Es rakstu recenziju par itāļu zinātnieka Eko Umberto grāmatu „Bodolīno”. Šis ir romāns, kas risinās 12. gadsimtā, kur pēc ticības tiecas caur Krusta kariem un citiem kariem. Viss notiek Itālijā, Konstantīnpole un daudzās citās pilsētas, bet pamatā vairāk piemin Milāni, Lodi un Priestera Jāņa zemi, pēc kuras tiecas ļoti Bodolīnu atrast. Savukārt Bodolīno ir zemnieku puišelis, kurš apveltīts ar izcilām fantāzijas spējām. Savu fantāziju zēns realizē nemitīgos melos. Bodolīno kļūst par imperatora Fridriha Barbarosas audžudēlu, turpina aizrautīgi melot. Bet nu viņa meli sāk iespaidot lielo politiku un līdz ar to arī visas vēstures gaitu.
Šajā grāmatā notikumus virza Bodolīno un viņa meli, kuri kļūst īsteni, bagātā fantāzija,gudrie padomi, viņa humora izjūta, dienas gaitas Parīzē un kaislīgā mīla pret Fridriha sievu Beatrisi un notikumi, kas saistās ar Priestera Jāņa valstību. Pēc manām domām grāmatā spilgti, bet īsi bija atspoguļots Bodolīno neispējama un neprātīgā mīlestība pret Beatrisi, viņš daļēji arī juka prātā, jo jūtas pret sievieti, kura bija nedaudz vecāka par viņu bija spēcīgas un vārdos neaprakstāmas. Viņš viņas vārda pats sev rakstija vēstules, ar tik skaistiem un saldiem vārdiem un lai domās izjustu un sajustu to, ka arī viņa viņu neprātīgi mīl viņu. Protams viņam bija talants rakstīt, jo Otons viņam lika braukt studēt uz Parīzi retoriku, kur labi un pārliecinoši var pateikt, arī to, kas varētu nebūt patiesība. Bodolīnu piemitā tā ipašība, ka viņš var sacerēt skaistus melus. Spilgti un plaši bija aprakstīts, kā Bodolīnu un viņa draugi meklēja, cēla un filozofēja par Priestera Jāņa valstību. Tika rakstītas vēstules, ar zaļā medus palīdzību iedomātas, tik prasītas palīdzības Jeruzalemes gudrajiem, meklēja informācijas grāmatās. Atrada Trīs Austrumu gudros ar kuriem arī nedaudz skarbi izrīkojās humoristiskā veidā. Viņi bija trīs līķi, kurus atrada karā izpostītā baznīcā.
Daudz, kas tika izpostīts, tapēc ka Frīdrihs nīda milāniešus un lika, lai viņiem izbaksta acis, nogriež pirkstus un citas pretīgas lietas ar cilēvkiem, padzina viņus no mājām un izdzina arī vispārīgi no pilsētas. Frīdrihs bija brīžiem ļoti nežēlīgs cilvēks, bet ļoti mīlēja Bodolīno un pieņēma daudzus viņa padomus. Daudzus viņš pārprata un veidoja neizbēgamas, ļaunas situācijas, kaut gan Bodolīno tā negribēja.
Valoda, kas tika izmantota grāmatā bija sarežģīta, vismaz man, jo dažas lapaspuses es lasiju diezgan ilgi, bija tieša valoda, tika izmantoti arī, vismaz manā uztverē nepiedienīgi vārdi. Bija piesātināts ar daudziem sarežģītiem vārdiem, kuri pat tagad dažreiz ir reti sastopami. Bet tā Eko Umberto ir talants. Bija daudz dzīva humora, protams tādi, kas diezvai pamācoši reiz dzīvē būs, daudz piedzīvojumu. Kopumā grāmata man ne īpaši patika, jo nav manā gaumē, man vairāk patīk maģija, bagātāka fantāzija un kas nav reāli pasaulē būts, mūsdienīgāka stila grāmatas. Es nespēju ar priecīgu domu un lielu koncentrēšanos lasīt grāmatas, kas man nepatīk. Varbūt vietām Bodolīno bija interesantas rindkopas, kas piesaistija, bet tā nē. Un kā jau bija minēts grāmatā, Eko jokus tik spēj saprast vēsturnieki un viņa kolēģi.
Grāmata ir veidota optimistiski, saka, ka ir interesantāka par „Rozes vārdu”, vietām skumja un noslēpumaina, humoristiska, fantāzijām bagāta, tā laikam raksturīga mistika.Tas humors ir atbilstoš tā laika cilvēkiem, proti bez maz vai barbarisku cilvēku tipiem, kuri lieto visus zināmos vārdus pēc kārtas un vienalga vai viņi ir piedienīgi vai jauki. Pat nespēju iedomāties, ka tajā laikā jau bija attīstīta samaitātība augstā pakāpē, teiksim tā.
Svarīgākie tēli protams bija Bodolīno, Nikēta, kuram viņš visu stāstija jo bija pazaudēji lapu, kur bija rakstīta visa dzīves gaita, viņa audžu tēvs Fridrihs, Fridriha sieva Beatrise, Bodolīno draugs Abduls, ar kuru pavadija savas dienas Parīzē un meklēja Priestera Jāņa valstību, viņa paša tēvs Galjaudo.
Frīdrihs šajā grāmatā bija savā ziņā visļaunākais tēls, bargs imperātors. Nežēlīgi sodija cilvēkus. Lūk piemēri – „Frīdrihs nu aiz dusmām zaudēja spriešanas spēju un lika atvest it visus gūstā kritušos kremiešus, kas vēl bija dzīvi, un pavēlēja pilsētas priekšā uzsliet īstu karātavu mežu – viņš grasijās nobendēt tos visus” . Tas tāds spilgtākais izteikums par Fridrihu.
Grāmata bija gara un ne tik viegli lasāma. Neko īpašu no šīs grāmats neieguvu, pat neko īpaši pamācoši, varb;ut to humoristikso pusi, kad melojot var daudz ko labu panākt, bet tomēr meli nav tā labāka izeja uz iespējam, agri vai vēlu pieķers, ir jābūt talantam melot, kas man vienkārši nepastāv. Šī grāmata viegli un labi lasīsies tikai tiem, kas izprot 12. gadsimtu no A-Z, tiem, kam interesē vēsture un Eko joki. Un jābut optimistiskam, lasot Bodolīnu, jo grāmata ir pabieza, sarežģīta, kā nekā zinātnieks sarakstija, ar labu humora izjūtu, nopietnam jo pastāvēja fakti, par kuriem arī tagad runā vēsturē, bet tiek pasniegts nopietnāk nekā jekš Bodolīno.