Pubertātes vecums.
Kopīgs vecuma raksturojums
Jaunāko skolu vecumu sauc par bērnības virsotni. Bērns saglabā daudz bērnu kvalitāšu — vieglprātība, naivums, skatiens uz pieaugušo no lejas uz augšu. Bet viņš jau sāk zaudēt bērnu atklātību uzvedībā, viņam rodas cita domāšanas loģika.
Bērnu zināmais pediatrs Benjamins Spoks raksta: «Pēc 6 gadiem bērns turpina dziļi mīlēt savējos vecākus, bet cenšas tā nerādīt. Viņam nepatīk, kad viņu skūpsta, vismaz pie citiem ļaudīm. Bērns auksti attiecas pret citiem ļaudīm, bez tiem, ko viņš skaita «lieliski ļaudis». Viņš negrib, lai viņu mīlēja kā personīgais vai kā «apburošais bērns».Tas iegūst personīgās cieņas jūtas un grib, lai viņu cienīja. Tiecoties atbrīvoties no vecāku atkarības, viņš arvien biežāk vēršas pēc idejām un zināšanām pie pieaugušajiem ļaudīm ārpus ģimenes kurš viņš uztic… Tad, kam mācīja viņa vecāki nav aizmirsts, vēl jo vairāk, labā un ļaunuma to principi iesēdās tik dziļi viņa dvēselē, ka viņš uzskaita tos par savam idejas. Bet viņš dusmojas, kad vecāki atgādina viņam, ka viņam ir jādara, to ko pats zina un grib, lai viņu uzskatīja par apzinātu» Mācībās viņam ir svarīga darbība. Skolā viņš iegūst ne tikai jaunas zināšanas un prasmes, bet arī noteiktu sociālu statusu. Mainās intereses, bērna vērtības, svarstās viņa dzīves iekārta.
Tomēr, jāņem vērā, ka pieaugusī fiziskā izturība, un šā visumā bērniem paliek raksturīgs augsts nogurdināms. Tā darbspēja parasti asi krīt caur 25—30 mācības mīnām un pēc otrās mācības. Bērni ļoti pagurst pagarinātās dienās grupas apmeklēšanas gadījumā, kā arī pie paaugstinātā emocionālā piesātināta mācību un pasākumu.
Šajā periodā dzīve ir daudzveidībā, kas ir nevis iluzoriska un fantastiska, bet gan visīstākā, reāla, vienmēr mēs apkārtēja – lūk kas iekairina viņa darbību. Šajā periodā bērns maz pamazām pamet iluzorisku pasauli, kurā viņš dzīvoja agrāk. Lelles, kareivji pazaudē sākotnēju jaukumu. Naiva ticība ir to vajadzībā, vajadzības zūd. Personīgās metamorfozes gan jātniekā, gan cepējā, ārstā vai tirgonī jau nesagrābj pilnībā. Bērns gravitē pie reālas dzīves. Viņš vairs nav mistiķis un sapņotājs. Viņš ir reālists.
Interese saista arī to, kas nav obligāti jādod pieredzei, kura ir personiska, īsta vai pagājusi. Citas valstis, citas tautas un to darbība saista uzmanību skolnieka pietiekami spēcīgā pakāpē.
Notiek garīga redzesloka kolosāls paplašinājums. Tieši šajā vecumā atklājas kaisle uz ceļojumiem, kura izlīst dažreiz tādās formās, kā tieksmē uz klaidonības, bēgšana no mājām un t.t.
Bērnu reakciju atklātība un negausīgs iespaidīgs šajā vecumā notiek īpaši manāmi ārpusskolas iekārtā. Situācijās, kur bērni jūtas pietiek nepiespiesti, tie gandrīz nepatvaļīgi apmierina savējo ziņkārību: pieskrien tuvāk pie tā, kas tos interesē; tiecas viss, ka iespējams, izjust paši.
Tiem patīk pielietot nosaukumus, kuri ir jauni, pamainīt balsī, kas liekas skaists un kas nepatīkams. Pastaigu un ekskursiju laikā tiem spilgti ir pausti centieni un spēja saķert neparasto un jauno. Sākumklašu skolnieki nereti atklāj sliecību parunāt: izstāstīt par visu, ko izlasīja, ko redzēja un dzirdēja skolā, pastaigās, pa televizoru. Pie tam tiem parasti sanāk garš stāsts ar daudzām pieminēšanām, kas mazsaprotamiem nepiederošam. Pats tiem tāds nostāsts skaidri atgādā baudu, tiem ir nešaubīgs nozīmīgs viss, kas notika ar viņiem. Jaunākais skolnieks var parādīt līdzjūtību ja ir kādas bēdas, izjust žēlumu slimniekam dzīvniekam, parādīt gatavību atdot citam kaut ko viņam dārgu.
Un līdz ar to līdzīgās situācijās viņš var un nevis parādīt šo jūtu, bet gan, pretēji, pazobot biedra neveiksmi, neizjust žēluma jūtas, attiekties ar vienaldzību kad citam ir nelaime un t.t.
Pāreja no bērnības uz pieaugušā dzīvi sastāda pamat saturu un visu attīstības malu specifisku atšķirību šajā periodā fiziska, garīga, tikumīga, sociāla.
Pusaudžu vecuma psiholoģiskas īpatnības dabūja nosaukumu «Pusaudžu kompleksi». Pusaudžu komplekss iekļauj: jūtīgums pie pārējo savējās ārienes novērtējuma, spējas, prasme saskanēt ar galēju pašpaļāvību; uzmanīgums brīžam sadzīvo ar pārsteidzošo rupjumu, sāpīga kautrība ar vaļību, vēlme būt atzīts un novērtēts citiem – ar ārišķīgu neatkarību, cīņa pret autoritātēm, vispārpieņemtiem likumiem un izplatītajiem ideāliem – ar nejaušu elku, bet jutekliska fantazēšana ar sausu gudrību.
Viens, no šā vecuma psiholoģisku grūtību galveniem cēloņiem ir dzimuma atistība. Šā vecuma raksturīga iezīme ir aspratība, centieni uz izziņu, pusaudzis tiecas pie lielas zināšanas daudzuma, pie tam ne pievēršot pienācīgu uzmanību to sistemātiskumam. Pusaudži nosūta garīgu darbību uz to sfēru, kura visvairāk tos aizrauj.
Pusaudžiem ir raksturīga psihiskā polaritāte:
• Mērķtiecība, neatlaidība un impulsīvs, nenoturība);
• Paaugstinātā pašpārliecinātība ātri nomainās ar nedrošību sevī;
• Vajadzība ir saskarsmē + vēlme pabūt vienam;
• Vaļība ir uzvedībā + kautrība;
• Romantisms + cinisms, taupība
• Maigums, pieglaudība + nežēlība.