Romantisms
Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.
Romantisms – atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības – sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā. Romantisms balstās divpretstatu pasaules dalījumā – romantismā ļoti svarīgs ‘es’ jeb individuālās brīvības kults, sakāpināta interese par pagātni (viduslaiku un savas tautas pagāniskās kultūras pielūgsme, interese par nacionālo folkloru), tiekšanās pēc oriģinalitātes. Romantisms ielūkojas ne tikai nacionālajā pagātnē, bet arī citzemju pagātnē un tagadnē (aizraušanās ar Austrumu kultūru). Viena no romantisma pamatpazīmēm ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli, t.s. romantiskā ironija, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai.
1. Vēsture
Aizsācies 18.gs. nogalē un 19.gs. sākumā, rietumos literatūrā un mākslā romantisma laikmets ilga līdz aptuveni 19.gs. vidum un otrajai pusei, kad literatūrā sāka dominēt reālisms, bet mākslā – impresionisms un vēlāk arī citi modernisma virzieni. Savukārt mūzikā romantisms bija noteicošais virziens līdz pat 20.gs. sākumam.Romantismā uzplaukst solo dziesma.
Par romantisma dzimteni lielā mērā uzskatāma Vācija, par tā aizsācējiem – filozofi un rakstnieki Johans Georgs Hamanns (1730-88), Imanuels Kants (1724-1804), Johans Gotfrīds Herders (1744-1803), Novāliss, Frīdrihs Šellings, Frīdrihs Šlēgels, Augusts Šlēgels, filozofs Johans Gotlībs Fihte, rakstnieki Ludvigs Tīks, Heinrihs fon Kleists Ernests Teodors Amadejs Hofmanis, Ludvigs Tīks, K.Brentano, L.A. fon Arnims, brāļi Joahims un Vilhelms Grimmi. Angļu literatūrā: Dž.G.Bairons, P.B.Šellijs, S.Kolridžs, V.Vērdsverts, A.Tenisons, A.Č.Svinbērns, V.Bleiks, V.Jeitss. Franču literatūrā: Viktors Igo, Alfrēds de Misē, A.de Lamartins, A. de Viņī, Ž. de Stāla. Vēlīnais romantisms un agrīnais simbolisms saskatāms Šarla Bodlēra dzejā (krāj. Ļaunuma puķes). u.c. Romantisms ienāk Eiropas kultūrā ar izteiktu dzejnieka kā pravieša, pareģa, ģēnija kultu. Tas radikāli izmainīja klasicismas iedibināto dzejas formu (vienādskaita uzsvaru pantmēri, strofiskā dzeja), nozīmīgu vietu ierādot brīvajiem pantmēriem, astrofiskajai dzejai un pārejošas metriskas formas dzejai. Prozas centrā – individualitāte, romantiskā, spēcīgā personība, tās garīgā pasaule.
Mūzikā par pirmo romantiķi var uzskatīt komponistu Karlu Mariju fon Vēberu, mākslā – gleznotāju Kasparu Dāvidu Frīdrihu. No vēlākiem vācu romantiķiem īpaši izceļami rakstnieks un komponists Ernests Teodors Amadejs Hofmanis, dzejnieks Heinrihs Heine, komponisti Rihards Vāgners, Roberts Šūmans, Fēlikss Mendelsons, Johaness Brāmss, Nācariešu grupas mākslinieki.
Pašās 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā romantisms attīstījās arī Lielbritānijā, te liela nozīme bija dzejniekiem Viljamam Vordsvortam un Semjuelam Teiloram Kolridžam, kuri 1798.g. publicēja kopīgu grāmatu “Liriskās balādes” (Lyrical Ballads). Citi spilgti Lielbritānijas romantisma pārstāvji ir dzejnieks un gleznotājs Viljams Bleiks, gleznotāji Džozefs Tērners, Džons Konstebls, dzejnieki Bairons, Pērsijs Bišijs Šellijs, Džons Kītss, rakstniece Mērija Šellija, ap 19.gs. vidu – Prerafaelītu brālība un vēsturnieks Tomass Kārlails.
Katoliciskajā Francijā romantisms ienāca vēlāk. Par franču romantisma tēvu tiek dēvēts rakstnieks Fransuā Renē de Šatobriāns, citi nozīmīgi franču romantisma rakstnieki ir Viktors Igo, Stendāls, Žorža Sanda, mākslinieki – Teodors Žeriko un Eižens Delakruā, komponists – Hektors Berliozs.
Krievijā par nozīmīgākajiem romantisma pārstāvjiem kļuva Aleksandrs Puškins, Vasilijs Žukovskis, Mihails Ļermontovs, Fjodors Tjutčevs. Romantisms attīstījās arī tolaik Krievijas sastāvā esošajā Polijā, kur īpaši liela loma bija Ādamam Mickēvičam.
Ap 19.gs. 20. gadiem romantisms attīstījās arī ASV, kur literāro darbību uzsāka tādi autori kā Vašingtons Irvings, Džeimss Fenimors Kūpers. Kā nozīmīgi vēlāki amerikāņu romantisma autori jāmin Edgars Alans Po, Nataniels Hautorns, Henrijs Deivids Toro, Ralfs Valdo Emersons, Volts Vitmens, Emīlija Dikinsone, Hermans Melvils.
Latvijā romantisma literatūra attīstījās 19.gs. 60.-70. gados (Juris Alunāns, Auseklis u.c.. Latviešu literatūrā tradicionāli tiek nodalīti četri vai pat pieci romantisma paveidi un posmi: a) tautiskais romantisms ( Juris Alunāns, Auseklis, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, J. Zvaigznīte, F. Mālberģis); b) pseidotautiskais (J. Lautenbahs – Jūsmiņš, Ansis Lerhis-Puškaitis ); c) sentimentālais romantisms – sentimentālisms (Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš; d) klasiskais romantisms jeb vienkārši romantisms ( Jānis Poruks, Aspazija (Elza Rozenberga)), Rainis ; e) jaunromantisms (neoromantisms) ( Kārlis Skalbe, Fricis Bārda ).
2. Četri romantisma pamatvirzieni vēstures filozofu vidū
2. 1. Konservatīvie
Kā ideju kopums parādās XVIII-XIX gs. mijā. Vērtēja revolūciju un pastāvošo virzienu no konservatīvisma pozīcijām. Vācijā – L.Ranke; Francijā – Mestrs, Bonāls, Šatobriāns (cilvēki ar aristokrātisku izcelsmi). Krievijā Karamzins („Krievijas valsts vēsture”). Piemēram, Krievijā XIX gs. 30. gados izveidojās oficiālā tautiskuma teorija, kas pauda ideju par Krievijas atšķirīgo attīstības gaitu no Eiropas. Idealizēja Krievijas senatni, obščinu, pareizticību, zemniecību). Kopumā konservatīvie egatīvi noskaņoti pret apgaismību. Raksturīgi, ka konservatīvie romantiķi idealizēja viduslaikus. Uzskatīja tos par bruņinieku un svēto laikmetu, kurā sakārtota sabiedrība, vienota kristietība; savukārt pašreizējais laikmets ir egoisms, pretrunas un sociālais kontrasts. Revolūcijas ir bezjēdzīga anomālija vēstures dabiskajā attīstības gaitā. Noraidīja visas pārmaiņas, arī reformas, lai saglabātu tradīcijas. Individuālismam pretī lika kolektīvu, (vāc. Volksgeist – tautas garu). Tauta – nekustīga masa, tautas gars ir akti – Dieva dota nacionālā būtība.
2. 2. Liberāļi
Pilnīgi citās pozīcijās ir liberālie romantiķi. Nostiprinās XIX gs. 20.-40. gados, kad liberālais virziens kļūst valdošais:
• raksturīga tendence savienot apgaismības idejas un romantisma idejas
• ar nelieliem izņēmumiem bija racionālās izziņas piekritēji; Tjerī ir izņēmums (intuīcija)
• progresa teorijas piekritēji; progress apraujas ar polit. varas iegūšanu buržuāzijai
• attīsta koncepcijas vēsturiskuma ietvaros
• sabiedrības attīstības ideja savijas ar reformu nepieciešamību
• liberāļi pat gatavi pieņemt revolūcijas ideju, ja tā ir vienīgais iespējamais risinājums
Franču restaurācijas perioda skola rada šķiru cīņas teoriju – viens no būtiskākajiem liberālā romantisma atzinumiem. Pretēju uzskatu cīņa. Atzīst šķiru cīņu pagātnē līdz buržuāzijas nākšanai pie varas. Liberālie romantiķi konservatīvi vērtēja viduslaikus, pārvērtēja, bet neidealizēja. Pētīja, jo veidojās nācijas, interesēja 3. kārtas stāvoklis. Galvenokārt pievērsās politiskajai vēsturei.
Angļu revolūcijai, franču revolūcijai, amerikāņu revolūcijai no liberālām pozīcijām ir idejiski politiskā strāvojuma vērtējums. Visaugstāk vērtēja žirondistus. Noraidīja mistisko Volksgeist. Nācija bija vēsturisks veidojums ar kultūru un garīgumu. Pagātni jārāda tās daudzpusībā, interesanta izklāsta veidā. Zināmākie ir Makolejs, Benkrofts. Lielus panākumus liberālie vēsturnieki guva Vācijā un Francijā. Francijā 30. gados aktīva restaurācijas perioda vēstures skola – Gizo, Tjērs, Miņo, Tjerī. Vācijā – viena no nozīmīgākajām – Heidelbergas skola ar Šloseru. Milzīgs ieguldījums vēstures procesa attīstībā deva Hēgelis (absolūtā ideālisma pārstāvis). Absolūtais gars ir tēze-antitēze-sintēze. Pretstats – vienība un cīņa – tā dialektika ir iekšējās attīstības avots.
2. 3. Radikāļi
XIX gs. 40. gados sākas radikāli demokrātiskais virziens. Ieraksta vienkāršo tautu. Mazliet idealizētu darba cilvēku, sīkražošāna (amatniekus, zemniekus). Mišlē „Tauta”, Cimmermans „Vācijas zemnieku kara vēsture”. Kritizē kapitālismu kā rūpniecības apvērsuma sekas, ekspluatāciju; laime bijusi vecajos laikos. Daļa atzina progresa ideju, daļa arī kritizēja. Vērtējot XVIII gs.: jakobīņu pozīcija ir kritiskie utopisti sociālisti; apgaismība – utopiskie sociālisti.
2. 4. Utopiskie sociālisti
XIX gs. utopiskie sociālisti pēta sabiedrības sociālo iekārtu, kritizē. Ideālā iekārta nav saprāta rezultāts, bet vēsturiskās attīstības likumsakarīgs rezultāts. Akcentē materiālās ražošanas un īpašuma nozīmi vēsturē.