ROMAS PIRMIE LIKUMI

saturs
1. Ievads.
2. XII tabulu likumu rašanās.
3. XII tabulu likumu struktūra.
4. XII tabulu nozīme
1) aizdevuma līgums
2) ģimene, aizbildniecība, mantošana
3) pirkums – pārdevums 4) krimināltiesības.
5. Literatūra.
Ievads
Roma – mūsdienu Itālijas galvaspilsēta. Roma mums saistās ar daudziem dzīves stāstiem un notikumiem.
Romiešu tiesības ir viena no lielākajām, senākajām kultūras vērtībām tautai un pasaulei. Romieši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības ir noderīgas visiem un daudziem .
Romiešu tiesības un likumi Itālijā un citās Rietumeiropas valstīs sāka pārņemt jeb reciptēt un lietot praksē. Viduslaikos romiešu tiesības veicināja arī vispārējo kultūras attīstību.
Jaunajos laikos izstrādāja likumus, kas balstijās uz XII tabulu likumiem.
Varam ieskatīties pirmajos likumos un salīdzināt ar tagad izstrādātajiem likumiem, un tad redzēsim, ka nekas nav mainījies.
Darbā aplūkota XII tabulu likumu rašanās iemesli un apstākļi, kā arī pašu likumu uzbūve, saturs un ietekme uz turpmāko tiesību nozares attīstību gan Romā, gan visā pasaulē.
Rašanās
Nerakstītās parašu tiesības patricieši savās interesēs tulkoja patvaļīgi, tāpēc plebeji prasīja, lai tās tiktu uzrakstītas likumu veidā visu zināšanai.
Tika prasīts, lai parašas – mores maiorum tiktu uzrakstītas un lai ik viens ar tām varētu iepazīties. Tas tika izdarīts un tā radās pirmās rakstītās tiesības, pirmie likumi.
Tika sastādīta uz paritātes pamatiem komisija, kurā ietilpa pieci patricieši un pieci plebeji. Sabiedrība vērīgi sekoja komisijas darbam un laiku pa laikam ziņoja, ka desmit vīri raksta likumus- decem viri legibus scribundis. Pagāja gads un likumi bija izstrādāti. Bija radušās 12 daļas, katru daļu iegrafēja vara tāfelē, ko izlika Romas Forumā vispārējai zināšanai.
Taču tie orģinālā līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Taču XII tabulu likumi tekstu . noraksti bija izplatīti tautā un, kā zināms, vēl Cicerona laikā bērni tos mācījās no galvas.
Likumi
I – II tabula – procesuālās tiesības;
III tabula – maksātnespējīgu parādnieku lietu lietvedība;
IV – V tabula – ģimenes, aizbildnības un mantošanas tiesības;
VI tabula – pirkuma pārdevuma tiesības;
VII tabula – servitūtu tiesības;
VIII tabula – krimināltiesības;
IX tabula – kriminālprocesuālās tiesības;
X tabula – apbedīšanas tiesības;
XI – XII tabula – papildinājumi.

Aizdevuma līgums – nexum*
Likumi noteica maksimālo aizdevuma procentu, kurš nedrīkstēja pārsniegt 1% mēnesī. Iepriekš šāds ierobežojums nepastāvēja, un kreditori noteica to pēc saviem ieskatiem. Kreditors bija tiesīgs ieslodzīt parādnieku cietumā, ja viņš 30 dienu laikā pēc tiesas lēmuma nesamaksāja parādu. Ja turpmāko 60 dienu laikā parāds netika atdots un neviens cilvēks tautas sapulcē, kurp parādnieku veda 3x ,publiski paziņojot parāda summu un aicinot kādu dzēst šo parādu, tad parādnieku varēja pārdot verdzībā vai sacirst gabalos.It īpaši, ja persona bija parādā vairākiem kreditoriem vienlaikus un, tad sacirstos gabalus izdalīja kreditoriem pēc parāda lieluma. Parasti gan kreditori deva priekšroku verdzībai, jo tā varēja vismaz segt daļēji zaudējumus kreditoriem. Parādu verdzību Romā atcēla 326.g.p.m.ēras ar Petēlija likumu (Lex Petelia), tad parādu nodrošinājums varēja būt tikai manta vai mantiska rakstura vērtība.

*nexum – parādsaistība, zaudēt brīvību parāda dēļ.

Ģimene, aizbildniecība, mantošana
XII tabulu likumi raksturo patriarhālu sabiedrību un dzimtas galvas – pater familias -Tēvs varēja nogalināt gan savus bērnus, gan pārdot viņus verdzībā. Ja bērns, kas piedzimis kropls var nogalināt. Dēls no tēva varas atbrīvojās tikai ar pilngadības sasniegšanu vai ar neīstu pārdošanu. Tēvs trīs reizes dēlu pārdeva un pircējam bija jāsagādā apstākļi, lai dēls varētu aizmukt un tā 3x., tad dēls kļuva brīvs no tēva varas – emancipēts. Bet meita, tikai apprecoties un nonākot vīra varā. Ģimenes tēvam bija vienīgajam vara ģimenē. Ja ģimenes tēvs nomira vai gāja bojā, tad nepilngadīgajiem bērniem un sievietēm iecēla aizbildņus (tutela). Zēni no14- 25 gadiem atradās aizdādībā, viņiem iecēla aizgādņus (curator). Sievietes palika visu mūzu aizbildniecībā, ja viņas atkal neapprecējās. Lai sieviete nenonāktu vīra varā, bija jāslēdz laulības forma – sine manu.
Laulība patrīciešu un plebeju starpā bija aizliegta. Laulības šķiršanas tiesības ir tikai vīram.
Mantošanas tiesības paredzēja mantošanu gan pēc likuma, gan pēc testamenta. Priekšroka tika dota testamentārajai mantošanai. Ja testamenta nebija, vai tas atkrita, tad mantošana notika uz likuma pamata pēc patriarhālās radniecības principiem.

Pirkums – pārdevums

Tajā nepieciešamas trīs sastāvdaļas – vienošanās (consensus), priekšmets (res) un cena (pretium)
Vienošanās varēja notikt dažādā veidā; mutvārdiem, rakstveidā (ar vēstulēm), žestiem un klusējot (klusēšana nozīmēja piekrišana). Cenai vajadzēja būt patiesai un taisnīgai, ne pārmērīgi augsta, ne pārmērīgi zema (simboliska).
Persona – Romas valstī bija brīvs cilvēks. Vergs bija cilvēks kā lieta, kurus varēja pirkt un pārdot. Lietas romiešu tiesībās tika dalītas manicipējamās un nemanicipējamas.
Manicipējamās – nekustamais īpašums un nozīmīgākās kustamās mantas, kuras atsavinot nepieciešama speciāla procedūra – manicipācijas akta palīdzību, kurā piedalījās pircējs, pārdevējs, svērējs ar svariem un 5 lieciniekiem. Pircējs uzmeta uz svara kausa vara gabalu, paziņojot, ka par šo vara gabalu iegādājas attiecīgo manicipējamo lietu, un tad uzlika tai roku. Savukārt, pārdevējs klusēja – klusēšana piekrišana. Ja trūka kaut viens liecinieks, tad manicipācijas akts nebija spēkā. Pārdošanas līguma spēka esamība, bija publicitāte.
Nemanicipējamas – pārsvarā nenozīmīgas kustamas lietas. Tās varēja iegūt ar vienkāšu nodošanu – traditio, bez formalitatēm.

KRIMINĀLTIESĪBAS
Likumā paredzēti ļoti bargi sodi krimināltiesību jomā. Par noziegumu atzīst nodevību, slepkavību, zādzību, pretošanos varas pārstāvim, viltus liecību. Piemēram nāves sods tika paredzēts tam, kas dziedāja dziesmu par citas personas apmelnošanu vai nonievāšanu. Ar nāvi sodīja, nometot no Trapejas klints (vairāk pret vergiem), par nepatiesu liecību, par ražas vākšanu vai iznīcināšanu svešā laukā, ja to izdarījis pieaudzis cilvēks. Ja to ir izdarijis bērns, tad pēc prētora ieskata – stipri jānoper, vai no viņa jāpiedzen nodarītā zaudējuma divkārša vērtība.
Nāves sods arī draudēja tiesnešiem un starpniekiem, kas tika noķerti kukuļu ņemšanā.
Vergus sodīja veselām masām. Ja kāda namā bija nogalināts saimnieks – vergu īpašnieks, tad uz nāvi sodīja visus vergus, kas tajā laikā ir bijuši namā.
Likums pieļauj prettiesiskas darbības rezultātā radīto kaitējumu atlīdzināt naudā.
-Ja ar roku vai rungu esi salauzis brīvajam kaulu, būs atmaksāt 300 asus, ja vergam – 150 asus. Protams to naudu ieguva verga īpašnieks, jo vergam nekas nepiederēja un bija lieta.

Literatūra
L. Birziņa Romiešu tiesības – Rīga – 1997