Sēkla

Sēkla

Sēkla ir sēklaugu vairošanās orgāns, ietver jaunā indivīda dīgli un barības vielas, kas nepieciešamas jaunajam augam līdz patstāvīgas dzīves sākumam.

Sēkla Sastāv no dīgļa, barības audiem (endospermas vai parispermas), sēklapvalka. Sēklas dīglim izšķir dīgļsakni, dīgļstumbru jeb dīgļasi, dīgļpumpuru jeb pumpuriņu un dīgļlapas. Dīgļstumbra daļa starp dīgļlapām un dīgļsakni ir hipokotils, daļa, kas, sēklai dīgstot, izaug starp dīgļlapām un pirmajām lapām, – epikotils. Dīgļpumpurs jeb plumula ir vasas aizmetnis, no kura izaug vasa. Perisperma atšķirībā no endospermas, kas sekundāri attīstās no apaugļota dīgļsomas ce

e
entrālā kodola, veidojas no nucelasēklaizmetņa kodola. Sēklapvalks aizsargā sēklu pret nelabvēlīgiem ārējās vides apstākļiem, un sēkla labāk saglabā dīgtspēju. Tas var būt ļoti ciets, ūdeni necaurlaidīgs (piemēram, tauriņziežiem) vai saistīt ūdeni un pārguļoties (piemēram, liniem). Uz sēklapvalka var būt dažādi izaugumi – matiņi, akoti, spārniņi u. c., kas sekmē sēklas izplatīšanos aktīvi vai pasīvi.

Pēc barības vielu uzkrāšanās vietas izšķir sēklu ar endospermu (piemēram, graudzālēm), ar perispermu (piemēram, bietēm, kokaļiem), ar endospermu un perispermu (piemēram, melnajiem pipariem) un sēklas bez endospermas un pe
e
erispermas, kad barības vielas uzkrājas dīgļlapās (tauriņziežiem, krustziežiem, ķirbju dzimtas augiem u. c.).

Sēklu daudzums auglī variē no vienas (graudzālēm, kurvjziežiem) līdz vairākiem simtiem, pat tūkstošiem(magonēm, orhidejām), tāpat kopējais sēklu daudzums 1 augam, piemēram, baltajai balandai, lielajai nātrei līdz 100 000, vērmelēm, driģenēm –
150 000, apsēm – 28 miljoni. Segsēkļiem sēklas ieslēgtas auglī, kas attīstās no zieda, kailsēkļiem tās atrodas uz sēklzvīņām.

Sēklā uzkrājas rezerves olbaltumvielas (sojai 40%, zirņiem 22 %, kviešiem 20 %), ciete (rīsiem 82 %, kviešiem 75 %, kukurūzai 72 %), taukvielas (rīcinaugam 73 %, liniem 40 %) u. c. Sēklas izmanto pārtikas rūpniecībā, farmaceitiskajā rūpnīcā (linu, rīcinauga, ķirbju u. c. Sēklas), laku un krāsu rūpniecībā (linu sēklas), lopbarībā u. c.

Sausās sēklas dzīvības procesi noris minimāli, tāpēc tās ilgi saglabā dzīvotspēju ( piemēram, gurķiem, magonēm vairākus gadus, kviešiem, rudziem u. c. Graudzālēm, arī tauriņziežiem 8 – 15 gadiem u. tml.).

Sēklas dzimtene.

Sēklas dzimtene, province – augu sugu un šķirņu teritoriālā izcelšanās. Ilgstoši augdami vienā vietā, augi pielāgojas vietējiem augsnes un klimata apstākļiem, iegūst raksturīgās bioloģiskās īpašības, it īpaši vietējās, sen audzētās šķirnes, kuras arī parasti sauc pēc izcelšanās vietas. Vietējās šķirnes ir sarežģītas populācijas, sēklk. Darbā tā

ā
ās jācenšas saglabāt, jo tās bieži ir ziemcietīgas, veselīgas, izturīgas pret izviršanu, ražīgas u.tml. Pārvestas citos apstākļos, tās bieži zaudē labās īpašības. Tās jāievēro, ievedot sēklu no citurienes. Daži kultūraugi, piemēram, dienvidu apgabalā gadu no gada audzēti kartupeļi, izvirst, sēkla jāatjauno, ievedot no ziemeļu apgabala. Rietumeiropas zemēs novērota linu izviršana. Atkarībā no audzēšanas vietas dažāda ir arī āboliņa, lucernas u. c. Zāļu sēklu vērtība.

Sēklas fondi.

Sēklas fondi ir sēklas daudzumi, kurus atber vai sagatavo kārtējā vai nākamā gada sējai. Atber pašaudzēto ga

a
alveno lauka kultūraugu sēklas. Vasarāju graudaugiem atber arī sēklas nodrošinājuma fondus vismaz 10 – 15 % vajadzīgā daudzuma iznīkušo sējumu pārsēšanai. Ziemas rudzus un kviešus atber pārejošā sēklu daudzuma (50 %), bet āboliņa sēklas 100 % vajadzīgā daudzuma.

Agrāk ir bijis izveidots (nezinu kā pašlaik) LPSR valsts rajonēto šķirņu sēklu fonds, kurš katru gadu apstiprināja LPSR Ministru Padome. LPSR Sagādes ministrija katru gadu iepirka no kolhoziem, valsts un padomju saimniecībām noteikto daudzumu graudu, pākšaugu un daudzgadīgo zāļu rajonēto šķirņu augstāko ataudzējumu kondicionēto sēklu. Neražas gados no valsts sēklu fonda Saimniecībām izsniedza graudaugu un pākšaugu sēklas apmaiņā pret pārtikas vai lopbarības graudiem. Daudzgadīgo zāļu sēklas saimniecībām pārdeva.

Sēklas izlīdzinātība.

Sēklas izlīdzinātība ir sēklas rupjuma un svara vienmērīgums. Sēklas izlīdzinātību aprēķina procentos, šķirojot frakcijās pēc izmēra, svara, aerodinamiskajām īpašībām un 1000 graudu svara (Graudu absolūtais svars, Graudu masa, 1000 sēklu svars). Parasto labību sēklu izlīdzinātību raksturo, no tīro sēklu frakcijas iesverot 100 g paraugu, izsijājot to caur garenacu sietu komplektu (ar 3; 2,7; 2,5; 2,3 un 2 mm acu platumu), saskaitot 2 lielāko blakus frakciju svērumus un aprēķinot procentos no parauga kopsvara. Labas kvalitātes sēklām sēklas izlīdzinātībai jāpārsniedz 80 %.

Izlīdzināta sēkla vienlaicīgāk sadīgst, dīgsti mazāk cits citu noēno, zelmenis mazāk izretinās, vienmērīgāk aug un nogatavojas, dod augstāku ražu. Izlīdzināta sēkla nepieciešama lauku izmēģinājumos (lielāka izmēģinājuma precizitāte), punktsējā, izlīdzināti graudi vajadzīgi arī iesala un putraimu rūpniecībā.

Sēklas tīrība.

Sēklas tīrība ir tīru sēklu īpatsvars procentos sēklas materiāla kopsvarā. Jāzina ne tikai piemaisījumu daudzums, bet arī to saturs, jo piemaisījumi, it īpaši citu kultūraugu un nezāļu sēklas, pazemina sēklas kvalitāti, piesārņo augsni, samazina ražu. Piemaisījumi nelabvēlīgi ietekmē sēklas uzglabāšanos, jo tie ir mehāniski bojāti, vairāk inficēti ar slimībām un kaitēkļiem, mitrāki. Sēklas partijas ar karantēnas nezāļu sēklu piejaukumu nedrīkst izsēt. Jāuzglabā iztīrīts, šķirots, 1. klases tīrības kondīcijai atbilstošs sēklas materiāls.

Sēklas mitrums.

Sēklas mitrums ir sēklas higroskopiskā ūdens daudzums, izteikts svara procentos. Labi uzglabājas un ilgi nezaudē dīgtspēju tikai pietiekami sausas sēklas. Sausākās sēklās straujāk un pilnīgāk noris pēcbriede, tās mazāk bojā slimības un kaitēkļi. Pieļaujamais sēklu mitrums noteikts sēklu standartos.

Ja labību un pākšaugu sēklām ir paaugstināts mitrums, to novērš ar divpakāpju žāvēšanas paņēmienu.

Ātrākai sēklu mitruma noteikšanai lieto elektriskos mitruma mērīšanas aparātus VE – 2, VE – 2M un GV – 303. Elektriskās strāvas vadīšanas spēja pakāpeniski pieaug līdz ar mitruma palielināšanos analizējamā paraugā. Pēc aparāta galvenometra konstatētās strāvas stipruma speciālās tabulās atrod atbilstošu sēklas mitrumu. To var noteikt kā vidēji sausām (līdz 18 %), tā mitrām (18 – 30 %) sēklām.

Sēklas uzglabāšana.

Sēkla ir dzīvs organisms, kas reaģē uz ārējo vidi, lai gan ar mazāku enerģiju nekā augs. Sēklā noris vielu maiņas procesi. Lai sēkla nezaudētu dīgtspēju, jārūpējas par mitrumu, gaisa un siltuma režīma pareizu noregulēšanu.

Sēklu uzglabāšana atkarīga no sēklas materiāla kvalitātes un glabāšanas apstākļiem. Graudu glabāšana sākas ar graudaugu novākšanu. Novākšanā pieļautās kļūdas reti var izlabot uzglabāšanā.

Glabāšanas uzdevums ir uzturēt sēklas miera stāvoklī, lai sējas laikā sēklām būtu augsta dīgtspēja un tās dotu veselīgus un spēcīgus nākamās paaudzes augus.

Ilggadīgie pētījumi rāda, ka galvenais iemesls, kas noteic uzglabāto sēklu dīgtspējas un dīgšanas enerģijas pazemināšanos, ir pārāk liels mitruma saturs.

Mitras sēklas elpo intensīvi, izdala lielu siltuma daudzumu, lokāli sakarst, kas paātrina elpošanu, tāpēc starpgraudu telpas t 0 var sasniegt 60 – 90 0C. Paātrinās mikroorganismu attīstība, kuru toksiskā iedarbība strauji samazina sēklas dīgtspēju.

Sēklas glabāšanas telpām jābūt tīrām, dezinficētām un labi vēdināmām. Noliktavās sēklas var glabāt maisos vai apcirkņos. Lai nepieļautu šķirņu un kultūraugu partiju sajaukšanos, katram maisam un apcirknim pieliek etiķeti, kurā uzrāda arī kvalitātes rādītājus.

Pēc 1 – 2 uzglabāšanas mēnešiem slāņa biezums samazinās . Sēklām jābūt atdzesētām it īpaši, ja tās glabā maisos. Noliktavā jābūt vienkāršiem un distances termometriem.

Sēklas sagatavošana un uzglabāšana ir ļoti darbietilpīga. Glabāšanas laikā, arī sagatavojot sējai, sēkla papildus jākaltē, jāvēdina, jākodina u. tml. Maisos ietarotas sēklas apstrādei jāizlieto daudz roku darba. Lai samazinātu darba izlietojumu, tiek būvētas īpašas sēklas apstrādes ēkas, kur visus darbietilpīgos sēklas sagatavošanas un glābšanas tehnoloģijas procesus pilnīgi mehanizē un automatizē, ieskaitot kodināšanu, iebēršanu maisos, aizsūtīšanu un nosvēršanu.

Izmantotā literatūra.

1. Lauksaimniecības enciklopēdija IV – Liesma, 1971

Leave a Comment