Recenzija par Frīdriha Nīčes darbu „Par morāles ciltsrakstiem”.
Frīdrihs Nīče (1844 – 1900) pārstāv postklasisko filozofijas virzienu un viņš izstrādājis dzīves filozofiju, kas par galveno atzīst nevis prātu, bet gan prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Darbā „Par morāles ciltsrakstiem” autors uzsver, ka „nepieciešama morālo vērtību kritika” un ka „reizi par visām reizēm ir jāpakļauj šaubām pašu šo vērtību vērtība”. Viņš mēģina saprast kādos apstākļos cilvēks izgudroja šos vērtības spriedumus un kāda ir pašu šo spriedumu vērtība, vai tie līdz šim ir kavējuši vai veicinājuši cilvēces uzplaukumu; vai tie ir dzīves posta, noplicināšanās un izvirzīšanas zīmes vai arī otrādi: tajos izpaužas dzīves pilnesība, tās spēks un griba, tās drosme, pašpaļāvība un nākamība. Darbs sastāv no 3 apcerējumiem.
Pirmais apcerējums veltīts tēmai <> un <<ļaunais>>, <> un <>. No sākuma autors secina, ka līdz šim bez šaubām un mazākās svārstīšanās „labais” ticis atzīts par daudz augstvērtīgāku nekā „ļaunais”, tieši no veicinājuma, derīguma, auglīguma viedokļa attiecībā pret cilvēku vispār. Nīče izvirza domu – ko tad, ja patiesībā būtu pretējais, ka „labajā” slēptos iespējamais regress?
Jēdziena „labais” saknes meklējamas pagātnē, kur viss „diženais” un „cildais”, proti, karaļi un priesteri, skaitījās labs, savukārt viss „vulgārais” , „plebejiskais” un „zemais” tika klasificēts kā slikts. Tieši priesteri bija tie, kuri tik ļoti padziļināja un saasināja šos vērtību pretmetus un radīja dziļas aizas starp cilvēku un cilvēku. Tieši diženais bija tas, kurš no sevis paša saskatīja pamatjēdzienu „labs” un no tā radīja sev priekšstatu par „slikto”. Priesteri, atturoties no dzimumdzīves ar smulīgām zemāku ļaužu sievām, mazgājoties, ēdot tikai noteikta veida barību, jūtot riebumu pret asinīm, tika uzskatīti par šķīstiem, tātad labiem cilvēkiem. Tomēr priesteru vidē viss kļuva bīstamāks – augstprātība, atriebība, asprātība, izlaidība, mīlestība, varaskāre, tiklums, slimība, dvēsele kļuva ļauna.
Nīče apraksta tipisku dievbijīgu cilvēku, kas izveidojis savu vērtību sistēmu, balstoties uz pārliecību, ka dievs to tā vēlas. Bezspēcība, kas neatmaksā, tiek izmelota par „labo”; bailīgs zemiskums par „pazemību”; padevība tiem, kurus ienīst, par „paklausību”; pacietību par „tikumu”; nevarēšanu sevi atriebt par „negribēšanu sevi atriebt” vai par „piedošanu”; tiek vēl runāts par „mīlestību uz saviem ienaidniekiem. Viņi nealkst atmaksu, bet gan „taisnības triumfu”; viņi neienīst ienaidnieku, bet gan „netaisnību” un „bezdievību”; viņi cer un tic nevis saldai atriebībai, bet gan taisnīgā Dieva uzvarai pār bezdievjiem; tas, ko viņiem vēl atliek mīlēt virs zemes, nav viņu brāļi, ar kuriem tos vieno kopīgais naids, bet viņu „brāļi, kurus vieno mīlestība”, kā viņi paši izsakās, visi labie un taisnie virs zemes. Priesteri uzskata, ka viņu grūtdienība esot Dieva izredzētība un atzinība, jo pērti tiekot jau tieši tie mīļākie suņi. Grūtdienība esot kaut kas tāds, ko kādreiz Dievs atlīdzinās un atmaksās ar milzu procentiem, bet ne zeltā, bet gan laimē, ko viņi dēvē par „svētlaimi”. „Mēs, labie, – mēs esam tie taisnie”, tā viņi saka par sevi.
Savukārt ebreji cīņā pret saviem ienaidniekiem un pakļāvējiem beigu beigās guva gandarījumu tikai ar to, ka radikāli pārvērtēja viņu vērtības. To varētu nosaukt par sava veida garīgo atriebi. Ebreji bija tie, kas uzdrīkstējās pretstatīt aristokrātisko vērtību vienādojumam – labs = dižens = varens = daiļš = laimīgs = dieviem tīkams. Ebreji teica, ka tikai nožēlojamie ir labie, tikai nabagie, bezspēcīgie, zemie ir labie; cietēji, trūkumā mītošie, slimie un neglītie ir vienīgie dievbijīgie, vienīgie svētīties un tikai viņiem tiks svētlaime. Savukārt dižie un varenie mūžu mūžos būs ļaunie, nežēlīgie, baudkārie, negausīgie, bezdievīgie, viņi mūžam netiks pie svētības un vienmēr būs nolādēti un tiesāti. Pirmā apcerējuma beigās Nīče uzdod jautājumu – kura no abām , Roma vai Jūdeja, ir uzvarējusi cīņā par augstāko vērtību iemiesojumu? Un sniedz atbildi – kuram tad tagad zemojas pati Roma un gandrīz puspasaule, kā augstāko vērtību iemiesojumam? Kā zinām, tad trijiem ebrejiem – Jēzum no Nācaretes, zvejniekam Pēterim, paklāju pinējam Pāvilam un Jēzus mātei Marijai. Roma ir zaudējusi.
Otrajā apcerējumā autors apskata <>, <> un ar to saistīto. Nīče jautā:” Izaudzēt dzīvnieku, kurš drīkst apsolīt – vai tieši tas arī nav tas paradoksālais uzdevums, kuru daba sev izvirzījusi, veidojot cilvēku? Vai tā nav cilvēka īstā problēma?” Tālākajā tekstā viņš secina, ka no sākuma cilvēkam bija nepieciešams noteikt, kas ir mērķis un kas līdzeklis tā sasniegšanai, redzēt tālo kā patlabanīgo un mācīties atšķirt nepieciešamo no nejaušā un ka aizmāršība ir noderīga, jo bez tās mēs nespētu izjust laimi, jautrību, cerības, lepnumu un arī tagadni.
Attīstot savu ideju, Nīče secina, ka neapvaldītas dusmas par kādu nodarījumu radīja ideju, ka katram kaitējumam ir kaut kas ekvivalents un ka to vainu patiešām var izpirkt, kaut vai ar kaitnieka sāpēm. Tomēr jāatzīst, ka tolaik, kad cilvēce vēl nekaunējās no savas nežēlības, dzīve virs zemes bija daudz jautrāka par tagadējo.
Tad pienāca brīdis, kad, dzīdamies pārtapt „eņģelī” cilvēki pārmaidzinājās un pārmoralizējās, mācoties kaunēties no saviem instinktiem un izjūtot kaunu no cilvēkiem. Izgudrojot sodu par kādu nodarījumu ticēja, ka tam esot tā vērtība, ka tas modinot vaina izjūtu vainīgajā, un sodā tiek meklēts īstais tās dvēseliskās reakcijas instruments, kuru dēvē par „netīro sirdsapziņu”. Nākas secināt, ka sods diemžēl ir tas, kas visstiprāk ir kavējis vainas izjūtas attīstību, jo soda izcietējs, redzot ar kādu procedūru palīdzību viņam liek izjust savu nodarījumu, nesaprot kāpēc tas pats rīcības vieds taisnīguma dienestā tiek atzīts par labu, lietots ar tīru sirdsapziņu. Sodi panāca arī to, ka visi tie mežonīgā, brīvā, klīstošā cilvēka instinkti pavērsās atpakaļ pret pašu cilvēku. Naidīgums, nežēlība, bauda, ko sagādā vajāšana, uzbrukšana, pārmaiņas, postīšana – tas viss pavērsās pret pašu šo instinktu nesēju – patiesībā ir „netīrās sirdsapziņas” sākotne. Šie neizlādējušies instinkti pagriežas iekšup, iekšā cilvēkā un šādi izaug tas, ko vēlāk dēvē par viņa dvēseli.
Bet reizē ar to sākās vislielākā un baisākā saslimšana, no kuras cilvēce nav atlabusi vēl tagad, cilvēka sirgšana ar cilvēku, ar sevi pašu.
Vainas apziņas maksimumu virs zemes atnesa Dievs, liekot cilvēcei priekšā savu visģeniālāko triku: Dievs upurē sevi, lai izpirktu cilvēka vainu, Dievs samaksā sev ar sevi pašu, Dievs kā vienīgais, kurš var atsvabināt cilvēku no tā, no kā cilvēks pats atsvabināties nevar, viņš aiz mīlestības upurējas sava parādnieka labā. Dievā cilvēks gūst galējos pretstatus, kādus spēj atrast saviem īstajiem un neatņemamajiem dzīvnieka instinktiem, un tos iztulko kā vainu pret Dievu. Loģisks tāpēc šķiet secinājums, un tas nemaz nebūtu tik neticami, ka sarūkot ticībai kristīgajam Dievam, ievērojami vajadzētu sarukt arī cilvēku vainas apziņai.
Nīče tomēr pieļauj iespēju, ka mēģinājums saradot ar netīro sirdsapziņu visas nedabiskās slieksmes, līdzšinējos ideālus, ir iespējams un ka tas pat varētu vainagoties ar panākumiem. Tomēr cik pretimnākoša, cik laipna pret mums kļūtu visa pasaule, ja mēs vairs neuzvedīsimies tā kā tā to pieprasa. Nīče gan pauž cerību, ka reiz atnāks cilvēks, kurš visu izmainīs.
Trešajā apcerējumā Nīče apskata jautājumu, ko nozīmē askētiskie ideāli. Kā piemēru viņš sākumā min māksliniekus, tomēr vēlāk atzīst, ka to vērtību skalai nav nekādas vērtības, jo, ja kāds ir mākslinieks pilnīgi un bez atlikuma, viņš ir uz mūžīgiem laikiem atšķirts no reālā un no īstenības.
Nīče piemin Šopenhaueru, kurš ļoti pārliecināti ir izteicies par estētiskās kontemplācijas iedarbību. Šopenhauers aprunā šo iedarbību, apgalvojot, ka tā ir līdzeklis tieši pret dzimumieinteresētību, viņš neapnicis daudzina atsvabināšanos no gribas kā lielāko estētiskā pārdzīvojuma priekšrocību un noderību.Turklāt viņš pats seksualitāti traktēja kā savu personisko ienaidnieku.
Epikūrs, savukārt, slavēja bezsāpju stāvokli kā augstāko labumu un dievu stāvokli.
Stendāls izceļ skaistā iedarbību, „skaistais sola laimi”, viņš faktiski saskata tieši tur, kur skaistais uzbudina gribu.
Domādami par askētisko ideālu, filozofi, kopumā ņemot, domā par dievišķota un spārnus guvuša dzīvnieka līksmo askētismu, kurš vairāk laidelējās pār dzīvi, nevis tajā rimis. Ir zināms, kā skan trīs lieli askētiskā ideāla krāsņumvārdi: nabadzība, pazemība, šķīstība. Filozofu var pazīt pēc tā, ka viņš ar līkumu apiet trīs spožas un skaļas lietas: slavu, valdniekus un sievietes. Filozofu devīze ir :”Kam kaut kas pieder, tas pats kādam pieder”.
Autors secina, ka iznīcinot gribu, izceļot no eņģēm visus afektus kopumā un katru atsevišķi, to varētu nosaukt pat par sava veida intelekta kastrēšanu.
Askēta dzīve paiet pretrunā – „dzīve pret dzīvi”. Līdz ar to askētiskais ideāls rodas no deģenerējošām dzīves aizsardzības un glābšanas instinkta, jo šī dzīve mēģina saglabāties un cīnās par savu klātbūtni ar visiem līdzekļiem. Tomēr, vispārsteidzošākais ir secinājums, ka šajā ideālā un ar šo ideālu dzīve cīkstas ar nāvi un pret nāvi, askētiskais ideāls ir triks dzīves saglabāšanas nolūkā.
Nīče apgalvo, ka fizioloģiski zinātne sakņojas tajā pašā augsnē, kur askētiskais ideāls, jo kā vienā, tā otrā gadījumā priekšnoteikums ir zināma dzīves noplicināšana.
Garīgajās sfērās askētiskajam ideālam pagaidām ir tikai viens ienaidnieks un kaitētājs – ateisms.
Runājot par darbu kopumā varu teikt, ka autors ir ļoti izglītots, kompetents un loģiski domājošs indivīds. Visiem saviem apgalvojumiem viņš ir spējis atrast īstos skaidrojumus, sniedzis piemērus un dažkārt pat paudis vai citējis kāda cita autora teikto. Viņam piemīt spēja veikt asus novērojumus un analizēt tos. Nīče darbu caurauž viņa neatkārtojamā un spēcīgā valodiskā izteiksme. Savas domas viņš atvasina galvenokārt no Šopenhauera un Šellinga teiktā. Tomēr, lasot Nīčes darbu „Par morāles ciltsrakstiem”, nācās saskarties ar vairākām grūtībām un citām, manuprāt, šajā darbā neiederīgām lietām.
Pirmkārt, dažkārt ir grūti uztver tekstu, jo autors tajā atsaucas uz savām iepriekšējos darbos paustajām atziņām, un viņš šīs atziņas šeit tikai papildina, tādējādi cilvēkam, kurš iepriekš nekad nav lasījis kādu Nīčes darbu, teksta kvalitatīva uztvere ir traucēta.
Otrkārt, brīžiem Nīče pārspīlē ar izteicieniem franču, grieķu, latīņu un citās valodās. Tie lietoti bieži un to skaidrojums meklējams grāmatas beigās. Tas rada papildus grūtības lasot, jo, mēģinot izprast teikumu, nākas pārtraukt lasīšanu, atrast īsto izteicienu un to izprast. Šī iemesla dēļ, jau iepriekš izlasīto tekstu ir jāpārlasa vēlreiz, lai spētu to saprast. Jāpiebilst, ka pārlasīšanu neuzskatu par kaut ko nevērtīgu vai sliktu, bet ja to nākas darīt praktiski visu laiku, tas kaitina. Tas rada papildus draudu, ka kāds, kurš nelasa vispār un ir nepacietīgs, izvēlējies šo darbu, lai izglītotos, zaudēs vispār jebkādu interesi lasīt.
Treškārt , autoram laiku pa laikam kaut kas „uznāk” un viņš pēkšņi uzsāk pavisam jaunu domu, iepriekšējo atstājot nepabeigtu, lai pēc pāris lapaspusēm pie tās atgrieztos un pabeigtu. Acīmredzot pats Nīče tur saskatījis kādu svarīgu domu vai paskaidrojumu, bet lasītājam, filozofijas amatierim, tur atrast jēgu ir praktiski neiespējami vai ļoti grūti.
Ceturtkārt, autors grāmatas sākumā radījis iespaidu par sevi (arī pats to tekstā atzīstot), kā par vienīgo cilvēku, kurš saskatījis īsto dzīves patiesību un spēj cilvēkus ievest gaismā. Tas neviļus liek domāt par viņu kā par dziļi egoistisku cilvēku, kurš sevī saskata kaut ko varenu. Šī īpašība nav nosodāma, tomēr nepazīstu daudzus, kurus egoistiski autori ļoti piesaistītu.
Piektkārt, autors dažkārt pārāk ilgi un nesaprotami pauž savu domu līdz beidzot nokļūst pie tā, ko patiesībā gribējis pateikt.
Tomēr vēlētos uzsvērt arī pozitīvās lietas, ko saskatīju šajā darbā. Pirmkārt, Nīče nebaidās lietot sarunvalodas vārdus un ar tiem izskaidrot savu domu. Otrkārt, viņa argumenti ir patiešām sakarīgi un spēcīgi. Treškārt, viņš pasaka par vāciešiem visu to patiesību, kas liktu viņiem Nīči ienīst. Ceturtkārt, tā kā Nīčes valoda ir ļoti bagāta un skaista, tad viņš varētu būt lielisks piemērs topošajiem un esošajiem autoriem, kā „iepūst tekstā dzīvību”.
Šo darbu varētu izmantot kā palīglīdzekli mācībās. Tajā paustās atziņas varētu noderēt psiholoģijā un, protams, arī filozofijā. Tomēr pirms skolēniem piedāvāt kādu fragmentu vai visu darbu kopumā, to nāktos pārstrādāt tā, lai teksta uztvere būtu vieglāka.
Man personīgi šis darbs ļoti patika. Brīžiem likās, ka lasu pati par sevi un redzēju kāda patiesībā es no malas izskatos. Tas likās pat mazliet baisi, ka vīrietis, kurš dzīvojis ilgi pirms manis, spēj pateikt to, ko es redzu, bet neatzīstu sevī, to, ko es baidītos pateikt vai teiktu tikai klusi, kā arī to, ko es jau sen zināju, bet nekad neesmu spējusi tam rast loģisku un pamatotu izskaidrojumu. To, ka šis darbs ir kolosāls pierāda vien tas, ka tā konspekts, ar svarīgākajām atziņām, aizņēma vairāk kā 10 lapaspuses. Būdama sava veida ateiste, manī smīnu izraisīja daudzie piemēri par priesteru un citu ticīgo būtņu ietekmi uz mirstīgajiem, un to sekām. Ieteiktu šo darbu izlasīt arī citiem, jo tas ir ļoti interesants, izglītojošs un brīžiem pat smieklīgs.