Rudens

Rudens.

Jenotiņš vairs nebija agrākais dauzoņa, viņa vasaras nekrietnībiņas bija kļuvušas nemanāmākas un rafinētākas. Pietika viņam vienreiz palīdzēt vecajam seskam šķērsot upi un neiesaistīties pāris kautiņos, kad mežs jau bija sajūsmā par viņa manierēm, nudien smieklīgi, ja ņem vērā, ka viņa pieliekamais joprojām ir pilns ar zagtiem riekstiem un viņš pats – visiedarbīgākais drauds nepaklausīgiem vāverēniem, kas negrib iet gulēt.

Jenotiņš vairs nesapņoja arī par dalību kinoindustrijā, līdz šim vēl nebija lasījis nevienu savam talantam atbilstošu scenāriju. Āpšu uzaicinājumu sēdēt pie stūres auto, ku

u
uru viņi grūdīšot no kraujas, Jenotiņš ar cieņu bija noraidījis, tāpat kā sist bungas sermuliņu raidījuma “Ēdis, neēdis” muzikālajam noformējumam. Nē, stop, ar sermuliņiem negāja tik gludi, viņš saniknojās un teica, ka sitīs bungas no visu meža sermuliņu bungādiņām. Sitīs, kā nekad.

Jenotiņš vairs nesapņoja par olimpiādi, neuzkrītoši viņš aizvāca kraujas smiltīs kādreiz tur lepni iespiestās piecas stīpas, un par apļiem domāja tikai lietus laikā skatoties uz upi. Arvien biežāk meža iemītnieki redzēja viņu apcerīgu sēžam uz kraujas – mēness apspīdēta mi

i
ierīga muguriņa bija viss, kas atlicis no bijušā bišu stropu un dzērvju ligzdu postītāja. Vāveres un sermuliņi gan vienā balsī sauca, “mēs neticam, mēs neticam, viņš tikai izrādās un gatavo jaunu nekrietnību”, taču vecie iemītnieki domīgi klusēja. Arī ūdrs tikai no
o
oteica “tā nu tas ir”, tūlīt gan viens vāverēns pārjautāja” kas ir?”, ūdrs jau atvēra muti, tad atmeta ar roku un nedaudz truli un nevietā paklusējis, aizgāja pa purvu, sirms, salīcis un viens.

Viss ir mainījies, bija rakstīts upes straumē un krītošajās apšu lapās. Viss ir mainījies, skaļi klusēja migla virs pļavām aiz upes un jenotiņš to sajuta tik skaidri, ka aizrāvās elpa un nosvīda uz ceļgaliem rātni uzliktās ķepiņas. Rudens.