Zīdaiņa vecumposms
No 0-1 gadam
Zīdaiņa vecums – bērna dzīves periods starp viņa dzimšanu un gada vecuma. Zīdaiņa vecums iedalās trīs etapos: jaundzimušais (pirmais dzīves mēnesis), kad bērns gatavojas emocionālai saskarsmei ar pieaugušajiem, pirmais pusgads, kura laikā vadošā darbība kļūst par situatīvi-personīgu saskarsmi ar pieaugušajiem, un otrais dzīves pusgads, kad par vadošo kļūst priekšmetu manipulatīvā darbība.
www.poni.lv
Zīdaiņa un mazbērna vecums (no 0 līdz 3 gadiem).
1. Fizisko īpašību raksturojums.
Zīdaiņa vecumā galva ir lielāka salīdzinājumā ar ķermeni, jo bērna fiziskā attīstība sākas tieši no galvas, tāpēc bērns sākotnēji iemācās pacelt galviņu, tad plecus, bet pakāpeniski sāk koordinēt roku kustības un tad iemācās rāpot, sēdēt un staigāt.
Vērojams vēl kāds svarīgs attīstības princips, kad attīstības sākas no iekšējiem orgāniem uz perifērām ķermeņa daļām. Tas nozīmē, ka raksturīga kustību apgūšana no vienkāršām uz sarežģītākām, no netīšām uz kontrolējām. Attīstās koordinātu sistēma „acis – rokas”, sākot no reflektorās tveršanas, kas raksturīga jaundzimušajam, līdz mērķtiecīgai 5 mēnešu vecumā, un norādošām kustībām 7 – 9 mēnešu vecumā. Izveidojas arī labās – kreisās rokas prioritāte. Pirmajos dzīves mēnešos bērns manipulē ar abām rokām, bet jau 6 mēnešu vecumā daži bērni dod prioritāti vienai rokai., bet prasme nostiprinās 7 – 8 gadu vecumā.
Tuvojoties mazbērna vecumam, attīstoties kustību iemaņām, bērnam ir iespēja iepazīties ar pasauli dažādi. Sākot no pusotra gada vecuma bērna svars un garums palielinās daudz lēnāk nekā zīdainim, bet ķermeņa proporcijas un organisma struktūra kļūst aizvien „pieaugušākas”.
Divus gadus vecam bērnam vēdera un krūšu izmēri ir vienādi, bet jau 2,5 gadu vecumā krūšu izmērs palielinās. Šajā laikā vēders ir izvirzīts uz priekšu, un ir izliekta mugura, jo visi iekšējie orgāni atrodas bērna salīdzinoši mazajā ķermenī. Bērna staigāt prasmes apguve ir ievērojams pagrieziena punkts viņa kustību attīstībā. Pakāpeniski bērni iemācās staigāšanu apvienot ar citām kustībām: iemācās satvert un pacelt dažādus priekšmetus. Trešajā dzīves gadā viņš iemācās lekt, skriet un sist pa priekšmetiem.
2. Uztveres attīstības raksturojums.
Pateicoties dažādām sajūtām, caur kurām bērns uztver apkārtējo pasauli, pirmajā dzīves gadā attīstās smadzenes un redzes sistēma. Vislielākās izmaiņas skar tieši redzi. Jau 2 mēnešus vecs bērns izpēta sejas un priekšmetus. Redzes konverģence ir nenoturīga un nepilnīga. 3 mēnešu vecumā bērns jau priekšmetus uztver ar abām acīm (veidojas binokulārā redze).
Mēneša vecumā labi diferencē mātes smaržu, dažādas skaņas. 4 mēnešu vecumā veido saikni starp priekšmetu un skaņu.
Iepazīstoties ar apkārtējās pasaules priekšmetiem, bērns kļūst par pasaules centru, kas ļauj viņam attīstīt tādas spējas, kā koncentrēšanos, iegaumēt redzes uztverei sarežģītus priekšmetus, apgūt tādu priekšmetu īpašību kā konstantumu, sajust dziļumu. Kustību attīstība, uztveres sistēmas pilnveidošanās un izziņa ir cieši saistītas. Jo vairāk informāciju bērns saņem no saviem sajūtu orgāniem, jo veiksmīgāk norit viņa intelektuālā attīstība.
Rokas un acis ļauj bērnam iepazīties ar savu ķermeni. Rezultātā bērns sāk apzināties savu „Es” un atdalīt to no tā, kas nav viņa. Līdz 3 gadu vecumam bērni var sekot priekšmetiem, kas kustas ar dažādu ātrumu un atrodas dažādos redzes leņķos. Viņi var atšķirt horizontālas un vertikālas līnijas. Tomēr grūtības sagādā priekšmetu apsekošana no liela attāluma, tāpat grūti ir uztvert vienlaicīgi veselu priekšmetu un tā daļas. Šajā vecumā bērni labprātāk priekšmetu aplūko to aptaustot.
3. Seksuālās attīstības raksturojums.
Atšķirības starp zēniem un meitenēm ir vērojamas jau zīdaiņa vecumā. Zēni ir daudz agresīvāki kā meitenes, bet tas izskaidrojams ar dzimumhormonu darbību. Zēni ir arī fiziski spēcīgāki kā meitenes. Dzimuma tipizāciju ietekmē ne vien bioloģiskie faktori, bet arī pieaugušo priekšstati, kāda loma ir jāuzņemas noteiktam dzimumam. Pirmie trīs dzīves gadi ir nozīmīgs posms dzimumlomu apgūšanā bērns apzinās savu dzimumu un iemācās tam atbilstošo uzvedību, un apgūst sociālo lomu.
Bērna kustības un uztveres attīstība
Taustes sajūta
Līdz 1mēn. reaģē uz temperatūras izmaiņām, siltiem un aukstiem pirkstiem, siltu un aukstu ūdeni. Zīž pirkstus vai roku. Ja viegli iekniebjam bērna kājā, viņš sarauj visu kāju
3-4 mēn. Sāk kustināt lietas, kas karājas. Pieskaroties nomierinās. Raud, kad ir apslapinājies.
5-6 mēn. Kož, rauj un plēš. Pēta priekšmetus ar pirkstiem.
8-9 mēn. Grib pieskarties ēdienam ar pirkstiem.
1g. Niekojas ar ēdienu. Sit plaukstas. Patīk skūpsti un apmīļošana. Rāda ar rādītājpirkstu.
1-1,5 g. lietas vairāk aptausta ar pirkstiem nevis pārbauda ar muti. Patīk mīksti priekšmeti. Pieskaras tai vietai, kura sāp.
2g. Attīstīta sāpju sajūta. Bērns saprot, ka viņš var sev sagādāt sāpes, piem., apdedzinoties. Var pāršķirt vienu lapaspusi grāmatā.
Svarīgi pieradināt bērnu pie pieskārieniem, skūpstiem un rokā turēšanas jau pašā sākumā.
Kustību aktivitāte
Līdz 1 mēn. Kad bērns guļ uz muguras, viņa roku un kāju locītavas ir atbrīvotas. Tai pašā laikā bērna ķermenis kustas. Ja bērna galviņu pagriež uz sāniem, arī ķermenis virzās līdz. Pieskaroties kāju pirkstu locītavām, visi kāju pirksti saraujas pēdā (satvēriena reflekss). Guļot uz vēdera, bērns var uz brītiņu noturēt galvu augšā. Ja bērnu tur stateniski, viņu atbalstot pret cietu pamatni, tad viņš izdara “staigājošas kustības”.
3-4 mēn. pagriežot bērna galviņu uz sāniem, viņa ķermenis vairs nevirzās līdz. Labs galvas līdzsvars. Guļot uz vēdera atbalstās uz apakšdelmiem. Veļas no sāniem uz muguras.
5-6 mēn. Māk sēdēt uz ceļa, ja atbalsta no mugurpuses. Spēj atbalstīties uz izstieptām rokām
8-9 mēn. Var rāpot uz vēdera. Ja atbalsta, prot stāvēt. Var sēdēt uz papēžiem. Krītot uz sāniem vai uz priekšu, aizsargā sevi ar rokām.
`Zīdaiņa vecums – bērna dzīves periods starp viņa dzimšanu un gada vecuma. Zīdaiņa vecums iedalās trīs etapos: jaundzimušais (pirmais dzīves mēnesis), kad bērns gatavojas emocionālai saskarsmei ar pieaugušajiem, pirmais pusgads, kura laikā vadošā darbība kļūst par situatīvi-personīgu saskarsmi ar pieaugušajiem, un otrais dzīves pusgads, kad par vadošo kļūst priekšmetu manipulatīvā darbība.
`Fizisko īpašību raksturojums.
Zīdaiņa vecumā galva ir lielāka salīdzinājumā ar ķermeni, jo bērna fiziskā attīstība sākas tieši no galvas, tāpēc bērns sākotnēji iemācās pacelt galviņu, tad plecus, bet pakāpeniski sāk koordinēt roku kustības un tad iemācās rāpot, sēdēt un staigāt.
Vērojams vēl kāds svarīgs attīstības princips, kad attīstības sākas no iekšējiem orgāniem uz perifērām ķermeņa daļām. Tas nozīmē, ka raksturīga kustību apgūšana no vienkāršām uz sarežģītākām, no netīšām uz kontrolējām.
`Attīstās koordinātu sistēma „acis – rokas”, sākot no reflektorās tveršanas, kas raksturīga jaundzimušajam, līdz mērķtiecīgai 5 mēnešu vecumā, un norādošām kustībām 7 – 9 mēnešu vecumā. Izveidojas arī labās – kreisās rokas prioritāte. Pirmajos dzīves mēnešos bērns manipulē ar abām rokām, bet jau 6 mēnešu vecumā daži bērni dod prioritāti vienai rokai., bet prasme nostiprinās 7 – 8 gadu vecumā.
`2. Uztveres attīstības raksturojums.
Pateicoties dažādām sajūtām, caur kurām bērns uztver apkārtējo pasauli, pirmajā dzīves gadā attīstās smadzenes un redzes sistēma. Vislielākās izmaiņas skar tieši redzi. Jau 2 mēnešus vecs bērns izpēta sejas un priekšmetus. Redzes konverģence ir nenoturīga un nepilnīga. 3 mēnešu vecumā bērns jau priekšmetus uztver ar abām acīm (veidojas binokulārā redze).
`Mēneša vecumā labi diferencē mātes smaržu, dažādas skaņas. 4 mēnešu vecumā veido saikni starp priekšmetu un skaņu.
Iepazīstoties ar apkārtējās pasaules priekšmetiem, bērns kļūst par pasaules centru, kas ļauj viņam attīstīt tādas spējas, kā koncentrēšanos, iegaumēt redzes uztverei sarežģītus priekšmetus, apgūt tādu priekšmetu īpašību kā konstantumu, sajust dziļumu.
`Kustību attīstība, uztveres sistēmas pilnveidošanās un izziņa ir cieši saistītas. Jo vairāk informāciju bērns saņem no saviem sajūtu orgāniem, jo veiksmīgāk norit viņa intelektuālā attīstība.
Rokas un acis ļauj bērnam iepazīties ar savu ķermeni. Rezultātā bērns sāk apzināties savu „Es” un atdalīt to no tā, kas nav viņa. Līdz 3 gadu vecumam bērni var sekot priekšmetiem, kas kustas ar dažādu ātrumu un atrodas dažādos redzes leņķos. Viņi var atšķirt horizontālas un vertikālas līnijas. Tomēr grūtības sagādā priekšmetu apsekošana no liela attāluma, tāpat grūti ir uztvert vienlaicīgi veselu priekšmetu un tā daļas. Šajā vecumā bērni labprātāk priekšmetu aplūko to aptaustot
`3. Seksuālās attīstības raksturojums.
Atšķirības starp zēniem un meitenēm ir vērojamas jau zīdaiņa vecumā. Zēni ir daudz agresīvāki kā meitenes, bet tas izskaidrojams ar dzimumhormonu darbību. Zēni ir arī fiziski spēcīgāki kā meitenes. Dzimuma tipizāciju ietekmē ne vien bioloģiskie faktori, bet arī pieaugušo priekšstati, kāda loma ir jāuzņemas noteiktam dzimumam. Pirmie trīs dzīves gadi ir nozīmīgs posms dzimumlomu apgūšanā bērns apzinās savu dzimumu un iemācās tam atbilstošo uzvedību, un apgūst sociālo lomu.
`Ē.Ēriksona psihoanalītiskais modelis
Balstās uz psihoanalītiskā metodēm datu ieguvē. Savos pētījumos īpašu uzmanību velta “signāliem”, kas nākuši no zemapziņas, un kā tie tiek atklāti komunikācijā un rotaļā.
Viņš balstās uz Z.Freida modeli par cilvēku, kuram piemīt psihoseksuāla enerģija.
Novēro procesu, kurā bērns pats iemācās kas nāk no zemapziņas, kā tie izpaužas rotaļās, kam piemīt psihoseksuāla enerģija, kas spiež izzināt, rosina vēlmi, gribu, jo liekas patīkams.
Ēriksons iedala trīs attīstības pakāpes.
`Pirmā attīstības stadija jeb inkorporatīvā stadija no 0-1 g.v.
Var veidoties uzticēšanās vai neuzticēšanās ārējai pasaulei. Tas atkarīgs no vecāku pirmām kārtām no mātes gādības un mīlestības. Liela nozīme ir bērna emocionāli mīmiskajam kontaktam ar pieaugušo. Ja bērns izjūt emocionālu apmierinājumu, gādību par sevi, ja ar viņu sarunājas, rotaļājas, tad viņš pasauli un cilvēkus uztver kā sev labvēlīgus. Ja bērns šādu attieksmi neizjūt, viņš kļūst bailīgs neuzticīgs, nedrošs. Šī izjūta saglabājas arī turpmākajā dzīvē. Protams, šī pasaules uztvere nav jāuzskata par fatāli nemainīgu, tomēr tā būtiski ietekmē tālāko attīstību.
`Ž. Piažē kognitīvās attīstības teorija
Balstās uz iedzimtajiem beznosacījuma refleksiem, ignorē nosacījuma refleksus. Novēro pašu procesu kā bērns iemācās, uztver.
Sensorimotorā stadija 0-2 g.v. Intelekta attīstības stadija.
Izzina vidi un tai piemērojas, lietojot sensorās un motorās spējas. Piedzimstot ir tikai iedzimtie refleksi, stadijas beigās – koordinēta sensorimotorā darbība. Pakēpeniski attīstās jušanas (uztveres) un kustību spējas.
0-1 mēn. refleksu aktivitāte. Iedzimto refleksu – zīšanas, tveršanas, redzes u.c vingrināšana. Ar asimilāciju un akomodāciju tiek veidotas shēmas, ietverot aizvien jaunus objektus. 1-4 mēn. Primārās cirkulārās reakcijas. Bērns atkārto patīkamas darbības ar savu ķermeni ( pirksta sūkāšana, siekalu burbuļu laišana ar muti u.tml.).
4-8 mēn. Sekundārās cirkulārās reakcijas. Atkārto patīkamas darbības ar priekšmetu 9piemēram, krata grabulīti, lai dzirdētu skaņu).
`8-12 mēn. Sekundāro shēmu koordinācija. Mērķtiecīga darbību kombinācija, lai atrisinātu problēmu, piemēram, lai aizvāktu traucēkli. Bērna rīcībai vairs nav gadījuma raksturs.
12-18 mēn. Terciārās cirkulārās reakcijas. Eksperimentēšana, meklējot jaunus veidus problēmas atrisināšanai. Meklē no redzes lauka paslēptu priekšmetu. Bērns apmierina savu ziņkāri.
18-24 mēn. Iekšējās mentālās shēmas. Sāk risināt problēmas simboliskā līmenī. Spēj atrast paslēptu priekšmetu. Pakāpeniski attīstās izpratne par to, ka priekšmets vai cilvēks eksistē arī tad, ja tas attiecīgajā brīdī nav klāt, nav redzams, t.i., priekšstats par objekta permanenci.
`Ļ. Vigotska atziņas
Parāda, ka bērnam psihiskās attīstības temps atsevišķos posmos ir atšķirīgs, gan uz psihisko attīstību kopumā, gan uz atsevišķām psihes funkcijām. Ļ.Vigotskis, kā arī citi psihologi secinājuši, ka katrā attīstības stadijā straujāk attīstās kāda dominējoša psihes funkcija. Katrā attīstības stadijā ir kāda krīze jeb konflikts, kas saistīts ar kādu problēmu, ar vajadzībām, kas jāapmierina, jāpārvar.
Attīstības stadijas raksturojums.Zīdainis 0-1 g.
Nozīmīgākās vajadzības ir saskarsme, mīlestība un aprūpe, jo bērns jūt mātes attieksmi pret sevi. Kā vadošā darbība tiek uzskatīta emocionālā saskarsme ar pieaugušo, krīze ir uzticēšanās-neuzticēšanās (atkarīgs no tā kā māte rūpējas par bērnu). Pozitīvais jaunveidojums – paļāvība, rosības komplekss.