Psiholoģijas eksamenam

1.Psihiloģijas zinātne, tās pētīšanas objekti.
Vārds „ psiholiģija” apvieno divus vārdus grieķu valodā: psychē – dvēsele un logos- mācība, zinātne.Burtiksais tulkojums no grieķu valodas latviešu valodā nozīmē „ zinātne par dvēseli.”Pat virspusēji analīzejot dažādu zinātņu pētījumu priekšmetus, pašas zinātnes var iedalīt 2 lielās grupās:
 zinātnes, kuru pētījumu priekšmets ir objektīvā, fiziskā pasaule- dabaszinātnēm
 zinātnes, kuru pētījumu priekšmets ir subjektīvā pasaulejeb cilvēku iekšējā dzīve- humanitārajām.
Zināšanas nozari par zinātni , ja šādu statusu iegust tikai tās zināšanas nozares, kurās šīs zināšanas ir dziļas, sistamatizētas un patiesas.
Psihiloģijas zināšanas, t.i., zināšanas par cilvēka iekšējās pasaules likumsakarībām un īpatnībām, ir humanitāras.Šodien psiholoģija ir zinātne par psihes attīstības likumsakarībā un funkcionēšanu.
Mūstdienu psiholoģijā nav vienota viedokļa par tās priekšmetu, bet psiholoģijas konkrētājā izpratnē pastāv 4 pamatvirzieni:
 virziens radās ASV un saucas „biheiviorisms”- par psiholoģijas pētīšanas priekšmetu tas atzīst veselibu.
 virziens radies Vācijā un saucas „ geštalpsiholoģija”- par pētīšans priekšmetu tas atzīst apziņu.
 virziens radies Austrijā un saucas „ dziļumpsiholiģija” ( psihoanalīze vai freidisms)
 virziens radies Krievijā un nosacīti saucas „ darbības pieeja” – par pētīšanas priekšmetu tas uzskata apziņas un uzvedības saikni.
2.Apziņa un psihe.
Psihes augstākā attīstība spakāpe ir apziņa.Tā piemīt tikai cilvēkam.Cilvēces apziņa ir noteikta struktūra, kurā nosacīti var izdalīt vairākas appakšstruktūras:
 Primā apziņas apakšstruktura – ir cilvēka spēja atspoguļot un apzināt sevi kā cilvēku un kā personību.
 Otrā apziņas apakšstrukturu – veido cilvēka spēja izzināt apkārtējo pasauli.
 Trešā apziņas apakšstruktura- izpaužas kā tā saucamā apsteidzošās atspoguļošanas iespējas, t.i., cilvēka spēja izvirzīt mērķi un paredzēt tās sasniegšana siespējas.Pauž ļoti būtiski apziņas attīstības līmeni.
 Ceturtā apziņas apakšstruktura – cilvēka „ jūtu pasaule”. Tiaki cilvēks var subjektīvi vērtēt apkārtējāš pasaules priekšmetus un parādibas.
8. Temperements, būtība un īpašibas:
Temperaments – ir katrai personībai piemītošs savdabīgo, noturīgo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļa norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Ir svarīga ipatnība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, veicot kādu darbību.
Īpašības:
 sensitivitāte – ir ārejo iedarbību minimālais spēks, ka snepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskās atbildes reakcija.
 reaktivitāte – cilvēku reakciju ievirzes pakāpe uz viņa iekšējo pasauli, spēks, ar kuru viņš var iedarboties uz savu psihi.
 aktivitāte – raksturo cilvēka darbības virzības pakāpi, ar kādu viņš iedarbojas uz ārejo pasauli un pārvar šķēršļus sava mērķa sasniegšanai.
 reakciju temps – nosaka cilvēka psihisko un fizisko reakciju un procesu norises ātrumu.
 plastikums – rigiditāte nosaka, cik viegli , ātri un elestīgi cilvēks pielāgojas mainīgām ārējām iedarbībām vai otrādi, cik nepielāgoti un inerti ir viņa paradumi, uzvedība, uzskati un spriedumi.
 ekstraversijas – introversijas nosaka, no kā galvenokārt atkarga cilvēka reakcija un darbība: no ārejiem iespaidiem , kas rodas konkrētajā momentā, vai otrādi, priekšstatiem un domām, kas vērstas pagātnē un nākotnē.
 emocionālo uzbudinājumu raksturo cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja spēks.
9.Jūtas un emocijas:
Tātad cilvēkam ir ne tikai vesela zināšanu sistēmapar apkārtējo pasauli, bet arī izveidojušos sakaru ar šo pasauli subjektīva vērtēšanas sistēma. Psiholoģijā cilvēka subjektīvo pasaules vērtēšanas sistēmu sauc par jūtām. Klasificē:
 zemākās jūtās – saistītas ar priekšmetiem, kuri apmierina cilvēka dabiskās vajadzības( ēdiens, ūdens, siltums u.t.t.)Tās signalizē par cilvēka fizisko stāvokli – veselību vai slimību, kādu dabisku vajadzību apmierināšanu vai nepeiciešamību.
 Augstākas jūtas- cilveka garīgās dzīves dažādu pušu sabiedriska vērtēšanas sistēma. Tās rodas, ka cilvēks vērtē parādības, kas attiecināmas uz sabiedrības dzīves dažādām pusēm:
o morālās jūtas – tās ir pienākkumi, atbildības, draudzības, mīlestības u.t.t.
o intelektuālās jūtas – rodas cilvēka izziņas darbībā, patstāvīgi to pavada un piešķir tai zināmu emocionālu nokrāsu.Pārdzīvot apmierinājuma vai neapmierinājuma izjūtu.
o praktiskās – pati cilvēka darbība, darbības procesu cilvēks var pārdzīvot, strādājot fizisku darbu, rotaļājoties, mācoties u.t.t., tapēc darbība var būt noturīgas emocionālas attieksmes pamats.
o estētiskās jūtas – avots ir mākslas darbi, kāari citu cilvēku darbības produkti.
Jūtu priekšmets var būt jebkura lieta vai parādība. Tajos gadījumos, kad cilvēks tieši tiekas ar jūtu priekšmetu, viņā aktualizējas sakaru ar šo priekšmetu subjektīvais vērtējums, t.i., notiek jūtu pārdzīvošanas process. Sakaru ar jūtu priekšmetu subjektīvo vērtējumu aktualizācijas procesu sauc par emocijām.Emocionnālos stāvokļos izpaužas:
 Jūtu tonis – izpaužas kāpozitīvo vai negatīvo emociju pārsvars, vētējot dzīves īstenību kopumā. Daļai šis vērtējusm ir negatīvs- pesimistiem, taču tiem kuriem vairāk pozitīva uztvere – optimistiem.
 afekts – brāzmains un relatīvi īslaicīgs emocionāls piedzīvojums.Šis stāvoklis izpaužas ārēji manāmas fizioloģisku procesu ( cilv. bālē, sarkst, raud) un kustību reakciju izmaiņas.
 stress – ir jūtu pārdzīvojuma forma, kas ietver samērā plašu cilvēka emocionālo stāvokļa loku, ko izsauc daudzi kairinātāji – stresori, kā arī briesmas, aizvainojums, informatīvā slodze u.c.
 frustācija – ir ilgstošs emocionāls stāvoklis ar negatīvu emociju pārsvaru.Tas rodas saskaroties ar reālu vai iedomātu šķērsli, kas cilvēkam traucē sasniegt nozimīgu mērķi.
 kaislības – spēcigs, noturīgs, visaptverošs emocionālais stāvoklis ar pozitīvu emociju pārsvaru attiecība pret kaislību priekšmetu , uz kuru virzīta vis acilveka aktivitāte.
 garastāvoklis –parasti ilgstošs, noturīgs, tomēr ne sevišķi intensīvs emocionālais stāvoklis.
11.Sajūtas un to veidi:
Sajūtas ir psihisks izziņas process, kurā notiek atsevišķu priekšmeta īpašibu atspoguļošana, priekšmetam tieši iedarbojoties uz ierobežotu maņu orgānu skaitu konkrētā laikā.
Klasifikācija:
1. par pamatu ņem noteiktu maņu orgānuesamību cilvēkam:redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes sajūtās.
2. par pamatu ņem maņu orgānu atrašanās vietu un to, kā tas vai cits maņu orgāns atspoguļo pasauli – tieši kontaktējoties ar priekšmetu (siltums, garša, sāpes u.c.) vai distancēti ( redze, dzirde, oža):
 INTERORECEPTĪVĀS ( organiskās) – apstrādā signālus, kas nāk no kuņģa, sirds un visiem citiem organisma iekšējiem orgāniem.
 PROPRIORECEPTĪVĀS- signalizē par kermeņa stāvokli telpā un cilvēka balsta – kustību aparāta darbību.Signāli nāk no muskuļiem un locītavu elementiem.
 EKSTERORECEPTĪVĀS – atspoguļo informāciju, kas nāk no ārejās pasaules, un nosacīti tās var iedalīt: kontakta(garša un tauste) un distantajās (redze, dzirde un oža) sajūtās.
12. Uztvere un tās veidi:
Ar sajūtu palīdzību mēs iegūstam zināšanas par priekšmeta atsevišķām iezīmēm un īpašībām, bet uztveres rezultātā tiek iegūts vienot priekšmeta tēls,t.i., dziļāka szināšanas par apkārtējo pasauli.
Uztvere ir psihisks izziņas procees, kurā atspoguļojas to priekšmetu un parādību īpašību kopums, kuri iedarbojas uz maņu arganiem. Jāatzīmē, ka uztvere nebūt nav sajūtu summa, bet gan cilvēka spēja atspoguļot pasauli kvalitatīvi augstākā pakāpē.
Klasifikācija:
 par pamatu pirmajai pieejai tiek ņemta galvenā maņu orgāna darbība uztveres procesā ( redze, oža, dzirde un tauste)
 pamatojoties uz matērijas eksisitences formām: kustību, telpu, laiku.
„ Bioloģiskais pulkstenis” – viselementārākā no laika uztveres formām ir laika ilguma un secīguma uztvere.Tā pamatā ir nervu šūnu ritmiskais darbs, sirdspuksti un elpošanas ritms u.t.t.
13. Atmiņa, tās veidi un atmiņas īpašības:
Izpētot atmiņu tika pielietota eksperimentālā metode- mēģināja izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarības.
Atmiņa cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Atmiņa savieno subjekta pagātni, tagadni un nākotni, un tai ir svarīga loma izziņas, attīstības un mācību procesos. Funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana un aizmiršana.
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības, t.i., pieredzi jeb spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi.
Klasifikācija:
 pirmā pieeja: balstoties uz informācijas saglabāšanas ilgumu
o īslaicīgā ( 1- 20 min),
o ilglaicīgā
o operatīvā( no īslaicīgās un no ilgstošās atlasa vajadzīgo informāciju)
– citiem vārdiem, tas ir atmiņas blokmoelis.
 otrā pieeja balstās uz cilvēka fizisko un psihisko aktivitāti iegaumējot – atkarība no šīs specifikas izšķir
o tēlaino- atmiņas veids, ko izdal ano iegaumēšanas fiziskās un psihiskās aktivitātes specifikas – dzirde, redze, oža, tauste.Dalās 3 līmeņos:
*Viselementārākais ir atmiņas pēctēli – īslaicīgas tēlainās atmiņas elementārā forma, uz kuras pamata veidojas ilgstošā tēlainā atmiņa eidetiskas atmiņas veidā.- t.i. , sarežģītākas tēlainās atmiņas līmenis jeb kvalitatīvi jauns līmenis informācijas apstrādē tēlainajā atmiņā.
*Atmiņas priekšstati – ir neizmērojami bagātāki par visiem citiem tēliem.To bagatību nosaka: atmiņas priekšstati veidojas uz visu maņu orgānu sniegtās informācijas pamata; atmiņas priekšstati ar domāšanas palīdzību tiek intelektuāli pārstrādāti; atmiņu priekšstatu tēli patstāvīgi tiek „ pārstrādāti”- papildināti, vispārināti.
o vārdiski loģisko
o motorisko – dot iespēju cilvēkam iegaumēt, saglabāt un reproducēt kustības un darbības.
o emocionālo atmiņu – ļauj cilvēkam iegaumēt, saglabāt un reproducēt pārdzīvotas izjūtas.
 trešā pieeja balstās uz mērķtieksmi iegaumēšanas procesā. Izšķir
o tīšo- raksturīga apzināta mērķtiecība noteiktas informācijas iegaumēšanā.
o netīšo – atmiņas veids, kad cilveks neizvirza sev mērķi speciļai kaut k iegaumēt, taču notiek darbības procesā
o fona- ka bez mērķa iegaumēt materiālu, darbojoties ar to, cilvēks spēj iegaumēt.
14. Vispārīgs priekštats par personību.
Personība ir individualitātes ārējā izpausme- kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. Termina “personība” izcelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu apzīmēja masku, ko uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai. Šī sakne ir kopīga personības apzīmējumam daudzās Eiropas valstīs. Ļoti izplatīts ir uzskats, ka personību lielā mērā veido apkārtējo cilvēku reakcija uz viņa uzvedību: cilvēks veidojas uz atspulgu tiltiem. Patiesībā cilvēks kā personība sāk veidoties vēl mātes miesās, izjūtot vispirms jau vecāku attieksmi pret sevi. Personības vispārējās koncepcijas nolūks ir izskaidrot cilvēka izturēšanās pastāvīgumu un dažādu cilvēku rīcības atšķirības. Personības teoriju atšķirības nosaka tas, vai par galvenajiem, personību noteicošajiem faktoriem tās uzskata personības īpašības.
15. Psihes fizioloģiskais pamats
Filozofijā psihe ir hipotētiska vai fiziska būtne vai kvalitāte, kas cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just; saprāta un atmiņas mājvieta.