Renesanses tendences
Renesanse savu iedvesmu 14.gs. smēlās antīkajā senās Grieķijas un Romas kultūrā. Augstāko uzplaukumu renesanse sasniedza 16. gs. sākumā, kad mākslā renesanse ienesa jaunas, nozīmīgas teorētiskās atziņas, kas deva pamatu patiesai cilvēka un reālās pasaules attēlošanai saskaņā ar tā laika zinātniskajiem atklājumiem anatomijā, perspektīvā, kosmoloģijā.
Arhitektūrā izpaudās jauni ēku tipi- nenocietinātas pilis – palaco un lauku villas, municipālās varas rezidences. Liela uzmanība tika veltīta pilsētas galvenā laukuma harmoniskajam un telpiskajam risinājumam un „ideālo” pilsētu projektu izstrādāšanai . Lielu patstāvību un jaunas tendences parādījās stājtēlniecībā un glezniecībā. Literārajā renesansē šis laikmets atspoguļojas galvenokārt kā vietējo humānistu literāri vēsturiski sacerējumi. Šos darbus raksta: A. Unferferts, B.Rusovs, B.Plīnijs.
Kari, kas plosījās 16. gs. Livonijā, kavēja renesanses mākslinieku ideju ieviešanos arhitektūrā un tēlotājmākslā. Renesanses iezīmes vērojamas ielāsmojumos gotisko būvju atsevišķās formās vai arī lietišķās un dekoratīvās mākslas darinājumos.
Renesanse Čehijā
Čehijā mūzikas veidošanos ietekmēja cīņa pret katoļu baznīcas kundzību, pret tās ieviesto gregorisko korāli. 15.gs. sākumā izvērtās pretfeodālā husītu kustība. Šajā periodā radās īpašas skarbi kaujinieciskas dziesmas – himnas, kas reliģiskā formā atspoguļojas sociālā protesta un tautas patriotisma jūtas. Vīrišķīgi lakoniskās, nereti satīriski šaustošās husītu dziesmas bija vienbalsīgas, un tās dziedāja bez pavadījuma. Ar savu vienkāršību un tuvību tautai tās stipri ietekmēja čehu mūzikas attīstību līdz pat 17. gs. un pat vēlāk. Pēc taborītu sagrāves 1434. gadā husītu himnas saglabājās tautā kā patriotisko ideju paudējas . Viens no ievērojamākajiem husītu dziesmu krājumiem „Šamotulas koncināls” izdots 1567. gadā. Renesanses laikā Prāga bija ievērojams mūzikas centrs. Līdztekus ārzemju meistariem tur darbojās Jans Turnovskis, Jirži Rihnovskis un citi čehu polifonijas skolas pārstāvji. Tās tālāko attīstību traucēja Čehijas patstāvības zaudēšana pēc 1620. gada un ar to saistītie nacionālie spaidi.
Renesanse Anglijā
Atšķirībā no Itālijas mūzikas demokratizācijas procesi 17.gs. konsekventāk norisinājās Anglijā. Tur izplatījās savs madrigāla žanra paveids ar plašāku, sadzīvei tuvāku tematiku un ietvēra skotu, īru tautasdziesmu elementus.
Bagāto pilsoņu un muižnieku namos parādījās taustiņinstrumenti – mazas ērģelītes (portatīvs) un klavesīna paveids – vērdžinels, kas kļuva īpaši iemīļots tautā. Vērdžinelam tika radīts plašs repertuārs – dejas, variācijas par tautas mūzikas motīviem, programmatiski skaņdarbi. Šeit jau iezīmējas vēlākās klaviatūras pirmie patstāvīgie mēģinājumi.
Ievērojams madrigāla un vērdžinela mūzikas meistars ir Viljams Bērds (1543 – 1623). Viņa daiļradē, kurai piemīt vienkāršība, vīrišķīgums, spilgta žanriska iztēle, atspoguļojas arī angļu renesanses laikmetam raksturīgākais – skaistuma un baudu kults. Krāsaini ir šī autora darbi – gan nelielās liriski pastorālās miniatūras, gan plašāk veidotais programmatiski iztēlojošo skaņdarbu cikls „Kauja”, gan asprātīgais variāciju cikls par populārās mednieku dziesmas „Volsingems” tēmu u.c. Starp Bērda skaņdarbiem izceļas arī fantāzijas , pavanas, galjardas Violai darbi instrumentālajiem ansambļiem.
17.gs. nogalē sadzīvē izplatījās tā saucamie konsorti – dažādu instrumentu spēlētāju apvienības, sava veida agrīnās orķestra formas. Ņemot vērā šādu ansambļu piedāvātās iespējas, komponisti sacerēja plašus skaņdarbus ar kontrastējošām epizodēm, zināmā mērā atspoguļojot šekspīriskās dramaturģijas principus mūzikā, kā tas vērojams, piemēram, O. Gibsona instrumentālajās fantāzijās.
Mūzika renesanses laikmetā
Sākot ar renesanses laikmetu (14-16.gs.) Rietumeiropas zemēs feodālisma kultūra sāka pārveidoties buržuāziskajā kultūrā, izraisot arī intensīvu mūzikas attīstību. Mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas , aizvien vairāk izcēlās tās estētiskās un izzinošās funkcijas. Humānisma ideoloģijas ietekmē mūzikā izvirzījās individuālie faktori – komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma , cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas formējumu visā renesanses laikmetā.
Papildinot agrāk valdošo diatonisku , mūzikas valodā ieviesās arī hromatiska , nostabilizējās konsonējošo un disonējošo saskaņu mijiedarbības principi, dzīvāka un
Daudzveidīgāka kļuva ritmika. Renesanses laikmetā radās galvenokārt vienkāršas vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tās bija villanelllas, frotolas, kačijas ballatas; tautas sadzīvē izplatījās laudas – harmoniska rakstura garīgās dziesmas, kuras dzimtajā valodā sacerēja dažādu profesiju pārstāvji. Bieži to pavadījumā skanēja pazīstamas tautasdziesmu melodijas. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā – šansoni. Stila ziņā izsmalcināti madrigāli no Itālijas izplatījās arī citās Eiropas zemēs.
Patstāvīgu māksliniecisku vērtība ieguva baznīcas mūzikas žanri – mesa, motete. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mākslas ietekme, īpaši zemēs, kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustība.
Mainoties mūzikas sabiedriskajām funkcijām, pieaugot skaņu cienītāju skaitam, tā kļuva par kultūras dzīves nozīmīgu sastāvdaļu. Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu instrumentu, īpaši lautas spēle. Izplatījās lociņinstrumenti – dažāda lieluma Violas, kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā, – dublējot vai aizstājot vokālās balsis. Turpināja attīstīties ērģeļu spēle. Apmēram 16. gs.
bija izveidojušās šā instrumenta mūsdienu pamatformas. Renesanses laikmeta otrajā pusē parādījās taustiņinstrumenti – klavesīns, vērdžinels, klavihords. Sāka veidoties patstāvīgi instrumentāli žanri – variācijas, fantāzija, tokāta, prelūdija, ričerkars (improvizēts sk. d. taustiņinstrumentiem.) Mūzikas darbu izplatīšanu veicināja arī pirmie panākumi nošu iespiešanā, kuri saistīti ar 15. gs. otro pusi. Renesanses laikmeta beigās radās operas žanrs.
Renesanse Francijā
Francijas kultūrai sakarā ar Simtgadu karu ar Angliju 15 gs. nebija produktīvs, taču 16. gs. tur jau izveidojās spēcīga polifoniķu skola, kuras spožākais pārstāvis bija Klemāns Žannekēns (1475 – 1560) bija izcils šansona žanra meistars. „Medības”, „Sievu pļāpas”, slavena ir fantāzija „Cīņa pie Mariņjano” 1515.g. Šajā darbā atdarināti tauru signāli, kaujas trokšņi, kas mijas ar zaldātu deju dziesmām un satīriskiem kupletiem. Antikatoliskās hugenotu kustības laikā Francijā radās vienbalsīgas garīgās dziesmas psalmi. Tos dziedāja kā kaujas apstākļos, tā arī sadzīvē. Tālāk izkopjot šo žanru komponisti sacerēja četrbalsīgus psalmus vienkāršā akordu salikumā. .Ievērojamākais komponists Klods Gudimels (1514-1560) , hugenots, nogalināts Bērtuļa naktī.
Kopsavilkums
Vērtējot 14. – 16. gs. mūzikas kopainu, jāatzīmē, ka domātāji renesansi uzskatīja par vislielāko progresīvo apvērsumu, kādu līdz tam cilvēce piedzīvojusi. Šajā sarežģītajā, asu pretrunu pilnajā laikmetā izveidoti stabili pamati tai jaunajai mūzikas kultūrai, kuras celtniecība cauri gadsimtiem turpinās vēl šobaltdien. Renesansi var uzskatīt par jaunas mūzikas vēstures sākumu, jo mūzikas un pēc pirmajiem vairākbalsīgajiem mēģinājumiem komponisti pilnā mērā apguva un augsti izkopa daudzbalsīgās formas. Šādu telpiskuma apguvi mūzikā zināmā mērā var pielīdzināt perspektīvas apguvei renesanses glezniecībai; tas lika pamatus jaunam pasaules skatījumam tēlotajā mākslā.
Polifonija un homofonija, lineārisms un harmonija, daudzie vokālās mūzikas žanri, instrumentālās mūzikas emancipācija, sintētiskie žanri – visas šīs mūsdienu mūzikas kategorijas izveidojušās renesanses laikmetā. Renesanses meistaru veikumi kļuva plašāk pazīstami, sākot ar 19.gs. To sekmēja daudzu mūzikas materiālu publikācijas, zinātniskā izpēte un iekļaušana koncertdzīvē. Šodien renesanses meistaru daiļrade ir visvecākā mūzikas mantojuma daļa, kas pilnā mērā saglabājusi savu māksliniecisko dzīvotspēju.