1935.gada 5. janvārī gandrīz septiņdesmit gadu pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības proklamēšanas, latviešu valodas tiesības pirmo reizi tiek apstiprinātas ar likumu. Valodas politiku ikvienā valstī parasti atspoguļo valsts iekšpolitikas pamattendences, nacionālos un sociālos konfliktus, patieso demokrātijas un valstiskā brieduma līmeni.
Ceļš līdz stingram valodas likumam Latvijā saistāms ar latviešu sarežģīto sociolingvistisko vēsturi. Divi nozīmīgākie posmi tautas vēsturē- tautības un nācijas veidošanās periodi- latviešiem ir iezīmīgi konkurences ziņā. Kopš 12.gadsimta nozīmīgās sfērās- valsts pārvaldē, daļēji kultūrā un izglītībā- funkcionē vācu valoda, vēlāk tai pievienojas vai to aizstāj zviedru un poļu valoda. Pēc Ziemeļu kara, Latvijas teritorijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, vācu muižnieki gan saglabā vācu valodu administrācijā, tomēr krievu valodai tiek rezervētas īpašas tiesības. Kopš tā laika latviešu valoda attīstās uz vācu un krievu valodas konkurences fona un tiek lietotā kā ģimenes un sadzīves valoda, lēni un pakāpeniski nacionālajai apziņai veidojoties, tā sāk pretendēt uz pienācīgu vietu arī nozīmīgākās sociālajās sfērās.
1995. gadā varam pieminēt vēl vienu gadskārtu: pirms 90 gadiem, 1905.gada aprīlī, rusifikācijas tendenču krasa pieauguma brīdī, „Latviešu inteliģences darbinieku rezolūcijā” pirmo reizi oficiāli, atklāti un lietišķi runāts arī par latviešu valodas stāvokli. Atzīts, ka „latviešu valodas pilsonisku tiesību aprobežojumi ir vispār viens no svarīgākajiem šķēršļiem uz tautas saimnieciskās labklājības un garīgās attīstības ceļa”. Latviešu valodai jākļūst par darījumu valodu visās pagastu un draudžu pašvaldības iestādēs un tiesās, jāatļauj latviski iesniegt lūgumrakstus un paskaidrojumus administratīvajās iestādēs, to lietot pastā, telegrāfā, sēdēs un sapulcēs, kā arī izlikt uzrakstus un izkārtnes. Protams, tāpat kā ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, ideja par latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu latviešu apdzīvotajā teritorijā rodas tikai pirmā pasaules kara nojausmā.
Kara gadi Latvijas teritorijā pieminami arī kā spraigu valodas cīņu posms. Valoda pilnīgi pamatoti tiek uztverta pēc spēcīgu politiskās un ideoloģiskās cīņas ieroci, tādēļ sākas bezkompromisu cīņa starp vācu, krievu un nu jau spēku ieguvušo latviešu valodu. 1914.gadā krievu valdība izdod rīkojumu par vācu skolu slēgšanu, tiek aizliegts oficiālās iestādēs lietot vācu un latviešu valodu. Tā paša gada novembrī tiek noteikts pat sods par vācu valodas lietošanu- 3000 rubļu vai 3 mēneši cietuma. 1915. gadā atkal tiek noliegta latviešu valoda tiesās, pastā u.tml. Īstajā brīdi, kad pie varas ir vācu valdība, līdzīgi aizliegumi skar krievu un latviešu valodu. Tomēr latviešu nacionālā apziņa jau nobriedusi tik tālu, ka atskan skaidri aicinājumi padarīt latviešu valodu par neatkarīgas latviešu valsts vienīgo valodu.
1918.gada 18. novembrī tiek proklamēta Latvijas Republika, bet nedrošajā politiskajā situācijā valdība neskar valodas jautājumus. Pirmos oficiālos dekrētus par latviešu valodas statusu publicē P.Stučkas valdība. Tajos latviešu valoda traktēta kā viena no Latvijā lietojamajām oficiālajām valodām.
Kad Latvijas ārpolitiskā un iekšpolitiskā situācija 20. gados kļūst stabilāka, vairāk vērības tiek veltīts valodas politikai. Tiek pieņemti „Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā”. Valodas apguvei tiek dots pusgads. Tiek pieņemti vairāki lēmumi par valodu izglītības sfērā. Tomēr nav pamata idealizēt valodas situāciju pirmajos 10-12 Latvijas Republikas pastāvēšanas gados. Kaut latvieši ir jūtama majoritāte, konflikti un pretrunas ar minoritātēm, īpaši vāciešiem, kas pārsvarā ieņem augstu sociālo stāvokli, atstāj iespaidu arī uz valodas situācijas reglamentēšanu.
Latvijas Republikas valodas politikā, tāpat kā visā iekšpolitikā , skaidri izrīmējas divi posmi. Robežstabs ir 1934.gada 15.maijs. valodas politikā parādās nacionāla un pat nacionālistiska ievirze. Valoda tiek uzlūkota par spēcīgāko cittautiešu integrācijas līdzekli. Tas atspoguļojas 1934.gada 12.jūlija pieņemtajā izglītības likumā un it īpaši „Likumā par valsts valodu”.
Pirmām kārtām jāatzīmē likuma atbilstība tolaik spēkā esošajām starptautiski pieņemto tiesību normām. Tiek nodrošinātas arī minoritāšu valodas tiesības, vienlaikus nepārkāpjot latviešu valodas prioritātes principu. Pieļauta arī svešvalodu lietošana, ja ir saņemta īpaša iekšlietu ministra atļauja. Ievērojot reālo etnodemogrāfisko situāciju, īpaša vieta tomēr atvēlēta vācu un krievu valodas lietošanas reglamentācijai.
Likumā nav ietvertas savam laikam nereālas prasības. Tas atbilst reālajai situācijai 30.gadu beigās. Šajā laikā latviešu valodas pozīcijas beidzot bija pienācīgi nostiprinājušās, tā pilnā mērā spēja pildīt visas valsts valodas funkcijas. Tomēr relatīvi daudz vietu Latvijas dzīvē vēl atvēlēts citām valodām.
Likums par valsts valodu zināmā mērā atspoguļo stratēģiskas koncepcijas trūkumu Latvijas Republikas etnopolitikā un tādējādi arī valodas politikā. Praktiskas rīcības pamats bija nacionālas valsts ideoloģija, retrospektīvs valsts un arī valodas ideāls un zināmā mērā arī reālās starptautiskās situācijas nenovērtēšana. Negatīvi vērtējams fakts, ka valodas likuma un citu normatīvo aktu izstrādāšanā nepiedalījās valodas speciālisti. Starp Latvijas Universitātes filologiem un politiķiem nebija sadarbības. Tādējādi tika nošķirtas divas cieši saistītas valodas politikas daļas- juridiskā daļa, kam jānodrošina valodas statuss, tās prioritāte citu Latvijā lietoto valodu starpā, un lingvistiskā daļa, jānodrošina valsts valodas kvalitāte, tās normu stabilitāte, spēja veikt visas valsts valodas funkcijas. Zīmīgi, ka 1935. gada likumā trūkst pantu par valodas aizsardzību, tās zinātniskas izpētes un kopšanas nepieciešamību, pastāvošo valodas normu ievērošanu.
1935. gada likums par valsts valodu tagad jau ir vēsture. Varam tikai minēt, kā būtu attīstījusies valodas situācija Latvijā, ja garām būtu pagājis liktenīgais 1940.gads.
Valodas problēmām vienmēr ir plašs politisks un psiholoģisks konteksts. Jauns, neatkarīgas valsts vienīgs valodas likums top saskaņā ar konkrētā laika prasībām. Tomēr ikvienā tautā dzīva ir vēsturiskā atmiņa, tā iespaido arī tagadni, tādēļ, valodas politiku tālāk veidojot, mums noder arī aizgājušo gadu pieredze.
Otro reizi valodas likums tiek pieņemts 1999.gada 9.decembrī un stājās spēkā 2000.gada 1.septembrī, kas nav mainīts līdz pat šai dienai.