SASKARSMES SPĒLE
GEORGS ZIMMELS
(Tīrās jeb formālās socioloģijas piemērs)
Pamatmotīvs, kas minēts ievadnodaļā1 un pēc kura tiek konstituēta “tīrā socioloģija”, kas nodarbojas ar īpašu problēmu loku, tagad jāformulē vēlreiz, paskaidrojot to ar ilustratīvu piemēru. Šis motīvs līdz ar citiem pētīšanas principiem ir ne vien šā piemēra vispārīgais pamats, bet arī tā viela.
Šis svarīgais motīvs būtu izsakāms divējādi: katrā cilvēku sabiedrībā var nošķirt saturu un formu, un pati sabiedrība vispārīgā veidā nozīmē indivīdu mijiedarbību. Šīs mijiedarbības rašanos vienmēr nosaka noteiktas dziņas vai noteikti mērķi. Erotiski instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, aizstāvēšanās, kā arī uzbrukums, spēle, kā arī uzņēmība, palīdzība, kā arī apmācīšana, kā arī neskaitāmi citi mērķi liek cilvēkam darboties cita labā, kopā ar citu, pret citu, stāties sakaros ar citu, t.i., iedarboties uz citiem un sajust citu cilvēku iedarbību uz sevi. Šī mijiedarbība nozīmē to, ka no individuālajiem dziņu un mērķu nesējiem rodas vienība, proti, “sabiedrība”. Visu to, kas indivīdiem kā tiešiem konkrēti vēsturiskas īstenības nesējiem piemīt kā dziņa, interese, mērķis, tieksme, psihisks stāvoklis un kustība, kas rada iedarbību uz citiem un liek sajust citu iedarbību uz sevi, – visu to es apzīmēju par socializācijas saturu jeb matēriju. Šī viela, kas piepilda dzīvi, tās izraisītā motivācija pati par sevi un sev pēc būtības nav sociāla. Nedz bads, nedz mīla, nedz darbs, nedz reliģiozitāte, nedz tehnika, nedz prāta funkcijas un rezultāti savā tiešajā nozīmē nav sociāli; tie kļūst tādi tikai tad, kad indivīdu izolētā viensotramblakus eksistences forma pārveidojas par formu kopāarcitu un citam, tās vispārīgais jēdziens ir mijiedarbība. Tātad socializācija ir forma, kas īstenojas neskaitāmi dažādos veidos, – jutekliskas vai ideālas, tūlītējas vai ilgstošas, apzinātas vai neapzinātas, kauzālas vai teleoloģiskas intereses apvieno indivīdus, lai tie kopīgi realizētu savas intereses.
Ar to ir saistīta viena no visnozīmīgākajām garīgajām funkcijām. Ja cilvēku praktiskās attiecības un vajadzības liek tiem ar prātu, gribu, emocijām un jaunradi pārveidot pasaulē iegūto dzīves materiālu, dzīves mērķu labad piešķirt šā materiāla elementiem noteiktu formu, – tikai tā mēs tos varam izmantot savā dzīvē – tad vienlaikus daži spēki un intereses savdabīgi atsvabinās no dzīves – savas radītājas un sākotnes. Notiek zināmas enerģijas daļas norobežošanās, autonomizācija no tā, kas to radījis un piemērojis dzīves mērķiem; tā zināmā mērā brīvi rotaļājas sevī, sevis labad un tā iegūst vai rada matēriju, kas nu kalpo vienīgi pašīstenošanai. Tā visa izziņa, šķiet, ir radusies kā līdzeklis cīņai par eksistenci; lietu patiesās dabas zināšana ir nepārvērtējami noderīga dzīvības saglabāšanai un uzturēšanai. Taču zinātnes rašanās nozīmē, ka izziņa vairs nesaistās ar šiem praktiskajiem mērķiem, ka tā ir kļuvusi par pašvērtību, ka tā pati izvēlas izpētes priekšmetu, veido to, vadoties no pašas vajadzībām, un tiecas vienīgi pēc sevis pilnveidošanas. Turklāt tieši praktiskās vajadzības sākotnēji radījušas uzskatāmās un abstraktās realitātes formēšanu telpā, ritmā, skaņās, nozīmē, uzbūvē. Līdzko šīs formas kļūst par pašmērķi, iegūst savas tiesības un darbībai rod spēku sevī, sāk izvēlēties un radīt pašas no sevis, nevis no savijuma ar dzīvi – ir radusies māksla, kas ir pilnīgi nošķirta no dzīves, kas pasmeļ dzīvē sev derīgo un to pārveido, it kā radot no jauna, kaut arī formas, kurās māksla to dara un kurās tā pastāv, radījušas dzīves vajadzības un dzīves dinamika. Tāds pats pagrieziens nosaka tiesību būtību. Lai pastāvētu sabiedrība, ir jāpieņem vai jāleģitimē zināmi indivīdu uzvedības noteikumi, kuru derīgumu un funkcionēšanu šai stadijā nosaka praktiskā mērķtiecība. Līdzko “tiesības” ir izveidojušās, uzvedības noteikumi tiesību realizācijā zaudē iepriekšējo nozīmi, tagad tie realizējas tikai tādēļ, ka tie nu ir “tiesības”, kas indiferentas pret dzīvi, kura tās radījusi: fiat justitia, pereat mundus. Kaut arī uz tiesībām balstītās uzvedības mērķis sakņojas sociālajā dzīvē, tiesībām to tīrajā veidā nav “mērķa”, jo tās pārstājušas būt līdzeklis un pašas nosaka kā jāformē dzīves materiāls, negaidot kādas augstākas instances leģitimāciju. Un tagad notiek viskrasākais attiecību pagrieziens — dzīves formas vairs nenosaka tās matērija, bet gan par noteiktām vērtībām kļuvušas formas nosaka matēriju — šādas attiecības mēs saucam par spēli. Dzīves reālie spēki, vajadzības un impulsi ir radījuši mūsu uzvedības mērķtiecīgās formas, tās vēlāk kļuvušas par spēli un kā spēle ieguvušas patstāvīgu saturu un pievilcību: medības un lišķība, fizisko un garīgo spēku izrādīšana, sacensība, likme uz veiksmi un labvēlīgu nejaušību tais gadījumos, kad apstākļi nav ietekmējami. Viss iepriekšminētais ir atbrīvojies no dzīves plūsmas, no tās matērijas nopietnības un tagad izvēlas vai arī rada sava pašapliecinājuma un pašizpausmes priekšmetus; līdz ar to spēle kļūst dedzīga un simboliska, kas to atšķir no vienkārša joka. Tas pats ir pamatā mākslas analoģijai ar spēli. Abas formas, kuras radījusi dzīves realitāte, iedibina savu autonomu valstību. Tām piemīt dziļums un spēks, ja tās saglabā saikni ar dzīvi, no kuras tās cēlušās; tās kļūst par mākslotu niekošanos, ja tiek sarautas visas saites ar dzīvi. Tikai šo formu jēga un būtība ir saistīta ar bezkompromisa novēršanos no dzīves mērķtiecības un dzīves matērijas, tās pašas kļūst par sava patstāvīgā kustīguma mērķi un matēriju, no visas pārējās realitātes paņemot tikai to, kas var noderēt jaunajai un kas var iekļauties pašu šo formu dzīvē.
Šis nodalīšanās process noris arī ar sabiedriskās eksistences saturu un formu. Patiesā “sabiedrība” būtībā ir tāda eksistence kopā ar citu (citam, pret citu), kur dziņas vai mērķi tiek formulēti kā vajadzību materiālais vai individuālais saturs un intereses. Šīs formas iegūst neatkarīgu dzīvi, brīvas no sākotnējā satura tās sāk funkcionēt tikai sevis labad, tikai tās pievilcības labad, ko izstaro atraisītība no visa,— šī parādība ir saskarsmes spēle. Nenoliedzami, ka tikai īpaša nepieciešamība un intereses liek cilvēkiem sadarboties saimnieciskās apvienībās vai asinsradinieku brālībās, kulta biedrībās vai laupītāju bandās. Vienīgi viņpus šā īpašā satura visas šīs sociācijas pavada apmierinājuma sajūta par to, ka esi iesaistīts sociācijā, ka tai ir vēr¬tība pašai par sevi, rodas tieksme pieņemt šo eksistences formu, dažkārt izdomājot sociācijai reālo saturu. Un līdzīgi tam, kā tas, ko varētu dēvēt par tieksmi pēc mākslas, lietu kopumā izdala formu un veido šai tieksmei atbilstošus tēlus, tā tieksme pēc saskarsmes” izdala no sociālās dzīves realitātes kā vērtību, kā laimi tīro socializācijas procesu, tādējādi konstituējot saskarsmi šā vārda šaurākajā nozīmē. Tā nebūt nav valodas lietošanas nejaušība, ka jebkura saskarsme, arī visnaturālākā, ja vien tā vēlas būt jēgpilna un noturīga, tik lielu vērtību pievērš formai, labai formai. Forma ir elementu savstarpējā noteiksme, mijiedarbošanās, kas rada vienību; un tā kā saskarsmes spēle atbrīvojas no motivācijas, kas saistīta ar konkrētiem dzīves mērķiem, tad tajā jo īpaši tiek akcentēta tīrā forma jeb, tā sacīt, indivīdu brīvi virmojoša savstar¬pēja saistība.
Saskarsmes tīri formālā attieksme pret realitāti pasargā to no realitātes kašķīgās pretošanās; jo pilnīgāk tā kļūst par saskarsmes spēli, jo vairāk tā sniedz rotaļīgi simbolisku dzīves piepildījumu arī dziļākiem cilvēkiem, tā iegūst simbolisku nozīmi, kuru virspusējais racionālisms meklē tikai konkrētā saturā, un tādējādi, neatradis to saskarsmes spēlē, noraida to kā tukšu niekošanos. Zīmīgi, ka daudzās, ja ne visās Eiropas tautu valodās sabiedrība nozīmē sabiedrisku kopesmi. Sabiedrība, ko apvieno valsts, saimniekošanas vai cits mērķis, ir viscaur “sabiedrība”. Bet vienīgi saskarsmes sabiedrība ir “sabiedrība” bez jebkāda praktiska pielikuma, jo tā ir tīra forma, principiāli brīva no katra specifiska satura, kas piemīt vienpusīgām “sabiedrībām”, tā ir saturiski abstrahēta formas spēle.
Izmantojot socioloģiskas kategorijas, saskarsmes spēli es apzīmēju par socializācijas spēles formu un par mutatis mutandis, kas pret saturisko konkrētību attiecas tāpat kā mākslas darbs pret realitāti. Tūdaļ rodas liela, ja ne vislielākā sabiedrības problēma, kas atrisināma tikai saskarsmes spēles ietvaros: kāds nozīmīguma mērs būtu piešķirams indivīdam un kāds akcents pienāktos indivīdam kā tādam attiecībā pret sociālo vidi? Saskarsmei tās tīrajā veidojumā nav nekāda priekšmetiska mērķa, nekāda satura, nekāda rezultāta, kas atrastos ārpus paša saskar¬smes mirkļa, tā ir pilnībā balstīta uz personībām, uz tādām to īpašībām kā laipnība, audzinātība, sirsnība, pievilcība visās tās izpausmēs, kas arī nosaka tīrās saskarsmes raksturu. Saskarsmē jāsasniedz ne vien momentāns apmierinājums, bet jāsaglabā arī tā atbalss, tādēļ saskarsmes procesa nosacījumi un rezultāti ir atkarīgi vienīgi no saskarsmes nesējiem – personībām. Bet tieši tādēļ, ka še viss balstīts uz personībām, personības nedrīkst krasi akcentēt savu individualitāti. Tur, kur sociālo formu nosaka reālas kopējas vai pretējas intereses, tiek gādāts par to, lai indivīds ierobežotu savu sevišķības un vienreizības reprezentāciju; tur, kur šā nosacījuma nav, pašai kopesmes formai – jāreducē indivīda pārlieku augstais pašnovērtējums un paštīksmināšanās, lai kopesme vispār būtu iespējama. Tālab sabiedrībā tik augstu tiek vērtēta takta izjūta, jo tā vada indivīda pašregulāciju attieksmē pret citiem visos tais gadījumos, kad uzvedības regulatora lomu neveic ārējas vai tieši egoistiskas intereses. Un iespējams, ka takta specifiskā funkcija ir individuālās impulsivitātes, sava Es izcelšanas, garīgo un ārējo pretenziju ierobežošana, jo to visu prasa citu tiesības.
Šeit parādās ļoti zīmīga socioloģiska struktūra. Saskarsmes spēlē netiek ņemts vērā tas, kam attiecībā pret personību ir objektīva, perifēriska nozīme; tajā nevar būt nekādas nozīmes bagātībai un sabiedriskajam stāvoklim, izglītībai un popularitātei, neparastai apdāvinātībai un nopelniem, tas viss tāpat kā realitāte vispār saskarsmes spēles sociāli mākslinieciskajā veidolā varētu iekļauties augstākais kā viegla imaterialitātes nianse. Saskarsmes spēlē nav vietas kā objektīvajam, kas ir ap personību, tā arī tīri un dziļi personiskajam elementam, tās ietvaros nav vietas savas dzīves, rakstura, noskaņojuma, likteņa vispersoniskākajai izpausmei. Ir netaktiski – jo tas ir pretrunā ar šeit izteikti dominējošo mijiedarbības momentu – ienest saskarsmes spēlē izteikti personisku noskaņojumu un sliktu garastāvokli, uztraukumu un nomāktību, dzīves dzīļu gaismu un tumsu. Personiskā izslēgšana ietiecas pat līdz visārišķīgākajam: tā, dāmai būtu nepieļaujami patiesi personiskā, intīmi draudzīgā kopesmē ar vienu vai dažiem vīriešiem tērpties dekoltētā kleitā, kā viņa gluži dabiski parādās lielā sabiedrībā. Tajā viņa mazākā mērā jūtas iesaistīta kā indivīds, tāpēc var uzlikt bezpersoniskās brīvības masku, jo tajā viņa ir gan tikai pati, taču ne līdz galam pati, bet tikai kā elements formāli saistītā apvienībā.
Cilvēks kā tāds ir vēl nenoformēts satura, spēku, iespēju komplekss, motivācija un attiecības ar mainīgo esamību viņu izveido par diferencētu, norobežotu būtni. Kā cilvēks, kas darbojas ekonomikā vai politikā, kā ģimenes loceklis, kā kāda amata pārstāvis viņš ir, ja varētu teikt, ad hoc konstruēts darinājums, viņa dzīves materiālu ik brīdi nosaka īpaša ideja un veido īpaša forma, kuras relatīvi patstāvīgo dzīvi uztur kopējs, bet tieši netverams viņa Es spēka avots. Tieši šajā nozīmē cilvēks saskarsmē ir savdabība, nekur citur viņš netiek tik nepārprotami uzskatīts par unikālu būtni. No vienas puses, viņš ir atmetis visas savas personības priekšmetiskās pazīmes un saskarsmes spēlē ienāk ar savas tīrās cilvēcības spējām, interesēm, pievilcību. No otras puses, tiek ieturēta distance pret visu to, kas ir pilnīgi subjektīvs un tīri personisks. Smalkjūtība pret otru cilvēku ir saskarsmes spēles pirmais nosacījums, vienlaikus tā ir tikpat nepieciešama arī pret savu Es, jo tās pārkāpšana abos gadījumos noved pie socioloģiskās mākslas formas – saskarsmes spēles – izviršanas, tās pārveidošanas par socioloģisko naturālismu. Tātad var runāt par indivīdu augšējo un apakšējo “saskarsmes spēles slieksni”. Abos gadījumos tai pašā mirklī, kad cilvēku mijiedarbība tiek balstīta uz objektīvu saturu un mērķi, vai arī kad neierobežoti tiek pausts atsevišķā indivīda absolūti personiskais un subjektīvais, saskarsmes spēle pārstāj būt par centrālo un formējošo principu, labākajā gadījumā tā tiek reducēta uz formālistisku un ārēji pastiprinošu norisi.
Šajā negatīvajā saskarsmes spēles būtības noteiksmē, kas veikta ar ierobežojumu palīdzību, iespējams, var rast pozitīvu formu veidojošo motīvu. Kants to izvirzījis kā tiesību principu: ikvienam ir jābūt tik lielai brīvībai, lai tā neierobežotu neviena cita brīvību. Ja par saskarsmes spēles avotu vai arī substanci atzīst tieksmi pēc saskarsmes, tad tās konstituēšanas princips ir formulējams šādi: katrs no šīs tieksmes apmierināšanas gūst tādu pašu gandarījumu, kādu ir saņēmis ikviens cits. Ja to izsaka, vadoties nevis no tieksmes, bet gan no rezultāta, tad saskarsmes spēles princips būtu formulējams šādi: ikvienam ir jānodrošina citam tāds saskarsmes vērtību (prieks, atvieglojuma sajūta, vitalitāte) maksimums, kas atbilst paša iegūto vērtību maksimumam. Kā tiesības, kas balstās uz Kanta postulāta, ir augstākā mērā demokrātiskas, tā arī šis princips liecina par jebkuras saskarsmes demokrātisko struktūru, ko, protams, katrs sociālais slānis var realizēt tikai savos ietvaros, saskarsme starp dažādu sociālo šķiru pārstāvjiem bieži kļūst pretrunīga un mokoša. Šāda vienlīdzība rodas tādēļ, ka, no vienas puses, tiek atmests viss personiskais, no otras puses – viss priekšmetiskais, tātad viss tas, kas ir socializācijas materiāls, un no kura šī socializācija atbrīvojas, pārtopot par saskarsmes spēli. Taču arī saskarsmē demokrātija starp sociāli vienlīdzīgajiem ir uzspēlēta. Ja vēlaties, saskarsmes spēle rada ideālu socioloģisku pasauli, jo tajā saskaņā ar tās principiem, katra prieks ir nesaraujami saistīts ar citu indivīdu prieku, šeit principiāli tiek izslēgta iespēja gūt gandarījumu, ja tas saistīts ar citu ciešanām, ko citi dzīves veidojumi izslēdz ar tiem pāri stāvošiem ētiskiem imperatīviem, nevis ar sev iekšēju tiešu principu. Taču šī saskarsmes spēles pasaule, vienīgā pasaule, kurā ir iespējama līdztiesīgo demokrātija bez savstarpējas rīvēšanās, ir mākslīga pasaule, tā ir uzbūvēta uz tāda pamata, kas vēlas indivīdu tīru mijiedarbību un tādējādi izslēdz jebkādu tās materiāli akcentētu nelīdzsvarotību. Ja esam ieguvuši priekšstatu, ka saskarsmes spēlē mēs iesaistītos kā “cilvēki” tīrā veidā, kā tādi, kādi esam īstenībā, brīvi no jebkādas nastas, no apmātības un atsvešinātības, no “par daudz” un “par maz”, t.i., brīvi no tā, ar ko reālā dzīve ir izkropļojusi mūsu patieso pirmsākumu, tad tas liecina, ka mūsdienu dzīve ir pārslogota ar objektīvu saturu un vajadzības pēc lietām. Atbrīvojušies no visa tā saskarsmes lokā, mēs ticam, ka esam atgriezušies savā dabiski personiskajā esamībā, un nepamanām, ka arī te cilvēks ir nevis pilnīgi naturālistiska un neatkārtojami savdabīga būtne, bet gan socializēta būtne ar zināmu rezervētību un stilizāciju. Agrākos laikos, kad cilvēkam vēl nenācās pārvarēt tādu daudzumu priekšmetiskā, objektīvi saturiskā, viņa formas likums bija lielākā mēra atbilstošs viņa personiskajai esamībai, tādēļ indivīda uzvedība to laiku saskarsmē bija ceremoniālāka, tā tika pakļauta bargākai un stingrākai pārindividuālai regulācijai nekā šodien. Personiskās perifērijas reducēšana, kas dara iespējamu indivīdu homogēnu mijiedarbību, var tikt novesta līdz pretējai galējībai: sabiedrībā iedibinās kurtizānisms kā specifiska uzvedība, proti, stiprais cilvēks ne vien nostāda sevi līdzās vājajiem, bet arī atzīst ieskatu, ka pēdējie ir vairāk vērti un pat pārāki. Ja socializācija vispār ir mijiedarbība, tad tās tīrākā un, ja var sacīt, stilizētākā izpausme ir tai gadījumā, ja tā noris starp vienlīdzīgajiem, tāpat kā simetrija un līdzsvars ir uzskatāmo elementu visspilgtākās mākslinieciskās stilizācijas formas. Ciktāl saskarsme ir socializācijas abstrakcija, kurai piemīt mākslas vai spēles raksturs, tai ir nepieciešams vistīrākais, viscaurspīdīgākais, visatbilstošākais mijiedarbības veids — mijiedarbība vienlīdzīgo vidū. Lai realizētu saskarsmes spēles pamatideju un būtību, mijiedarbībā ir jāatsakās no objektīvā satura tiktāl, lai modificētu tās ārējo un iekšējo nozīmi,— lai saskarsmē visi būtu vienlīdzīgi un lai katrs iegūtu saskarsmes vērtības ar nosacījumu, ka tās iegūs arī visi pārējie, kas stājušies ar viņu saskarsmē. Saskarsme ir spēle, kurā “visi dara tā”, it kā visi botu vienlīdzīgi un vienlaikus it kā ikviens tiktu īpaši cienīts. Un tie nebūt nav meli, gluži tāpat kā meli nav spēle vai māksla, kaut arī tās novirzās no realitātes. Saskarsmes spēle kļūst par meliem tai mirklī, kad tajā ienāk runas vai darbi, kas saistīti ar praktiskās realitātes notikumiem vai plāniem, tāpat kā glezna kļūst par meliem, ja tā panorāmiski cenšas simulēt realitāti. Tas, kas saskarsmes dzīvē – šajā parādībā šķitumā – ar tās pašas likumiem, pašas formu imanentajā spēlē ir pilnīgi pareizs un vietā, tas viss kļūst par meliem, ja tīrie saskarsmes mērķi kļūst miglaini vai arī tiek saistīti ar praktiskiem mērķiem. Tā kā saskarsmes spēle faktiski ir ievīta reālās dzīves audumā, viegli var notikt šāda pavedinoša pārvērtība.
Šī sakarība rāda, ka saskarsmes spēlē tiek sakopots viss, ko var apzīmēt par socioloģisku spēles formu: vispirms – pati spēle, kurai ir atvēlēta plaša telpa visu laikmetu saskarsmē. Esmu jau norādījis, cik nozīmīgs un jēgpilns ir izteiciens “sabiedrības spēle”. Visas cilvēku mijiedarbības vai socializācijas formas -griba būt pārākam un maiņa, partiju dibināšana un griba pakļaut, nejauša tikšanās un šķiršanas, sāncensības nomaiņa ar kooperāciju, piekrāpšana un revanšs – viss še minētais dzīves nopietnībā ir piepildīts ar mērķsaturu, spēlē visas šīs funkcijas kļūst vilinošas pašas par sevi un iegūst pašpietiekamu dzīvi. Pat spēlēs uz naudu nauda neveido spēles specifiku, jo to var iegūt daudzējādos citos veidos, īstiem spēlmaņiem spēles pievilcība ir tās dinamikā un azartā – pašās šajās socioloģiski nozīmīgajās darbības formās. Sabiedrības spēlei ir dziļa dubultjēga, tā ne vien tiek spēlēta sabiedrībā kā savā ārējā nesējā, bet ar to faktiski tiek “spēlēta” “sabiedrība”. Tālāk, dzimumu socioloģijā erotika ir izveidojusi savu spēles formu – koķetēriju, kura saskarsmes spēlē rod savu visvieglāko, visrotaļīgāko un arī vispilnīgāko izpausmi2. Ja pretēju dzimumu erotiskais jautājums pamatā skar solījumu un atteikumu (to priekšmeti, protams, ir bezgalīgi daudzveidīgi un niansēti, un tie nekādā gadījumā nav radikāli virzīti uz fizioloģiju, tie nav tīri fizioloģiski), tad sievišķīgās koķetērijas būtība ir spriega solījumu un atteikumu mājienu mija, tās mērķis – piesaistīt vīrieti, nepieļaujot viņa galīgu izšķiršanos, viņu noraidīt, neatņemot tam cerību. Koķete visvairāk kāpina savu pievilcību, ja tā vīrietim gandrīz vai sniedz solījumu, tomēr nedarot to nopietni; viņas uzvešanās svārstās starp “jā” un “nē”, neapstājoties ne pie viena, ne pie otra. Rotaļājoties koķete zīmē erotiskās izšķiršanās tīro formu un spēj savienot savā uzvedībā polārās galējības, tādēļ ka to izšķirošais un galīgais saturs koķetērijā vispār nav ietverts. Šī atbrīvotība no jebkāda noteikta satura un paliekošas realitātes smaguma piešķir koķetērijai lidināšanās, distancētības, idealitātes raksturu, kas dod zināmas tiesības runāt ne tikai par koķetērijas “paņēmieniem”, bet arī par koķetērijas “mākslu”. Kā rāda pieredze, lai koķetērija spētu kupli sazaļot saskarsmes spēles augsnē, tai jr vajadzīga sevišķa uzvedība no vīrieša puses. Kamēr vīrietis neļauj sevi savaldzināt koķetērijas burvībai vai – gluži otrādi, – kamēr viņš ir tās upuris, kas, zaudējis gribu, tiek mētāts no tās pa pusei teiktā “jā” uz tās pa pusei teikto “nē”, – tikmēr koķetērijai nav saskarsmes spēlei patiesi adekvāta veidola. Tai pietrūkst elementu brīvas mijiedarbības un ekvivalences, kas ir saskarsmes spēles pamatlikums. Tā iestājas tikai tad, kad vīrietis neilgojas ne pēc kā cita, kā vien pēc brīvi virmojošas spēles, kurā kā tāls simbols ieskanas kaut kāda erotiska noteiktība, kas vīrietī neizsauc nedz iekāri, nedz bažas, jo pievelk pati šī mājienu un priekšspēles burvība. Koķetērijas grācija, kāda tai piemīt saskarsmes kultūras augstākajā līmenī, ir pametusi erotiskās iekāres solījuma vai atteikuma īstenību, tā rotaļājas starp šo reāliju siluetiem. Ja te slēpti vai atklāti iekļaujas erotika, tad viss notiekošais kļūst par abu personu privātu darīšanu un norit realitātē; bet zem saskarsmes spēles socioloģiskās zīmes tajā vispār neienāk patiesā, piepildītā, ap personu centrētā dzīve, koķetērija ir draiskulīga vai arī ironiska spēle, kurā erotika sarāvusi visas saites ar savu vielisko vai individuālo saturu un kļuvusi par tīru mijiedarbības shēmu. Gluži tāpat kā saskarsmē tiek spēlētas sabiedrības formas, tā koķetērijā – erotikas formas, tā ir būtību radniecība, kas zināmā mērā otro predestinē par pirmās elementu.
Tas, cik lielā mērā saskarsmes spēle noris kā socioloģisko mijiedarbības formu saturiska abstrakcija, un tas, kā indivīdu mijiedarbība, it kā riņķojot ap sevi, pārtop par savu ēnu, uzskatāmi atklājas universālā katras cilvēku kopības nesējā — sarunā. Galvenais te ir pasakāms pavisam banāli: dzīves nopietnībā cilvēki sarunājas kaut kāda satura dēļ, viņi vēlas izklāstīt vai arī izprast, savstarpēji vienoties; saskarsmes spēlē runāšana kļūst par pašmērķi, taču ne naturālistiskā nozīmē, kā tas notiek pļāpāšanā, bet gan kā izklaidēšanās māksla ar saviem mākslinieciskajiem likumiem; tīrās saskarsmes sarunās šarms ir pašā valodā, tas atklājas tās dzīvajā ritējumā. Visas valodiskās apmaiņas formas: strīds un aicinājums atgriezties pie partiju kopīgi atzītām normām; miera līgums ar kompromisa starpniecību un kopīgas pārliecības atklāšana; pateicības pilna jaunā uzklausīšana un novēršanās no tā, par ko nav nekādu cerību panākt vienošanos — visas šīs valodiskās mijiedarbības formas cilvēciskajā saskarē kalpo daždažādam saturam un mērķiem, šeit tām ir nozīme pašām sevī, proti, attiecību spēles šarmā, kuru tās vienojot un nodalot, uzvarot un pakļaujot, dodot un ņemot iedibina starp indivīdiem; savas tiesības iegūst “izklaidēšanās” dubultjēga. Lai šī spēle saglabātu savu pašpietiekamību vienīgi ar formu, saturs nedrīkst iegūt nekādu svaru un nozīmi: līdzko diskusija kļūst priekšmetiska, tā pārstāj iekļauties saskarsmes spēlē; tā uzsāk riņķojumu ap savu teleoloģisko asi, līdzko patiesības noskaidrošana – kas var pilnībā veidot tās saturu – ir kļuvusi par tās mērķi. Līdz ar to tiek iznīcināts saskarsmes sarunas raksturs, tāpat kā tas notiek, pārejot uz nopietnu strīdu. Patiesības kopīgu meklējumu forma, strīda forma var pastāvēt, taču tās nedrīkst padarīt par savu substanci kāda tā brīža satura nopietnību, tāpat kā perspektīvā gleznojumā nedrīkstētu ievietot neko no priekšmeta trīsdimensionālās īstenības. Tas nebūt nenozīmē, ka ir gluži vienalga, kāds varētu būt saskarsmes sarunas saturs: tam katrā ziņā jābūt interesantam, saistošam, pat nozīmīgam – tikai tas pats par sevi nevar būt sarunas mērķis, kas savukārt tiektos pēc kāda objektīva, citiem vārdiem sakot, ideāli ārpus pašas sarunas esoša rezultāta. Tādēļ ārēji divas sarunas varētu raisīties gluži vienādi, no tām saskarsmes saruna atbilstoši savai iekšējai būtībai ir tikai tā, kuras saturs ar sev raksturīgām vērtībām un šarmu rod savas tiesības, vietu, mērķi pašas sarunas funkcionālajā spēlē, valodiskās mijiedarbības formā ar tās īpašo un pašnormējošo nozīmīgumu. Tāpēc sarunas priekšmeta viegla un ātra nomaiņa raksturo saskarsmes sarunas būtību, jo sarunas priekšmets te ir tikai līdzeklis, bet katram līdzeklim atšķirībā no cieši nosprausta mērķa piemīt nomaināmības un nejaušības raksturs. Tā saskarsmes spēle, kā jau sacīts, iespējams ir vienīgais gadījums, kur runāšana ir atzīta par pašmērķi. Tā kā saruna vienmēr ir divpusīga, izņemot gadījumu, kad tā sevi “pagodina” par visu socioloģisko parādību vistīrāko un visizsmalcinātāko divpusības formu, tā realizējas kā attiecība, kura, ja varētu teikt, nevēlas būt nekas cits kā tikai attiecība, proti, mijiedarbības tīrā forma, šīs formas pašpietiekams saturs. No šīs kopsakarības izriet, ka arī notikumu atstāstus, jokus, anekdotes, kas bieži aizpilda tukšumu un liecina par gara nabadzību, var pastāstīt ar taktu, kura ieskanas visi saskarsmes spēles motīvi. Takts palīdz sarunai noturēties viņpus jebkādas individuālas intimitātes, viņpus tīri personiskā, t.i., viņpus visa, kas nav saistāms ar saskarsmes spēles kategoriju. Taču objektīvais tiek izmantots nevis satura, bet gan saskarsmes interešu dēļ; objektīvais te nav pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis, lai radītu dzīvīgumu, savstarpējo saprašanos, kopības apziņu. Līdz ar to vienlaikus tiek dots ne vien tāds saturs, kuru iztirzāt spēj visi, bet arī indivīda velte kopībai, piedevām tāda velte, kuras devējs paliek nemanāms: visizsmalcinātākais, saskarsmes garam atbilstošs stāstījums ir tāds, kurā stāstītāja persona nav pat nojaušama; vispilnīgākais stāstījums ir tāds, kas laimīgi noturas saskarsmes ētikas līdzsvara punktā, kur gan subjektīvi individuālais, gan objektīvi saturiskais ir pilnīgi izzuduši tīrajā saskarsmes formā.
Tikko sacītais norāda, ka saskarsme ir arī konkrētās sabiedrības ētisko spēku spēles forma. Ētikas lielās problēmas ir šādas: kā indivīdam ieslēgties sabiedriskās dzīves kopsakarībās un dzīvot to labad, turklāt darot to tā, lai arī indivīds savukārt saņemtu pretī vērtības un ideālus; kā panākt, lai indivīda dzīve būtu netiešs līdzeklis kopuma mērķiem, savukārt kopuma dzīve -netiešs līdzeklis indivīda mērķiem. Šo prasību nopietnību, nereti pat traģiku, saskarsmes spēle pārvērš par savas ēnu valstības simbolisku spēli, kurā nav nesaskaņu, jo ēnas nespēj savstarpēji sadurties. Tālāk, ja socializācijas ētiskais uzdevums ir elementu savienošana un nodalīšana, lai precīzāk un patiesāk izteiktu to iekšējās, dzīves kopuma noteiktās attiecības, tad saskarsmes spēlē šī brīvība un adekvātums atsvabinās no saviem konkrētajiem un saturiski dziļākajiem nosacījumiem; tas, kā “sabiedrībā” veidojas un izirst grupas, tas, kā tajā tīri impulsīvi, gluži nejauši iesākas, kļūst dziļāka, atslābst, pārtrūkst saruna divatā, – tas ir sabiedrības ideāla miniatūrs attēls, kuru varētu nosaukt par saistījuma brīvību. Tā kā ikvienai mijiedarbībai ir jābūt iekšēji stingri saskaņotam fenomenam, tad iekšējā saskaņotība te ir beigusies un palikusi tikai parādība, kas kā saviem formas likumiem paklausīga spēle, kā sevī noslēgta burvība estētiski reprezentē to saskaņotību, kas ētiski nepieciešama realitātes nopietnībā.
Šis saskarsmes spēles vispārīgais skaidrojums ir uzskatāmi realizējies noteiktos vēsturiskos laikposmos. Agrīnajos vācu viduslaikos bija bruņinieku brālības, kuras veidoja draudzīgas patriciešu ģimenes. Šo savienību reliģiozie un praktiskie mērķi, šķiet, izzuda samērā ātri, un 14. gadsimtā bruņnieciskās intereses un uzvedības veids bija viss, kas vēl saglabājies no to saturiskās savdabības. Arī tas visai drīz izzuda un palika tikai aristokrātisko slāņu tīrās saskarsmes apvienības. Te acīmredzot saskarsme saglabājās kā saturiski determinētas sabiedrības rezīdijs — kā pārpalikums, kas var pastāvēt vienīgi kā mijiedarbības formas, jo viņa paša saturs ir gājis bojā. Tas, ka šī formu neatkarīgā pastāvēšana rāda spēles vai, dziļāk, mākslas iekšējo būtību, vēl uzskatāmāk izpaužas Ancien Régime galma sabiedrībā. Atbrīvotība no konkrēta dzīves satura, kuru franču aristokrātijai izsūca karaļa vara, radīja brīvi virmojošas formas, kas kristalizēja šā slāņa apziņu,— formas, kuru spēks, noteiksme, attiecības bija saistītas tikai ar saskarsmi un kuras nekādā ziņā nebija personu un institūciju reālo nozīmju un saikņu simboli vai funkcijas. Galma sabiedrības etiķete kļuva par pašmērķi, šī etiķete vairs neapzīmēja nekādu saturu, bet gan līdzīgi mākslai izveidoja sev imanentus likumus, kuri noderīgi tikai mākslas ietvaros, tie nestāda sev par mērķi atveidot modeļu, ārpus mākslas esošu lietu īstenību.
Šajā parādībā saskarsmes spēle iegūst suverēnu izpausmi, bet vienlaikus tā pārvēršas par karikatūru. Protams, tāda ir tās būtība — atbrīvoties no realitātes reālistiskajās cilvēku savstarpējās attiecībās un pēc to formas likumiem iedibināt prieka valstību, kuras mērķis ir pašas šīs attiecības. Tikai tas dziļumā plūstošais avots, kas uztur šo mobilo valstību, ir meklējams nevis pašnoteicošās formās, bet gan reālo indivīdu dzīvīgumā, viņu izjūtās un izpriecās, viņu impulsu un pārliecības spēkā. Jebkura saskarsmes spēle ir tikai dzīves simbols, kur dzīve ieskicējas viegli aplaimojošā spēles plūdumā, un tomēr tas ir dzīves simbols, kurā dzīves attēls pārveidots tiktāl, cik to prasa vajadzīgā distance; gluži tāpat kā pati neatkarīgākā un fantastiskākā, no īstenības kopēšanas tālu stāvoša māksla uztur dziļus un uzticīgus sakarus ar īstenību, ja vien tā nevēlas kļūt tukša un melīga. Māksla taču arī nenoliedzami stāv pāri dzīvei, tomēr pāri dzīvei. Ja saskarsmes spēle pilnīgi sarauj pavedienus, kas to saista ar dzīves īstenību un no kuriem tā auž savu gluži citu, stilizētu dzīves audumu, tad tā no spēles pārvēršas par niekošanos ar tukšām formām, par nedzīvu shematismu, kas piedevām vēl lepojas ar savu nedzīvīgumu.
Šī kopsakarība rāda, ka cilvēki gan pamatoti, gan nepamatoti sūdzas par sabiedriskās saskares virspusējību. Viens no garīgās eksistences ietekmīgākajiem faktiem ir tas, ka gadījumā, ja mēs apvienojam kaut kādus esamības kopuma elementus, izveidojam no tiem savu valstību un tā tiek pārvaldīta ar saviem, nevis kopuma likumiem, tad šī valstība var pilnīgi atdalīties no kopuma dzīves un, neskatoties uz savu iekšējo pilnību, kļūt par bezsaturīgu tukšumu; bet tad, bieži neparedzamu apstākļu ietekmē, tieši savā nošķirtībā no tiešās realitātes var parādīt tās dziļāko būtību pilnīgāk, vienotāk, adekvātāk nekā mēģinājums to saprast reālistiski un bez distances. Atkarībā no tā, kāda izjūta ir mūs pārņēmusi, saskarsmes spēle, šī savdabīgā sabiedriskās mijiedarbības dzīve pēc savām normām mums var likties vai nu formāls, nenozīmīgs nedzīvīgums, vai arī simboliska spēle, kuras estētiskajā pievilcīgumā ir apvienota sabiedriskās esamības smalkākā, sublimētākā dinamika un bagātība. Esam novērojuši, ka šī pārliecība, šī izjūta ir spēkā gan visā mākslā, gan visā reliģiskās un baznīcas dzīves simbolikā, lielākoties arī zinātniskos formulējumos — visur tīrās šķietamības savdabībai, virspusēju nejauši izvēlētu elementu kombinācijām ir sakars ar realitātes kopumu un dzīlēm, šo sakaru, to kā virspusējais top par tieši reālās un fundamentālās esamības nesēju un pārstāvi, bieži grūti pat formulēt. Tas ļauj mums saprast šo dažu no esamības tīrajām formām radīto valstību atpestījošo un aplaimojošo iedarbību; tajās mēs esam atpestīti no dzīves un tomēr dzīvojam. Kā jūras vērošana mūs iekšēji atbrīvo, tāpēc ka tās šalkoņā, mijoties paisumam ar bēgumu, tās viļņu spēlē un pretspēlē visvienkāršākajā veidā ir stilizēta dzīve, tās dinamika, pilnīgi brīvi no pārdzīvojamās īstenības, no atsevišķu likteņu smagajām nastām, kuru dziļākā jēga tomēr šķiet ietverta šajā vienkāršajā ainā,— tā līdzīgi dzīves noslēpumu atklāj māksla: mēs atsvabināmies no dzīves ne tādēļ, ka vienkārši novēršam no tās skatu, bet tieši tās formu lieliskajā, šķietami pašai par sevi jaukajā spēlē mēs radām un pārdzīvojam visdziļākās īstenības jēgu un varu, bet bez pašas šīs īstenības klātbūtnes. Tik daudziem dziļiem un ik mirkli dzīves smagumu jūtošiem cilvēkiem saskarsmes spēle nespētu sniegt atsvabināšanu, atpestīšanas prieku, ja tā patiešām kaut vai uz īsu brīdi būtu bēgšana no šīs dzīves, tās nopietnības atcelšana. Dažkārt tā var būt tikai negācija, konvencionālisms un iekšēji nedzīva apmaiņa ar formulām, kā Ancien Régime laikā, kad neskaidras bailes lika cilvēkiem novērst skatus no draudīgās īstenības, norobežoties no faktiskās dzīves varas. Atbrīvotības un atvieglojuma sajūta, ko saskarsmes spēlē izjūt tieši dziļākie cilvēki, rodas tādēļ, ka kopesme un savstarpēja ietekme, kas pauž visus dzīves uzdevumus un nes visu dzīves smagmi, šeit tiek izbaudīta it kā mākslinieciskā spēlē, vienlaicīgā sublimācijā un izsmalcinātībā, kur tikai iztālēm ieskanas īstenības saturiskā vara, no smagmes pārvērsta burvībā.
Piezīmes
1 Šis vācu filosofa un sociologa G. Zimmela raksts publicēts viņa grāmatas “Socioloģijas pamatjautājumi (indivīds un sabiedrība)” “Grundfragen der Soziologie (Individuum und Gesellschaft)” 2. nodaļā.
2 Koķetērijas būtību esmu detalizēti iztirzājis grāmatā “Filosofiskā kultūra”. (Sk., Simmel G. Philosophische Kultur// Gesammelte Essays. – Leipzig: Kroner, 1911.)