Mūsdienu melodrāmas „Vakari Rodantē” režisors ir Džordžs S. Vulfs, galvenajās lomās ir Ričards Gīrs un Daiena Leina. Šī emocionāli spēcīgā filma ir paredzēta dzīvē pieredzējušām sievietēm. Adriana ir vientuļa un nelaimīga sieviete, kura nevar izšķirties spert liktenīgo soli pretī savas neveiksmīgās laulības beigām. Adrianai ar vīru Džeku ir dēls Denijs un meita Amanda, kura mūždien pārmet mātei par to, ka viņa, pēc vīra neuzticības, nedod viņam otro iespēju un nepieļauj, ka vīrs atgriežas atpakaļ mājās. Filmas gaita risinās Adrianas mājās un Ziemeļkarolīnas pludmales viesnīcā, kas pieder Adrianas draudzenei Džīnai, šī ir viena no pasaulē gleznainākajām pludmales viesnīciņām ar skatu uz jūru un neiedomājami skaistiem, ziliem slēģiem. Adriana dodas uz Ziemeļkarolīnas pludmales viesnīcu, kur vakaros ir vērojama blāzma, lai izpalīdzētu savai sirdsdraudzenei Džīnai, pieskatot viņas viesnīcu un pieņemtu viesi Polu, kurš gribēja tur apmesties uz četrām naktīm, lai risinātu savas problēmas. Pa šo laiku Pols ar Adrianu satuvinās un gūst, tik ilgi gaidīto, miera sajūtu un piedzīvo, iepriekš paredzētu vētru, kas viņus satuvināja vēl vairāk, viņi nolēma sākt kopdzīvi, tiklīdz Pols atgriezīsies atpakaļ no dēla, Čārlija, apciemojuma, taču viņus sagaida negaidīts pavērsiens…
Galvenais notikums, kas virza filmas darbību, ir tas, ka pārdzīvojumi par vīra neuzticību un nesaprašanās ar pusaugu bērniem, rada problēmas Adrianas dzīvē un viņa ir nespējīga tikt ar tām galā, viņa izvēlās vieglāko ceļu, aizbraucot no tām.
Par visspilgtāko notikumu es vērtētu vētras piedzīvošanu, jo tieši tad Pols ar Adrianu visvairāk satuvinājās un guva, tā saukto, miera sajūtu un attiecībās sākās jauns posms, būdama kopā ar Polu, Adriana jutās neiedomājami labi un spēja aizmirst par sagrauto laulību, bet Pols nespēja domāt par vainas sajūtu, kas bija viņu pārņēmusi, kad viņu apsūdzēja kādas sievietes nāvē, kad Pols viņai bija veicis plastisko operāciju.
Darbības gaitā, negaidītu pavērsienu rada Adrianas mīļotā vīrieša, Pola, nāve, kad viņš bija devies apciemot savu dēlu, Čārliju, kāda kalna nogāzē, kur Čārlijs bija par ārstu tiem, kam bija nepieciešama viņa palīdzība.
Režisora Džordža S. Vulfa nodoms, veidojot darbu, manuprāt, bija mudināt sievietes mazāk uztraukties par savām problēmām, nodoties mirkļa iespaidam un vairāk domāt par sevi pašu nevis citiem. Ar aktieru prasmi un radīto iespaidu uz skatītāju jūtām un ar pieskaņotu mūziku, kas pieskaņota atbilstošajam filmas notikumam, režisors pastiprina skatītāju emocionālo pārdzīvojumu. Filmā atspoguļotā vide, rekvizīti un kostīmi ir ikdienišķi un neuzkrītoši, tādējādi, pievēršot skatītāja uzmanību filmas gaitai un ļaujot skatītājam pilnīgāk izbaudīt filmu. Par, visspēcīgāk attēloto, specefektu es vērtētu piedzīvoto vētru, jo šī filmas daļa bija ar nevainojamu montāžu un lielisku aktieru tēlojumu. Ļoti veiksmīgi tika izmantotas arī gaismas un diennakts daļas, kad, piemēram, vakarā sākās vētra un filmai vajadzēja piešķirt traģiskumu un pārdzīvojumu, bet dienā filmas galvenie varoņi laiku pavadīja mierīgi un bez starpgadījumiem. Arī apgaismojums ir bijis atbilstoši izmantots, lai radītu romantisku noskaņu, kad tas bija nepieciešams, piemēram, tad, kad Adriana ar Polu vakariņoja sveču gaismā. Lai īstenotu režisora ieceres, veidojot filmu, viņam ir palīdzējuši tērpu mākslinieki, grima mākslinieki un gaismu speciālisti. Visvairāk mani pārliecināja Adrianas meitas Amandas tēlojums, jo viņas kaprīzais raksturs un nelielais egoisms pret māti, bija spilgti parādīts viņas attieksmē.
Skatoties filmu, uztveri nedaudz apgrūtināja notikumu secība, jo starp dažādiem notikumiem tika iemontētas galveno varoņu pagātnes ainas, taču atviegloja tas, ka šajā filmā nebija daudz tēlu, kas ļāva koncentrēties uz tiem dažiem galvenajiem tēliem, lai labāk izprastu to izjūtas un pārdzīvojumu. Uztveri atviegloja arī tas, ka notikumi bija paredzami, tāpēc bija viegli paredzēt, kas notiks turpmākajā filmas gaitā. Melodrāmas „Vakari Rodantē” sākumā noskaņa bija skumja, jo Adrianai nācās pārdomāt par turpmāko dzīvi, ko ietekmēja vīra neuzticība. Kad Adrianua un Pols bija pārcietuši vētru, noskaņa bija cerību pilna un optimistiska, jo abi galvenie kopā bija pavadījuši daudz laika un nolēma uzsākt kopdzīvi, kas rosināja pozitīvas emocijas. Ļoti interesanti likās, kā Ričards Gīrs iejutās Pola lomā, jo viņš spēja būt mierīgs, kad saprotams tas, ka situācija ir saspringta un sarežģīta. Domāju, ka režisors ir veiksmīgi panācis, ka skatītājam ir viegli uztvert tēlu savstarpējās attiecības. Aktieru tēlojums iespaido skatītāja jūtas, liekot skatītājam pievērsties attiecīgajai situācijai.
Salīdzinoši ar Normunda Naumaņa rakstīto recenziju par melodrāmu „Vakari Rodantē”, manas domas par šo filmu ir līdzīgas, jo arī es uzskatu, ka galvenie varoņi ļoti veiksmīgi ir tikuši galā ar savām lomām.
Šī filma mani mudināja domāt, ka vajag vairāk domāt par savi un dažreiz ļauties mirkļa iespaidam. Par dzīves vērtībām un cilvēku attiecībām mani rosināja domāt emociju pilnie notikumi, kā, piemēram, kas Adriana ar meitu pēc Pola nāves pārrunāja savas attiecības, jo tajā mirklī Amanda pārliecināja māti par to, ka viņa ir pieaugusi meitene un ka saprot daudz ko, arī to, kas notika starp Adrianu un Džeku. Bieži vien ģimenēs tā arī ir, ka vecāki domā, ka viņu bērni vēl ir mazi, nestāstot daudz ko, kas varētu sagatavot bērnus turpmākajai dzīvei. Šo filmu es ieteiktu noskatīties tiem, kam ir kādas līdzīgas problēmas vai apjukums kā Adrianai. Gribētu ieteikt to, ka šī filma ir nomierinoša un, pēc tās noskatīšanās, ir jūtams pozitīvu emociju pieplūdums.