Romas laiks

Kopsavilkums.
Romas laiks.

Galvenie jēdzieni – kultūru ietekme, šķiras, pārvalde, likumi, pasaules uzskats.
Svešvārdi – patrons – dižciltīgs pilsonis Senajā Romā, no viņa atkarīgo nepilntiesīgo, trūcīgo pilsoņu (klientu) un brīvlaisto vergu aizbildnis un aizstāvis tiesā.
Plebeji – Senās Romas brīvie, sākotnēji beztiesīgie iedzīvotāji (pretstatā patriciešiem).
Komīcijas – brīvo pilsoņu tautas sapulce Senajā Romā un citās zemēs.
Konsuls – Senajā Romā — viena no divām augstākajām vēlētajām amatpersonām (republikas laikā); goda tituls (impērijas laikā).
Senāts – augstākā valsts padome Senajā Romā.

Romieši plaši un labprātīgi pārņēma citu tautu pieredzi, kultūru paražas, arī no etruskiem, taču sevišķi liela bija Romas kultūras atkarība no Grieķijas. Šo abu valstu kultūras vieno antīkās pilsoņu kopienas – polisas (vai civitas). Romā grieķu valoda tika pieņemta kā otrā valoda. No grieķiem ir pārņemta izglītības sistēma, romiešu daiļdarbi ir grieķu darbu tulkojumi, romieši apguva grieķu filozofiju, literatūru un mākslu, bet tajā ielika savu saturu, veidoja jaunas formas un pasaules uzskatus. Romieši nepārmantoja visu hellēnisko kultūru, bet tikai to, kas atbilda tajā pastāvošai kārtībai.
Romiešu tauta bija visu brīvo iedzīvotāju – patriciešu, klientu, plebeju – kopums Romas pilsētas teritorijā. Vergi neietilpa tautas sastāvā, jo juridiski tie bija nevis personas, bet lietas. Par vergiem kļuva karagūstekņi, vergu bērni, agrīnajā periodā – arī parādnieki. Daudzi vergi tika nodarbināti amatniecības un dažās citās profesionālajās sfērās, taču galvenokārt lauksaimniecībā. Savas brīvlaišanas brīdī vergs kļuva par romiešu pilsoni, tomēr brīvībā atlaistajam bija mazāka pilsoniskā cieņa un ierobežotas pilsoniskās tiesības. Par pilntiesīgu pilsoni kļuva tikai brīvībā atlaistā verga dēls (savstarpējās attiecībās viņam vēl ilgi tika atgādināts par izcelšanos). Vergi no šī brīža ietilpa klientu lokā – viņiem nebija citas izvēles. Romieši bija personiski brīvi ļaudis. Romiešu pilsoņu līdzdalība politiskajā dzīvē bija saistīta ar tautas sapulces apmeklēšanu un militāro dienestu. Taču netieši katrs pilsonis bija sasaistīts ar publisko dzīvi, šajā gadījumā jāņem vērā romiešiem raksturīgā institūcija – klientu un patronu attiecības. Klientu institūcijas pamats – persona ar augstu sociālo prestižu ņem savā aizsardzībā personu ar zemāku sociālo prestižu. Jo augstāks bija cilvēka statuss, jo vairāk tam bija klientu un jo lielāka bija tā cieņa un ietekme. Patrona palīdzība tika dāvāta par velti, savukārt, klients patronam izdarīja tam personiskus pakalpojumus. Klientam bija jāatbrīvo patrons, ja tas nokļuva gūstā, svarīgi bija atbalstīt patronu politiskajā sfērā, nodot par to savu balsi, noskaņot tā labā tautas sapulci u.tml. Viņu attiecības turpināja pēcteči, tās nebeidzās ar patrona nāvi, tās turpinājās simtiem gadu. Romiešu dižciltīgie izsaka sociālo prestižu, kas pamatojas uz sociāli politiskajiem, nevis reliģiskajiem faktoriem. Par dižciltīgajiem Romā pilsoni un viņa saimi padarīja augstu valsts amatu ieņemšana: dižciltību pamatoja amatu ieņemšana. Dižciltīgos senatnē romieši sauca par patriciešiem – tie bija visā dzimtā ietilpstošie romieši. Patricieši uzņēmās visas valsts funkcijas. Plebeju (visi, kas nebija patricieši) un patriciešu cīņas rezultātā plebejiem kļuva pieejami augstākie amati, viņi arī izvirzīja pretenzijas nākotnē iekļauties vadošo dzimtu saimē.
Senās Romas pārvaldi veidoja senāts, komīcijas un ķēniņš. Senāts (no latīņu vārda senex – vecs vīrs, sirmgalvis) bija viens no augstākajiem varas institūtiem. Tas apvienoja sevī likumdevēja, tiesas un izpildvaras funkcijas. Tas izskatīja tādus noziegumus kā nodevība, slepkavība, kā arī no savām rindām iecēla tiesnešus svarīgākajām pilsoniskajām prāvām. Tautas sapulce pārstāvēja visu tautu, tai bija 3 sadalījuma principi. Tā izlēma galvenos jautājumus, kas saistīti arī ar valdnieka vēlēšanām. Komīcijas jeb sapulces ievēlēja ķēniņu (rex), kam bija jāveic karavadoņa, augstākā priestera un tiesneša pienākumi.
Plebeju spiediena rezultātā, kuri pieprasīja tiesību kodifikāciju, tautas sapulce no patriciešu vidus izraudzīja “desmit vīru” komisiju, kas divu gadu laikā izstrādāja “Divpadsmit tabulu likumus”, kurus ikviens interesents varēja apskatīt, jo tie bija uzrakstīti uz vara plāksnēm un izstādīti Romas centrālajā laukumā (Forumā) apskatei. Šie likumi kļuva par pirmo un vienīgo romiešu tiesību kodeksu. Tas bija avots visām publiskajām un privātajām tiesībām. Publiskās tiesības regulēja valsts un privāto pilsoņu tiesību attiecības, kuras izbeidzās līdz ar valsts bojāeju. Privāttiesības tika iedalītas civiltiesībās, kas attiecās tikai uz Romas pilsoņiem, un civiltiesībās, kas attiecās uz ārzemniekiem. Privāttiesības pastāvēja daudzus gadsimtus, ietekmējot visu vēlāko laiku likumdošanu. Tās tika pārņemtas, pielāgotas jaunajiem apstākļiem un izmantotas tiesās. Daudzi civilkodeksi tika izstrādāti, pamatojoties uz romiešu tiesību principiem. Daudziem soda veidiem bija t.s. taisnīgās atmaksas forma. Ar nāvi sodīja par apmelošanu, viltus liecības sniegšanu, ražas zagšanu, kaimiņu ganību sabojāšanu, maģiju, ļaunprātīgu aizdedzināšanu, slepkavību u.c. Šie likumi rakstiski fiksēja tās atšķirības, kas tiesību jomā šķīra plebejus no patriciešiem, brīvos no vergiem, tie radīja pamatu, lai zemākstāvošie varētu aizsargās sevi pret ierēdņu un tiesnešu patvaļu.
Romieši gadsimtu gaitā izstrādāja savu pasaules uzskatu un vērtību sistēmu. Par noteicošo tika uzskatīts patriotisms – uzskats par romiešu īpašo izredzētību citu tautu vidū. Augstākā vērtība bija pilsoņa pienākums – kalpot savai valstij, netaupīt tās labā ne spēku, ne dzīvību. Romietim bija jābūt vīrišķīgam, stipram garā, godīgam, uzticīgam, mērenā dzīvē, spējīgam pakļauties dzelzs disciplīnai kara laikā. Brīvajam pilsonim nepiedienēja nodarboties ar “vergu darbiem”. Īsta romieša vienīgā nodarbošanās bija politika, karš, zemkopība, likumdošanas izstrādāšana, historiogrāfija (zinātne, kas pēta vēstures zinātnes attīstību).

Secinājumi: savu kultūru romieši veidoja uz grieķu kultūras pamata. Romā nepastāvēja cilvēku vienlīdzība, kas ietekmēja valsts attīstību. Romas pārvalde un likumi bija labi pārdomāti, “Divpadsmit tabulu likumi” ir daudzu civilkodeksu pamatā, tie ietekmēja sabiedrības un tiesību attīstību. Romiešu pasaules uzskats bija ļoti vīrišķīgs, tautas sapulcē pieņemtais likums noteica, kādam ir jābūt īstam romietim.