Renesanses kultūra.

15. gs. Izveidojās jauna kultūras sistēma, ko apzīmē ar jēdzienu “renesanse”. Renesanse vispirms guva izpausmi tēlotājmākslas jomā, kas ap 1500. gadu Itālijā sasniedza nebijušus augstumus.

Viduslaikos kultūras ziņā dominēja Francija, vēlāk arī Vācija, taču 15. un 16. gs. Vadošo lomu pārņēma Itālija.

Renesanses kultūra

Renesanse nav iedomājama bez izglītības līmeņa celšanās. 15. gs. Rakstīt prasme aptvēra arvien plašākus sabiedrības slāņus. Pieauga mācību grāmatu, speciālās literatūras kvalitāte, un plaši izplatījās pacilājoša rakstura literatūra (par to liecina vairāk nekā 1000 rokrakstu, kas saglabājušies no vēlīnajiem viduslaikiem). Par grāmatu izdošanas centriem izveidojās Ve

e
enēcija, Strastbūra, Ķelne, Roma, Bāzele, Augsburga, Niberga, Parīze, Florence, Milāna, Liona un Leipciga. Šai periodā aizsākās garīgās produkcijas komercializācijas process.

Rakstību arvien vairāk izmantoja ikdienas vajadzībām. 15. gs. Izraisīja visdažādāko aktu plūsmu. Gotu šrifts tika izstrādāts ne vien mākslinieciskā ziņā, bet arī izveidots daudzveidīgās formās, ko rakstīšanas meistari sistematizēja. Izglītoto cilvēku šrifti iemantoja individuālās iezīmes.

Šis laikmets radīja pastiprinātu vajadzību pēc kultūras vērtībām. Renesanses kultūru finansēja jauna sabiedrībā kārta – pilsētu pilsoņi, birģeri. Pateicoties iegūtajai bagātībai, pilsoņi varēja pieņemt dienestā dzejniekus, zinātniekus, māksliniekus, kuru ve
e
eiksmi viņiem un viņu pilsētai vairoja slavu un sagādāja godu. Ar intelektuāļu un mākslinieku palīdzību birģeri apliecināja savus ideālus un vērtību sistēmu.

Renesansē intelektuālais darbs parasti kalpoja noteiktam uzdevumam, kas bija saistīts ar kārtu un profesionālajiem mērķiem, orientēts uz sabiedrības vajadzību ap
p
pmierināšanu. Izglītības sistēma bija izveidota tā, ka jaunekļi tika sagatavoti tirgoņa, notāra, ārsta, teologa vai kādam citam amatam.

Izglītības sistēmas plašumu un kvalitāte (klosteri, universitātes, elementārskolas) veidoja pilsētas priekšrocības, kuras pieaicināja un finansēja talantus no ārpuses. Līdzās institūcijām, kas deva formālu izglītību, cunftes savā sistēmā nodrošināja profesionālo sagatavotību. Pilsētās varēja iemantot bagātību un slavu, tur izglītību ieguva juristi, notāri, ārsti. Par sasniegumiem izvēlētajā darbības virzienā cilvēki iemantoja publiku atzinību: zinātniekiem tā bija iecelšana kādā publiskā amatā vai par profesoru universitātē, māksliniekam – līgumi. Oficiālā atzīšana, īpaši intelektuālo un māksliniecisko sasniegumu gadījumos, bija būtisks agrīnās renesanses aspekts.

Renesanses kultūra ir netikai vesela virkne būtisku izgudrojumu, bet arī paša izgudrotāja un radītāja tēla izstrādāšana.

Viduslaikos izgudroja pulveri, pulksteni, kompasu u.c., taču šis laikmets nepazina izgudrotāju kā in
n
ndividuālu radītāju. Starp izgudrojuma rašanos un tā izplatīšanos varēja paiet gadsimti. Viduslaikos vispār apziņa nebija virzīta uz tehnisko jaunradi un izgudrotāju vārdus cilvēki necentās paturēt atmiņā. Šādu darbību necienīja un nevērtēja augstu, jo negatīvi vērtēja visu jauno. Par vienīgo patieso Radītāju atzina nevis cilvēku, bet Dievu, kas figurēja kā universāls amatnieks. Dievs – inženieris, konstruktors, mākslinieks, kas rada pasauli un cilvēku kā kaut ko jaunu, mērķtiecīgi organizētu. Cilvēkam radīt ir aizliegts. No izgudrojumiem baidījās kā no kaut kā velnišķīga. No jaunā va
a
airījās arī tāpēc, ka jaunās tehnikas ieviešana grāva tradicionālās amatniecības struktūras, kas balstījās uz piespiedu vienlīdzību. Tas iedvesa pat mistiskas bailes – Ilgu laika nevienu kapteini nevarēja piespiest ņemt līdzi jūrā kompasu.

Renesanses gaitā, līdz ar pasaules kā funkcionāla veseluma atzīšanu, izzuda Dieva kā konstruktora, mākslinieka tēls. Renesanse deva pareju no pasīvās pasaules uz izgudrojumu, pāreju no orientācijas uz absolūtām formām uz matemātiski mehāniskām konstrukcijām, ideālo formu aizvietošanu ar dabiskajiem impulsiem. Sākās orientācija uz stingrām un sistematizētām zināšanām. Tika atmesti tādi zināšanu avoti kā leģendas, garša, ticība, krāsu uztvere, smarža. Zinātne – bezkrāsainu formu kvantitatīva fiksācija. Zuda noskaņas, bioloģiskās saistības ar vidi. Renesanse atņēma tiesības uz eksistenci vājprātam. Agrāk garīgi slimos nesteidzās izolēt un ārstēt, jo uztvēra tos kā būtnes, kurām jāvēstī patiesība par cilvēka likteni. Kopš renesanses viss, kas neietilpst zinātnes ietvaros, ir viena vienīga anomālija. Vājprāts – nevis dziļdomīgs noslēpums, bet vienīgi negatīva īpašība, prāta trūkums.

Savukārt radīšana pirmo reizi tika pozitīvā nozīmē sasaistīta ar cilvēku kā neatkārtojamu individualitāti. Meistarības kults tika aizvietots ar paša meistara kultu. Tas noveda pie atklājuma, ka cilvēks veido netikai savu pasauli, bet arī sevi. Renesansē darītājs sāka figurēt nevis kā augstākās gribas instruments, bet kā personība. Objektīvisms apvienojās ar individuālismu.

Renesanse mainīja attieksmi arī pret tehniku. Viduslaikos galvenais “tehnikas” masīvs bija zeme, dzīvnieks, pats cilvēks. Tehnika burtiskā nozīmē bija tikai palīglīdzeklis. Pilsētās ieviesās sarežģītas mehāniskās ierīces. Pirmām kārām jāmin dzirnavas, kas balstās uz mehānisku kustību un kuras darbina nevis cilvēks vai dzīvnieks, bet dabas stihijas.

Nozīmīgs priekšnoteikums renesanses kultūrai bija stikla ražošanas ieviešana. Stikls pauda telpiski sakārtotās formas, pasaules telpisko iekārtojumu. Logs deva iespēju paraudzīties uz pasauli no malas kā uz kaut ko ārēju. Logs ietvēra attēlu, no kura novērotājs tika nodalīts.

Savukārt spoguļa ieviešana sadzīvē deva iespēju cilvēkam ieraudzīt sevi no malas. Distance attiecībā pašam pret sevi ir objektīvisma priekšnoteikums. Paštīksmināšanās, žesti, pozas, liecina par to, ka cilvēks iemācījās redzēt sevi no malas. Cilvēks no jauna apguva savu iekšējo pasauli.

Ap 1445. gadu Johans Gūtenbergs Maincā izgudroja grāmatu iespiežamo ierīci. Šis atradums īsā laika periodā izplatījās pa visu Eiropu un dažu gadu desmitu laikā būtībā aizvietoja rokrakstu izgatavošanu. Iespiesto grāmatu izplatība strauji palielināja lasītpratēju loku. Ar skrejlapu un brošūru palīdzību izplatījās ziņas par Ameriku un Austrumāziju. Tika popularizēta humānistu cīņa ar saviem pretiniekiem. Starp iespiestajām grāmatām bija Bībele un reliģiska satura raksti. Kopš 15. gs.. 60-iem gadiem iespieda antīko autoru un baznīcas tēvu darbus. Kopš šā perioda grāmatas ir neatņemams instruments, kas nodrošina informācijas apmaiņu un atklājumus padara pieejamus publikai.

Pasaules vēsturē tas bija revolucionārs jaunievedums. Tekstu un bilžu pavairošana, ko reljefa veidā iegravēja uz koka tāfelēm bija pazīstama jau agrāk. Jaunā apvērsuma būtība bija saistīta nevis ar iespiežamās preses ieviešanu, bet gan ar kustīgo burtu izmantošanu, kurus varēja kombinēt pēc vajadzības. Gūtenbergs izdomāja tipogrāfijas salikumu – tas bija vienkārši, jo sastāvēja no jau gataviem elementiem, kurus varēja izmantot atkārtoti. Arī kļūdas uzlabot nebija problēma.

Jaunā drukāšanas tehnikas ieviešanas rezultātā pergamentu nomainīja lupatu papīrs. Pamazām uzlabojās papīra kvalitāte, un kopš 1475. g. tas pilnīgi nostiprinājās praksē.

Renesansē vārds kļuva cilvēcisks. Kļuva acīmredzams tas, ka vārdam atkarībā no konteksta var būt daudzējādas nozīmes. Vārds, līdzīgi politikai kļuva vijīgs un individuāli nozīmīgs.

Viduslaikos vārds varēja būt nesaprotams, taču tas, kas to nesaprata, zināja, ka nesaprotamā nozīme ir neatkarīga un objektīva. Vārds nebija spēles priekšmets. Savukārt, renesansē vārds kļuva nacionāls, saplūda ar tautas runu dzimtajā valodā.

Uz renesansi atstāja ietekmi vēl vesela virkne izgudrojumu. Jauna kuģu konstrukcija veicināja tālos ceļojumus un līdz ar to pasaules paplašināšanos. 1482. g. tika izgudrots granulētais pulveris un sāka liet standarta lodes.

Viens un tas pats renesanses cilvēks tiecās glezniecībā radīt realitātes ilūziju, karoja, izmantoja lielgabala lodes, kas tālo padarīja tuvu, kā arī devās regulārajos tālajos ceļojumus, kas pārvērta iedomāto reālajā, neparasto – par ikdienas faktu.

Leave a Comment