL 27.p. ietverto norādi par „visas dāvinātās mantas” atdošanu.

Atbilstoši CL 27.p.2.d. pienākums atdot dāvanas atkrīt, ja laulība netiek noslēgta tāpēc, ka:

1)saderinātais dāvinātājs miris

2)dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla

3)dāvinātāj uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls, lai atteiktos no laulības

CL 28.p. paredzētais pienākums atlīdzināt zaudējumus ir tam saderinātajam, kurš bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai arī tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls, lai atteiktos no laulības.

Atbilstoši CL 28.p.1.d. vainīgā saderinātā pienākums ir atlīdzināt „tiešos zaudējumus”, kas cēlušies otram saderinātajam, viņa vecākiem vai citām personām „sakarā ar to,ka viņi nākamās laulības izredzē kaut ko devuši vai noslēguši kādas saistības. Ar „tiešiem zaudējumiem” ir saprotams vienīgi cietušā tagadējās mantas samazinājums, turklāt šiem zaudējumiem jāatrodas tiešā cēloniskā sakarā ar nodomāto laulību.

1.2.Laulība

a) Likums nosaka, ka laulība aizliegta pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (izņemot gadījumus, ja ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu laulībā dodas persona, kas sasniegusi 16 gadu vecumu un laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu). Aizliegta laulība arī personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām vai kura jau atrodas citā laulībā. Aizliegta laulība arī starp radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām.

Laulību var noslēgt dzimtsarakstu nodaļā un baznīcā, ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas. Jānoskaidro vai garīdzniekam, pie kura vēlas laulāties ir konfesijas vadības atļauja laulību reģistrēt. Ja laulājis būs garīdznieks, kam šādu tiesību nav, laulība noslēgta nebūs.

Tiesa var laulību šķirt tikai likumā noteiktajos gadījumos. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību. Ja viens laulātais atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne ilgst ne mazāk par vienu gadu. Laulību var šķirt, ja laulības dzīve ir tik izirusi, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama. Trīs gadus nepārtraukta ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls. Laulība šķirama arī citos likumā noteiktos gadījumos, kā arī abiem laulātajiem vienojoties par laulības šķiršanu, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc laulības noslēgšanas.

b) Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties, strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā. Laulātajiem neatkarīgi no viņu mantiskajām attiecībām ir tiesības mājas saimniecības ietvaros atvietot vienam otru. Darījumi, ko viens laulātais noslēdzis šīs darbības ietvaros, atzīstami par noslēgtiem arī otra laulātā vārdā, ja no lietas apstākļiem nav redzams pretējais.

Likums paredz, ka laulātie var pieņemt kopēju uzvārdu, kas var būt viena laulātā pirmslaulības uzvārds. Laulātie var paturēt katrs savu uzvārdu vai arī savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu. Uzvārda izvēles tiesības pastāv tikai līdz laulības reģistrācijas brīdim. Pēc tam uzvārdu var mainīt tikai vispārējā kārtībā, saskaņā ar 1994.gada 15.jūnija likumu “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”.

1.3.Laulāto mantiskās attiecības

a) Šobrīd spēkā esošie CL 89. – 110.p. noteikumi, kas regulē laulāto likumiskās attiecības, ir izstrādāti, pamatojoties uz attiecīgajiem CL 89. – 110.p. noteikumiem 1937.g. redakcijā. Savukārt ar šiem noteikumiem 1938.g. 1. janvārī visā Latvijas teritorijā tika ieviesta vienota laulāto likumisko mantisko attiecību sistēma – t.s. „vīra pārvaldības sistēma”, kas salīdzinājumā ar laulāto mantas šķirtības un mantas kopības sistēmām tika atzīta par piemērotāko likumisko sistēmu.

Vīra pārvaldības sistēmas pamatnoteikumi. Atbilstoši vīra pārvaldības sistēmai ar laulības noslēgšanu visa sievas manta – gan pirmslaulības manta, gan laulības laikā atsevišķi iegūtā manta – uz likuma pamata pārgāja vīra pārvaldībā un lietojumā, izņemto t.s. „sievas atsevišķo mantu”, kas palika pašas sievas pārvaldībā un lietošanā. Kamēr pastāvēja vīra pārvaldības un lietojuma tiesība, sieva bez vīra piekrišanas nevarēja rīkoties ar to savas mantas daļu, kas atradās vīra pārvaldībā un lietojumā.

b) Ja laulāto likumiskās mantiskās attiecības balsta uz laulāto kopīgās mantas esamības prezumpciju, tiek panākts šāds juridisks risinājums. Nosakot laulāto kopīgās mantas sastāvu, tikai tā laulības laikā iegūtā manta, ko viens laulātais var pierādīt kā savu atsevišķo mantu, neietilpst abu kopīgajā mantā un nav dalāma laulāto starpā. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka strīda gadījumā nevis tam laulātajam, kurš prasa atzīt viņa daļu laulāto kopīgajā mantā, ir jāpierāda sava līdzdalība attiecīgās mantas iegūšanā, bet gan otram laulātajam (atbildētājam) ir jāpierāda, ka strīdus manta ietilpst viņa atsevišķajā mantā, kas izsmeļoša uzskatījuma veidā regulēta CL 91.p.1.d.

Lai noteiktu laulāto kopīgās mantas sastāvu un apspriestu viena laulātā rīcību ar laulības laikā iegūto mantu, pirmām kārtām jāpanāk skaidrība jautājumā par laulāto mantu un tās veidiem. Tas dos iespēju pārvērtēt pastāvošos priekšstatus gan attiecībā uz CL 91.p. patieso nozīmi, gan attiecībā uz it kā loģisko pretstatu „kopīgā manta” – „atsevišķa manta”,

c) Jēdziens „laulāto manta” aptver gan visu to naudā novērtējamo tiesību kopumu, kuras pieder katram laulātajam atsevišķi (individuāli), gan visu to naudā novērtējamo tiesību kopumu, kuras pieder abiem laulātajiem kopīgi, t.i., katram laulātajam atbilstošas daļas apmēra.

Vadoties no laulāto mantas iedalījuma atsevišķajā un kopīgajā mantā, likumā ir regulēta laulāto mantas pārvaldīšana un rīcība ar to, paredzot atsevišķus noteikumus rīcībai ar katra laulātā atsevišķo mantu un ar abu laulāto kopīgo mantu.

Tāpat, vadoties no laulāto mantas iedalījuma atsevišķajā un kopīgajā mantā, likumā ir regulēta katra laulātā atbildība ar viņa atsevišķo mantu un viņa daļu kopīgajā mantā par saistībām, kādas šim laulātajam pastāv pret otru laulāto vai pret trešajām personām.

d) Laulātā atsevišķās mantas sastāvs ir detalizēti regulēt CL 91.p.1.d.:

„Katra laulātā atsevišķā manta ir manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie noteikuši par atsevišķu mantu.” 2

Tas, ka zināma manta ir viena laulātā manta, var izrietēt tieši no likuma, kā arī var būt noteikts laulāto starpā noslēgtu līgumu. Izņemot mantu, ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķo mantu, visa pārējā CL 91.p.1.d. minētā manta uz likuma pamata ir uzskatāma par laulātā atsevišķo mantu.

e) Saskaņā ar CL 89.p.2.d.:

„Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.” 2

laulāto kopīgā manta ir tās naudā novērtējamās tiesības, „ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību”.

No kopīgās mantas rašanās priekšnoteikumu viedokļa attiecīgajai mantai, pirmkārt, jābūt iegūtai laulības laikā. Turklāt, kā precizēts tiesu praksē, attiecīgās mantas iegūšanas brīdī pastāv „laulāto kopdzīvei” un laulāto „kopīgai saimniecībai”. Otrkārt, attiecīgajai mantai jābūt iegūtai atbilstoši kādam no CL 89.p.2.d. paredzētajiem līdzdalības veidiem, jo šajā normā ir uzsvērta abu laulāto iegūstošas darbības nepieciešamība.

Treškārt, laulāto līdzdalība kopīgās mantas iegūšanā var izpausties vai nu tādējādi, ka attiecīgo mantu abi laulātie „iegūst kopīgi”, vai arī tādējādi, ka attiecīgo mantu iegūst viens laulātais, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības līdzdalību. Tāpēc atkarībā no laulāto līdzdalības veida var izšķirt kopīgi iegūto mantu; mantu, ko ieguvis viens laulātais ar abu laulāto līdzekļiem un mantu, ko ieguvis viens laulātais ar otra laulātā darbības palīdzību.

2. Mantojuma tiesības

2.1. Vispārīgs raksturojums

Mantas pāreju no vienas personas citai, ko radījusi personas nāve, sauc par mantošanu (ar terminu nāve, likuma izpratnē, jāsaprot ne tikai fiziskā nāve, bet arī, pasludināšana par mirušu).

Tiesību iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā sauc par mantojuma tiesību. Personu, kam pieder tāda tiesība – iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā – sauc par mantinieku. Mantotspēja ir ne tikai fiziskām personām, bet ar arī juridiskām personām.

Latvijas Civillikuma izpratnē ar mantojumu ir jāsaprot kopība, kurā ietilpst visa nekustamā, kustamā manta, kā arī citiem atdodamas tiesības un saistības, kas mantojuma atstājējam piederējušas mantojuma atklāšanās laikā. Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā darba alga, citas viņam pienākošās naudas summas, piem., kompensācijas, dividendes, akcijas pajas, noguldījumi ar procentiem, apdrošinājuma atlīdzības, izņemot apdrošinājuma atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā, kad apdrošinājuma līgums noslēgts trešās personas labā u.c. Mantojuma kopībā ieskaitāma vēlāk konstatētā manta, kas mantojuma atklāšanās brīdī vai arī mantojuma pieņemšanas termiņa aprites laikā vēl neietilpa mantojuma sastāvā.

Mantojuma tiesības paredz arī kārtību kādā neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu neatņemamo daļu, kārtību kādā mantojums sadalāms, mantošanas atstāšanas, pieņemšanas, sadalīšanas u.t.t. kārtību.

2.2. Likumiskā mantošana

Likumiskās mantošanas pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākās vai tālākās ģimenes vai radniecības attiecības pēc pamatprincipa, ka pirmām kārtām manto tuvākie. Likumiskās mantošanas pamatā nav mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku personiskās attiecības. Mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā.

Pēc likuma aicināti mantot:

1) Laulātais;

2) Radinieki;

3) Adoptētie.

Visi likumiskie mantinieki ir nosaukti likumā un likumā arī paredzētā kārtībā un secībā, kādā tie aicināti mantot. Likumā nosauktās trīs likumisko mantinieku kategorijas, kuru mantojuma tiesības ir gan patstāvīgas, gan arī savā starpā saistītas. Iespējama visu triju mantinieku kategoriju vienlaicīga mantošana. 

2.3. Mantošanas kārtība

Mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota pa daļai uz radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu.

Mantošanas kārtības ziņā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:

1) pirmā šķirā manto, bez pakāpju tuvuma izšķirības, visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot;

2) otrā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie, kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni;

3) trešā šķirā manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas un pirms viņa mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;

4) ceturtā šķirā manto pārējie pēc pakāpes tuvākie sānu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās.

Ja kādā šķirā atkrīt pirms citiem aicinātais mantinieks, tad mantojums pāriet uz viņa līdzmantiniekiem, kuriem ir tāda pati mantojuma tiesības. Ja atkrituši arī līdzmantinieki, tad mantojums pāriet uz tām personām, kas šajā pašā šķirā aicinātas mantot no mantojuma atstājēja, ja šajā šķirā nav tādu, kam ir tiesības mantot, vai ja atkrituši visi šās šķiras mantinieki, tad mantojums pāriet uz nākošās šķiras mantiniekiem.

Mantojot no augšupējā, attālākie lejupējie iestājas sava pirms mantojuma atstājēja mirušā vecāka vietā, bez aprobežojuma pakāpju tuvuma ziņā, ar pārstāvības tiesību. Pēc pārstāvības tiesības lejupējie dabū to mantojuma daļu, kādu būtu dabūjis viņu vecākais, ja tas būtu mantojuma atstājēju pārdzīvojis un no viņa mantojis.

Kad manto vairāki augšupējie, vienalga, vai vieni paši, vai kopā ar brāļiem un māsām un brāļu un māsu bērniem, tuvākie nepielaiž mantot tālākos. Vienāda tuvuma augšupējie manto pēc līnijām, tā, ka no visas viņu daļas tēva līnija saņem vienu pusi, bet mātes līnija – otru. Ja vienai vai otrai līnijai ir vairākas atzarojumu līnijas, tad pēdējās dala mantojumu arī pēc līnijām. 2

2.4. Testamentārā mantošana

Attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem, sauc par testamentāro mantošanu. Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu.

Saskaņā ar LR Civillikuma 418. pantu – par testamentu sauc katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod par savu mantu vai mantas daļu sauc par testamentu. Testamenta formai ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu testamentam uzticību skaidrību un uzglabājamību. Testamenta noteiktās formas neievērošana var būt par pamatu, lai prasītu to atzīt par spēkā neesošu (Civillikuma 786. p. 2. d.). Testaments ir viens no mantošanas tiesību institūtiem, kas testatoram ļauj noteikti organizēt sava īpašuma tālāko likteni.

Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ agrāk sastādīto.

Testamenta formas pamatprasība ir, ka tam jābūt izteiktam rakstveidā. Mutisks rīkojums uzskatāms par testamentu tikai tad, ja tas dots ārkārtas situācijā.

Civillikums pieļauj šādas testamenta formas:

–         publisks testaments

–         privāts testaments (privāta testamenta paveids – priviliģēts testaments

2.5. Legāti

Ja kādam novēlēts nevis viss mantojums, ne arī tā daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu, bet to, kam tas novēlēts, par legatāru. Legāta saturs ir konkrēti priekšmeti un nevar būt daļa no visa mantojuma. Šajā ziņā legatārijs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums. Par legāta priekšmetu var būt viss, kas nav izņemts no apgrozības. Par legāta priekšmetu atzīst atsevišķu priekšmetu, kas nosaukts “vārdā” un kas novēlēts legatāram īpašumā, nošķirot to no mantojuma. Ja legātam ir apgrūtinājumi, tad tas iegūstams tikai kopā ar šiem apgrūtinājumiem.

Novēlējums testamentā var sastāvēt tikai no legātiem, ja visi mantojumā ietilpstošie priekšmeti (lietas) piešķirti legatāriem, tos katru apzīmējot (nosaucot). Šādā gadījumā mantinieku nemaz nav.

Legātu var piešķirt testamentā vai nu tieši, vai uzlikt to izpildīt mantiniekam vai citam legatāram. Tas nozīmē, ka atkarībā no izpildīšanas veida legātus iedala divās grupās:

1)legāti, kas izsniedzami (piešķirami) bez starpnieka – legāta izpildītāja (mantinieka vai cita legatāra) tieši no mantojuma, kad saistītā persona ir pati mantojuma masa (mantojums – juridiska persona), un

2)legāti, kuru izpilde uzlikta mantiniekam vai citam legatāram, kad saistītā persona ir mantinieks vai legatārs un kurus šajā gadījumā sauc par legāta izpildītājiem.

3. Saistību tiesības

3.1. Tiesisks darījums

a) Tiesisks darījums CL 1403.p. definēts kā atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.

Šo definīciju nevar atzīt par precīzu, jo, pirmkārt vārds „darbība” saprotams plašākā nozīmē, t.i., kā „rīcība”. Otrkārt, šajā definīcijā nav izcelts gribas izteikums kā tiesiska gadījuma pamatelements. Bez tam juridiskajā literatūrā atzīts, ka tiesiska darījuma jēdzienam nebūt nav nepieciešams, lai darbība, kas vērsta uz tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu, būtu atļauta(piem., drījums, kas noslēgts viltus vai spaidu ietekmē, ir apstrīdams tiesisks darījums; kamēr šāds darījums nav apstrīdēts, tas ir spēkā). 5

b) Tiesiskus darījumus var klasificēt atbilstoši dažādiem kritērijiem. Ģermāņu tiesību sistēmā pirmām kārtām izšķir vienpusējus un divpusējus darījumus, apņemšanās un rīcības darījumus, kauzālus un abstraktus darījumus.

Vienpusējs darījums ir tāds tiesisks darījums, kas ietver vienas personas gribas izteikumu; šāds darījums rada tiesiskās sekas, pamatojoties tikai uz vienas personas gribas izteikumu.

Kaut arī atsevišķos gadījumos gribas izteikums viens pats var veidot tiesiska darījuma sastāvu, ne katrs gribas izteikums ir uzskatāms par vienpusēju tiesisku darījumu. Citiem vārdiem, gribas izteikuma jēdziens nesakrīt ar tiesiska darījuma jēdzienu.

Daudzpusējs darījums ir tāds tiesisks darījums, kas ietver vairāku personu saskanīgus gribas izteikumus. Pie daudzpusējiem darījumiem pieder līgumi, kopakti un lēmumi.

Apņemšanās darījums ir tāds tiesisks darījums, ar ko viena persona apņemas izpildīt par labu otrai personai noteiktu darbību vai atturēties no tās. Ar šādu darījumu tiek nodibināta saistību tiesiskā attiecība.

Apņemšanās darījuma sekas ir nevis saistītas personas (parādnieka) mantas aktīva samazināšanās, bet gan viņa mantas pasīva palielināšanās.

Rīcības darījums ir tāds tiesisks darījums, ar ko pastāvoša subjektīva tiesība tiek nodota (pārnesta), apgrūtināta, pārgrozīta vai atcelta (izbeigta).

Ar rīcības darījumu (atšķirībā no apņemšanās darījuma) tiek samazināts rīkojošās personas mantas aktīvs, t.i., tās personas mantas aktīvs, kuras subjektīvā tiesība rīcības darījuma rezultātā zaudē.

Rīcības darījuma spēkā esamībai nepieciešams, lai rīkojošai personai būtu atbilstoša rīcības vara, t.i., tiesiska vara rīkoties ar attiecīgo subjektīvo tiesību.

Kazuāls darījums ir tāds tiesisks darījums, kur

A piešķīruma tiesiskais pamats pieder pie darījuma un ir no tā redzams.

Abstrakts darījums ir tāds tiesisks darījums, kurā piešķīruma tiesiskais pamats ir atdalīts no darījuma satura un nav no tā redzams. Piešķīruma tiesiskais pamats nepieder pie abstrakta darījuma satura, taču parasti izriet no šim darījuma pamatā esošā kazuālā darījuma.

c) Būtiskās sastāvdaļas ir tas viss, kas nepieciešams kāda konkrēta tiesiska darījuma jēdzienam un bez kā pats nodomātais darījums nav iespējams. Ar šīm sastāvdaļām saprot nodomātā tiesiskā darījuma jēdziena pazīmes, kas parasti ir tieši paredzētas likumā. Darījumiem, kuru jēdziena pazīmes nav tieši paredzētas likumā, tās nosakāmas, pamatojoties uz ieradumu tiesībām.

Dabiskās sastāvdaļas ir tie noteikumi, kas jau saskaņā ar likumu ietilpst noslēgta tiesiska darījuma saturā un ir šī darījuma „tiešās sekas”. Tāpēc dabiskās sastāvdaļas pastāv un ir saprotamas pašas no sevi arī bez sevišķas norunas, t.i., uz likuma pamata.

Tiesiska darījuma dabiskās sastāvdaļas var atcelt vai grozīt ar darījuma dalībnieku īpašu vienošanos, turklāt šāda vienošanās neietekmē attiecīgā darījuma jēdzienisko raksturu.

Nejaušās sastāvdaļas ir visi pārējie tiesiska darījuma noteikumi, kas izpaužas kā dabisko sastāvdaļu paplašinājumi vai aprobežojumi, kā arī tā blakus noteikumi, pie kuriem pieder nosacījumi, termiņi un uzlikumi.

d) Tiesisks darījums rada izteiktajai gribai atbilstošas tiesiskās sekas, resp., šīs sekas iestājas tāpēc, ka tās ir gribētas un, lai iestātos gribētās tiesiskās sekas, ir izdarīts attiecīgs gribas izteikums. Šajā ziņā tiesiskus darījumus nepieciešams norobežot no t.s. „reālaktiem” un „darījumiem līdzīgām darbībām”.

Reālakts ir tāda tiesiska rīcība, kas rada tiesiskas sekas, pamatojoties uz likumu un neatkarīgi no attiecīgās rīcības izdarītāja atbilstošas gribas.

Darījuma līdzīga darbība ir tāds gribas izpaudums vai paziņojums, kas rada tiesiskas sekas, pamatojoties uz likumu un neatkarīgi no attiecīgās gribas izpauduma vai paziņojuma izdarītāja gribas.

3.2. Līguma noslēgšana

a) Līgums ir divu vai vairāku personu savstarpēji, ar vienošanos pamatoti gribas izteikumi, kas vērsti uz noteiktu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Tas nozīmē, ka līdzēji, noslēdzot līgumu, vienojas par viņu savstarpējo attiecību zināmu tiesiski saistošu regulējumu nolūkā radīt noteiktas tiesiskās sekas.

b) Priekšlikums noslēgt līgumu ir tāds gribas izteikums, kurš vērsts uz kādu citu personu un kurā līguma noslēgšana piedāvāta tādā veidā, ka tā ir atkarīga vienīgi no minētās personas piekrišanās šim priekšlikumam. Priekšlikums nav uzskatāms par vienpusēju tiesisku darījumu, jo priekšlikums un pieņemšana kā savstarpēji, ar vienošanos pamatoti gribas izteikumi veido līguma sastāvu.

Atbilstoši vispārīgam principam priekšlikuma piedāvātājs nav saistīts ar savu priekšlikumu un viņš var priekšlikumu brīvi atsaukt līdz brīdim, kamēr priekšlikuma adresāts nav to pieņēmis, resp., kamēr šis gribas izteikums nav izgājis no priekšlikuma piedāvātāja sfēras.

Priekšlikums izbeidzas ar priekšlikuma adresāta noteiktu noraidījumu; priekšlikuma pieņemšanai noteiktā termiņa notecējumu; priekšlikuma atsaukumu, kā arī ar priekšlikuma piedāvātāj nāvi vai rīcībspējas zaudēšanu.

c) Pieņemšanas ir tāds gribas izteikums, kurā priekšlikuma adresāts izsaka savu piekrišanu priekšlikumam. Pieņemšanai jābūt vērstai uz priekšlikumu un satura ziņā ar to jāsaskan, resp., tai jāizpaužas kā „beznosacījuma piekrišanai”. Pieņemšana var būt izteikta gan noteikti, gan arī klusējot jeb konkludenti.

Ar to vien, ka priekšlikuma adresāts ir saņēmis priekšlikumu un tam iekšēji piekrīt, nepietiek, lai atzītu, ka attiecīgais līgums ir noslēgts. Jebkurā gadījumā šāda piekrišana jāizsaka un jāpaziņo priekšlikuma piedāvātājam. Ja līgums tiek slēgts starp klātesošajiem, priekšlikuma adresāts par savu piekrišanu paziņo tieši priekšlikuma piedāvātājam. Šajā gadījumā brīdis, kad priekšlikuma piedāvātājs saņem minēto paziņojumu, un līdz ar to arī līguma noslēgšanas brīdis sakrīt.

d) Publiska atlīdzības izsolījums ir nenoteiktam personu lokam izteikts vienpusējs solījums izmaksāt zināmu atlīdzību par kādas darbības izdarīšanu, piem., atradēja algas izsolījums par kādas nozaudētas lietas atrašanu, atdošanu īpašniekam vai zināmas atlīdzības apsolījums par ziņu sniegšanu notikuša noziedzīga nodarījuma apstākļu noskaidrošanai.

Opcija ir tiesība ar vienpusēju gribas izteikumu nodibināt līguma attiecības vai arī pagarināt agrāk noslēgtā līguma spēkā esamības laiku. Opcijas tiesības izlietošanai un līdz ar to arī līguma noslēgšanai nav vajadzīgs otras puses paziņojums par pieņemšanu. Šī tiesība pamatojas uz līdzēju starpā jau iepriekš noslēgtu līgumu, kurā izteiktas otras puses piekrišana minētās tiesības izlietošanai .

4. Secinājumi

Cilvēka brīvības apziņa ir tā, kas prasa pēc tiesībām. Ja reiz šī apziņa ir, pie kam var pāriet patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.

Privātās tiesības regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem.

Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē ne vien kā privātpersona, bet kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis.

Publiski tiesisko un privāttiesisko attiecību norobežošana pēc sociālistiskajā pārejas periodā nepieciešama arī, lai atbrīvotu sabiedrības psiholoģisko apzinu no ticības valsts visuvarenajai aizbildniecībai..

Leave a Comment