Mācību principu izpausme

MĀCĪBU PRINCIPU IZPAUSME.

Rīga 2008

Ievads

Ir nepieciešams apzināt un izpētīt dažādu zinātnieku, pedagogu atziņas, pieredzi un metodiku, kuri savās idejās un praktiskajā darbā risina problēmu: veicināt personības attīstību līdz ar mācību apgūšanu.
Komenskis pirmais uzrakstot „Lielo didaktiku” runā par mācīšanas metodiku, kas atbilst šodienas pedagoģiskajām prasībām vispusīgi attīstītas personības veidošanas koncepcijā. Mācību principi ir vēsturiski izveidojušies.
Mācību principi izpaužas gan mācību, gan audzināšanas darbā. Katrā atšķirīgā situācijā var darboties arī atšķirīgi principi, bet tie darbojas kopā, nav tā, ka katrs princips darbojas viens pats. Tie ir savstarpēji saistīti. Nepilnības kāda principa realizēšanā negatīvi atsaucas uz cita principa realizēšanu. Mācību principu secībai ir sakars ar mācību procesa pamatkomponentu (mācību uzdevumi, saturs, stimulēšanas, mācību darbības organizēšana un kontroles metodes, mācību līdzekļi, formas un rezultāti) secību. Katram mācību procesa pamatkomponentam ir savas pamatprasības. Skolotājam jāzina principi, izvēloties mācību uzdevumu, saturu, metodes un līdzekļus, mācību organizācijas formas.
Mācību principi aplūkojami saistījumā ar mācību procesa likumsakarībām. Pēdējās atspoguļo mācību procesa objektīvo attīstības gaitu un ir teorētiskais pamats praktiskas darbības principu izstrādāšanai.
Mācību procesa likumsakarību dziļuma un precizitātes atspoguļojums principos atkarīgs no pedagoģijas zinātnes attīstības līmeņa, kā arī no citu zinātņu attīstības līmeņa.
Mācību principos atspoguļojas zinātnisko sasniegumu un mācību pirmrindas prakses attīstības pēctecība.
Ar mācību principu mēs saprotam mācību procesam izvirzītās pamatprasības, kuru izpilde nodrošina mācību procesa nepieciešamo efektivitāti. Mācību principi jāievēro, nosakot mācību mērķus, saturu un tā īstenošanas metodiku.
Mācību principi ir vēsturiski izveidojušies. Jau J.A.Komenska darbos ir izteiktas un pamatotas galvenās prasības mācību procesam principu veidā. J.A.Komenskis izvirzīja dabatbilstības principu kā vispārpedagoģisko principu. A.Distervēgs to papildināja ar kultūratbilstības principu. K.Uškins uzsvēra tautiskuma principu.
Mācības ir sarežģīts un daudznozīmīgs process. Tas ir mērķtiecīgi organizēts divpusējs vienots mācīšanās un mācīšanas, pieredzes pārmantošanas process, kurā skolotājs palīdz skolēnam bagātināt zināšanas, lai viņš sasniegtu savas individuālās attīstības iespējami augstu intensitāti un veidotu nepārtrauktu pašizglītības un pašaudzināšanas prasmi.

Mācību jeb didaktikas principi – didaktisko prasību sistēma, secinājumi, kas izriet no mācību procesa vispusīgas analīzes un kā likumsakarīgas prasības (norādījumi, ieteikumi) skolotājam palīdz veidot viņa metodisko stratēģiju un taktiku. Galvenie no viņiem ir šādi:
• mācību procesa mērķtiecīgums un kompleksums,
• mācību procesa zinātniskums un saprotamība,
• sistemātiskums un pēctecība,
• mācību saistība ar dzīvi,
• uzskatāmība,
• apzinīgums un aktivitāte, skolotāja vadība,
• zināšanu noturīgums un pamatīgums,
• pozitīvs mācību emocionālais fons,
• mācībām nepieciešamie nosacījumi.

Mācību procesa komponents Mācību principi
Mācību mērķi un uzdevumi Izglītības, attīstības un audzināšanas vienotības princips.
Mācību saturs Mācību zinātniskuma un saprotamības princips. Sistemātiskuma un secīguma princips. Mācību saistījums ar dzīvi, ar praksi. Mācību tautziņas princips.
Mācību metodes un tām atbilstošie līdzekļi Mācību uzskatāmības un teorētiskās domāšanas attīstības princips. Skolēnu apzinīguma, intelektuālās aktivitātes un skolotāja vadošās lomas princips. Pozitīva mācību emocionālā fona princips. Ievirze pašizglītībā.
Mācību organizācijas formas Mācību kolektīvā rakstura un skolēnu individuālo īpatnību ievērošanas princips. Dažādu mācību formu saskaņošanas princips atkarībā no mācību uzdevumiem, satura un metodēm.
Mācību rezultāti Mācību rezultātu noturīguma princips.

Svarīgi ievērot, ka katrs iepriekšējais princips attiecas uz visiem turpmākajiem mācību komponentiem, gluži tāpat kā mācību uzdevumi nosaka saturu, saturs – mācību metodes un līdzekļus, metodes – organizācijas formu izvēli… Visu minēto mācību principu realizēšana to kopveselumā var nodrošināt procesa efektivitāti.
Mācību principu raksturojums
Mācību procesa mērķtiecīgums un kompleksums
Audzināšanā sekmē stihiskuma un pašplūsmas mazināšanos cilvēka attīstībā. Nepieciešams projektēt katras klases un kolektīva attīstību. Šis princips balstās uz cilvēka vajadzību pēc sasniegumiem, pēc prieka, kas viņu gaida nākotnē. Personības vispusīga attīstība kā audzināšanas mērķis ir iztirzāta arī pedagoģijā. Mācību teorija akcentē vispārīgās zināšanas – zināšanu, prasmju un attīstītu intelektuālo spēju – nozīmi personības iekļaušanā civilizētas sabiedrības darbā un kultūras dzīvē. Pedagogam ir jākonkretizē vispārinātie uzdevumi par personības attīstību atbilstoši sociālās situācijas prasībām un sava mācību priekšmeta specifiskajām iespējām. Jaunajai paaudzei būs nepieciešams augsts specializācijas līmenis. Būs jāprot svešvalodas, jāapgūst datoru tehnika, jāorientējas valsts ekonomikā un politikā. Būs nepieciešama uzņēmība un neatlaidība, drosme un savaldība. Šai ziņā palīdzēs vispusīga izglītība, kas padara cilvēku brīvāku un paplašina viņa iespējas savas dzīves veidošanā.
Vingrinot skolēna garīgos spēkus ir izkopjama patstāvība, pašizglītības paradums, prasme patstāvīgi apgūt zināšanas, rūpēties par savu veselību, kopt vidi, kurā dzīvojam, bagātināt kultūru.
Mūsdienās mācību procesā saskaņoti, kompleksi jārisina kā prāta attīstības, tā arī fiziskās, tikumiskā, estētiskās, ekoloģiskā, darbaudzināšanas uzdevumi. Tikai skaidri apzinoties mācību procesa mērķus, protot tos teorētiski pamatot un zinot izvirzīto mērķu realizēšanas ceļus un līdzekļus, skolotājs var cerēt savā pedagoģiskajā darbībā sasniegt labus rezultātus.

Mācību procesa zinātniskums un saprotamība
Par šo prasību ievērošanu pirmkārt jau ir atbildīgi programmu un mācību grāmatu veidotāji. Tomēr arī skolotājs kā kompetents savas nozares speciālists drīkst kritiski pārvērtēt šo dokumentu atbilstību prasībām, līdz ar to arī uzņemoties savu atbildības daļu. Mācību vielai pēc sava apjoma un grūtības pakāpes ir jāatbilst skolēna vecuma un individuālajām īpatnībām, viņa iepriekšējās sagatavotības līmenim.
Mācību saturam jābūt zinātniski pareizam un tā izklāstam – skolēniem saprotamam. Saprotamību nedrīkst uzskatīt kā prasību pēc tā, lai mācības būtu vieglas, bet gan skolēnu spēkiem piemērotas.

Sistemātiskums un pēctecība
Mācību faktori un likumsakarības atrodas savstarpējā loģiskā saistībā, kas atbilst attiecīgās zinātnes iekšējai sistēmai. Pēctecība izpaužas no tuvākā uz tālāko, no vieglākā uz grūtāko jaunākajās klasēs, jo vēl ir jāapgūst nepieciešamās priekšzināšanas. Sevišķi attiecināms uz vingrinājumiem prasmju un iemaņu apgūšanā. Plāno mācību un audzināšanas darbu skolas un klases mērogā.
Visas zināšanas ir tā sakārtojamas, ka nākamās vienmēr balstītos uz iepriekšējām, bet iepriekšējās nostiprinātos ar nākamajām. Labi apgūstamām zināšanām ir tieksme izsaukt vajadzības pēc jaunām zināšanām. Sistemātiski uzturot pedagoģiski pamatotas prasības un konsekventi panākot to izpildi, audzēknim veidojas lietderīgi paradumi, kas ļoti atvieglo turpmāko dzīvi.

Mācību saistība ar dzīvi
Audzināšanas uzdevumiem jāatbilst konkrētiem apstākļiem, kādos dzīvo skolēns. Skolēnus jāiemāca stāvēt reālajā vidē, izprast to, analizēt apstākļus un to cēloņus.
Prasa saprātīgi organizēt skolēnu personisko praksi, iekļaujot viņus laboratorijas darbu izpildē, dažādu modeļu konstruēšanā, izgatavošanā un labošanā.

Uzskatāmība
Tā ir kā redzes, motoriskā un taustes uztvere. Par uzskati var būt reāli priekšmeti, parādības to modeļi, laboratorijas iekārta, statiskie un dinamiskie mācību līdzekļi, grafiskie attēli, kartes un arī dzīvais vai rakstītais vārds.
Uztvere notiek tikai tad, ja skolēnā rodas iekšējs jautājums, ja aktīvi darbojas viņa domāšana.
Uzskates uzdevums ir gan veidot pareizus primāros priekšstatus, gan rosināt skolēnu domāšanas operācijas.

Apzinīgums un aktivitāte, skolotāja vadība
Mācības ir rezultatīvas, ja skolotājs māca enerģiski un skolēni apzinīgi un aktīvi strādā. Mācību procesā skolēns ir aktīvs līdzdalībnieks, mācību subjekts, ir jāiesaista aktīvā izziņas procesā. Skolotāja un skolēna kopējai izziņas aktivitātei jāveido mācību procesa fons.
Skolēnu aktivitāti un apzinīgumu veicina pārrunas, problēmsituāciju risināšana, prasība argumentēt savu domu, aizstāvēt vai kritizēt dažādus viedokļus, vecāko klašu skolēnu iesaistīšana diskusijās.
Daļai skolēnu jau mājās ir ieaudzināta šāda attieksme pret skolēna galveno pienākumu. Skolēnu aktivitāti virza un regulē skolotāja kontrole. Tā var notikt nemanāmi, netraucējot stundas gaitu, bet tā nedrīkst apsīkt.

Zināšanu noturīgums un pamatīgums
Zināšanu, prasmju un iemaņu pamatīgumu un noturīgumu sekmē dažādi mācību vielas atkārtošanas veidi – tekošā atkārtošana (līdzinās skolotāja izklāstītās mācību vielas nostiprināšanai), vispārinošā atkārtošana (dod iespēju plašākiem vispārinājumiem, sakaru apjēgšanai starp mācību materiāla atsevišķām daļām, zināšanu sistematizēšanai), sistematizējošā atkārtošana (izdala mācību kursā vadošās idejas, jēdzienus).

Pozitīvs mācību emocionālais fons
Pozitīvās emocijas paaugstina visa mācību darba efektivitāti. Mācību procesa uzdevums ir ne tikai skolēna domāšanas kultūras attīstība, bet arī viņa jūtu un iztēles attīstīšana.
Pareizs emocionālais fons rodas, ja kopējā darbā skolotājs un skolēns ir meklētājs, katrs savā līmenī. Skolēna piedalīšanās pulciņu darbā, ārpusskolas aktivitātēs padara emocionālas arī mācības.
Vērtīgas skolotāja īpašības ir optimisms, labestība un humora izjūta.

Mācībām nepieciešamie nosacījumi
● jābūt mācību un audzināšanas darba vajadzībām nodrošinātai skolas materiālu bāzei;
● skolā jābūt normāliem higiēniskiem apstākļiem;
● skolā jāvalda labvēlīgiem psiholoģiskiem estētiskiem un tikumiskiem apstākļiem.

Secinājumi

Noskaidroju mācību principus un tos raksturoju. Mācību principus jau sāka izmantot līdzko tika uzrakstīta pirmā grāmata pedagoģijā. Katrs autors uzsvēra savus mācību principus, tos papildināja, paplašināja vai sašaurināja. Principi nav pretrunīgi tie savā starpā ir saistīti un mācību procesā darbojas visi šie principi, lai mācību process būtu vienkāršāk saprotams, labāk paveikts un atrisināts. Skolotājs, un apkārtējā sakārtotā vide, arī skolēns ir atbildīgi par veiksmīga mācību procesa noritēšanu. Lai sasniegtu atbilstošās zināšanas un paveiktu noteiktos mērķus mācību procesa pilnveidē un tā īstenošanā.
Mācību principi nosaka skolotāja darbību un skolēna izziņas darbības raksturu. Mācību principi ir jāievēro, nosakot mācību mērķus, saturu un tā īstenošanas metodiku.

Literatūras saraksts

1. Albrehta Dz., Didaktika. – R.: RaKa, 2001.
2. Komenskis J.A. Lielā didaktika. – R.: Zvaigzne, 1992.
3. Zelmenis V. Pedagoģijas pamati. – R.: Raka, 2000.
4. Žukovs L. Ievads pedagoģijā. – R.: Raka, 1997