Rīgas sargi.
Es izvēlējos rakstīt par pēdējā laika aktuālāko filmu Latvijā – par mūsu pašu Rīgas sargiem.
Filmas režisors ir Aigars Grauba, producents – Andrejs Ēķis. Mūzika filmā Rīgas sargi – grupa Jumprava.
Filmas kinolente ir ceļojusi pa daudzām pasaules valstīm, piemēram, skaņu efekti ir veidoti Prāgā, krāsu korekcijas un dažādi specefekti – Maskavā.
Filma Rīgas sargi ir par bermontiādi – vācu armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā inspirē uzbrukumu jaunizveidotās Latvijas valsts galvaspilsētai Rīgai. Darbība norisinās 1919. gadā, kad Latvija ir jaundibināta valsts, taču tās neatkarību neviena valsts vēl neatzīst.
Rīgas sargi ir Latvijas dārgākā uzņemtā kinofilma – filmas tapšanai ir iztērēti vairāk par diviem miljoniem latu. Filmas uzņemšanas ilgums – gandrīz četri gadi. Filmas darbība norisinās abās Daugavas krasta pusēs, taču filmu nebija iespējams uzņemt autentiskos apstākļos, tāpēc filmēšana norisinājās kino pilsētiņā Cinevilla. Kino pilsētiņā veiksmīgi tika uzbūvēta jauna Rīga, kuru filmā veidotie specefekti darīja vēl iespaidīgāku. Filmas darbībā ir iesaistīti arī nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri.
Filmā piedalās daudzi Latvijā populāri aktieri. Galvenajās lomās ir Jānis Reinis un Artūrs Skrastiņš.
Protams, filmā piedalās arī citi talantīgi un populāri latviešu aktieri, piemēram, Ģirts Ķesteris, Uldis Dumpis, Andris Keišs, Romualds Ancāns, Elita Kļaviņa, Indra Briķe, Ģirts Krūmiņš u.c.
Jānis Reinis filmā tēlo Mārtiņu – patriotiski noskaņotu latvju puisi, kurš ir gatavs darīt ļoti daudz, lai Latvija būtu neatkarīga valsts. Kad tiek izveidots Strēlnieku bataljons, Mārtiņš brauc karot uz citām zemēm, taču Latvijā paliek viņa mīļotā līgava Elza. Mārtiņa prombūtnes laikā, Mārtiņš ar Elzu sazinās ar vēstuļu starpniecību. Kad Mārtiņš atgriežas Latvijā, viņš vēl nezin, ka īstā cīņa par Latvijas neatkarību un mīļoto Elzu tikai sāksies.
Artūrs Skrastiņš filmā tēlo Jēkabu Roni – pļēguru, muzikantu, kurš dzīvo uz kādas sievietes rēķina, kurai pieder viesnīca. Kad Mārtiņš izstrādā uzbrukuma plānu, Jēkabs saprot, ka jābeidz bezrūpīgā dzīve un jādodas kaujā. Skrastiņš šajā lomā ir ļoti labi iejuties un tēlo burvīgi.
Filma ir par vēsturi – par to, kas ir 11. novembris – Lāčplēša diena, kurā ir iesaistīta divu cilvēku mīlestība (kā jau vairumā šādu žanru filmām), taču šī mīlestība nav uzspīlēta un iecelta galvenajā lomā, kas ir ļoti patīkami. Filma ir arī par draudzību – četru cilvēku draudzību, kuri uzņemas paveikt ko noderīgu valstij, nepazaudējot viens otru gan privātajā dzīvē, gan valsts dzīvē esošam grūtam brīdim.
Filmā ir ļoti spraiga darbība, kura liek saspringt nerviem neziņā un cerībā, ka viss tomēr būs labi. Tajā ir iekļauta pietiekoša un smieklīga humora deva, kā arī nepiespiesta valoda – lai jauniešiem šī filma neliktos pārāk pareiza un uzspiesta. No vēstures viedokļa – protams, ka filmā nav kā grāmatā – visa vēsture sīkumos un tīrā patiesībā, taču pati jēga kā tāda – ļoti labi parādīta.
Brīžiem acīs sariesās asaras, brīžiem smieklu vētrā aptrūkās elpas, taču patriotisms pēc filmas noskatīšanās pieauga par visiem simts procentiem un gandarījums, ka esmu latviete -, ka manas pašas tautas vīri panākuši, pēc kā tiecās, uzvarēdami spēcīgākus pretiniekus un atbrīvojuši Rīgu. Ar nepacietību gaidu nākošo 11. novembri, kad varēs doties pie pils mūra un aizdedzināt svecīti par mūsu karavīriem. Šo filmu iesaku noskatīties ikvienam – gan lielam, gan mazam, jo ne visi zina, kas ir 11. novembris un kāpēc to sauc par Lāčplēša dienu.