Vulkāns Etna.
2001. gada 17 jūlijā izvirdums nedaudz spēcīgāk sākās Eiropas augstākajā(3400m) vulkānā – Etnā, kas atrodas Sicīlijas salā. Etna ir vienmēr dūmojošs vulkāns, un tā darbības cikls ir aptuveni 50 gadi. Postošākais izvirdums notika 1669. gadā, kad lavas straume iznīcināja pāris duču ciemu un, saudzējot pilsētu Katāniju, gar tās aizsargmūri iečūkstēja Jonijas jūrā. Šoreiz Etnas izvirdums nebija postošs, tomēr – pietiekami iespaidīgs un vulkanalogu pētījumiem ļoti interesants. Uguns staba augstums sasniedza apmēram 40 – 50 metrus. Izveidojās 5 atsevišķi krāteri, no kuriem izplūda lava. Drošs paliek drošs, iedzīvotāji no vulkāna tuvākās apkārtnes tika evakuēti. Bet lavas straume apstājās 3 jūdzes pirms Nikolodzi pilsētiņas. Pēc 3nedēļām vulkāns norima un, tāpat kā iepriekš, miermīlīgi iesnaudās, palēnām kūpinot dūmus. Lai gan apmēram nedēļu nedarbojās Katānijas lidlauks, Etnu aplūkot centās tūkstošiem tūristu, kuri mēģināja iemūžināt fotogrāfijās šo interesanto dabas stihiju. Tiesa gan – drošības apsvērumu dēļ tālāk par 40 km zonu ekskursantiem piekļūt neļāva.
Vulkāns Nevado de Ruica.
Kolumbijā 1595. gadā vulkāns Nevado de Ruica izvirduma rezultātā stipri cieta apkārtējie rajoni. Kopš tā laika 5399m augstais milzis snauda, tikai reizi pa reizei klusi iekrācoties. 1985. gada pavasarī un vasarā kalns atkal par sevi atgādināja, bet 19. septembrī no tā izšāvās tvaika strūkla, akmeņi un pelni. Tā bija zīme zinātniekiem, ka vulkāns atkal gatavojas spēcīgajam izvirdumam.
7.oktobrī institūts, kurš pēta zemes garozu, vadošajiem uzstājīgi rekomendēja evakuēt kalna pakājē esošo pilsētu iedzīvotājus. Tika sastādīta sīka, pēc kuras varēja izsekot lavas kustības ceļiem. Taču valdību maz interesēja zinātnieku padomi.
13. novembrī notika izvirdums. Nokaitētās masas nebija tik daudz, cik paredzēja, taču, tā līdzēja virsotnē esošās ledus nokušanai. Ūdens vairākās varenās straumēs nesās lejup no kalna. Verdošā dubļu un sastingušās lavas gabalu lavīna uzgāzās Armuro pilsētai. Gāja bojā 25 tūkstoši cilvēku un 80% māju.
Vulkāns Mautlamingtos Papua.
Vulkāns Mauntlamingtos Papua Jaungvinejā tika uzskatīts par nodzisušu. 1951. gadā pēkšņi atskanēja dunēšana, pēc kuras no krātera parādījās dūmi. Pēc 5 dienā kalns uzsprāga, atbrīvojot tvaika mākoni. Bojā gāja 5 tūkstoši cilvēku.
Vulkāns Krakatau.
Vulkāna Krakatau izvirdums notika 1883. gada 26. augustā. Augstais, sakarsētais magmas spiediens ar sprādzienu no krātera izmeta 20 miljardus kubikmetru pelnu un akmeņu. Degošā lava kā lietus noklāja teritoriju, kuru var samērot ar divkārtēju Šveices platību. Sprādziena gaisa viļņa triecienspēks apskrēja zemeslodi 6 reizes. Gaisā pacēlās melns mākonis. Visa planēta tika aptīta ar smalku, plānu putekļu segu, kas visur izraisīja temperatūras pazemināšanos. Taču nopietnākais drauds bija gaisa viļņi. Tie pārskrēja līcim un no piekrastes noskaloja 300 ciematus. Bojā gāja apmēram 40 000 cilvēku. Nākamajā dienā kalns pilnīgi sagruva. Pēc zinātnieku vērtējuma, sprādzienā atbrīvotā enerģija bija līdzvērtīga veselam miljonam tādu bumbu sprādzienu, kāda tika nomesta uz Hiosimu. Sagrautā Krakatau vietā 1921. gadā rasās jauns vulkāns. Malajieši to nosaukuši par Anakrakatau. Tas nozīmē Krakatau dēls. Pagaidām tā augstums, kas nemitīgi palielinās, ir nedaudz pāri 100.
Vulkāns Galungurga.
1822. gada 8. un 12. oktobrī no vulkāna Galungurga krātera Indonēzijā uz tā piekājē esošajiem ciematiem uzgāzās pārkaitētas lavas straumes. Pēc 4 dienām notika sprādziens, kurš norāva vulkānam virsotni. Tika iznīcināti 100 ciemati, 4tūkstoši cilvēku aizgāja bojā.
Vulkāns Tambora.
Vulkāns Tambora, kurš atrodas 400km uz austrumiem no Javas salas, ilgus gadus tika uzskatīts par nodzisušu, tādēļ 1815. gada aprīlī notikušais izvirdums visus pārsteidza nesagatavotus. No krātera cēlās tvaiks un lidoja akmeņi. Milzu strūklas augstums sasniedza 20 km. Akmeņi, kas krita no debesīm, nogalināja cilvēkus. No šīs akmens krusas gāja bojā 12 000 cilvēku. Pēc katastrofas 80 000 iedzīvotāju nomira no bada, jo viņi pārtika galvenokārt no savas lauksaimniecības, kuru izvirdums izpostīja.
Vulkāns Helgafela.
No vulkāna Helgafela krātera uz mazās Heimaeijas saliņas, kura atrodas Islandes dienvidu ūdeņos,6 mēnešus pēc kārtas izvirda pelni un lava.60 m biezā lavas kārta, kura izplūda no vulkāna, apklāja 5 km2 lielu platību. Kad lava sastinga, visa apkārtne pārvērtās akmens tuksnesī. Zvejnieku ciematiņu Vestmanseianu apbēra 6 m biezs pelnu slānis. Par laimi, visi 5 500 iedzīvotāji tika laikus evakuēti.
Vulkāns Vezuvs
Pēc Pompejas izzušanas Vezuvs ne vienu vien reizi par sevi atgādināja. Izvirdumi notika gandrīz katrus 100 gadus. Piemēram m.ē. 492. gadā vulkāns atmosfērā izmeta tik daudz pelnu, ka pelēkais mākonis sasniedza Konstantinapoli. Nākamais stiprais izvirdums sākās 1631. gada 16. septembrī un turpinājās veselu mēnesi. Zem lavas nozuda 6 ciemati, vēl 9 iznīcināja dubļu straumes. Visa Neapole nokļuva zem pelnu kārtas. Katastrofā aizgāja bojā 4 000 cilvēku. Šodien vulkāna pakājē dzīvo apmēram 2 miljoni cilvēku un zeme šeit ir neticami auglīga: tā ļauj iegūt ražu vismaz 3 reizes gadā.
Vulkāns Keluds.
Vulkāns Keluds atrodas uz mazas salas starp Javas un Sumatras salām tagadējā Indonēzijā. Tas ir viens no tiem zemeslodes rajoniem, kur koncentrēti paši bīstamākie vulkāni. Pēc Keluda izvirduma 1919. gada maijā ezers vulkāna krāterī pārvērtās verdošā kublā, kur burbuļoja ūdens, lavas un pelnu maisījums. Vēlāk tas viss izlija ielejā, kur gāja bojā 5 000 cilvēku.
Vulkāns Katmajs.
Aļaskas pussalas ziemeļu piekrastē, Šeļehova jūras šaurumā, paceļas konusveidīgs kalns – vulkāns Katmajs(2047 m). Ja uz to skatās no augšas, tad uz nošķeltās virsotnes var ievērot milzīgu ezeru(1,5 km diametrā0 ar bālganzilu ūdeni un pusmēness salu vidū. Spēcīgākais un pēdējais Katmaja izvirdums notika 1912. gada 6. jūlijā. Sprādziena duna bija sadzirdama pat 1 2000 km attālumā no vulkāna. No krātera tika izmesti 2 miljardi tonnu pelnu. Pelni nobira pat uz Vankuveras salas. Veselu gadu pēc sprādziena atmosfēras augšējos slāņos lidinājās sīki putekļi, no kā gandrīz visās zemeslodes daļās vērojamas neparasti gaišas rītausmas. Izvirduma laikā gāzu spiediena rezultātā tika nošķelta kalna augšējā daļa un radās jauns, milzīgs krāteris ar stāvām sienām, kas iesniedzās vulkāna dzīlēs. Tur apmēram 1130 m dziļumā izveidojās pašreizējais ezers.