Referāts.
Saturs.
Pirmiedzīvotāju vēsture………………………… 1. Lpp.
Saimniekošana, sabiedrība, izgudrojumi…….…..2. Lpp.
Rakstība……………………………………… …3. Lpp.
Celtniecība……………………………………..3,4. Lpp.
Reliģija………………………………………..….4. Lpp.
Medicīna…………………………………………4. Lpp.
Ievads.
Divupe ir zeme starp divām upēm Tigru un Eifratu. Senie grieķi šo zemi nosauca par Mezopotāmiju. Divupes civilizācija nav mazāk sena kā Ēģiptes.
Patstāvīgas cilvēku apmetnes šeit bijušas jau neolītā. Divupe ir to zemju skaitā, kas ietilpst ,,auglīgā pusmēness’’ lokā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un, domājams, Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Pēc pētnieku domām, šeit izgudrots arī rata ritenis. Pilsētas Divupē veidojušās jau 5. g.t.p.m.ē. tomēr no Divupes kultūras saglabājies maz pieminēkļu. Nabadzīgāki ir arī arheoloģiskie izrakumi. Tādēļ par šo svarīgo kultūras zemi zināms mazāk nekā par Ēģipti, kur daudzu celtņu atliekas saglabājušās līdz mūsdienām. Upes Mezopotāmijā ir ne tikai valgmes devējas, bet arī zemes veidotājas. Tigra un Eifrata ar savām sanesām pamazām ir aizpildījušas Persijas līci, kas senāk bijis plašāks un par 150 km tālāk iespīedās sauszemē. Abas upes, bet īpaši Tigra, ir ļoti kaprīzas. To pali ir grūti prognozējami. Divupe bijusi arī visai pieejama ieceļotājiem un iebraucējiem. Tas kopumā atstājis iespaidu uz Divupes cilvēku raksturu un kultūras īpatnībām, tādām kā mainību, nestabilitāti un daudzveidību.
Pirmiedzīvotāju vēsture
Ap 4. g.t.p.m.ē Divupē dzīvoja šumeri- viena no senākajām kultūtas tautām, par kuru valodu un izcelšanos izteiktas dažādas hipotēzes un pieņēmi. Droši pateikt, no kurienes šumeri cēlušies nevar. Pastāv uzskats, ka viņi nelīdzinājās vēlākajiem Divupes iedzīvotājiem- semītu tautām. Spriežot pēc atrstajām statujām, izskatā šumeri bija ļoti īpatnēji: platu seju, lielām acīm, asiem deguniem, izvirzītiem žokļiem. Iespējams, ka atrastās statujas attēlo nevis reālistiski atveidotus šumerus, bet tās ir reliģiskā rituāla priekšmeti. Tādēļ saskaņā ar kanonu, figūras veidotas stilizēti (lielas acis un ausis varēja nozīmēt gudrību). Pirms šumerim Mezopotāmijā dzīvojušas citas tautas, kas arī nodarbojušās ar zemkopību. Šumeri dzīvoja pie Persijas jūras līča. Šeit viņi cēla savas pirmās pilsētas un veidoja nelielas pilsētvalstis, no kurām pazītamākās ir Ūra, Lagaša, Urūka. Divupes vidienē uz dzīvi apmētās akadieši- semītu grupas tautas no Sīrijas. Viņi sākotnēji nodarbojās ar lopkopīdu, bet vēlāk no šumeriem pārņēma daudzus sasniegumus, saimniekošanas paņēmienus, reliģiju un paražas. Radās pirmās lielvalstis. Tā akadas valdnieks Sargons izveidoja valsti, kas ietvēra gandrīz visu Divupi un, iespējams, sniedzās līdz pat Vidusjūrai. Pazīstmākā no Divupes valstīm, tomēr ir Babilonijas valsts ar galveno pilsētu Babeloniju jeb Bābeli. Akadiešiem sekoja vairāki citi iebrucēju viļņi. Divupes kalnainajākā ziemeļaustrumu daļā apmetās semītu ciltis, kas izveidoja asīriešu tautu. 2000.g.p.m.ē ienāca amorieši. No viņu vidus nāk arī slavenais Babilonas valdnieks Hammurapi. 18.gs.p.m.ē. sākās kasītu iebrukums. 16.gs.p.m.ē. heti iekaroja Divupi. 13.- 12.gs.p.m.ē. parādījās aramieši, rietumsemītu ciltis, kuru valoda drīzumā izplatījās Divupē un Sīrijā, vēlāk kā sazināšanās valoda lietota visos Tuvajos Austrumos. Divupes kultūras pamatu veidoja tieši šumeru un akadiešu sasniegumi. Tos vēlāk pārmantoja citas tautas, piemēram, asīrieši un kaldieši jeb haldeji, veidojot savas impērijas. Divupei raksturīgas pilsētas- sākumā nelielas ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet jau ar savu pārvaldi. Vēlāk veidojās arī lielpilsētas- Babilona ar vairāk nekā 80000 iedzīvotājiem, Nīnive ar 200- 250000 iedzīvotājiem. Galvenais produkcijas ražotājs, tomēr bija ciema kopiena. Pilsēta bija apgabalas saimnieciskais, administratīvais, reliģiskais un kultūras centrs. Pilsētniekiem kļuva raksturīgas tādas īpašības kā atklātība un kustīgums, gatavība pieņemt jauno, nosliece mainīt dzīvesvietu un baudīt dzīvi, intelektuālisms. Viņiem jau agri parādijās piesardzīgi kritiska attieksme pret daudzā tradicionālām, ierastā vērtībām, uzskatiem un arī mītiem. Sākās jauni garīgie meklējumi, un veidojās dinamiskas reliģiskās attiecības. Pastiprinājās vēlēšanas pārliecinoši sajust un personiski pārdzīvot pārpasaulīgo.
Saimniekošana, sabiedrība, izgudrojumi
Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība. Labības graudi sākumā lietoti uzturā putraimu veidā, vēlāk atklāts paņēmiens cept neraudzētas mīklas plāceņus .Tikai pamazām izveidojusies māka cept maizi tādu, kādu pazīstam mūsdienās. Divipē mēnešiem nelīst lietus, tādēļ cilvēki bijuši spiesti apūdeņot savus laukus līdzīgi kā Ēģiptē, taču, lietojot citādus paņēmienus. Tigras un Eifratas lejstece veido purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgu dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, liekais ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam. Tas ir atšķirīgi no Ēģiptes, kur vairāk cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu, krītoties Nīlas paliem. Kopīgi ierīkotā apūdeņošanas sistēma prasīja patstāvīgas rūpes un taisnīgu izaudzētās ražas sadali. Tas radīja nepieciešamību apvienoties un veidot jaunas, stabilas sabiedrības organizācijas formas. No zemkopības drīzumā atdalījās amatniecība. Pret amatniecības izstrādājumiem bija iespējams iemainīt zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, ko piegādāja apkārtējās ciltis, kas nenodarbojās ar zemkopību. Tas veicināja preču apmaiņu un radīja priekšnoteikumus tirdzniecības attīstībai. Ciema kopienām apvienojoties, radās pirmās pilsētvalstis. Pilsēta sākotnēji bija liels ciems, kurā atradās galvenais tirgus, templis dievim, tiesu un sanāksmju vieta. Pilsētas priekšgalā parasti atradās valdnieks, kas bija kā galvenais tiesnesis, tā arī augstākais priesteris. Valstis šumeriem bija nelielas, piemēram, Lagašas valsts tertitorija bija ap 3000 km2 . Tās centrā bija galvaspilsēta ar ķieģeļu nocietinājumiem, valdnieka pili un galveno templi. Apkārt galvaspilsētai bija tikai nelieli ciemi. Šāda pundurvalsts aizsargāja no līdzīgām valstiņām savu iedzīvotāju zemi un ūdeņus, uzturēja mieru un kārtību. Parasti pilsētvalstīs dzīvoja apmēram 30- 50 tūkstoši cilvēku. Salīdzinot ar kareivjīgajiem kaimiņiem, šumeri bija miermīlīga zemkopju tauta, kuras galvenās rūpes bija tīrumu apūdeņošana. Svarīgu vietu saimniecībā ieņēma sakari un tirdzniecība ar citām zemēm. Kuģojumiem pa upēm izmantoja ieapaļas laivas. Lai tās uzbūvētu, no zariem gatavotu koka karkasu pārvilka ar ādām. Nereti tie, kas dzīvojuši tālāk no upes lejsteces, braukuši šādās laivās uz tirgu. Kad preces bija iztirgotas, tad ādas pārdeva un atpakaļ atgriezās pa sauszemi. Vēlāk sāka būvēt kuģus un doties arī garākos ceļojumos. Atradumi Ūras pilsētā liecina, ka zeltu šumeri no Indijas rietumu rajoniem, akmeni- no Irānas, sudrabu- no Mazāzijas. Apmaiņai pret šīm precēm šumeri pārdeva vilnu, graudus, dateles. Pašiem šumeriem bija pieejamas tikai šādas izejvielas- niedres, māls, vilna, ādas un lini.
Rakstība
Šumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visas Divupes tautas, bija ķīļu raksts. Tas atšķiras no Ēģiptes hieroglifiem ar lielāku abstrakcijas pakāpi, zīmes ir shematiskākas, kaut arī var nojaust to izcelšanos no piktogammām- dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem. Par ķīļu rakstu to sauca tādēļ, ka zīmes sākumā vilka uz mitras māla plāksnītes, pēc tam iespieda padziļinājumus ar irbuļa palīdzību. Tādējādi izveidojās ķīlim līdzīga rakstu zīme. Māla plāksnītes vēlāk apdedzināja vai arī tās apdega ugunsgrēkos. Arheoloģiskajos izrakumos atrastas veselas šādu mālu plāksnīšu bibliotēkas. Tikai 19.gs. otrajā pusē izdevies šos ķīļa rakstus atšifrēt. Senākās mālu plāksnītes no Ūras pilsētas ir kāda tirgotāja vai amatnieka preču saraksti. Saglabājušies arī bagātīgi reliģisko tekstu krājumi un valdnieku rīkojumi, un slavinājumi. Piemēram, valdnieks Gudea 26.gs.p.m.ē., iesvētot dievnamus, uz septiņām dienām izsludina mieru, brālību un savstarpēju palīdzību. Bet Lagašas ķēniņa atstātajos rakstos pavīd šādas humānas domas: ,,Klausi mātes vārdiem tā, it kā Dievs tos būtu runājis.’’
Celtniecība
Galvenais celtniecības materiāls abu upju lejtecē bija māls. No māla ķieģeļim cēla galvenās sabiedriskās ēkas, bet no niedru un māla sajaukuma- zemnieku būdas. Tā kā māls viegli pdodas ūdens un saules iedarbībai, tad diemžēl no seno šumeru celtnēm maz kas ir saglabājies. No māla ķieģeļiem cēla nocietinājumus, nostiprināja kanālu malas. Plaši uzplauka keramika, no māla darināja arī rotas lietas un pat sirpjus labības pļaušanai. Koku bija maz, ja neskaita dateļpalmas, kuru augļus lietoja pārtikā. Tādēļ koka, kā arī akmens, mājas bija ļoti reta parādība. Katras šumeru pilsētas centrā atradās galvenais templis- zikurāts. Tas bija veidos pakāpju piramīdas formā. Pamatā zikurātam ir liels, no ķieģeļiem celts četrstūrains kubs, uz kura uzlikts nākamais, taču mazāks, tad vēl cits. Beidzot uz augšējā kuba atradās svētnīca. No šumeru zikurātiem diemžēl saglabājušies tikai nelieli mālainas zemes pauguri. Izņēmums ir Ūras zikurāts, kurš daļēji ir saglabājies. Pēc tā var spriest par šumeru celtņu izmēriem. Pēc Ūrā veiktajiem izrakumiem izveidotas zikurātu rekonstrukcijas. Divupes zikurāti bija celti par godu Dieviem, kuri , pēc divupiešu domām atradās debesīs. Šumeru templī lūdzējs meklēja Dieva klātbūtni. Augšup pa zikurāta kāpnēm devās svinīgas procesijas, lai izpildītu rituālus un iegūtu debesu labestību. Dievi bija pieejamāki. To pielūgsmes vieta bija labi redzama augšā uz zikurāta. Zikurāta konstrukcija atgādina simbolisku sabiedrības kārtu sadalījumu.
Celtnes platais pamats atbilda nabadzīgo iedzīvotāju slānim, augšējā platforma, kur atradās templis- valdniekam, augstmaņiem, priesteriem.
Reliģija
Šumeri mēģināja rast kontaktu ar pārpasaulīgo, dievišķo, lai sekmētu savus laicīgos ikdienas darbus. Bet dievības izpausme netika atdalīta no tās būtības. Dievišķais netika meklēts ārpus pasaules, bet gan saskatīts dažādās dabas parādībās. Divupē nav viena Dieva radītāja idejas. Pasaule rodas no haosa, pirmatnējās matērijas, nekārtības. Nevis saprāts rada pasauli, bet tā pati rodas no haosa. Divupiešu izpratnē cilvēks ir Dievu kalps. Šis uzskats ir saistīts ar mītu par cilvēka radīšanu. Cilvēks ir radīts šai pasulei, nevis mūžībai un viņpasaulei. Pašā cilvēkā svarīgākais ir plāns, nolūks, kāpēc viņš darināts, cilvēkam ir arī garīga būtība, dzimtas gars, tas dod cilvēkam enerģiju no paaudzes uz paaudzi. Ūmerim un akadiešiem nebija īstas skaidrības, kas notiek ar cilvēka ķermeni pēc nāves. Pēc nāves divupiešu mitoloģijā nav nekādas mirušo tiesas, kurā lemtu par cilvēka atbilstību vai neatbildību dievišķajam ideālam. Divupē cilvēks nav dievišķs, viņš ir tikai Dievu vergs. Mirušo sagaida visa nepivilcīga esistence drūmā aizkapa valstībā, kur jāēd samazgas un jāvārtās putekļos. Cilvēka uzdevums ir nevis domāt par iekļūšanu dievišķajā pasaulē, bet dzīvot zemes dzīvi, jo ar tādu nolūku viņš radīts.
Medicīna
Par medicīnu pārsvarā var spriest no likumiem un grieķa Hēroda liecībām. Pastāvēja likumi, kas regulēja ārstniecību. Tie noteica, ja, ārstējot cilvēku, tas pazaudē kādu locekli vai fizisku spēju, iegūst defektu, tad ārstu jāsoda, izdarot viņam tādu pašu vai līdzīgu kropļojumu. Ja, ārstējot redzi, slimais kļūst akls, tad ārstam jānocērt roka. Ārsta pakalpojumi bija ļoti dārgi, jo ārsta darbs bija ļoti bīstams. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots stāsta, ka babiloniešiem esot bijusi paraža slimniekus izlikt laukumos vai pie tempļiem, un katram garāmgājājam bijis pienākums dot slimajam kādu padomu. Neviens nedrīkstējis paiet garām, neuzprasot, kas vājiniekam kaiš, un nepasakot kādu uzmundrinošu vārdu. Attīstīta bija pareģošana, zīlēšana, maģija. It sevišķi vēlākās Jaunbabilonijas valsts iedzīvotāji haldeji slaveni ar savu buršanas un dziedniecības mākslu.
Izmantotā literatūra.
1.A. Mūrnieks. ,,Ieskats kultūras un reliģijas vēsturē ’’ (152-161.lpp)
2.www.divupe.lv.