Aleksandrs Čaks dzimis un lielāko daļu mūža nodzīvojis Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā evakuējies uz Krieviju. Pirmie dzejoļi sarakstīti krievu valodā. Iestājies Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, aktīvi iekļāvies literārajā dzīvē. Pārtraucis studijas, kļuvis par sanitārvilciena apkalpes locekli, piedalījies arī pilsoņu kara kaujās Krievijā. Pēc atgriešanās Latvijā 1922.gadā beidzis vidusskolu un studējis medicīnu Latvijas Universitātē. 1928.gadā sācis nodarboties ar literatūru- piedalījies izdevniecības „Seši” nodibināšanā, žurnāla izdošanā, darbojies žurnālistikā, teātra un literatūras kritikā. [2;137]
Kaut arī A.Čaks, šis dzejnieks no Dieva žēlastības, teic, ka viņa paradīze ir Rīgas nomale. Čaks, protams, ir daudz bagātāks. Čaka pasaule ir ļoti reāla- ar pazīstamu ielu nosaukumiem, Rīgas ēkām, krodziņiem un kafejnīcām- un reizē gluži fantastiska- kur „cita pasaule atstaro blāvi, pretim smaršo neesošs siens”. Čaka paradīzes aprises meklēsim vispirms dzejniekā pašā; viņa talants ir vienreizīgs, neatkārtojams. Prāgas profesors Radegasts Paroleks uzskata, ka „Čaks ir liela latviešu literatūras velte visas pasaules literatūrai”.[4;5]
A.Čaku uzskata par pirmo īsto urbānistu (pilsētas dzejnieku) latviešu literatūrā, jo līdz Čakam literatūrā pilsēta allaž pastāvēja kā absolūts lauku pretstats, bezmaz visa ļaunuma sakne. Slavas dziesmas pilsētai un urbāniskās tendences bija sastopamas ļoti reti, turklāt diezgan primitīvā līmenī. Čaks bija pirmais, kurš atļāvās pilsētu poetizēt; vēl vairāk- pilsēta Čakam bija pasaules centrs, būtībā-vienīgā iedomājamā esamības forma. Turklāt Čaka dzejas centrā nav viegli appoetizējamā Rīgas simboliskā realitāte- baznīcu torņi, centrs, bet gan nomaļu ikdienas dzīve.[5]
Čaka pirmos krājumus lielākoties veido „pilsētas dzīves ainiņas”: nejaušas sastapšanās- ar matrozi, kādu sievieti naktī, ar drēbniekzelli, kas izgājis meitu medībās, un tamlīdzīgi. Šajos pilsētnieka klejojumos atklājas arī pilsētas no pirmā acu uzmetiena pieticīgie, tomēr ļoti ietilpīgie simboli- gluži ikdienišķas lietas, kurām dažkārt veltīti atsevišķi teksti ( „Afišas”, „Kioski”, „Izkārtnes”, „Ūdens noteku caurule”); arī –zābaku tīrītājs, kuru Čaks dēvē par „zābaku maestro”. Šī „nejaušību poētika” jo sevišķi izjūtama ciklā „Pasaules krogs”: cikls sastāv no atsevišķām „dziesmiņām”- viesmīļa, klaidoņa, matroža, dzērāja utt.[5]
Krājuma „Mana paradīze” desmit tematiski un stilistiski noskaņotās nodaļās apvienoti gandrīz visi iepriekšējo grāmatiņu dzejoļi. Krājums iznāca 1931.gada decembrī ar papildu metienu 1932.gadā un 2006.gadā šis krājums tiek izdots vēlreiz. Kritikas atzinīgi novērtēts, šis izdevums pavēra Čakam ceļu uz plašākām literatūras apritēm. Krājums veltīts nostalģiskām atmiņām no Čaka „paradīzes”-izzūdošajām Rīgas nomalēm, kurās aizritēja viņa bērnība.[6]
Čaka attieksme pret „šo laiku” ir diezgan divdabīga. No vienas puses viņš raksta:
„Laiks smieklīgs palicis un erotisks kā āzis,
Kur celts tiek varoņos katrs vezumnieks.
Vērts tiešām nospļauties un atmest ar roku
Vai uzņemt visu to kā bezkaunīgu joku.”
Taču no otras puses, Čaks pilnībā pieņēma laiku, uzskatīdams to par „savu” –vienīgo viņam iespējamo. Iespējams, tieši no šejienes dzimst neatkārtojamā Čaka intonācija, kurā blakus ir izaicinājums un skumjas, bravūra un sentiments, ironija un nostaļģija, skarbums un sāpes. Kādā dzejolī autors šo intonāciju nodēvē par „skumji piedauzīgu”.
Krājuma „Mana paradīze” pirmajās nodaļās uzskatāmi izpaužas Čaka stihija- gleznot dzimtās pilsētas centru un nomali, kurās viņš iemīlējies „ no kājām līdz pat skaustam”.
Dzejnieks vienlaikus rāda un rada Rīgu. Tiesa gan šinī krājumā vēl Čakam labāk izdodas uzzīmēt pilsētas ārējo, mazāk- iekšējo portretu.
Lai spilgtāk izteiktu savu mīlestību pret pilsētu, dzejnieks labprātāk izmanto krāšņās metaforas, hiperbolas, negaidītus salīdzinājumus.
Bet kas tad ir šī „mana paradīze”, kuru dzejnieks devis par nosaukumu savai grāmatai? Tā ir nomale, no kurienes nāk dzejas varoņi. Tā ir vieta, kur viņi atgriežas. Būdami romantiķi pēc būtības un jūtības, viņi atgriežas nomalē, meklēdami vismaz uz brīdi klusu salu, glābiņu no nepārtrauktajiem konfliktiem.
Vēlākajā literatūras attīstībā slavas dziesmas pilsētai un urbāniskās tendences sāka izmantot vairāki dzejnieki un rakstnieki. Vācietis bija starp pirmajiem, kas no jauna atklāja Čaka pirmskara dzeju, pārtvēra viņa intonācijas un pilsētas dzejas poētikas elementus, tādējādi „sasienot laikus” un atjaunojot literatūras atmiņu. Vācietim ir daudz mazliet nostalģisku tekstu par Rīgu un Rīgas nomali; ir pat dzejolis par ormaņa zirgu, kas tieši sasaucas ar Čaka apdzejotajiem ormaņiem.[3;155]
Arī Aivara Neibarta daudzi dzejoļi ir veltīti Rīgas priekšpilsētām, Sarkandaugavai un Torņkalnam, kuru sastingušajā laikā vislabāk redzamas pagājības ēnas.[ 3;250]
Jāņa Rokpeļņa viens no noturīgākajiem dzejas motīviem, kas vijas caurvij visas Rokpeļņa grāmatas, ir Rīgas mīlestība- ne velti viens no viņa dzejoļu krājumiem nodēvēts par „Rīgas iedzimto”. Tomēr tas nav mēģinājums radīt mītu par Rīgu, kas paredzēts „plašam patēriņam”, vai reanimēt kādu no vecajiem mītiem; pagātne ir aizgājusi uz neatgriešanos un šodien meklēt jelkādu romantikas atlūzu ir veltīgi. Pavisam pretēji Čakam Rokpeļņa Rīga ir nepoētisks un neestētisks jēdziens: ir klusās dabas miskastēs, klīstoši suņi, pavārtes ar žūpām.
Rokpelnim izdota arī savdabīga prozas grāmata- „Rīgas iedzimtie”. Grāmatas žanru autors definējis kā „pastaigas”. Proti, tās ir dažu lappušu garas pastaigas pa Rīgu ar pazīstamiem cilvēkiem- literātiem, māksliniekiem, komponistiem-, aplūkojot un appoetizējot bērnības vietas. Vispēdīgais sīkums, lai tas būtu vecs grausts, kāds neuzkrītošs Rīgas nomales stūris vai pat papeles, kalpo par laika zīmi, kas izraisa nostalģiju pēc aizgājušiem un tālab noteikti ļoti romantiskiem laikiem.
Veicot šo pētījumu es secināju, ka Rīga ir ne tikai Čaka darbu tēls, bet arī citu latviešu dzejnieku un rakstnieku darbos tas ir iemīļots. Rīga tiek atklāta visdažādākajos veidos un no dažādākajiem aspektiem. Tomēr man liekas, ka Čaks kā pirmais pilsētas dzejnieks latviešu literatūrā Rīgu ir tēlojis vislabāk un visinteresantāk. [ 3;251-252]