Renesanse.
Vispārīgi.
Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanse idejas attīstījās Itālijā, kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna , Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā īpaši izcēlās Florence. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti. Ne tikai Itālija, arī citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību, gan arī dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarīt to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzīvesveida elementi, mode un sadzīves normas sasniedza augstāko izsmalcinātību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, kā, piemēram balets, nonākuši Francijā, šeit uzplauka un attīstījās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās Renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Cenrtrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli. Tādējādi varam secināt , ka renesanse bija nozīmīga tikai Eiropā.
Politikas un sabiedriskās kultūras svarīgākie aspekti.
Daudzās dažādās izmaiņas Renesanses kultūrā un progress zināšanu jomā vidējo viduslaiku sabiedrībā radīja nojausmu, ka cilvēce attīstās un šai attīstībai ir virziens – progress. Tas bija pretstats reliģisko dogmu cilvēka dzīves interpretācijai, kā lidošanu bezgalīgā laikā, kur gadalaiki un gadi ierastas rutīnas veidā nomainīja viens otru. Dzīve piedāvāja arvien jaunas liecības, ka lietas notiek ne tikai tāpēc, ka Kāds kaut kur to tā ir noteicis un tam atliek tikai pasīvi piemēroties, bet lielā mērā arī pateicoties pašu cilvēku iniciatīvai, radošai domāšanai un darbībai. Šīs izmaiņas cilvēku apkārtējās pasaules uztverē bija izšķirošās mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus (pastāv taču arī daba ar saviem likumiem), tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rīcību. Renesanses jaunās vēsmas nebūt nenozīmēja tūlītēju baznīcas lomas mazināšanos sabiedrībā. Reliģija, ticība, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā kā gadsimtus pirms, tā arī pēc Renesanses laikmeta, līdz pat mūsdienām. Līdztekus progresam tās nodrošināja sabiedrības stabilitāti, pēctecību un ilgtspēju. Līdzīgi kā virknē dabaszinātņu, to varētu apzīmēt kā dinamisko stabilitāti. Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jebnacionālu , suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.
Feodālās šķiru sabiedrības vietā, tā arvien vairāk sāka transformēties pēc funkcionālā principa. Tā, vēl feodālisma laikā sākotnējiebruņinieki, saņemot no sava suverēna apsaimniekošanā zemi par militāru kalpošanu tiem, bija pakāpeniski kļuvuši par zemes īpašniekiem, feodāļiem. Taču laika gaitā militārā jomā arvien lielāku lomu sāka spēlēt regulārāsarmijas, bet bruņniecības militārā nozīme līdz ar to sašaurinājās. Taču tā pilnībā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvā –hercogs , marķīzs , grāfs, vikonts un barons. Līdzīgas gradācijas formējās arī citās valstīs.
Pasaules uzskats.
Renesanses laikmetā pievēršanās jaunajām idejām notika ciešā saistībā un vienotībā ar izglītības attīstību, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu iespējama. Savukārt izglītības attīstība savijās kopā ar humānisma (atvasinājums no latīņu vārda humanus – cilvēcīgs) kustības izvirzītajām vērtībām. Humānisma idejiskā kustība nostājās pret personības apspiešanu, pret pastāvošo Katoļu baznīcas politisko un idejisko varu. Humānisms veidojās kā pretstats viduslaikos valdošajam Baznīcas radītajam uzskatam, ka visa pilnība ir Dievs, bet cilvēks jau dzimis grēcīgs, un atpestīšana nāks tikai no pazemīgas pakļaušanās Visuvarenā Dieva priekšā. Humānisma iespaidā radās filozofisks uzskats (antropocentrisms), ka cilvēks ir Visuma centrs ar savu fizisko skaistumu, individuālām īpatnībām un garīgo spēku. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Šī pievēršanās personības patībai savukārt sekmēja cilvēka interesi par reālo pasauli, radīja tieksmi to izzināt, izprast un atmest lieko, nevajadzīgo. Humānisti iestājās par laicīgu kultūru, taču tas nenozīmēja atteikšanos no kristietības.
Zinātne.
Renesanses laikā zinātne attīstijās gaismas ātrumā , tādēļ daži vēsturnieki šo periodu ir nosaukuši par zinātnes revolūciju , kura vēsta par modernās zinātnes sākumu. Zinātne un māksla bija sajaukušās jau agrajā renesansē , kad tādi mākslinieki kā Da Vinči veica dažādus zīmējumus , kuri saistīti ar anatomiju un dabu. Tomēr pats lielākais attīstības solis nebija kāds konkrēts atklājums , bet gan jaunas zinātniskās metodes atklājums. Šī jaunā metode balstijās uz konkrētiem , pieredzes balstītiem pierādījumiem. Jaunā metode noveda pie lieliem atklājumiem astronomijā , fizikā , bioloģijā un anatomijā. Spēja apšaubīt līdz šim par vispilnīgāko patiesību pieņemtās normas bija renesansei raksturīga iezīme. Piemēram, poļu astronoma Nikolaja Kopernika (Nicolaus Copernicus) atklājums, ka Saule ir centrālais ķermenis, ap kuru riņķo Zeme un citas planētas, bija milzīgs pavērsiens pasaules vispārīgās izpratnes attīstībā. Viduslaikos par to pat domāt nedrīkstēja, ka Zeme varētu kustēties! Neapšaubāmi, viens no svarīgākajiem atklājumiem šajā laikā bija arī grāmatu iespiešanas māksla.
Literatūra , māksla , mūzika.
Viena no renesanses mākslas atšķirīgajām iezīmēm ir augsti attīstīta līniju perspektīva. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Leons Batista Alberti. Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās filozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu. Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personības.
Renesanses laikā attīstījās ne tikai māksla, bet arī mūzika. Augstāko slāņu vidū izplatījās paradums bieži muzicēt. Gan baznīcās, gan pilsētu bagatajās mājās un piļu sienās īpaši uzplauka vokālā mūzika, jo uzskatīja, ka cilvēka balss ir skaistākais instruments. Frančesko Landīni (1320 – 1397) sāka sacerēt dziesmas itāliski – mātes valodā, ko nosauca par madrigāliem (madre – itāliski māte). Tie kļuva par vienu no populārākajiem laicīgās mūzikas žanriem. Madrigāli bija gan jautri un priecīgi, kurus tad nereti izrotāja piedziedājumi ar zilbēm fa la la, diri diri don , utt, gan drūmi un smeldzīgi, – tad visbiežāk lietoja izsmalcinātu polifonijas tehniku. Parasti madrigālos apdziedāta mīlestība – apgarota un cēla, taču dažkārt tajos parādās arī sarkastiksi joki un piedauzīgi mājieni. Madrigālos bieži izmantoti Petrarkas soneti.
Populāras kļūst Comedia dell’arte – dramatiskas improvizācijas komēdijas, kurās darbojas maskoti personāži: laulenis Pantalone, pļāpīgais Doktore, jocīgais sulainis Arlekīno, Birgella vai Pulčinella un viņu iemīļotā Kolombīne. Uz Comedia dell’arte pamata izveidojas jauns muzikāls žanrs madrigālkomēdija . Šī žanra meistars Orācio Vekki (1550 – 1605). Ar madrigālu komponēšanu aizrāvās nevien komponisti, bet arī citu kārtu pārstāvji: augstmaņi, tirgotāji, hercogi un pat pāvesti. Venozas hercogs dzejnieka Torkvato Tasso draugs Karlo Džezualdo (1560 – 1614) jaunībā pāsteidzis savu sievu un viņas mīļāko laulības pārkāpšanas brīdī. Dusmās jaunais hercogs esot nogalinājis abus ar vienu zobena dūrienu. Pēc tam Džezualdo visu mūžu pārdzīvojis izdarīto un komponējis madrigālus par mīlestību un nāvi. Viņa kompozīcijās lietoti tam laikam neparasti māksliniciskās izteiksmes līdzekļi, hromatiskie pustoņu gājieni, disonanses, sarežģītas pasāžas, strauji mainītas tonalitātes. Mūzikas instrumentus renesansē grupēja pa saimēm. Bija dažāda lieluma garenflautas jeb blokflautas , sākot ar nelielo soprāna flautu beidzot ar basa flautu, kas bija vīrieša augumā. Dažāda izmēra blokflautas veidoja ansambli. Tāpat grupēja arī lociņstīgu instrumentus – violas , kas līdzinājās vēlākajām vijolēm, bet bija ar maigāku skanējumu. Lielākās violas spēlēja, pieturot tās ar kājām un sauca par viola da gamba (kājas viola). Pūšaminstrumenti bija daudzveidīgi, lielākā daļa no tiem raksturīgi tikai renesansei, piemēram, krumhorni, kornamuzi, dulčiāni, cinki un serpenti. Ielu gājienos un baznīcu procesijās izmantoja bazūnes. Pazīstami kļuva taustiņinstrumenti klavesīns (stīgas parāva ar nelielu āķīšu palīdzību) un klavihords (pa mazām metāla mēlītēm, kas pieskārās stīgai, sita āmuriņu mehānisms). Klavesīnus sauca par vērdžineliem (jaunavu instrumentiem), arī par spinetiem, Itālijā –arī par čembalo. 13. gadsimts iezīmēja jaunu pavērsienu arī literatūrā. Lai gan valdošās pozīcijas joprojām piederēja viduslaicīgajai baznīcas literatūrai, kulta drāmām un bruņinieku romāniem, uz pilsētu literatūras bāzes ļoti ciešā saistībā ar tautas literatūras tradīcijām iezīmējās jaunā laika literārās tendences. Nozīmīga loma bija pirmo universitāšu brīvajam garam. Topošais laikmets un jaunās sabiedrības pārvaldes formas pilsētās izraisīja nepieciešamību studēt romiešu tiesības, pētīt antīkās sabiedrības zināšanas medicīnā, līdztekus iedziļinoties visā kultūras bagātībā, ko ar grāmatu un literatūras starpniecību mantojumā nākamajām paaudzēm bija atstājuši romieši un senie grieķi. Universitātes Boloņā, Padujā, Pizā, Romā, Perudžā un citās pilsētās (14. gadsimtā to skaits sasniedza 15) pievērsās antīko autoru darbu studijām, tulkoja senatnes izcilo rakstnieku darbus, kurus līdz tam no tautas bija šķīrušas klosteru bibliotēku biezās sienas. Nu tas bija iespējams, jo universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles.
Apbrīnojami īsā laikā uz Toskānas dialekta pamata izveidojās itāļu valoda, pakāpeniski un palēnām izspiežot sarunvalodā lietoto latīņu valodu. Literārie sacerējumi, kas tapa šajā laikā, pacēla vietējo dialektu līdz literārās valodas līmenim. Arvien vairāk un drošāk dzejnieki un rakstnieki pievērsās sava laika atspoguļojumam, jūtu patiesam attēlojumam pretstatā bruņinieku literatūras samākslotajiem sižetiem un klerikāļu pamācošajām morālēm. Tieksme uz reālismu bija viena no topošās literatūras pamattendencēm. Arvien pārliecinošāk literāro darbu centrā nostājās pilnasinīgs šā laika cilvēks ar savām vājībām, iekšējām pretrunām un sevis meklējumiem. Tā bija individualizēta personība, kas formējas laikmeta apstākļu ietekmē. Cilvēcisko kaislību cīņas attēlojums sāka spēcīgo raksturu kultu literatūrā. Tie vairs nebija viduslaiku sadomātie un idealizētie varoņi, bet gan reāli ikdienas cilvēki, kuru rīcību, domas un tieksmes autori centās psiholoģiski pamatot, radot pilnasinīgu sava laikabiedra tēlu.
Antīkie varoņi parasti bija no sava laika attālināti un heroizēti, turpretī jau agrīnās renesanses literatūras sacerējumos izpaudās pozitīvā varoņa meklējumi vidusšķiras un sabiedrības zemāko slāņu cilvēkos. Tas reizē bija arī tautas pārstāvis, kas saskatīja un kritizēja sava laika negācijas, novecojušās tradīcijas, aristokrātiskā slāņa zemiskumu un nebaidījās atmaskot baznīcas kalpu liekulīgo morāli. Uzmanības centrā izvirzījās materiālā pasaule ar visiem tās priekiem un bēdām.
Arhitektūra.
Runājot par renesanses arhitektūru – tā bija jauno laiku celtniecības pamatakmens, jo visa nākamā Eiropas arhitektūra bija tikai renesanses arhitektūras principu tālāka attīstība. Tieši renesansē radās jaunais pilsētas ēku daudzstāvu modelis, kā arī baznīcu jaunie tipi un ēku fasāžu rotājumu sistēmas, tika izgudroti arī jaunie ķieģeļu un koka segumi. Tomēr ziemeļu renesansē visas šīs lietas ienāca tikai 16. gadsimtā, jo līdz tam laikam arhitektūrā dominēja gotika.