Renesanse muzika

Renesanses spilgtākās personības

Jaunā, progresīvā mūzikas virziena idejas pirmo reizi sistematizēja franču komponists, dzejnieks, humānists un matemātiķis Filips de Vitrī (1291 – 1361) savā traktātā „Ars nova”, kas tika publicēts Parīzē ap 1320. gadu. Ielūkojoties viduslaiku dogmās, autors izvirzīja jaunus, dzirdes pamatos pamatotus uzskatus par skaņu izmantošanas principiem mūzikas darbos.

Franču komponists, dzejnieks Gijoms de Mašo (ap 1300 – 1377) savās dziesmās- balādēs un rondo –un motetēs saistīja viduslaiku truvēru tradīcijas ar jauno polifonijas mākslu. Viņš uzrakstījis vissenāko franču četrbalsīgo mesu par godu Kārļa V kronēšanai 1364. gadā.

Itāļu renesansi pārstāv Fl

l
lorensē dzīvojošais Frančesko Landīno (1325 – 1397) – neredzīgs ērģelnieks un komponists, daudzu vokālu ansambļu autors. Šo ansambļu vidū sevišķi svarīgi ir madrigāli. Tā saucās dziesmas dzimtajā valodā ar laicīgu tematiku. Madrigāla sākotnējais tips – dziesma ar divām vai trijām balsīm, kas sastāvēja no vairākām strofām ar piedziedājumu- izveidojās no mīlas lirikas apgarotajiem F.Petrarkas tekstiem un F. Landīno mūzikas.

15.gs. polifonijas attīstībā vadošo lomu no frančiem pārņēma angļi. Džona Dansteibla (1370 vai 1380 – 1453) trīsbalsīgā salikumā veidotajiem, ar bagātu melodisku attīstību iezīmētajiem darbiem , galvenokārt garīgajiem, kuriem ir latīņu teksti, kā
ā
ā arī dažiem franču tipa šansoniem, ir liela nozīme polifonijas stila attīstībā.