Renesanse un Humānisms

Renesanse un Humānisms.

Renesanse – atdzimšana. Ar to apzīmē 15. un 16. gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā.

Renesanse aizsākās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laika posmu no 14. līdz 16. gs. Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku. Itālijas pilsētās bija cilvēki, kas prata nopelnīt pietiekami daudz, lai ieguldītu to mākslinieku, arhitektu attīstībā.

Humānisms bija domāšana, kuras centrā atradās cilvēks ar savām izjūtām, emocijām, pr

r
riekiem un bēdām.

Tas izceļ cilvēka vērtību un nozīmi, balstoties uz tādiem universāliem jēdzieniem, kā taisnīgs un netaisnīgs, pareizs un nepareizs.

Renesanses laikmeta izcilākie mākslinieki.

Leonardo da Vinči

(1452 – 1519)

Itāļu gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. Jau agrīnajos darbos kā “Madonna gotā” un “Madonna Lita” un citos Leonardo da Vinči pierādīja sevi kā izcilu meistaru. Viņš ne tikai radījis lieliskus mātes un bērna tēlus, bet spējis saskatīt un attēlot daudzveidīgās gaismas noskaņas, vissmalkākās nianses ēnās, to sabiezinājumā ienesot vieglu gaismas blāzmu.

Viens no izcilākajiem Leonardo da

a
a Vinči darbiem ir Milānas perioda monumentālā freska “Svētais vakarēdiens” klostera “Santa Maria delle Grazie” ēdamzālē. Sižetiski tajā ir attēlota Kristus un viņa mācekļu pēdējās vakariņas.

Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir portreta šedevrs “Mona Liza” (“Džokonda”; 1503 – 1506). Portretā at

t
tspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šis darbs saistīts ar leģendām, piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.

Rafaēls

(īstais vārds Rafaello Santi 1483 – 1529 )

Pirmās iemaņas glezniecībā viņš ir guvis pie sava tēva – gleznotāja Džovanni Santi. 1504. gadā Rafaēls ieradās Florencē -pilsētā, kurā jau sen bija vēlējies nokļūt, jo tajā laikā tur dzīvoja un strādāja Leonardo da Vinči un Mikelandželo, kas atstājuši uz Rafaēlu spēcīgu ietekmi.

Mākslinieka agrīnie darbi ir liriski līdzsvaroti un lakoniski. Slavu Rafaēls iemantojis arī kā portretu mākslinieks, kurš spēja atklāt cilvēka rakstura vissmalkākās nianses – Rafaēla pašportrets, pāvesta Jūlija II portrets, Leona X portrets ar kardināliem. Mākslinieku Itālijā pazina arī kā lielisku arhitektu. Rafaēls bijis Romas Sv. Pētera katedrāles galvenais arhitekts.

Izcils darbs, ko Ra

a
afaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai ir altārglezna “Siksta madonna”(1519). Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos

Mikelandželo Buonarroti

(1475 – 1564)

Itāļu tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs. Baroka tendences, jaunā domāšana un renesansei neparastie izteiksmes paņēmieni raksturo Mikelandželo darbus, kas radīti pēc 1520. gada.

Mikelandželo pasaules uzskats un pārliecība, ir vēlme, lai cilvēks izjūt sevi kā pašu augstāko būtni, kam citi nespēj līdzināties. Mākslinieks kļuva slavens jau ar agrīnajiem darbiem. Viens no

o
o pazīstamākajiem darbiem mūsdienās ir marmorā veidotā skulpturālā grupa “Pieta” (1499, mirušā Kristus apraudāšana). Laika posmā no 1501. līdz 1504. g. Mikelandželo rada statuju “Dāvids”. Tas ir skaists jūdu jauneklis Dāvids, kurš divkaujā uzvarēja mītisko milzi Goliātu. Tēlnieks savu varoni attēlojis vispārējā garīgo un fizisko spēku saspringuma brīdī. Skulptūra ir gandrīz piecus metrus augsta, un vēl šodien tās kopija apskatāma Florences rātslaukumā (oriģināls atrodas Ufici galerijā – viena no slavenākajām mākslas galerijām pasaulē un nozīmīgākā Itālijā). Šodien Mikelandželo skulptūra ir kļuvusi par Florences simbolu.

Mikelandželo smagie iekšējie pārdzīvojumi atspoguļojas arī viņa darbā pie Mediči kapelas Sv. Laurentija baznīcā, Florencē, nemiera un traģisma pilnas figūras, kas izvietotas uz sarkofāgiem, ir laika simboli – “Rīts”, “Diena”, “Vakars” un “Nakts”.

Viens no grandiozākajiem Mikelandželo darbiem tapa Siksta kapelā Vatikānā (1508 – 1512). Darbs Siksta kapelā Mikelandželo kļuva par smagu pārbaudījumu, kas ilga četrus gadus. Viņš apgleznoja griestus un sienu augšdaļu ar daudzām kompozīcijām, kurās attēloja vecās Derības sižetus. Fresku izmēri ir grandiozi – 13,41 x 39,01m. Visas 343 figūras, kurās attēloti Bībeles varoņi, ir sakārtotas loģiskā kompozīcijā, kas ir labi pārskatāma.

Džordžone

(Īstais vārds Džordžo Barbarelli 1478 – 1510)

Džovani Bellini skolnieks, ļoti apdāvināts gleznotājs, kas agri mirst. Viņa gleznās apbrīnojams kolorīts un dziļi izjusta daba, psiholoģiski saistīta ar attēlotām personām. Uztvērums sapņains, maigs, formas smalkas un daiļas. Agri mirst, uzplaukumu tādējādi sasniedzot Ticiāna daiļradē. Daudz ir gaismas un gaisa, gleznas viņš nepārblīvē ar figūrām, un tajās ir maz dzīvības. Džordžones cilvēki ir attēloti mierīgās pozās.

Sandro Botičelli

(1445 – 1510)

Īstajā vārdā Alesandro di Mariano Filipepi bija nozīmīgs agrīnās renesanses gleznotājs, kura daiļrade bija viena no visraksturīgākajām sava laikmeta būtības izteicējām un noslēdza arī agrīno renesansi. Botičelli neizmanto perspektīvas atklājumus, gaismu, apjomu. Viņam svarīgi ir tēlu līniju ritmi priekšplānā, kur krāšņās koku pārejas lieliski kontrastē ar tumšajiem koku apveidiem aizmugurē. 1489.g. tapusī glezna “Venēras dzimšana” vairs nemaz “neatsaucas” uz gaismas simboliem, tomēr simboliski atklāj tālaika Florencē valdošo dramatismu un izmisumu. Dabu un dvēseles nemieru atklāj trīs stihijas – gaiss, ūdens un zeme.

Kā arī ir daudzi citi renesanses mākslinieki

un arhitekti:

 Filipo Brunelleski – viens no labākajiem darbiem ir Florences katedrāles kupols.

 Alberts Dīrers – vara grbums ‘’Bruņinieks, nāve un velns’’ kā arī kokgriezums ‘’Apokalipse’’ .

 Albrehts Altdorfers – ‘’Donavas ainava’’ kā arī kokgriezums ‘’Apokalipse’’.

 Jakobs van Reisdāls – ‘’Holandes ainava’’

 Rembrants – ‘’Naktssardze’’, ‘’Pazudušā dēla atgriešanās’’ un daudzi citi.

 Djego Velaskess – attēlojis sadzīviskas ainas ‘’Brokastis’’, ‘’Brēdas atdošana’’ un citas.

 Ticiāns – altārglezna “Marijas debesbraukšana” .

 Džoto di Bondone – freskas Atēnu kapelā.

Humānisma laikmeta izcilākie rakstnieki.

Frančesko Petrarka

(1304 – 1374)

Viņš viens no pirmajiem jaunās idejas sludināja apzināti, savos laikabiedros iemantojot ļoti lielu cieņu. Tās apliecinājums – kronēšana ar lauru vainagu Kapitolijā. Viņš bija viens no tiem, kuru labprāt uzņēma un godināja gan valdnieki, gan bīskaps. Petrarka pētīja, studēja, slavināja un apjūsmoja Romas vēsturi un literatūru, daudz ko pārņēma no senatnes oratoru un dzejnieku runas, rakstu un domāšanas stila. Viņu pamatoti var dēvēt par filoloģijas zinātnes pamatlicēju. Tā kā Petrarka sevi uzskatīja par Romas kultūras mantinieku un turpinātāju, viņš rakstīja galvenokārt latīņu valodā (izņemot dzeju).

Izcilākie Frančesko Petrarka darbi

Bagātīga un daudzveidīga ir Petrarkas radošā darbība. Viņš rakstījis poēmas (,,Āfrika”), radījis vēstuļu žanru, kurā ielicis daudz no savām individuālajām izjūtām un pārdomām par sevi un savu laiku; pētījis Romas kultūru, viņam pieder senatnes valdnieku un karavadoņu dzīves biogrāfiskie apraksti. Mūsdienās vispopulārākie ir viņa soneti, kas veltīti dievinātajai Laurai, .kura bijusi reāla būtne, nevis dzejnieka fantāzijas auglis. Šī realitāte (nevis viduslaikiem raksturīgā abstrakcija) izpaužas pašā dzejas tēlā. Laura ir visa skaistā, labā, tikumiskā un cēlā iemiesojums, daiļums, kas visu savā apkārtnē dara daiļu. Viduslaiku priekšstati par zemes mīlestību saistījās ar domu par tās niecīgumu un samaitātību, taču Petrarkas dzejā tā iegūst pavisam jaunu, viduslaikiem neierastu skatījumu. Mīlestība kļūst par dvēseles attīrītāju no sārņiem, skaistāko domu un jūtu modinātāju cilvēkā.

Džovanni Bokačo

(1313 – 1375)

Cik zināms, Bokačo piedzimis Florencē vai tās apkaimē un turpat arī pavadījis bērnību. Tēvs viņam ir bagāts tirgotājs, tāpēc Bokačo iespējams dabūt labu izglītību, vēlāk mantot prāvu īpašumu, dzīvot ērti un grezni, turklāt arī iegādāties klasiskās literatūras darbus, ko viņš lasa ar tādu pašu aizrautību kā viņa tuvākais draugs Petrarka. Ar tēvu viņam ir pavisam sliktas attiecības, tāpēc, ka tas atzīst tikai veikalnieka praktisko darbu, bet dēla literatūras kaislību nepavisam nesaprot. Tikai pēc tam, kad arī no Bokačo kanonisko tiesību studijām universitātē nekas prātīgs neiznāk, viņš sāk nopietni nodoties literatūrai.

Bokačo tiek uzskatīts par noveles žanra izkopēju pasaules literatūrā, lai gan šis žanrs netika tik augstu vērtēts kā dzeja, kas cildināja cēlas jūtas un tikumus.

Dekamerons

Savus darbus izcilais novelists rakstīja itāļu valodā un pasaules slavu ieguva ar noveļu krājumu ,,Dekamerons”.

,,Dekamerona” sižets vēsta par to, ka 1348. gada mēra epidēmijas laikā, lai paglābtos no iznīcinošās sērgas, septiņas jaunas dāmas un trīs kungi nolemj norobežoties no ārpasaules kādā ārpilsētas villā. Katru vakaru viņi kavē laiku, stāstīdami katrs pa novelei no dzīvē dzirdētā un pieredzētā. Tā tas ilgst desmit dienas, no kurienes arī krājuma nosaukums – ,,Dekamerons”.

Viljams Šekspīrs

(1564-1616).

Viljams Šekspīrs bija angļu dzejnieks un dramaturgs, tradicionāli atzīts par visu laiku izcilāko angļu valodā rakstījušo autoru, kā arī par vienu no izcilākajiem autoriem pasaules literatūrā vispār. Šekspīrs uzrakstījis 38 lugas, 154 sonetus un vēl citus dzejas darbus.

Viljams Šekspīrs dzimis Stretfordā pie Eivonas, viņa tēvs Džons Šekspīrs bijis turīgs cimdu meistars un aldermanis, māte Mērija Ārdena – muižnieku meita. Šekspīra dzimšanas datums nav zināms; viņš ir kristīts 1564.g. 26. aprīlī. Tā kā kristības tolaik notika dažas dienas pēc bērna dzimšanas, tradicionāli par Šekspīra dzimšanas datumu uzskata 23. aprīli.

18 gadu vecumā 1582.g. Šekspīrs apprecējās ar Annu Heteveju, kurai tolaik bija 26 gadi. Par Šekspīra dzīvi 80. gados zināms ļoti maz. 1583.g. piedzima viņu pirmais bērns – meita Suzanna, 1585.g. piedzima dvīņi Hemnets un Judīte.

Šekspīrs pakāpeniski kļuvis par pazīstamu aktieri un dramaturgu: kopš 1598.g., domājams, reklāmas nolūkos, uz viņa rakstīto lugu izdevumu titullapām beidzot tiek drukāts viņa vārds (dramaturģija šajā periodā vēl bieži vien ir anonīma). Iespējams, Šekspīrs arī pats piedalījies savu lugu izrādēs (“Hamletā”, “Kā jums tīk”, “Henrijā IV”). Viņš pamazām arī kļuvis par visnotaļ bagātu cilvēku.

Migels de Servantess

(1547 – 1616).

Viens no retajiem sava laika humānistiem, kam savos darbos izdevās reālistiski atspoguļot 16. gadsimta nogales krīzi spāņu tautas dzīvē. Tas jūtams izcilajā parodijromānā ,,Dons Kihots”, ar kuru Servantess gribējis pateikt, ka laika straujais ritējums prasa, lai cilvēks dzīvotu un attīstītos tam līdzi, lai netūļātos pagātnes ēnā. To autors mēģina atsegt ar prātā jukušā Kihota tēlu. Varonis grāmatu ietekmē sevī jūt modušos viduslaiku bruņniecisko garu. Savus humānos principus viņš cenšas realizēt ar laikam neadekvātu rīcību. Lai arī mērķi un nolūks ir paši labākie, Lamančas bruņinieks kļūst par izsmieklu visu apkārtējo acīs, vēl vairāk – viņa rīcības sekas nes sabiedrībai tikai postu un ļaunumu, jo viņš nespēj novērtēt, ka laiks kļuvis cits, ka tas prasa citādi domājošus cilvēkus. Kihota ideālismam pretī stāv laikmeta materiālisms un egoisms. Cik savādi, ka varonis, par kuru smejas gan lasītājs, gan pats autors, reizē iemieso arī sava laika pašas humānākās idejas.

Kā arī daudzi citi humānisma rakstnieki:

 Leonardo Bruni – rakstīja par Florences republiku

 Nikolo Makjavelli – rakstīja par to, kāda būtu vislabākā valsts un valdnieks

 Roterdams Erasms – ‘’Muļķības slavinājums’’

 Mišels de Montēņs – esejas par tikumību

 Fransuā Rablē – ‘’Gargantija un Pantagriels’’

 Tomass Mors – ‘’Utopija’’

Leave a Comment