Senās Ēģiptes kultūra

БАЛТИЙСКАЯ МЕЖДУНАРОДНАЯ АКАДЕМИЯ

Referats

Senās Ēģiptes kultūra

SATURS

IEVADS

Reģionus vai valstis, kurās dzīvojošām tautām ir augsts kultūras līmenis, mēdz saukt par civilizācijām. Jēdzienu civilizācija lieto arī plašāk, lai raksturotu noteiktu kultūras tipu, augstu sabiedrības organizācijas un kultūras attīstības pakāpi. Drīz pēc neolīta apvērsuma saimniekošanā un reliģiskajos uzskatos dažādās zemēs radās pirmās pilsē­tas un izveidojās valstis. Cilvēki sāka lietot rakstību. Attīstījās darba dalīšana. Vieni kļuva par zemkopjiem, lopkopjiem, citi par amatniekiem, tirgotājiem. Izveidojās kārtu atšķirības. Senajās civilizācijās būtiska nozīme sabiedrisko attiecību regulēšanā ir valstij.

Ēģipte pаrasti tiek minēta kā

ā
ā vienа no senākаjām civilizаcijām Tuvajos Аustrumos, kurаs sаsniegumi lаiku lаikos būtiski ietekmējuši kultūrprocesus pasаules vēsturē. Аplūkojot senās Ēģiptes sаsniegumus, vаram minēt racionālās аpūdeņošanas ierīces, pаpirusa izgаtavošanu, kuģu būvi, zināšanаs аstronomijā, kаlendāru, sаules un ūdens pulksteņu izveidē, zināšanas аritmētikā, ģeometrijā, аlgebrā, аnatomijā, medicīnā, mirušo bаlzamēšanā, hieroglifiskās rаkstības sistēmas izveidošanā, monumentālu un unikālu аrhitektūras formu rаdīšanā.

Senаjā Ēģiptē nepastāv cits pasaules uzskаts kā vien reliģiskаis, pretēji mūsdienu sаbiedrībai, kur līdztekus pаstāv gаn reliģiskais, gаn lаicīgais pаsaules uzskats. Senās Ēģiptes vēsture mums ir at

tstājusi ba
agātīgu rakstu pieminekļu klāstu, pēc kuriem šodien varam spriest par viņu reliģiskajiem priekšstatiem.

Dotajā referātā tiks apskatīta Senās Ēģiptes kultūra, sākot no tās rašanas vēstures, pievēršot uzmanību šis kultūras vispārējām raksturojumam, kā arī tiks noteikta šīs kultūras loma kultūras mantojumā.

1. SENO AU

USTRUMU KU
ULTŪRAS VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

Ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apmēram vienā laikā pirmās civilizācijas rādās mūsdienu Ēģiptes un Irākas dienvidu teritorijā. Abas civilizācijas vienu no otras šķīra 2000 kilometri. Abās vietās par civilizācijas rašanos liecināja pilsētu celtniecība, rakstības ieviešana, reliģijas institucionalizācija (priesteru kārtas izveidošanās, tempļu celt­niecība), sociālo un tiesisko normu vispārobligātums. Civilizācijas pakāpes sasniegšana liecināja par attīstītu kultūru.

Uz mūsu planētas pirmās civilizācijas ir radušās upju ielejās: Nilas (ēģiptiešu),Tigras un Eifrātas (šumēru), Indas (indiešu) un Huanhē (ķiniešu) upes krastos.

Šumēru dzīves organizatoriskais centrs bija templis. Pie tempļiem uzceltajās pilīs dzīvojošie priesteri organizēja lauksaimnieciskos darbus, ievāca nodevas, palīdzēja iedzīvotājiem sliktas ražas gados.

Šumēri bija ļoti reliģioza tauta. Šumēru teiksmas par dieviem, pasaules izcel­šanos, cilvēka likteni uz zemes vēlāk pārņēma ebreji un tika iekļautas Bībelē. Tajā pa

ašā la
aikā šumēri ļoti centīgi tiecās iegūt zinātnisku priekšstatu par pa­sauli. Viņi līdz mūsdienām ir slaveni ar saviem astronomiem, matemātiķiem un arhitektiem, kuri cēla torņveida tempļus – zikurātus. Šumēri cilvēces vēsturē ir sacerējuši pirmo poēmu “Zelta gadsimts”, elēģijas, sastādījuši bibliotēkas katalogu, sarakstījuši pirmās medicīniskās grāmatas – recepšu krājumus, kalendāru zemkopjiem.

Uzskata, ka šumēri izgudroja podnieka virpu un riteni ratiem.

Pie tempļiem darbojās skolas, kurās mācīja novērot zvaigznes, precīzi izmērīt lauku, lasīt ķīļrakstu. Šumēri augstu vērtēja cilvēka intelektuālās dotības un ticēja, ka gudrība kon­centrējās ausis. Vi

iņu mā
ākslā tāpēc daudzi cilvēki ir ar lielām ausīm.

Šumēri izgudroja rakstību. Šumēru rakstības evolūcijā var skaidri nošķirt pāreju no zīmētiem tēliem (piktogrāfijas) uz ķīļrakstu, ko pārņēma arī citas tautas un lietoja Ēģiptes faraoni.

Civilizētā ieleja krasi atšķīrās no dzīvošanai nepiemērotās apkārtējās pasaules: tuksnešiem Ēģiptē, purviem Divupē, kā arī no kalniem Irānā. Tādēļ cilvēku dzīve bija skaudrāka, mērķtiecīgāk organizēta, valsts varai un pilsētām bija lielāka nozīme. Veidojās ieradums redzēt pasauli sadalī­tu naidīgajā un labvēlīgajā,domāt pretstatos,vairāk izcelt atšķirības. Tas bija cieši saistīts ar reliģiju un izpaudās pasaules uzskatos un visās svarīgākajās cilvēka darbības jomās.

Senie ēģiptieši, balstoties uz šumēru paraugiem, izdomāja savu piktogrāfisko rakstību. Tajā ietilpa gan ideogrāfiskie, gan fonētiskie simboli. Ēģiptieši rakstu valodu pārvērta par sociālā statusa atribūtu: jo komplicētāku rakstu valodu lietoja rakstvedis, jo augstāks kļuva viņa sabiedriskais stāvoklis.

Sociālās hierarhijas virsotnē atradās valsts kontrolieri, nodokļu un sodanaudu ievācēji, kasieri, gaidāmās ražas pareģi, kuri uz papirusa fiksēja tikai viņiem sa­protamu informāciju.

Par seno ēģiptiešu arhitektūras brīnumu – piramīdām – mūsdienās ir informēts katrs izglītots cilvēks. Mūsdienu sabiedrība ir labi informēta arī par seno ēģiptiešu milzīgajām skul­ptūrām, bareljefiem un monumentālajiem sienu gleznojumiem, kā arī par pasakai­najām bagātībām faraonu apbedījumos.

Ēģiptiešu, šumēru un tās dzīves telpā vēlāk nonākušo citu etnosu kultūras mūs­dienās speciālisti dēvē par seno Tuvo Austrumu kultūrām, saskatot tajās noteiktu tipoloģisko radniecību.

Speciālistu ieskatā, piemēram, līdzīgi bija reliģiskie priekšstati. Cilvēka esamībai vispār bija tikai reliģiskā jēga un vērtība. Cilvēki pazina tikai reliģiskos uzskatus. Saskaņā ar tiem viņi dzīvoja vienotā politeistiskā dievu un cilvēku pasaulē, jo dievu klātbūtne cilvēka dzīvē ir uz katra soļa.

Seno Tuvo Austrumu cilvēki arī pret valsti izturējās atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai.

Valsts bija jauns sociālais institūts. Pirmatnējā sabiedrībā valsts nepastāvēja, un cilvēki pazina ģints un cilts vecākā varu. Valsts ir civilizācijas elements. Seno Tuvo Austrumu cilvēki pret valsti izturējās kā pret pārcilvēcisku parādību. Valsts un tās valdnieki ir dievu radīts institūts. Valdniekus ir iecēluši dievi, un dievi ir devuši viņiem tādus spēkus, lai varētu valdīt pār visiem cilvēkiem. Speciālisti atzīst, ka valsts un valdnieku sakralizāciju ar laiku tomēr nomainīja cita izpratne, proti, radās priekšstats par valsts cilvēcisko sākotni un valsts pastā­vēšanas atkarību no cilvēku gribas. Zinātnieki tāpat ir konstatējuši, ka valsts un valdnieku sakralizācijas pakāpe senajos Tuvajos Austrumos nebija vienāda. Visaugstākā sakralizācijas pakāpe bija Ēģiptē.

Šumēri ticēja tam, ka valdnieks ir saņēmis dievu uzdevumu un valdīšanai ne­pieciešamos papildspēkus. Taču šumēru ieskatā valdnieks tāpat kā visi cilvēki ir mirstīgs, un valdnieks netika identificēts ar dieviem, kā tas bija Ēģiptē. Ēģiptieši bija pārliecināti, ka valdnieki ir radušies reizē ar pasaules rašanos vispār.

Reliģiskais uzskats nosacīja arī seno Tuvo Austrumu cilvēku viedokli par pa­saules uzbūvi. Pasaules modelis bija teocentrisks – visa esošā centrā ir Dievs.

Seno Tuvo Austrumu kultūrās katrs cilvēks maksimāli tiecās dzīvot tāpat kā citi kopienas locekļi. Savukārt kopiena tiecās dzīvot tāpat kā iepriekšējās paaudzes, saglabājot tradicionālo kārtību un paražas. Tradicionālajai dzīves kārtībai un uzvedības normām bija morāls spēks. Tradicionalitāte bija seno kultūru pamatelements.

2. SENĀS ĒĢIPTES KULTŪRA

Ēģiptiešu kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko tradīciju. Ēģiptietis ticēja, ka nāves brīdī mirst tikai cilvēka ķermenis, bet paliek dzīvs viņa vārds – REN, savukārt dvēsele BA putna veidolā uzspurdz debesīs. Noslēpumai­nais cilvēka dubultnieks KA nav nemirstīgs, bet var aiziet bojā no slāpēm vai bada, ja mirušajam līdzi uz Mirušo valstību nebūs iedots viss nepie­ciešamais.

Senās valsts sākumā tikai faraons varēja cerēt uz Mūžības valstību, un tikai vēlāk šī cerība uz aizkapa dzīvi kļuva pieejama katram ēģiptietim. Tā bija visdīvainākā revolūcija pasaules civilizācijas vēsturē. Nekad un nevienā kultūras zemē tauta nebija panākusi sev “ilūziju vienlīdzību”. Tā deva ārkārtīgi plašas iespējas cilvēka pašizpausmei: saucot palīgā mākslas, rakstniecības un tradīciju maģisko spēku, cilvēks centās iemūžināt vārdus, savu dvēseli ba un savu dzīvotspēku ka. Viņu gaidīja mūžīgā dzīve, katrs no viņiem varēja pārvērsties par Ozīrisu, katrs – kļūt par Saules pavadoni.

Ņemot vērā apstākli, ka ēģiptiešu kultūra bija tik ciešisaistīta ar reliģisko tradīciju, tā attīstījās samērā lēni. Toties nekādas reliģiskās saites nespēja apturēt ēģiptiešu zinātnes attīstību, kurā vislielāko apbrīnu, šķiet, izraisa gan medicīnas tehniskās iespējas, gan ētiskā uzdrīkstēšanās.

Uz XIX un XX dinastijas faraonu kapeņu griestiem saglabājušās lieliskas zvaigžņu kartes. Zināšanas astronomijā ēģiptiešiem deva iespēju izveidot kalendāru. Ēģiptieši ar lielu cieņu izturējās pret medicīnu. Ārsti katram slimniekam deva norādījumus, kuru slimību mediķis varēs, kuru nevarēs un kuru varbūt varēs izārstēt. Ēģiptiešu zinātnieki bija sasnieguši izcilus rezultātus acu slimībās, ginekoloģijā un dzemdniecībā, farmakoloģijā, asinsvadu slimībās, kuņģa un zarnu slimībās, ādas slimībās, alerģiska rakstura slimībās. Ēģiptiešu ķirurgu arsenālā bija ne tikai smalki bronzas ķirurģiskie instrumenti, bet arī pretsāpju līdzekļi, lai atvieglotu lūzumu un dažādu augoņu operēšanu.

Rakstības atklāšanu var uzskatīt par vienu no svarīgākajiem civilizācijas vēstures posmiem. Par rakstību mēdz teikt, ka tā iezīmē vēstures sākumu. Rakstība ļauj cilvēkiem, pierakstot informāciju, saglabāt zināšanas par savu pagātni.

Ap 3300.-3100. g. pr. Kr. parādās pirmie ēģiptiešu rakstības pieminekļi, kurus paši ēģiptieši dēvēja par dievu runu. Tikai 1822. g. Žanam Šampolionam (1790-1832) izdevās atklāt Rozetas akmens tekstu. Tā uzraksts vēstīja, ka priesteri valdniekam Ptolemajam piešķīruši īpašus goda apliecinājumus. Hieroglifu tekstā – vietā, kur varētu būt minēts valdnieka vārds, atradās ovālā aplocē ietverta zīmju grupa, kuru ar laiku sāka saukt par kartušu. Atlika tikai izdarīt pieņēmumu, ka kartušā iekļautais ir valdnieka vārds. 1821. g. arheologs V. Benks atveda uz Angliju Filu obelisku, t.s. otro Rozetas akmeni, kura ovālajā aplocē jau bija divi vārdi – Ptolemajs un Kleopatra. Kleopatras vārda 2., 4. un 5. zīme sakrita ar Ptolemaja vārda 4., 3. un 1. zīmi. Ēģiptiešu hieroglifu sistēma bija atšifrēta.

Laika posms no 500. – 3100. gadam pirms mūsu ēras Ēģiptē pazīstams ar nosaukumu Pirmsdinastiju periods. Ēģiptieši iemācījās “savaldīt” Nīlu un regulēt ūdenslīmeni plūdu laikā ar sarežģītu irigācijas sistēmu. Arvien vairāk ēģiptieši sāka apstrādāt dažādus metālus. Ēkas cēla no māliem, dūņām un salmiem, kā arī no saulē dedzinātiem ķieģeļiem, kurus gatavoja no māliem un dūņām.

Ēģiptē pastāvēja mirušo kults. Ēģiptieši ticēja dzīvei pēc nāves un tam, ka faraons ir debesu dievs Hors, kas pēc nāves nonāks pazemes dieva Ozīrisa valstībā un tur dzīvos mūžīgi. Lai tā notiktu, viņš tika balzamēts, ievietots sarkofāgā, kas savukārt tika novietots piramīdas slepenajās telpās. Faraonam blakus nolika visu, kas bija vajadzīgs turpmākajai dzīvei. Viņa sirdi dievi ņēma sev līdzi uz pazemi, kur to nosvēra, lai novērtētu, cik labestīgs faraons ir bijis zemes dzīves laikā. Lai dievi varētu atrast faraona ķermeni un atkal ievietotu tajā sirdi un dvēseli, apkārt sarkofagam tika novietoti vairāki skulpturāli portreti. Pats sarkofags atgādināja cilvēku ar precīziem sejas vaibstiem, kurus veidoja, noņemot mirušā sejas masku. Cilvēkus neupurēja, bet zīmēja uz sienām.

Senie ēģiptieši lieliski prata apstrādāt dažādas akmens šķirnes – liecinieki tam ir ne tikai gigantiskās piramīdas, bet arī milzīgās tempļu kolonādes,viena akmens monolīta obeliski un statujas, kuru svars sniedzās līdz 1000 tonnām.

Jāatzīmē, ka visvairāk piramīdu tika uzcelts Senās valsts laikā. Tā, piemēram, Džosera piramīdu būvēja celtnieks Imhoteps, tā laika izcilākais zinātnieks, ārsts, astronoms, arhitekts, pirmais celtnieks, kas sāka būvēt no akmens. Tā bija 60 metrus augsta pakāpjveida piramīda, kurai bija seši viens uz otra novietoti pakāpieni.

Pakāpjveida piramīdas vēlāk nomainīja milzu akmens bloku veidojumi ar gludu virsmu. Izcilākās šāda veida piramīdas ir Heopsa, Hefrēna (Hafra) un Mikerīna piramīdas Gizē. Heopsa piramīdu ap 2900.-2800. g. pr. Kr. būvēja celtnieks Hemiuns. Tā ir vislielākā akmens celtne pasaulē (tās augstums – 146,6 m, pamatne – 233 x 233 m; 2 300 000 akmens bloku no 2,5 t līdz 3,0 t katrs). To cēla 20 gadus. Akmens piegādei tika izveidots ceļš, ko būvēja 10 gadus. Koridoru sienas tika apstrādātas ar granīta plāksnītēm. No ārpuses piramīda bija klāta ar baltām šūnakmens plāksnītēm. Tās mirdzēja saulē, un to dēļ piramīdu sauca par «Saules piramīdu». Hefrēna piramīdas lielās sfinksas, kas ir no klints izcirsts lauvas tēls ar faraona seju, garums ir 57 metri, augstums – 20 metri. Uz valdnieka galvassegas ir zilas un sarkanas svītras, uz pieres – Urejs – čūska, kas sargā faraonu.

Vēlāk, Vidējās valsts laikā, piramīdas bija izmēros ma­zākas. Tās tika būvētas no ķieģeļiem, ko apšuva ar akmens plāksnēm. Līdz mūsdienām tās ir saglabājušās sliktāk. Jaunākās valsts laikā piramīdas vairs necēla. Valdniekus glabāja klinšu kapenēs.

Piramīdas iekšējo apdari veidoja freskas un ciļņi, kas rādīja valdnieka sasniegumus kara laukā, ikdienas dzīves ainas, kas atspoguļoja viņa bagātību. Cilvēku figūras freskās zīmēja pēc sen pieņemtiem noteikumiem – kanoniem. Cilvēka galva tika rādīta profilā, pleci un rokas – pretskatā, kājas – profilā.

Savukārt Vidējās valsts periodā tēlniecība iezīmējas ar ievērojamu portreta attīstību. Īsts portreta mākslas uzplaukums saistīts ar faraona Senuserta III valdīšanas laiku. Līdz mūsdienām saglabājies liels skaits tā laika skulpturālo portretu, kas veidoti reālistiskā manierē. Viens no vispolulārākajiem tā laika reālajiem mākslas darbiem ir Senuserta III skulptūra, kurā nav vairs ne vēsts no iepriekšējo gadu kanonistiskā sastinguma.

Jau Senās valsts laikā svarīgākā reliģiskā kulta vieta līdz­tekus piramīdām bija tempļi. Šajā laikā uzcelts Ra templis Abusurā, kura pagalmā atradies milzīgs obelisks. Taču savu lielāko uzplaukumu tempļu celtniecība pie­dzīvo Jaunās valsts laikā, kad risinās reliģiskā reforma, kuras rezultātā par vienīgo dievu tiek pasludināts Amons, sapludinot to ar senā Saules dieva Ra kultu. Tika celti lielie Kārnākās un Luksoras kompleksi. Tie ir divi lielākie Ēģiptes tempļi, kas ir veltīti dievam Amonam-Ra. Tempļi savā starpā ir savie­noti ar 2 km garu sfinksu aleju.

Līdz pat šai dienai Kārnākās templis tiek uzskatīts par Ēģiptes vēstures arhīvu. Tā sienas, kolonnas, obeliski klāti ar oficiāliem uzrakstiem. Šeit lasāmi ne tikai tradicionālie faraonu un dievu vārdi, bet ari vēsturisko notikumu apraksti, celtniecības darbu hronoloģija, karagājienu iespaidi. Uz vienas no Kārnākās tempļa sienām var izlasīt poēmu par Ramzesa II cīņu ar hetiem pie Kadešas. Savukārt, Luksoras templi iesāka celt 15. gadsimta 2. pusē pirms mūsu ēras Amenhotepa III laikā, bet celtniecība turpinājās arī Ramzesa II laikā. Visu telpu kopplānā ievērota stingra simetrija.

Jaunās valsts meistari cēla ne tikai kolosālus virszemes tempļus, bet arī klinšu tempļus. Izmantojot to materiālu, kas bezgalīgā daudzumā atrodas Ēģiptē, celtnieki parādīja apbrīnojamu materiāla izpratni. Viens no slavenākajiem klinšu tempļiem Ēģiptē bija templis Lejasnūbijā – Abusimbelā.

Jāatzīmē arī, ka tieši Jaunās valsts laikā uzplauka amatniecība un lauksaimniecība, pie­mēram, apguva stikla ražošanu, izgudroja īpašas zemes lais­tīšanas ierīces.

Svarīga loma visos laikos ēģiptiešu dzīvē bijusi mūzikai. Par to liecina gan senie mūzikas instrumenti, kas saglabājušies pat līdz mūsdienām, gan muzikālās dzīves attēlošana tēlotājmākslā un literatūrā. Pastāv uzskats, ka ēģiptieši pazinuši tikai divbalsīgu dziedājumu, toties mūzikas instrumentu klāsts bijis patiešām iespaidīgs: arfa, lira, flautas, stabules, zelta un sudraba taures, bungas, visdažādākie zvaniņi.

Senie ēģiptieši bijuši pirmie, kas nodarbojušies ar teat­ralizētu uzvedumu veidošanu. Tiem bija reliģisks saturs, un tos izrādīja atbilstošajos svētkos. Uzvedums īstenībā bija ri­tuāls, kas attēloja mīta notikumus, kuros kā aktieri pieda­lījās priesteri, augstmaņi un faraons. Senie grieķi savās traģēdijās un komēdijās pārņēma da­žus ēģiptiešu teātra elementus, piemēram, kori.

Pastāvēja arī skolas. Senēģiptiešu skolā mācīja lasīt un rakstīt hierogli­fus, matemātiku un ģeogrāfiju, likumus, paražas un citas zinības. Dažās skolās mācīja mūzikas instrumentu spēli. Notika arī fiziskās nodarbības: peldēšana, skriešana un karaspēles.

Jāatzīmē, ka grandiozās ēkas, bet jo īpaši piramīdas, nebūtu uzceltas, ja ēģiptieši nebūtu veikuši precīzus aprēķinus. Tā, Senajā Ēģiptē praktiska nozīme bija ģeometrijai. Ēģiptiešu matemātiķi prata aprēķināt taisnstūra un trīsstūra laukumu, arī trapeces un pat apļa laukumu, pieņemot, ka ∏ ir 3,16. Atsevišķas pamatzināšanas ēģiptieši bija apguvuši algebrā: viņi prata atrisināt vienādojumus ar vienu nezināmu lielumu, kuru dēvēja par “kaudzi”, iespējams “graudu kaudzi”.

Ēģiptē lietoja decimālo skaitīšanas sistēmu, pazina sva­ra, laukuma mērīšanu, spēja aprēķināt riņķa laukumu, no­šķeltas piramīdas tilpumu, pat puslodes virsmas laukumu. Ir pierādījumi, ka ēģiptieši pazinuši kvadrātsaknes aprēķi­nāšanu. Slavenais sengrieķu matemātiķis Arhimēds esot pat braucis mācīties pie Ēģiptes priesteriem.

Lieliskus panākumus ēģiptieši sasniedza medicīnā. Medicīna pārsvarā atttīstījās un veidojās, balstoties uz praksi un pieredzi, kas uzkrāta, jau sākot ar pirmsdinastiju periodu. Viens no ēģiptiešu medicīnas augstā attīstības līmeņa pierādī­jumiem bija mirušo balzamēšana un mumifikācija, konevarēja paveikt bez cilvēka ķermeņa īpatnību izpētes.

Medicīnā bija pazīstama dažādu slimību diagnostika. Ārsti bija specializējušies atsevišķu slimību ārstēšanā. Lie­toja dažādas zāles, ziedes, uzlējumus, mikstūras, sāļus, plāksterus, no ārstnieciskiem augiem izgatavotus pilienus. Daži ārstniecības paņēmieni pat saglabājušies līdz mūsdie­nām, piemēram, ieteikums kakla iekaisuma gadījumā elpot zāļu uzlējuma tvaikus caur niedres caurulīti. Pazīstami dau­dzi traktāti un grāmatas par slimībām, cilvēka organismu, piemēram, grāmata, kurā aprakstīti 48 traumu veidi un to ārstēšana. Ēģiptes priesteri pētīja sirdsdarbību, pulsu, asins­riti. Veica arī operācijas, izmantojot dažādus ķirurģiskos instrumentus, kas tika izgatavoti no bronzas un speciāli slī­pēti (piemēram, skalpeļi, zāģīši, šķēres utt.) Lai operāciju laikā slimais nejustu sāpes, lietots opijs – sāpju remdējoša narko­tiska viela.

Jāatzīmē arī, ka Ēģiptē pazina saules pulksteni un ar tā palīdzību noteica laiku dienās. Tika izgudrots ari ūdens pulkstenis. Tas de­va iespēju noteikt laiku arī naktīs.

3. SENĀS ĒĢIPTES LOMA KULTŪRAS MANTOJUMĀ

Senās Ēģiptes kultūras kopgarums – vairāk nekā četri tūkstoši gadu. Jau šāds apstāklis vien allaž ir radījis neatslābstošu interesi par šo vienu no visagrīnākajām pasaules civilizācijas kultūrām.

Senās Ēģiptes civilizācijas uzplaukuma periodi saistīti ar centralizētas valsts nostiprināšanos. Tā pamatojās uz faraona sakrālo autoritāti. Kā vienkārša cilvēka, tā faraona dzīve bija dažādu nosacījumu un rituālu pārslogota. Dieva labvēlību ēģiptieši centās panākt vairāk ar rituāliem, nekā ar morāliski nevainojamu un cēlu rīcību. Ēģiptiešu reliģija bija statiska, bet daudzplākšņaina, tā pārsteidz ar milzīgu dievību, simbolu un mītu daudzumu. Reliģiju neizdevās reformēt pat faraonam (Ehnatonam). Tā pamazām sastindzināja kultūras attīstību. Ēģiptes kristieši (kopti), kas ievadīja jaunu laikmetu Ēģiptes kultūrā, pat bija spiesti atteikties no hieroglifiem, tik ļoti ar tiem kopā bija saauguši seno dievību apzīmējumi.

Tā, Ēģiptes kultūrā ir dziļi pārdzīvota dzīvības un nāves attiecību problēma. Pastāvēja uzskats, ka cilvēks ir mīļākais Dieva radījums, kas, saskaņā ar mītu, radīts no Dieva asarām. Pēc nāves, saskaņā ar ēģiptiešu pārliecību, cilvēkam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par savu darbību dzīves laikā. Pēc tiesas cilvēku gaida tais­nīga atmaksa. Ētiski pareizi nodzīvota dzīve nodrošina mūžīgo dzīvību. Ēģiptieši ticē­juši cilvēka atdzimšanai, kurā piedalīsies arī ķermenis. Taču tas, saskaņā ar ēģiptiešu priekšstatiem, iespējams, būs citādāks, pilnīgāks nekā dzīves laikā. Svarīgs ēģiptiešiem bija taisnīguma princips (Maata).

Līdztekus šīm ievirzēm, kas ir līdzīgas vēlāk Rietumeiropas kultūrā pazīstamajām, ēģiptieši pielūguši daudzus dievus un pusdievus, garus un pat dzīvniekus. Valdnieks tika godināts kā viens no dieviem. Pretstatā taisnības un patiesības principam, tautas miermīlībai eksistēja arī pazemojošā verdzības paraža, notika iekarošanas kari.

Jāatzīmē, ka kristietība, kas radās Palestīnā un ātri izplatījās visā Romas impērijā, jau sākuma stadijā daudz ko bija aizguvusino ēģiptiešu reliģijas. Protams, mēs ne vienmēr varam izsekot konkrēto aizguvumu ceļu. Taču ir piemēri, kuru sakarības ir acīm redzamas. Ēģiptiešu XXV dinastijas tekstā “Traktāts par Memfisas teoloģiju” skaidri izteikta doma: dieva vārds (dieva Ptaha vārds) ir radījis pasauli. Un Jāņa Evaņģēlijā mēs lasām: “Iesākumā bija vārds, un Vārds bija pie Dieva, Vārds bija Dievs.” Tādejādi, grieķi apguva un radoši pārveidoja to tūkstošgadīgo pieredzi, kas nāca no senās Nīlas civilizācijas, tādējādi bagātinot ne tikai helēnisma, bet arī visu Rietumeiropas kultūru.

Ēģiptes kultūra atstājusi nemirstīgus mākslas darbus un civilizācijas sasniegumus, kas ne tikai ietekmējuši citu seno kultūru veidošanos, bet nonākuši līdz mūsu dienām. Tie daļēji saglabājušies Rietumeiropas reliģiskajos un ētiskajos uzskatos.

Ēģiptes simbols – piramīdas – ir reizē zīme saprotamām cerībām uz augšāmcelšanos un tajā pašā laikā arī valdnieka despotijas un pārspīlētas godināšanas piemērs. Piramīdas saista kā visos laikos aktu­āls cilvēka dzīvības vērtības un mūžības alku apliecinājums. Tās ir seno ēģiptiešu gudrības, meistarības un vienkāršās tautas strādīguma un centības liecinieki, kas līdz pat mūsu dienām pārsteidz ar savu no­slēpumainību un varenumu.

Par ļoti daudzām kultūras vērtībām var teikt – to pirmsākumi meklējami Senajā Ēģiptē. Ar monumentālo akmens arhitektūru sākot un parasto krēslu beidzot.

Tā, Eiropa tieši Ēģiptei var būt pateicīga par mēbeļu pamatformu, kokapstrādes instrumentu un tehnoloģijas radīšanu. Un tomēr vispārsteidzošākais laikam ir jau pieminētais ēģiptiešu krēsls, kas, izgājis cauri Eiropas stilu ekstravagancēm, mūsdienās mums atkal ir ļoti nepieciešams. Mūsu vienkāršie, ikdienā lietotie krēsli dzimuši Ēģiptē.

Ēģiptieši vieni no pirmajiem izgudroja rakstību, hieroglifus iekala akmenī vai zīmēja uz papīram līdzīgā papirusa. Hieroglifu rakstība un papirusa iz­gudrošana, uz kura varēja uzrakstīt daudz plašākus sacerējumus nekā uz akmens, koka vai māla plāksnītēm, bija pamats nākamo civilizēto tautu grāmatniecībai.

Tika veikti novērojumi un atklājumi zinātnē, attīstījās teh­nika, veidojās dažādas sadzīves paražas (ķermeņa kopšana, rūpes par ārējo izskatu, svētki, spēles), uzplauka medicīna, būvniecība, kuģniecība, tirdzniecība un amatniecība.

Ēģiptes augsto kultūru maz ietekmēja daudzie iebrucēji. Ēģiptieši tos asimilēja, ne­zaudējot savas civilizācijas savdabību. Tikai tad, kad iznīka ēģiptiešu reliģija (ienākot kristietībai), pārstāja eksistēt arī Senās Ēģiptes kultūra.

SECINĀJUMI

Ēģipte ir viena no senākajām civilizācijām Tuvajos Austrumos. Tieši tāpēc apbrīnas vērti ir šis senās kultūras sasniegumi.

Ēģiptes, tāpat kā citu Tuvo Austrumu zemju, kultūrā svarīgākais faktors bija reliģija. Tā noteica valsts pastāvēšanas principus, sabiedrības vērtības un priekšstatus par pasauli, cilvēka vietu tajā, pamatoja un noteica morāles normas.

Tādejādi, Ēģiptes kultūrai raksturīga stabilitāte, kas balstījās uz drošām cerībām par nākotni. Ēģiptieši interesējas par pārlaicīgām vērtībām, ticēja dažādām nemainīgām patiesībām, cilvēka ciešai saistībai ar valsti, valdnieku. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu dzīvi aizkapa valstībā.

Tomēr reliģijas visvarenība nespēja nomākt cilvēku tieksmi izzināt pasauli. Ēģiptes agrīnās civilizācijas sasniegumi nebūt nebija tikai irigācijas būves un grandiozas celtnes, tas bija arī augsts zinātnes un tehnikas līmenis ar plašu pielietojumu praksē. Tā, piemēram, zināšanas astronomijā tika pielietotas ne tikai ūdenssaimniecības un lauku darbu regulēšanā, bet arī navigācijā un jaunu zemju atklāšanā.

Nozīmīgi arī ir seno ēģiptiešu sasniegumi medicīnā un senākās rakstības izgudrošanā. Dažas lietas no seno ēģiptiešu medicīnas ir atnākušas pat līdz mūsdienām, bet viņu izgudrotais rakstības veids sagādājis daudz grūtību tā atšifrēšanā ilgu laika periodu. Rakstības sistēmas attīstības rezultātā esam ieguvuši arī kalendāru.

Savukārt, Ēģiptes mākslas sasniegtais līmenis arhitektūrā, skulptūrā, glezniecībā ir salīdzināms ar Senās Grieķijas un Romas mākslu, lai gan tā bija vismaz par tūkstoš gadiem vecāka.

Tomēr lielākais un grandiozākais ēģiptiešu sasniegums ir ēģiptiešu piramīdas, ko apbrīno un sajūsmina cilvēkus joprojām.

Apskatot Senās Ēģiptes vērtības, var saprast, ka šī kultūra bijusi ļoti apdāvināta un attīstīta. Ēģiptieši ir atstājuši mums bagātīgu kultūras mantojumu. Tika radīti apbrīnojamie mākslas darbi – kapenes, tempļi un piramīdas.

Ēģiptieši izveidoja augsti attīstītu sabiedrību un viņu loma cilvēces vēsturē ir izcila un nenovērtējama, jo šī tauta radīja vienu no pirmajām augsti attīstītajām kultūrām uz zemes.

IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 199 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 276 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 404 lpp.

Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. – Daugavpils: A.K.A., 2003. – 228 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 95 lpp.

Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. – Daugavpils: A.K.A., 2003. – 163-164 lpp.

Turpat – 165 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 96 lpp.

Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. – Daugavpils: A.K.A., 2003. – 166 lpp.

Turpat – 167 lpp.

Blūma D., GorkinsN. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 13 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 41 lpp.

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 17 lpp.

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 14 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 46 lpp.

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 14 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 39 lpp.

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 15 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 120 lpp.

Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss. – Rīga: PĒTERGAILIS, 2003. – 15 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 49 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 120 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 50 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 51 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 143 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 54 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 125 lpp.

Tupat – 130 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 55 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 132 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 56-57 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 132 lpp.

Turpat – 131 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 150 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 61 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 150 lpp.

Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām. Eksperimentāls mācību līdzeklis. – Rīga: RaKa, 1998. – 60 lpp.

Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. Mācību līdzeklis. Aizvēsture. Austrumu civilizācijas. – Rīga: RaKa, 1998. – 133 lpp.

Turpat – 150 lpp.

Leave a comment