Romantisms literatūrā.

Romantisms un reālisms pasaules literatūrā (18. gs. beigas – 19. gs. vidus)

1. Romantisma virziena raksturojums

18.gs. beigās un 19.gs. sākumā literatūrā, tēlotājā mākslā un mūzikā ienāk jauns mākslas izpausmes virziens, kas ātri kļūst populārs visu mākslas virzienu pārstāvju vidū. Tas ir romantisms (franču val. – romantisme). Tas ir idejisks un mākslas virziens Eiropas un Amerikas garīgajā kultūrā šai laikā.

Romantisma rašanos izraisīja vilšanās Lielajā franču revolūcijā un apgaismības ideoloģijā.

Romantisma pārstāvji centās pretstatīt realitātei jaunus, zināmā mērā neskaidrus un nosacītus sabiedrības ideālus. Romantisma māksla tā vērsās pret klasicisma ra

a
acionālismu. Mākslā tika attēlotas neparastas parādības un apstākļi, visai saspringtas situācijas.

Romantiķi savas daiļrades priekšplānā izvirzīja cilvēka garīgo dzīvi, parādot ar kaislībās apveltītu un traģiski vientuļu stipra rakstura cilvēku.

Raksturīgākās romantisma stila iezīmes:

1. pacilātība,

2. emocionalitāte,

3. subjektīvisms,

4. kontrastainība,

5. eksotika,

6. simbolu un izteiktu hiperbolu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošanas paņēmieni.

Literatūrā romantisms ir virziens, kas savu popularitāti un ,,ziedu laikus” piedzīvoja 19. gs. pirmajā pusē.

Romantisma literatūras pārstāvju daiļradē atklāti dominē rakstnieka subjektīvā attieksme pret tēlotām īstenības parādībām, kad esošā vietā tiek izvirzīts vēlamais un cilvēkam ideālais, personība tiek akcentēta kā pašvērtība. Romantiķi po

o
opularizē cilvēka garīgo brīvību un patstāvību, neatkarību no objektīvajiem apstākļiem. Tāpēc romantiķi, tēlojot dzīvi, vai nu akcentē tās pārveidi, vai arī novēršas no reālās dzīves paša radīto sapņu pasaulē.

Atkarībā no tā, kādi ideāli virza rakstnieku (tas ir atkarīgs no paša ra

a
akstnieka pasaules uzskata), romantismam piemīt dažāds saturs un ievirze:

* ja rakstnieka subjektīvie uzskati un ideāli atbilst vēsturiskās attīstības tendencēm, tad romantiķa daiļrade pauž progresīvos centienus un noskaņas;

* ja romantiķa ideāli ir pretrunā ar sabiedrības attīstības tendencēm, tad rodas darbi, kas patiesi neatspoguļo īstenības procesus.

Romantisms kā daiļrades metode un arī literatūras virziens ar savu estētisko programmu un dzīves pozīciju īpaši spilgti izpaudās 19. gadsimta sākumā. Romantisma attīstību ietekmēja Lielā franču revolūcija, kā arī nacionālās atbrīvošanās kustība un pastiprināta zemnieku cīņa pret dzimtbūšanu.

Romantisma pārstāvji, noraidot klasicismu, vērsās arī pret apgaismotāju sludināto saprāta visvarenību. Romantisma literatūrā spilgti iezīmējās rakstnieku tendence negatīvi runāt par naudas un varas pieaugumu sabiedrībā, kas noteica cilvēku dvēselisko jūtu un attiecību pasliktināšanos, cilvēku pazemošanu un sociālo slāņu nevienlīdzības veidošanos; tā arī tika pa

a
avērts ceļš egoistiskai mantrausībai un aukstam aprēķinam cilvēku attiecībās.

Neapmierinātība ar to, ka cilvēku attiecībās izzuda cilvēcība, radīja romantisma literatūrā ilgas pēc kaut kā jauna, neskaidras nojautas par jaunu attiecību iespējamību, kas būs labākas par līdzšinējām.

Literārais tēls bija galvenokārt līdzeklis, kā paust rakstnieka attieksmi pret dzīvi, nevis kā atveidot dzīvi.

19. gadsimtā vērojamas divas romantisma tendences:

1. Pasīvais jeb konservatīvais romantisms – absolutizēja cilvēka personību (J. K. F. Herderlīns, Novāliss, J. L. Tīks, F. R. Šatobriāns); šī tendence vēlāk krasāko izpausmi guva dekadentisma simbolismā un 20. gadsimta modernisma dz

z
zejā.

2. Aktīvais jeb progresīvais romantisms – raksturīgi intensīvi mēģinājumi cilvēka personībai rast sakarus ar sabiedrību, lai to pārveidotu (B. P. Šellijs, V. Igo, A. Puškins); aktīvajā romantismā īpaši nodala arī revolucionāro romantismu (Dž. G. Bairons, M. Gorkija agrīnā daiļrade).

Spilgtākie 19. gs. romantiķi pasaules literatūrā:

Vācijā – Novāliss, Heine, brāļi Grimmi, Hofmanis;

Francijā – Igo, Stendāls, Žorža Sanda, Bodlērs;

Anglijā – Bairons, Šellijs.

Romantiķiem dzīves īstenības tēlojumā dominē subjektīva pieeja. Tā izpaužas visos daiļdarba elementos. Viņu darbos, piemēram, netiek dots objektivizēts raksturu tēlojums, netiek rādīta to pašattīstība, kā tas ir reālistiskajā mākslā. Romantiskais varonis vienmēr tieši izsaka paša autora domas un izjūtas. A. Puškins, raksturojot Dž. Bairona traģēdijas, saka, ka autors saviem varoņiem sadalījis pats sava rakstura īpašības – vienam atdevis savu lepnumu, otram – naidu, trešajam – skumjas.

Romantiķi reālajai dzīves īstenībai parasti pretstata ideālo, vēlamo, savas fantāzijas radīto pasauli. Sava laikmeta konfliktu atklāsmei viņi bagātīgi izmanto Bībeles, antīkās mitoloģijas un folkloras motīvus. Romantiķu daiļradē plaši pārstāvēta simbolika un alegorija, viņi runā patētiskā intonācijā, nevairoties no spilgtiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem.

Īpašu uzmanību viņi pievērš cilvēka iekšējai pasaulei. Romantiķi pierāda, ka dzīve nestāv uz vietas un reizē ar to mainās arī sabiedrības estētiskās prasības attieksmē pret mākslu. Tomēr viņi nespēj dzīvē saskatīt un savā mākslā parādīt sabiedrības attīstības objektīvos likumus un atsevišķa indivīda rīcības atkarību no tiem. Ignorējot materiālos faktorus sabiedrības attīstībā, romantiķi nesaskata tos cēloņus, kas rada sociālu ļaunumu. Viņu māksla balstās uz subjektīvi ideālistiskiem priekšstatiem par vēstures procesu un nespēj parādīt sabiedrībai pareizo ceļu izvirzīto ideālu sasniegšanai.

2. Reālisma virziena raksturojums

Reālisms literatūrā un mākslā ir patiess objektīvās īstenības raksturojums, daiļrades virziens un metode. Par reālisma specifisku īpatnību līdzās detaļu patiesam atspoguļojumam tiek uzskatīti tipiski raksturi tipiskos apstākļos.

Reālisma mākslas principi ir individuālizācijas un vispārinājuma vienība, kā mākslas galvenā vērtība tiek uzskatīta dzīves patiesība, cilvēks reālisma mākslā kļūst par galveno mākslas priekšmetu, kuram tiek dots vispusīgs raksturojums.

Reālisma iezīmes izpaudās jau mākslas attīstības agrajos posmos, senajā un viduslaiku folklorā.

Taču visspilgtāk reālisms īstenojas noteiktos vēsturiski nosacītos daiļrades virzienos: renesanses reālismā,

apgaismības reālismā,

kritizētājā reālismā.

Mākslā reālisms patver optimālas iespējas vispusīgam, dziļam, daudzveidīgi niansētam īstenības atspoguļojumam.

Literatūrā reālisms rodams jau folklorā un antīkajā literatūrā (mākslā). Mitoloģiskais pasaules uzskats antīkajiem rakstniekiem tomēr neļāva atklāt reālās īstenības cēloņsakarības, dziļāku raksturu individualizāciju.

Renesanses laikmeta literatūrai (mākslai) kopumā raksturīga pievēršanās sava laika cilvēkam un viņa dzīvei.

Klasicisma literatūrā akcentētā prasība ,,atdarināt dabu” daļēji ir kā atbilda reālismam, taču klasicisma literatūras personāžs tika aizgūts galvenokārt no antīkās literatūras, kā arī pakļauts iepriekš pieņemtām normām (raksturs parasti ilustrēja vienu konkrētu īpašību).

Apgaismības laika rakstnieki noraidīja principu tēlot dzīvi ar aizgūtu sižetu un tēlu starpniecību. Par pamatprasību kļuva dzīves atainojums, sava laika cilvēku, arī reālu detaļu tēlojums. Apgaismības reālismam tomēr trūka vēsturiskuma, tēlu un vides analīzes – iezīmes, kas būtiskas t. s. klasiskajam reālismam.

Tipisku raksturu un tipisku apstākļu izveidi, atklājot konkrētu sabiedrības attīstības gaitu un tās likumības, reālisma literatūra spēja īstenot, sākot ar 19. gs. 2. ceturksni, kad par aukstāko reālisma pakāpi kļuva kritizētājs reālisms.

Reālisma jēdziens kā reālā pretnostatījums ideālajam veidojās 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā. Šajā laikā tika risināts jautājums, vai literatūrai ir jāsniedz priekšstats par reālo un esošo vai pirmajā vietā jāizvirza ideālais, vēlamais. Termins `reālisms` sāka ieviesties 19.gs. otrajā pusē, un literatūrā reālisma jēdzienu šajā laikā nostiprināja izcilie 19.gs. reālisti O. de Balzaks, G. Flobērs, N. Gogolis, F. Dostojevskis, Ļ. Tolstojs.

Kritizētājs reālisms.

19. gs. 30. gados Eiropā formējas kritizētājs reālisms, kas attīsta tālāk iepriekšējo gadsimtu progresīvās literatūras labākās tradīcijas. Rietumeiropā kritizētāja reālisma rašanās ir saistīta ar proletariāta kustību. Izcilākie kritizētāja reālisma pārstāvji ir O. Balzaks, G. Flobērs, Č. Dikenss, V. Tekerijs.

Krievijā kritizētājs reālisms rodas vēsturiskā situācijā, kad sabiedrības progresīvie slāņi cīnās par dzimtbūtnieciskās iekārtas likvidēšanu. Izcilākie kritizētāja reālisma pārstāvji ir A. Puškins, N. Gogolis, N. Ņekrasovs, A. Ostrovskis, Ļ. Tolstojs u. c. Viņi padara krievu literatūru slavenu visā pasaulē.

Starp kritizētāju reālismu un romantismu dzīves mākslinieciskās izziņas pamatprincipos ir būtiska atšķirība. Romantiķi galveno uzmanību pievērš cilvēka garīgo tieksmju atklāsmei, viņi uzbrūk dzīves negatīvajām parādībām; neanalizējot to cēloņus. Kritizētāji reālisti par mākslas izpētes objektu izvirza dzīvi visās tās izpausmes formās, cenšas uztvert sociālā ļaunuma pašus pamatcēloņus. Tātad kritizētājam reālismam atšķirībā no romantisma ir analītisks raksturs.

Šā virziena pārstāvji savos darbos tēlo reālistiskas dzīves ainas, kas skaudri apsūdz dzimtbūtniecisko un kapitālistisko iekārtu, modina tautā pārliecību par sociālu pārkārtojumu nepieciešamību. Estētiskā ideāla apliecinājums te pirmām kārtām īstenojas netieši – atmaskojot dzīves negatīvās parādības.

Raksturs kritizētāja reālisma mākslā vispirms izteic kāda noteikta sociāla slāņa būtiskas iezīmes (muižnieki N. Gogoļa poēmā ,,Mirušās dvēseles”), tā rīcību nosaka konkrēti sociālie apstākļi; taču reizē katrs tēls ir arī spilgti izteikta individualitāte. Klasicisma pārstāvji dzīvu cilvēku vietā rada personificētas abstrakcijas, romantiķus piesaista ārkārtējas personības, kritizētāji reālisti tiecas izpētīt un atsegt cilvēku visā tā neatkārtojamā pirmreizīgumā. Personāža individualizācija prasa smalku cilvēka iekšējās pasaules, viņa jūtu dzīves analīzi. Kritizētāja reālisma mākslai raksturīgs dziļš psiholoģisms. Turklāt cilvēka pārdzīvojumi nav rādīti atrautībā no apkārtējās dzīves procesiem. A. Puškins, N. Gogolis, O. Balzaks, Ļ.. Tolstojs un citi izcili reālisma pārstāvji vienmēr centušies uztvert ne vien cilvēka pārdzīvojumu tīri individuālos, bet arī sabiedriskos cēloņus.

Orientācija uz objektīvu, vispusīgu dzīves procesa analīzi nosaka arī kritizētāja reālisma darbu formas veidojumu. Romantiskajā mākslā noteicošā loma ir lirikai un liroepikai, turpretī kritizētāja reālisma uzplauksme saistīta ar prozas žanriem – ar īso un garo stāstu un it īpaši ar romānu. Episkajiem darbiem raksturīga sazarota kompozīcija, mierīgs notikumu plūdums, plaši izvērsti darbības vides raksturojumi, kuru precīzā izzīmējumā liela loma trāpīgi uztvertai detaļai.

Lielu nozīmi tēlu raksturošanā kritizētāji reālisti piešķir valodai. A. Puškina; N. Gogoļa, I. Turgeņeva, A. Čehova, O. Balzaka darbos katrs raksturs runā savā, viņam vien raksturīgā valodā. Šo savdabību nosaka gan vārdu krājuma īpatnības, gan valodas intonatīvais plūdums.

Kaut arī kritizētājs reālisms objektīvi tēlo dzīves procesu, tomēr tā nav bezkaislīga māksla. Tajā spēcīgi izskan atbildība par cilvēces rītdienu.

Kritizētājs reālisms tālāku attīstību 20. gadsimtā gūst ārzemju literatūrā. Starp izcilākajiem tā pārstāvjiem jāmin A. Franss, R. Rolāns, H. Manns, T. Manns, Dž. Golsvertijs, B. Šovs, Dž. Londons, T. Dreizers u. c.

Leave a comment