SEMJUELS BEKETS “GAIDOT GODO”

Lugā darbojas piecas personas, veido lugas sižetu, darbību, attēlo notikumus, ja par tādiem vispār var runāt. Dominē dialogs, retu reizi autors “stāsta” varoņu rīcību, domu reakciju. Varētu domāt- tradicionāla luga. Tomēr- nē. Kāpēc? Šo jautājumu uzdodu sev arī es, cenšoties rast pēc iespējas sakārtotāku atbildi, zināmā mērā balstoties uz nevisai “sakārtoto” lugu.
Gribas jautāt- par ko ir šī luga? Kas ir Godo? Kāpēc viņš ir jāgaida?
Par visu pēc kārtas. Lugas varoņi- Estragons un Vladimirs- sarunājas, spriež, domā, rīkojas utt., kamēr gaida Godo parādīšanos. Kas ir šis Godo, to lugā nepasaka. Skaidrs ir vienīgi tas, kas Godo gaidīšana ir nepiespiesta, bet svarīga, it kā pienākuma likta darbība. Vairākas reizes šie abi vīri grib izbeigt ilgo gaidīšanu, tomēr viņi allaž paliek gaidot. Liekas- kas te tik netradicionāls? Tomēr jāsaka, ka lugai ir savi zemteksti, kurus es kā lasītājs uztvēru atbilstoši savai gaumei, attīstības pakāpei. Jā, jā- attīstības pakāpei, jo luga nav viegli lasāma, uztvert var visu, kaut ko un neko. Tāpēc- viss turpmāk teiktais ir manis saprastais, neparasto lasot.
Autors neieliek lugā morāli kā uz delnas- to jāatrod pašam (ja ir tāda vēlēšanās). Protams, es pievērsu uzmanību, ko un kāpēc šie abi vīri gaida, ko nozīmē- gaidīt Godo. Tikpat svarīga likās citu tēlu piesaiste lugā: Poco, Lakī, zēns.
Lugas sākumā liekas, ka nav neparastuma pieskaņas, tomēr vēlāk šī pārliecība zūd, kad saprotu- laiks ir apstājies, nē, laika nav. Tā ir patiesība, kuru atklāj Estragons un Vladimirs. Viņi, satiekot Poco un Lakī, zēnu, liekas dzīvojam uz priekšu. Tomēr atkalredzēšanās brīdī ar iepriekšminētajiem varoņiem, šie vīri atklāj, ka vakardienas nav bijis, ka ciemiņi nemaz viņus nepazīst, kur nu vēl atceras, ka te bijuši, ko teikuši. Un Godo, jūs jautāsiet? Arī Godo gaidīšana, protams, līdz ar to ievelkas, jo zēns atkal un atkal saka to pašu, ko it kā teica vakar: “Godo būs rīt.”
Nezinu, vai saprotu, kas ir šis noslēpumainais Godo. Pēc izlasītā var spriest, ka viņš ir kungs, viņam pieder aitas, kalpi utt., bet tomēr tā ir kā virskārta šim Godo tēlam. Gribas domāt par Godo kā simbolisku tēlu (šī luga liek visu laiku domāt, lai nezaudētu koncentrēšanos lasīšanas procesā). Varbūt tāda Godo nemaz nav? Bet, ko tad viņi gaida? Nezinu, nezinu…

Lugai būtībā nav sižeta, nav aktīvas darbības, jo šī gaidīšana neko Tādu neizsaka. Abi varoņi gaida un gaida, savstarpēji apmainoties ar īpatnām idejām par pakāršanos kokā, par iešanu katram uz savu pusi, galu galā- par gaidīšanas izbeigšanu. Tomēr viss tas paliek vārdu un domu līmenī, jo nekas jau nenotiek. Ir tikai gaidīšana.
Lasītājam varētu likties savdabīga luga tamdēļ, ka tajā neko nepasaka priekšā- nav mājienu par tālāk gaidāmo varoņu domu un darbu rīcību, nav. Ak, nē!- ir taču gaidīšana. Gaida Godo. Nesagaida. Visu laiku ir viena un tā pati diena, vieta netiek mainīta. Varoņi to, liekas, apzinās, jo ir neizpratnē par ciemiņu it kā tēlošanu par to, ka redzas pirmo reizi. Kā jau saprotat, Godo neatnāk un neatnāks arī. Tradicionāli būtu tā, ka šis noslēpumainais Godo kā labais vecītis parādītos šo divu vīru acu priekšā un… un tad jau redzētu, kas tur notiktu. Bet te lasītājs, skatītājs tikai savā prātā var gaidīt un redzēt atnākam Godo, atkarībā no tā, cik spēcīga ir katra mūsu fantāzija.
Lugā ir izmantoti necenzēti vārdi, kurus lieto reti zema līmeņa sabiedrībās. Tas nav tradicionālas lugas cienīgi, manuprāt.
Luga ir dīvaina ar to, ka nav ne sākuma, ne atrisinājuma, nav beigu- gaida un gaida, bet ko īsti un kāpēc, tas nav teikts (varbūt nemaz nevajag?). Ar šo ieilgušo Godo gaidīšanu mēs katras varam saprast ko savu, ko citu. Lugas abi varoņi nolemj izklīst un negaidīt, bet, kā vēsta lugas fināls, viņi paliek gaidot (šausmas, cik bieži tiek lietots vārds gaidīt!). Cerīgas beigas- varbūt Godo tomēr atnāks? Varbūt …
Luga neaizkustina lasītāja jūtu stīgas, emocijas. Es to pat nenosauktu par izklaidi, jo domāšana (pamatīga līdzdomāšana) kļūst primāra. Luga neko nepasaka, pasaka daudz ko… Tā ir tik moderna, tik ļoti… gaidoša… godoiska…
Nobeiguma vietā teikšu īsi un skaidri- arī es gaidīju Godo ierašanos. Ko sagaidīju? Cerību, ka viņš nāks un tad!… tad es viņam pajautāšu, kur tik ilgi nāca un… jā, neatnāca…
Cerība, varbūtība, ilgošanās- tas mani rosina domāt, kas ir šis Godo…