Recenzija par teātra izrādi „Mērnieku laiki”.
Romānu „Mērnieku laiki” sarakstījuši brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, izrādes režisors ir Viesturs Kairišs. Nacionālā teātra uzveduma darbība, atšķirībā no romāna, norit mūsdienās kādā kultūras namā. Tāpat kā Kaudzīšu darbā, tāpat arī izrādē, tiek attēlotas divas galvenās sižetiskās līnijas-pirmā, kas vēsta par zemes mērīšanas un dalīšanas izraisītajām aktivitātēm, otrā-Oļiņu un Gaitiņu dzimtu savstarpējām attiecībām un to starpā esošajiem noslēpumiem.
Kā jau minēju, visi notikumi pārsvarā notiek kādā pagasta tautas namā, kurš pēc vajadzības tiek pielāgots lugai. Par darbības vietu liecina gan skatuves dibenā ierīkotā nelielā skatuvīte, uz kuras skaisti dzied vīru koris „Gaudeamus”, gan arī lielā zāle skatuves priekšplānā, kas attiecīgi iestudējuma skatiem tiek piepildīta ar dažādiem priekšmetiem. Uzskatu, ka šī nemainīgā vide (kultūras nama telpas), kuras iekārtojums vairāk atgādina padomju laikus, nevis mūsdienas, nedaudz apgrūtina lugas notikumu uztveri.
Domājot par visspilgtāko momentu izrādē, pirmais, kas nāk prātā- Latvijas hokeja izlases kreklos tērpto vīriešu ārdīšanās pa skatuvi. Šo iznācienu es nesapratu nedz tad, kad skatījos uzvedumu, nedz tagad, bet varu teikt, ka atmiņā tas palicis emociju dēļ. Bija ne tikai pārsteigums un nesaprašana, bet arī izbīlis (skaņas efektu dēļ) un satraukums. Iespējams, ka šis notikums bija paredzēts, lai vēl vairāk izceltu gan romānā, gan izrādē atainotos pretstatus, kad tiek salīdzināts labais ar ļauno, mīlestība ar naidu, nekaunība un gudrība ar godīgumu un vientiesību.
Režisora Viestura Kairiša nodoms, šo darbu iestudējot, ir parādīt mērnieku laikus no mūsdienu cilvēka skatu punkta. Visas izdarības ar zemes mērīšanu un dalīšanu, to skaitā kukuļdošanu, blēdīšanos u.c., kas sākas ar izrādes pavērsienu-mērnieku ierašanos, notiek arī mūsdienās. Mērķis ir parādīt, ka vērtību ziņā salīdzinoši nekas daudz pa šo laiku nav mainījies. Tā pati krāpšana un korupcija, kas šodien nemitīgi tiek rādīta ziņās, tās pašas situācijas tiek attēlotas romānā un uzvedumā. Arīdzan mīlestības intrigas un ģimeņu noslēpumi nav gājuši zudumā mūslaikos, kaut vai, piemēram, atgadījums ar pirms 16 gadiem Daugavpilī pazudušo zīdaini.
Uzskatu, ka Viestura Kairiša ieceres izpildē samērā maz piedalās skatuves iekārtojums un mūzika, kas kopskatā ir diezgan neitrāla un neuzkrītoša. Vienīgi aktieru apģērbs kaut nedaudz vēstī par mūsdienām, piemēram, Annuža (Astrīda Kairiša) ir tērpta džinsu biksēs un adītā jakā. Arīdzan modernā saldētava, kurā tiek glabāti „kukuļi” mērniekam, šaubos vai ir attiecināma uz brāļu Kaudzīšu romānā atainoto laiku, tas ir, 19. gs.
Režisors tēlus centies parādīt kā spilgtas, dziļas personības, izvēloties piemērotus aktierus, kas labi palīdz atveidot Kairiša iecerēto traģisko, nopietno, retu reizi komisko noskaņu. Mantkārīgajam Prātnieka Andžam, kuru spēlē Uldis Anže, pretstatīts mierīgais un nosvērtais Kaspars Kaspara Zvīguļa atveidojumā. Spilgti ir Ķenča (Jānis Reinis), kā arī Švauksta (Ainārs Ančevskis), Pietuka Krustiņa (Gundars Grasbergs), Oļiņa (Rūdolfs Plēpis) un Teņa (Jānis Skanis) tēli, kuri izceļas ar savām savdabīgajām rakstura īpašībām. Pamanīju, ka izrādē daiļais dzimums netiek izcelts, jo kopumā saskaitīju tikai piecas sievietes un sešpadsmit vīriešus. Uzskatu, ka vairāk vai mazāk atspoguļotie tēli palīdz uztvert režisora iecerēto, vismaz labāk nekā skatuves dekorācijas.
Šis darbs man deva vielu pārdomām. Rosināja aizdomāties par cilvēku raksturu iezīmēm, un kā viņi tās izmanto savstarpējās attiecībās. Mudināja salīdzināt mūsdienu un Kaudzīšu romānā atainoto laiku aktualitātes . Deva iespēju saprast, ka cilvēku raksturīgākās un spilgtākās īpašības nepazūd, tās vijas cauri gadsimtiem. Parādīja, ka joprojām latviešu vidū aktuāla ir krāpšana un blēdīšanās, kā arī mīlestība. Šo izrādi vajadzētu iepazīt katram latvietim, pirmkārt, jau tāpēc, ka iestudējuma pamatā esošais romāns ir latviešu klasika, otrkārt, lai paskatītos uz vēsturi no nedaudz citādāka skatu punkta un mēģinātu iepazīt tādā veidā. Gribētu vedināt noskatīties šo V. Kairiša darbu un nebaidīties no tā garuma!