„Ego psiholoģija” balstās uz Z. Freida pamatpostulātiem par to, ka cilvēka psihi veido trīs komponenti : „Id”, „Ego”, „Super Ego”.
„Id” Freids apskatīja kā iedzimtu komponentu, ko veido instinktīvas tieksmes un apmierinājuma meklējumi. Galvenās tās sastāvdaļas ir libido un tonatoss. Libido – pozitīvi seksuālie impulsi, kas izpaužas tieksmēs gūt baudu. Tonatoss – agresīvie impulsi. „Ego” ir cilvēka psihes racionālā daļa, kurā uz apgūto zināšanu pamata notiek konflikta starp libido un tonatosu pavājināšana vai noņemšana. Cilvēka personība veidojas pastāvīgā jeb dinamiskā cīņā ar seksuālajiem un agresīvajiem impulsiem, cenšoties tos ievirzīt pieņemamos un lietderīgos izpausmes veidos. „Super Ego” ir tas, ko parasti psiholoģijā apzīmē ar jēdzienu „apziņa”.
Pēc Freida domām, visi trīs komponenti koeksistējot tiek vadīti no „Ego” puses. Šīs psihoanalīzes tēze kļuva par pamatnostādni, veidojot „Ego psiholoģiju”.
Otra „Ego psiholoģijas” no Freida klasiskās psihoanalīzes aizgūtā pamattēze bija pieņēmums par bērna dažu psihoseksuālo attīstības stadiju iziešanu ontoģenēzē. Turklāt katras stadijas iziešanas rezultāts stipri iespaido viņa personības raksturlielumus turpmāk.
Z. Freida ieguldījums ir tas, ka viņš bija pirmais, kurš mēģināja sistematizēt iepriekšējos novērojumus, gadījumu aprakstus, iekļaut tos sistēmā un izveidot psihoseksuālās attīstības teoriju. Atbilstoši šai teorijai psihiskā attīstība tiek iedalīta vairākās fāzēs jeb stadijās, un šo stadiju apzīmējumi vienlaikus ir attiecīgās erogēnās zonas apzīmējumi.
Jau kopš pašas agrīnas bērnības cilvēka attīstība norisinās secīgās psihoseksuālajās stadijās, kuru laikā psihiskā enerģija koncentrējas uz noteiktām, atšķirīgām ķermeņa daļām. Katras stadijas nosaukumā ietverta tā ķermeņa daļa , kas attiecīgajā laika periodā visciešāk saistās ar baudu.
Z. Freids izdalīja piecas bērna psihoseksuālās attīstības stadijas: orālo, anālo, fallisko, latento un ģenitālo.
Orālā stadija
Tā ir pirmā attīstības stadija un ilgst no dzimšanas līdz pusotra diva gada vecumam. Bērns sākotnēji ir pilnībā noslēdzies sevī, viņš baudu gūst bez saskares ar citiem cilvēkiem, piemēram, sūkājot pirkstus vai zīžot ādu. Z. Freids saka, ka pirmajā stadijā bērnam ir raksturīgs auterotisms, tāpēc, ka bērnam, lai gūtu baudu, pietiek pašam ar sevi. Ļoti svarīga un nepieciešama ir mātes krūts. Viņš to uztver kā kaut ko atšķirīgu no sevis, jo līdzko bērnam gribas ēst, ir šī krūts, un bērns nediferencē sevi no šīs krūts. Pie orālajām sajūtām pieder sāpes, bads, patīkami pieskārieni un viss, kas saistīts ar ēšanu un ēstgribas apmierināšanu. Vēlāk sāk veidoties orālā agresija, kas izpaužas košanā, košļāšanā, spļaušanā vai raudāšanā. Pamazām bērns sāk izšķirt, ka pasaule nav tikai viņš, bet, ka pasaule ir kaut kas cits ārpus viņa, citi cilvēki. Sākoties šai diferencēšanai, beidzas orālā stadija, sāk veidoties apziņa par sevi, par apkārtējo pasauli. Pilna šīs baudas realizācija bērnam nākotnē izpaudīsies kā patstāvība bez redzamiem iemesliem. Šīs vajadzības neapmierināšana bērnībā pieaugušam cilvēkam izsauc konformismu, ātru sakaitināmību, sarkastiskumu, noslieci uz pārēšanos, smēķēšanu, nagu graušanu, paaugstinātas saskarsmes tieksmes, tieksmi uz gumijas košļāšanu utt. Šī ir fiksācija orālajā fāzē. Nevēlamās rakstura īpašības, kas veidojas ir atkarības sajūta, patstāvības trūkums un vesela virkne pieradumu.
Fiksācija šai fāzē var būt, ja bērnam ir kaut kā par daudz, vai arī kaut kā par maz. Ja bērns ir iestrēdzis orālajā fāzē, tad bērnu ir grūti atradināt no knupīša. Ja bērnam atņem knupīti, tad viņš sāk sūkāt pirkstu.
Anālā stadija
Šī stadija ilgst apmēram no gada līdz trīs gadiem. Šīs divas stadijas it kā klājas viena otrai pāri. Tas ir dabiski, jo erogēnās zonas nenomaina cita citu uzreiz, nomaiņa notiek pakāpeniski, vieniem bērniem ātrā, citiem vēlāk. Bērnam galvenais ir tas, ka viņš var kontrolēt savas funkcijas, pirmkārt, savus slēdzējmuskuļus un tādejādi var ietekmēt apkārtējos cilvēkus. Bērns var izpildīt un var arī neizpildīt pieaugušo prasības, pēta pieaugušo reakciju. Z. Freids šīs fizioloģiskās lietas saista ar bērna patstāvības izjūtas veidošanos. Tīri fizioloģiski bauda tiek gūta no izvadorgānu gļotādas kairināšanas un ir iespējas pašam regulēt šīs funkcijas, kas bērnam sagādā baudu.
Bērnā pozitīvā rakstura iezīme, kas veidojas šajā stadijā ir patstāvība. Sekmīgi šo procesu izgājušie bērni turpmāk izrādīs domāšanas elastīgumu, kārtību, godprātību.
Agra piespiedu radināšana pie poda izsauc hipertīrības parādīšanos. Tīrīgums ir pārspīlēts. Vecāku iecietīga attieksme pret dabisko vajadzību apmierināšanu bērnam var izsaukt to, ka pieaugušam viņam būs nosliece uz negatīvismu, nevaldāmību un vēlēšanos ieņemt līderpozīcijas. Pie fiksācijas šai stadijā parasti šī bauda ir pārāk liela vai pārāk maza. Cilvēkā var veidoties tādi ieradumi kā nevīžīgums, netīrīgums. Šie cilvēki jūtas komfortabli netīrībā un nevīžībā. Vienlaikus pateicoties vienam no aizsardzības mehānismiem var veidoties pilnīgi pretējas īpašības kārtības mīlestība un pedantiskums. Raksturā veidojas skopums, stūrgalvība, taupība. Pēc Z. Freida domām šajā vecumposmā var veidoties sadomazohistiskais raksturs.
Falliskā stadija
Pēc anālās stadijas apmēram četru gadu vecumā galvenais baudas avots kļūst dzimumorgānu apvidus – iestājas falliskā stadija. Bērni sāk sevi apzināt pēc dzimumiem. Tieši šajā stadijā veidojas pieķeršanās jūtas vienam no pretējā dzimuma vecākiem (Edipa un Elektras komplekss). Izjūt greizsirdību pret saviem pretējā dzimuma vecākiem. Zēniem rodas kastrācijas bailes. Z. Freida psihoanalīze galvenokārt vērsta uz šī vecuma konflikta apzināšanos. Kāds tad ir normāls Edipa vai Elektras kompleksa atrisinājums šajā vecumā? Zēni pamazām sāk identificēt sevi ar tēvu, bet meitenes ar māti. Ģimenēs, kurās zēni aug bez tēva, ir ļoti svarīgi, lai būtu kāds vīrietis (patēvs, radinieks vai kāds cits), kurš varētu kļūt par zēna identifikācijas objektu. Pretējā gadījumā var rasties daudz nopietnu psiholoģisku problēmu, kuras sevišķi spilgti izpaužas pusaudža gados.
Fiksācija falliskās attīstības stadijā vēlāk zēniem liek pastāvīgi pierādīt, ka viņi ir „īsti vīrieši” – censties pastāvīgi „iekarot” sievietes, kļūt par donžuāniem. Meitenēm savukārt var veidoties pastāvīga tieksme flirtēt, savaldzināt vīriešus. Iestrēgšana falliskajā stadijā var kļūt arī par pieauguša cilvēka neirožu cēloni.
Latentā stadija
Latentā stadija iestājas apmēram sešu gadu vecumā un ilgst līdz apmēram 11 – 12 gadiem. „Latents” nozīmē slēpts, maskēts. Raksturīga ar to, ka seksuālās potences ir bremzētas, tās it kā snauž un nav orientētas uz savām ķermeņa daļām vai citu cilvēku orgāniem. Ja tā nenotiek, tad tas liecina par novirzēm bērna psihoseksuālajā attīstībā. Bērna seksuālā enerģija tiek novirzīta uz aktivitātēm, kas nav saistītas ar seksualitāti, piemēram, sports, dejošana, dziedāšana, lasīšana. Veidojas pastiprināta interese par savu dzimumu. Bērns sāk pārvaldīt notikumus ap sevi un attiecības ar citiem cilvēkiem.
Šajā stadijā var rasties pataloģiskas iezīmes, kas saistītas ar iekšējās kontroles trūkumu vai pārmērīgu kontroli. Kontroles trūkums var novest pie mācīšanās traucējumiem. Pārmērīga kontrole var novest pie priekšlaicīgas apstāšanās personības attīstībā.
Veiksmīgi izgājušajiem bērniem šo stadiju veidojas iepriekšējo periodu sasniegumu integrēšana un apkopošana adaptīvai funkcionēšanai, bērns var attīstīt uzcītību, kapacitāti autonomai funkcionēšanai.
Ģenitālā stadija
Ilgst no 12 līdz 18 gadiem. Izpaužas pastiprinātā interesē par saviem dzimumorgāniem un pretējo dzimumu. Veidojas pieauguša cilvēka seksualitāte un noslēdzas psihoseksuālo lomu dzimumidentifikācija. Baudas izjūta lokalizējas dzimumorgānu apvidū. Freids uzskata, ja iepriekšējās psihoseksuālās attīstības stadijas norisinājušās pareizi, tad ģenitālajā stadijā cilvēks tiecas nodibināt stabilas, ilgstošas heteroseksuālas attiecības, kas ne vien sniedz seksuālu apmierinājumu, bet arī ņem vērā vajadzības. Sāk domāt par profesijas izvēli un izpauž savus talantus pilnībā kā sienu aplīmēšana ar plakātiem un sienu apgleznošana vai apzīmēšana. Veidojas nobrieduša personība. Ir spējīgs sadarboties un ir radošs.
Izmantotā literatūra
1. V. Reņģe „Psoholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas”, Zvaigzne ABC, 1999. g.
2. Lails E. Borns, Nensija Felipa Ruso „Psiholoģija”, Raka, 2001. g.
3. Evita Dūriņa, Ivita Lukševica, Inga Rentoviča „Ievads psihoterapijā”