S.Bekets “Gaidot Godo”

Divi S. Beketa lugas „Godo gaidot” varoņi Vladimirs un Estragons gaida kādu Godo. Vārda asociācijas liek domāt par iespējamo Dieva vai kādas citas simboliskas, nozīmīgas būtnes gaidīšanu. Lugas darbība ir daudznozīmīga, bet pamatā darbs ir par cilvēka absurdo eksistenci, kurai nav ne jēgas, ne nozīmes, ne nākotnes cerību, ne arī iespēju savā starpā komunicēt. Arī 21.gadsimta cilvēkam šī situācija nevar būt sveša, meklējot savu patieso eksistences attaisnojumu un atrodot to arvien jaunās un jaunās vērtībās.

S. Beketa “Gaidot Godo”

Semjuela Beketa lugas „Gaidot Go

o
odo” sižets ir vienkāršs. Divi klaidoņi – Estragons un Vladimirs – gaida Godo pie nīkulīga koka. Kamēr viņi gaida šo noslēpumaino personāžu, viņi grauž burkānu, redīsu, vistu kaulus, cenšas iemigt, strīdas un salabst, vairākas reizes pārdomā iespēju pakārties nīkulīgā koka zarā kā arī iespēju šķirties vienam no otra, bet šīs idejas tā arī netiek īstenotas. Lugas gaitā parādās divi personāži – saimnieks Poco un vergs Lakī – , kuri attēlo groteskas ainas. Abu cēlienu noslēgumā ierodas arī mazs zēns, lai paziņotu Estragonam un Vladimiram, ka Go
o
odo neieradīsies, bet noteikti būs nākamajā dienā. Sižeta norises periodiski atkārtojas, mainoties dažām niansēm. Īpaša, iespējams, simboliska iezīme bija vērojama otrā cēliena sižetiskajā kāpinājumā, kad visi lugas tēli, izņemot Vladimiru, nespēja atcerēties iepriekšējās dienas notikumus, sākot šaubīties par nodzīvotās dienas un
n
n laika esamību.

Problemātika

Luga „Gaidot Godo” ir īpaša, raugoties no problemātikas viedokļa. Iepazīstoties ar šo darbu, radās ļoti daudz jautājumu, kuriem nebija tekstā atrodami skaidrojumi:

–>Kas ir šie klaidoņi un no kurienes viņi ir nākuši?

–>Kur viņi atrodas?

–>Kas ir Godo un vai tas ieradīsies?

–>Kas ir Poco un Lakī un kāda ir viņu nozīme lugā?

–>Vai Estragons un Vladimirs aizies prom?

–>Kādā laika posmā risinās notikumi?

Šie visi jautājumi, uz kuriem autors mudina rast atbildi, rada miglainu priekšstatu par lugas norisēm un tās esamību reālā laikā un telpā:

„Vladimirs – Un kur tad mēs, tavuprāt, bijām vakar vakarā?

Estragons – Nezinu. Citur. Citā būrī. Tukšumu jau netrūkst.”

Tādēļ galvenā problēma, ar ko lasītājam ir jāsaskaras, ir šo tēlu simboliskās nozīmes izprašana un autora uzskatu saskatīšana starp haotiski savirknētajām frāzēm.

Galvenie tēli, to raksturojums.

Galveno tē
ē
ēlu simbolisko nozīmi var traktēt dažādi. Daži uzskata, ka šie abi vīri attēlo Bībelē pieminētos zagļus, kas tika piesisti krustā kopā ar Pestītāju, kuru šajā lugā simbolizē Godo (angļu val. God – Dievs). Citi Estragonā un Vladimirā saskata cilvēka duālo dabu – fizisko un garīgo, kas būtu iemesls tam, kādēļ šie personāži nespēj eksistēt viens bez otra.

Estragons un Vladimirs lugā parādās ar vairākām iesaukām. Vladimirs uzrunā Estragonu kā Gogo, savukārt Estragons Vladimiru – kā Didi. Dialogos atklājas vēl viena īpatnēja nianse, kad ci
i
iti lugas personāži jautā abu varoņu vārdus:

„Poco – Tas tiesa. (Apsēžas. Estragonam.) Kā jūs sauc?

Estragons – (kā balss – atbalss). – Katulls.

Zēns – Albēra kungs?

Vladimirs – Es esmu Albēra kungs.”

Jāpiebilst, ka šie vārdi, šķiet, ir autora apzināti lietoti. Katulls ir romiešu dzejnieks I gs. p.m.ē., kurš tā laika autorus uzskatīja par rupjiem un barbaristiskiem, sasniedza dzejā jaunu, augstāku pakāpi, vērsās pret Cēzara diktatoriskajām tieksmēm. Viņam bija raksturīga valodas izsmalcinātība. Savukārt vārdu „Albērs” var sasaistīt ar Semjuela Beketa laikabiedru Albēru Kamī, kurš savos literārajos darbos pauda uzskatus par domas nespēju, cilvēka absurdo eksistenci, neizzināmo pasauli un cilvēkiem, kas pakļaujas iznīcinošajam ļaunumam. Tātad šos trīs literātus saistīja viena ideoloģija, kas iespējams ir cēlonis autora vārdu spēlei, radot Estragonam un Vladimiram kā tēliem pilnīgi jaunu nozīmi.

Kompozīcijas īpatnības un valoda.

Kompozīcijai ir nozīmīga loma lugas struktūrā, tā ir saraustīta, bet periodiska, simboliska, nekārtīga, taču pārdomāta līdz sīkumam. Ja sākumā šķiet, ka tas ir izcils komēdijas un absurda savienojums, kas lieliski izklaidē jebkuru lasītāju, tad pārdomājot katru nenozīmīgo frāzi vai neiederīgo aforismu, var atklāt cik patiesībā piesātināts ir S. Beketa darbs, kura redzesloks plešas no Katella dzejas pirms mūsu ēras un Bībeles stāstiem, līdz pat Čārlija Čaplina un kino komēdiju aizsākumiem:

„Vladimirs (tuvojas sīkiem, stīviem solīšiem, izpletis kājas. Viņš noņem cepuri, ieskatās tajā, uzsit pa cepuri, it kā lai izkratītu kaut ko no tās, vēlreiz ieskatās, uzliek galvā.)”

Lakī monologā attēlota ļoti haotiska, precīza, savārstīta apziņas plūsma, kas raksturīga modernisma literatūrai. Pārējā lugas daļā autors pauž savu viedokli cauri tēliem, neradot pārlieku daudz piebilžu par notikumu gaitu. Dažkārt pat šķiet, ka Bekets ir spēlējies ar lugas varoņiem kā ar marionetēm, liekot tiem pateikt neiedomājamākās lietas visnepiemērojamākajās vietās, nebaidoties iejaukties sižeta robežās, radot neizpratni un samulsumu par lugas kontekstu:

„Vladimirs – Tā ir grūta dzimšana, uz kapa. Bet bedrē kapracis jau sapņaini cilā savu lāpstu. Laiks dots, lai novecotu. Gaiss ir pilns ar mūsu kliedzieniem. Bet ieradums ir dižs klusinātājs. Lūk, tieši tāpat arī uz mani skatās kāds cits un domā: „Viņš guļ, viņš nezin, ka viņš guļ. Lai guļ.” Es vairs nevaru. Ko es te tādu teicu?

(..) Bet ne velti es esmu nodzīvojis visu šo garo dienu un varu jums apliecināt, ka tās repertuārs jau tuvojas beigām.„

20. gadsimta literatūras iezīmes un idejas lugā „Gaidot Godo”

Kā tas ir raksturīgs 20. gadsimtā valdošajam modernismam, arī Semjuela Beketa lugā „Gaidot Godo” notikumiem nav laika un telpas robežu, autors spēlējas ar izdomāto vidi un tēlu apziņas attēlojumu, atkailina cilvēka pamat instinktus, kas citkārt būtu licies nepieņemami šajā žanrā. Bekets radīja pagrieziena punktu dramaturģijā un teātra vēsturē, radot jaunu, oriģinālu veidu, kā pārsteigt vai šokēt sabiedrību. Rakstnieks ir prasmīgi variējis ar komisko, absurdo, ironisko un skarbo lugā „Gaidot Godo”, dodot katram lasītājam iespēju veidot savu interpretāciju par to, kas tad ir Godo.