romas leģenda

Roma atrodas Itālijā, Tibras lejtecē. Tâ izaugusi uz Palatīna, Cēlija, Kapitolija u.c. pakalniem, ko aptvēra mitrās ielejas. Vietas tuvums jūrai ar veselīgo klimatu, upi veicināja pilsētas izaugsmi. Romas leģenda vēstī, ka drīz pēc Trojas krišanas Latijas piekrastē, netālu no Tibras grīvas, piestājis kuģis ar trojiešu bēgļiem, kuru vadonis bijis varenais Enejs. Viņu draudzīgi uzņēmis vietējais karalis Latīns, ar kura meitu Latvīniju Enejs vēlak apprecējies un uzcēlis pilsētu, kuru nosaucis par Lavīniju. Pēc Latīna nāves Enejs kļuva par karali, bet tauta, pā

ā
ār kuru viņš valdīja, apvienojas ar trojiešiem un sāka sevi saukt par latīņiem. Kad Eneja dēls Askānijs Jūls paaugās, viņš Latijā mežainā vietā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par karali. Tās četrpadsmitais karalis bija Numitors, bet viņu gāza tā nelietīgais brālis Amālijs. Lai nodrošinātos pret troņa tīkotajiem, Amālijs iesvētīja Numitora meitu Reju Silviju par dievietes Vestas priesterieni. Vestas priesteriene nedrīkstēja staties laulībā. Taču jauno vestālieti apmeklēja dievs Marss, no kura tai piedzima dvīņi – Romuls un Rems. Ļaunais Amālijs lika ie
e
evietot bērnus grozā un iemest tos Tibrā. Tomer dievišķie dvīņi negāja bojā. Pēc ūdens līmeņa krišanās viņi atradās krastā. Sākumā tos baroja vilku māte, bet pēc tam audzināja gans Faustuls. Kas brīnumainie zēni kļuva par stipriem un skaistiem jaunekļiem un at
t
tklāja savas izcelšanās noslēpumu, viņi atjaunoja sava vectēva Numitora varu, savāca karadraudzi un dibināja pilsētu Palatīna kalnā pie Tibras – vietā, kur kādreiz tika atrasti. Romuls bija pirmais priesteris, kas uzzināja dievu gribu pēc 12 kliju lidojuma, kuras vēstīja par 12 slavas gadsimtiem Romā.

Kādā strīdā Romuls nogalināja Remu un kļuva par pirmo karali; Romuls – pilsētas tēvs; pieminot viņu, par Romu nosauca pilsētu, kuras iedzīvotāji tajā laikā bija tikai jauni vīrieši. Kaimiņu pilsētu iedzīvotāji pret viņiem izturējās niecīgi un nedeva tiem savas meitas par sievām. Tad Romuls ķērās pie viltības. Viņš sarīkoja svētkus par godu dievam Neptūnam un uzaicināja uz tiem kaimiņus sabīņus ar visām ģimenēm. Pašā svētku kulminācijas brīdī Romula karadraudze pēc norunātā signāla nolaupīja sabīņu meitas. Apvainotie sabīņi sāka karu pret romiešiem, ta
a
aču taču pašas nolaupītās nostājās starp saviem tēviem un vīriem un lūdza tos samierināties. Romieši un sabīņi apvienojās vienā kopienā, kuras priekšgalā bija divi karaļi – Romuls un Tīts Tatijs.

Pēc Tīta Tatija nāves Romuls valdīja viens un viņam pieraksta galveno pilsētas kārtības principu ieviešanu: tautas sadalīšanu trīs trībēs, 30 kūrijās, katrā no tām pa 10 dzimtām, kurām bija jāpiegādā kareivji leģionam; senāta dibināšanu; galveno likumu ieviešanu; senāta un klientu attiecību regulēšanu. Pēc 37 valdīšanas gadiem Romuls pēkšņi pazuda un ar Kvirīna vārdu tika pieskaitīts di
i
ieviem.

Sākotnēji Roma, kura, kā vēstī leģenda, dibināta 753.g.p.m.ē. 21. aprīlī, bija tikai neliels latiņu cilts politisks centrs Itālijā. Ziemeļos Romas kaimiņi bija etruski, tauta ar attīstītu kultūru, kas apvienoja sevī grieķu un austrumu elementus; austrumos – itāliku kalnu ciltis. VI – IV gs.p.m.e. Roma pamazām pārvērtās no dzimtas kopienas par vergturu valsti, vienlaicīgi cīnoties divās frontes: no vienas puses – pret etrusku tirgotāju un amatnieku hegemoniju polisēs, no otras – pret itāliku ciltīm. Šī cīņa no Romas prasīja milzīgu spēku sasprindzinājumu, kuru varēja uzturēt vienīgi ar visstingrāko politisko un militāro organizāciju. Stingra disciplīna karaspēkā, stingri likumi valsti, stingra tēva vara ģimenē bija tā laika romiešu sabiedrības pamats.

Šajā cīņā Roma guva uzvaru: III gs.p.m.e. vidū visa Itālija jau atradās romiešu varā. Roma bija vienlaikus gan zemkopju balsts, gan arī tirdzniecības centrs upju un sauszemes centru krustpunktā, tāpēc tā izdevīgi savienoja sev divas kvalitātes – sabiedrības lauku kopienas patriotismu ar attīstītās tirgotāju polises elastīgumu un plašo redzesloku, kas ļāva Romai būt atklātai pret dažādu kultūru ietekmēm, vienlaikus nezaudējot savu politisko un garīgo veidolu.

Savu lielvalstniecisko būtību Roma sāka demonstrēt III – I gs.p.m.e., kad pēc patriciešu un plebeju tiesību

vienlīdzības nodibināšanas (366. g.p.m.e.) tā pakļāva savai varai ne tikai Itāliju (343 – 266), bet arī visu tā laika kultūras pasauli (Pūniešu kari – 264 – 241, 218 – 201, 149 – 146, Maķedonijas -148, Grieķijas -146, Pergāmas-133, Sīrijas – 63, Gallijas – 58 – 50, Ēģiptes iekarošana – 30). Tieši šajā laikā Roma pārvērsās par pasaules impēriju (imperium Romanum) – savos apjomos milzīgu nobriedušu sociāli politisku organismu, bet Roma kā pilsēta – par Mūžīgo pilsētu (Urbs aeterna), visas Vidusjūras valstu galvaspilsētu. Mūsu ēras II gs. Romas lielvalsts no rietumiem uz austrumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem aizņēma 1 miljonu 750 tūkst. kvadrātjūdžu lielu platību. Iedzīvotāju skaits sasniedza 50 miljonu cilvēku. Neskatoties uz to, ka daudzām tautām, kuras ietilpa impērijas sastāvā, bija savas gadsimtiem ilgās kultūras tradīcijas, tomēr tas, ka visam šim sociālajam organismam bija vienots politiskais un administratīvais centrs, ļauj aplūkot Romas kultūru nevis kā mehānisku sajaukumu, bet gan kā veselumu, ko nosaka kopējais pasaules uzskats.