Ievads
Otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus veidojās senās Ķīnas sabiedrība un valsts. Šajā laikā sāk iezīmēties arī garīgās dzīves pamat orientācijas, kas laika gaitā guva striktas aprises un nosaka Ķīnas kultūras veidolu gadsimtiem ilgi. Specifiskas pasaules skatījuma formas, piestrāvojot visas esamības jomas, kļūst par darbības formām, cilvēka un sabiedrības pašrealizācijas veidu. Ķīnieši ir viena no retajām pasaules tautām, kuras dzīve un kultūra noris tajā pašā teritorijā, kur tā sākusies. Ķīniešu tradicionālās kultūras pamatā ir „ķīniešu ceremonija”. Nevienā citā senajā civilizācijā nebija tik pamatīgi izveidota uzvedības normu sistēma. Ētika un rituāls vienmēr ir bijuši cilvēka dzīvē paši svarīgākie. Un ar laiku tie pat aizēnoja reliģiski – mitoloģisko pasaules uzskatu. Ētiskais rituāls ir arī Konfūcija mācības pamatā.
Ķīniešu augstākā dievišķā izpausme ir Debesis. Tas ir augstākais kosmoss, auksts, bargs un absolūti nejūtīgs pret cilvēku. To nevar mīlēt, nevar atdarināt, nevar sajūsmināties par to. Ķīnas reliģijas augstākais izpausmes veids. Konfūcijs ir teicis: „Debesis ir simbols Augstākajai kārtībai.”
No iņ un jan savstarpējās iedarbes rezultātā atkarīgs veids, kā savienojas stihijas.
Ķīnas filozofija cenšas iedziļināties lietu dabiskajās norisēs, aplūkot kustību, ritumu kā pasaulei iekšēji piemītošas esamības formas.
Pārmaiņu grāmata
Viens no senākajiem Ķīnas filozofiskās domas pieminekļiem ir „Idzin” – „Pārmaiņu grāmata”, kas radusies uz 2. un 1. gt. robežas pirms Kristus, kas saistīts ar zīlēšanas praksi, kuras aizsākumi grimst gadsimtu dzīlēs.
Senajā filozofijā ķīnietis grib saskaņot savu rīcību ar Debesu un Zemes sūtīto ziņu. Viņš nevēlas vardarbīgi pretoties dabiskajai notikumu gaitai.
Uz jautājumu, kas ir pasaules procesa, nemitīgās situācijas maiņu avots, „Pārmaiņu grāmata” atbild: situācija, konkrētas lietas un parādības it kā iznirst no Neesamības, lai pēc brīža iegrimtu tajā atpakaļ. Viss atrodas nebeidzamā kustību maiņā. Neesamība – Debesis – ļauj rasties no sevis diviem pretējiem spēkiem iņ un jan.
Rietumu filozofija radusi aplūkot pretstatus to vienībā un cīņā. Austrumu domātāji pasaules procesā saskata galvenokārt plūdumu, maiņu, viena pretējā spēka pāreju otrā. Iņ un jan sakņojas divēji vienotā absolūta – Debesu – dabā. Rietumu domātājiem ir svarīgs jautājums: kas ir kustības pirmcēlonis, kas ir pirmkustinātājs? Kā zināms, Rietumu kultūrā par tādu tiek uzskatīts Dievs. Ķīniešu filozofijai šāds Dievs – pirmskustinātājs – nav nepieciešams. Kustība sakņojas mūžīgā Debesu 0 absolūta – pulsācijā, iņ un jan savstarpējā mijiedarbībā un maiņā. Tie nav atdalāmi viens no otra, tie, veidojot jaunas situācijas, neiznīcina viens otru. Šo mūžīgo pretējo pušu vienību, grafiski attēlo kā aplī ietvertas izliektas puses.
Mācība par iņ un jan gūst jaunas nianses saistībā ar Taidzi jeb Lielās Robežas teoriju. Tai tiek piedēvēta Visumu regulējoša principa – Absolūta – loma.
Ķīniešu uztverē bezgalīgi nevar turpināties pagrimums, kurā iņ un jan ir attālinājušies viens no otra, kā arī to, ka debesis un zeme vienu otru varētu iznīcināt. „Debesis un zeme nav saistītas – tas ir pagrimums”, teikts Pārmaiņu grāmatas komentārā.
„Pārmaiņu grāmatas” komentāri liecina, ka tajā rodamā pasaules aina, tās norise principi laika gaitā tiek papildināti ar diviem būtiskiem elementiem – mācību par cji un pieciem pirmelementiem jeb stihijām (ūdeni, uguni, koku, metālu un zemi).
Cji nosacīti varētu tulkot kā „dzīvo gaisu”, enerģiju. Tas var sevī iemiesot labo, ļauno, prieku, bēdas un mīlestību. Cilvēka uzdevums ir sekot Ceļam. „Tas, kas tam seko, izdibina labo. Tas, kas to īsteno, izdibina pirmsākumu,” teikts „Sidcidžuanā”. Pastāv uzskats, ka no cilvēka uzvedības ir atkarīga cji kvalitāte un rezultātā – pareizs gadalaiku ritums, nakts un dienas, lietus un saules, iņ un jan maiņa.
Daoisms
Par daoisma pamatlicēju uzskata Laodzi (6. gs. pr. Kr.), kas savas galvenās atziņas izteicis aforismu grāmatā – „Daoedzin”. Daoisms, turpinot Ķīnas kultūras tradīciju, izkopj specifiskas zināšanu ieguves un rīcības formas: atvērtību pasaulei, spēju iejusties situācijā un radošu spontanitāti.
Laodzi interpretācijā dao ir tukšums, neesamība; tam nepiemīt forma, taču tas visu glabā sevī. Viss rodas no vienotā, dzīvā un pulsējošā tukšuma – dao.
Rietumu Dievs pasauli rada. Stāvoklis pirms radīšanas akta ir absolūts tukšums, nekas, kuru atdzīvina, piepilda dievišķā griba. Atšķirībā no tā daoistu tukšums ir dzīvības pārpilns, tajā mīt tēli, strāvo „dzīvības spēks”. Dzīvības spēks, dzin, ļauj visam izaugt no sevis. Vārds „izaugt” raksturo vienu o senās Ķīnas filozofijas pamatorientācijām – jebkura lieta un parādība tiek aplūkota kā „izaugusi” pasaules rituma dabiskajā procesā.
Pēc daoistu uzskatiem, cilvēkam sava domāšana un rīcība jāsaskaņo ar universālo likumu – uvei jeb neiejaukšanās principu. Cilvēks nedrīkst izjaukt pasaulē esošo dabisko kārtību un ritumu, viņam jāievēro „ceļš”.
Neiejaukšanās princips kā arhetipiska forma nosaka savdabīgu Ķīnas civilizācijas attīstības virzību. Atšķirībā no Rietumu kultūras arhetipiem šī forma neveicina eksperimentālas zinātnes attīstību – tā būtu iejaukšanās -, taču sekmē to nozaru uzplaukumu, kuru attīstības pamatā ir ilgstoši, rūpīgi novērojumi (astronomija, ģeogrāfija u.c.). Neiejaukšanās princips daoismā tiek attiecināts arī uz cilvēku attiecībām, sabiedrisko dzīvi.
Cilvēka spējas dzīvot saskaņā ar „ceļu” – dao – izpaužas kā īpašas spējas jeb de. De ir spēja ļauties radošai spontanitātei, tas ir visu mākslu un amatu princips.
Tas Dao, ko var izstāstīt, nav mūžīgais Dao.
Tas vārds, ko var nosaukt, nav mūžīgais vārds.
Vārdā nenosaucamais ir debesu un zemes sākums.
Vārdā nosaucamais ir desmit tūkstoš lietu māte.
Tas, kurš nekad nevēlas, var ieraudzīt noslēpumu.
Tas, kurš vienmēr vēlas, redz izpausmes.
Abi nāk no viena avota, bet atšķiras ar vārdu; tas ir kā tumsa.
Tumsa tumsā.
Vārti uz visiem noslēpumiem.
Dao ir mūsos, dao ir visapkārt mums.
Daļa no tā ir jūtama –
to sauc par dao izpausmi.
Daļa ir netverama –
to sauc par tukšumu.
Ar dao ir harmonija,
bez dao – posts un haoss.
Lai dzīvotu ar dao, vēro un seko.
Lai iepazītu to, esi rimts un skaties dziļumā.
*Izmantota informācija no Viļņa Zariņa priekšvārda Daodedzin izdevuma apgāda “Zvaigzne ABC” paspārnē. *
Konfūcisms
Konfūcisms rodas 6. gs. pr. Kr. Ķīnā laikā, kad sabiedrību piemeklējušas dažādas likstas un nelaimes: sociālie konflikti, jukas un līdzšinējo tikumisko normu sairums. Par mācības pamatlicēju uzskata Konfūciju.
Konfūcijs (Kundzi, 551. – 479.g.p.m.ē.) ir senās Ķīnas lielākais filozofs, ētiski politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstīta grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”). Šajā darbā apkopoti Konfūcija un viņa tuvāko sekotāju izteikumi, bet vispār Konfūcija adeptu (piekritēju) skaits, viņam dzīvam esot, sasniedzis pāri 3 tūkstošiem. Konfūcijs atteicies no valsts dienesta pienākumiem, ilgus gadus viņu pavadībā ceļojis pa dažādām valstīm senās Ķīnas teritorijā, lai ieviestu savu mācību dzīvē. Neatradis atsaucību, viņš atgriezies dzimtajā pusē un dzīves pēdējos gadus veltījis savas mācības izklāstīšanai un izskaidrošanai savu daudzo sekotāju saimē.
Konfūcismā galvenais princips ir tradīciju ievērošana. Konfūcijs vairāk kārt uzsver, ka viņš netiecas ieviest kaut ko jaunu. Sava tradicionālisma pamatu viņš izteicis šādi: “Es neizdomāju, bet tikai pavēstu tālāk!”. Viņa piekritēji apgalvoja, ka Konfūcijs par iespējamu uzskatījis tikai seno tekstu komentēšanu, lai uz to bāzes veidotu savu reliģiski filozofisko, sociāli politisko un morāles sistēmu. Konfūcijs vēlas iedibināt valstī kārtību, veidojot cilvēku attiecības tā. Lai sabiedrība līdzinātos lielai ģimenei, kurā valdītu savstarpējā cieņa, uzticība, mīlestība un no senseniem laikiem mantotas tradīcijas. Pēc viņa domām. Šis uzdevums būtu veicams, ja katra cilvēka rīcību izdotos saskaņot ar universālo dao likumu, apliecinot tam atbilstošu „cilvēka dabu”.
“Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām… Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā.
Konfuciānisms centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo pakļaušanos. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais… Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu… Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim”.
Konfūcijs tiecas izveidot kaut ko līdzīgu cilvēcisko īpašību etalonam – tās sevī vajadzētu iemiesot „cildenajam vīram” jeb dzjundži. Svarīgas tā īpašības ir uzticība, pienākums, taisnīgums. Taču pati galvenā viņa īpašība ir spēja savstarpējās attiecībās uzturēt un apliecināt cilvēcību – žeņ.
Konfūcisms cenšas visu cilvēka dzīvi pieskaņot nemainīgam uzvedības reglamentam. Vispārpieņemta norma nosaka ne tikai dzjuņdzi tikumisko uzvedību, bet arī ģērbšanās veidu un matu sakārtojumu. Šie regulatīvie centieni vispilnīgāko izpausmi gūst li principā, kas nozīmē „koptu uzvedību”, ceremoniju, rituālu. Laika gaitā, palielinoties konfūcisma ietekmei, ritualizācijas tendence gūst universālu nozīmi, tā aptver visas cilvēcisko attīstību jomas, kļūstot par Ķīnas kultūras pamatpazīmi. Šādā ziņā Ķīnas kultūra ir unikāla parādība pasaules vēsturē. Ķīnas kultūra ir ceremonijas, rituāla kultūra.
Reliģija
Ķīnas kultūra sakņojas ļoti tālā pagātnē. Senākie ķīniešu uzraksti dod iespēju izpētīt hieroglifiskās rakstības izcelsmes un sākotnējās attīstības procesu. Saglabājušies literārie avoti, galvenokārt tā saucamās Senās Ķīnas klasiskās literatūras sacerējumi, sniedz liecības par ķīniešu reliģijas un literatūras rašanos un veidošanos, filozofijas, kā arī seno sociāli politisko sistēmu tapšanu. Turklāt šiem procesiem iespējams izsekot vesela gadu tūkstoša gaitā.
Ķīniešu reliģija sakņojas fetišismā, dabas spēku pielūgšanas kulta senākajās formās, senču kultā un totēmismā, kas cieši saistīts ar maģiju. Vēstures avoti glabā atmiņas par laiku, kad totēmiskie priekšstati un dabas spēku pielīdzināšana dieviem vēl bija visai izplatīti. Tā, piemēram, Sima Cjaņa darbā iekļauta leģenda par valdnieku Huandi: “Huandi bija valdnieks Lāča valstī. Kādreiz viņa māte bijusi tīrumā un kļuvusi grūta no lielā zibens, kas apspīdējis Polārzvaigzni. Kad pagāja 24 mēneši, viņai piedzima Huandi.” Izteikta hipotēze, ka Huandi ticis atzīts par Lāča totēma grupas ciltstēvu.
Senajā Ķīnā bija izplatīta dabas pielūgšana, jo sevišķi zemes un kalnu kults. Tas bija saistīts ar Ķīnas reljefu, kā arī ar saimnieciskajiem apstākļiem, kad ķīniešu senči no kalniem pārcēlās un upju ielejām. Ilgstoši Ķīnā pastāvēja īpašas zīlēšanas parašas, kas bija saistītas ar zemi (ģeomantija). Bez tam senie ķīnieši pielūdza arī Sauli, Mēnesi, zvaigznes un planētas, upes un kokus.
Sevišķi nozīmīgs bija ar patriarhālo dzīves veidu cieši saistītais senču kults. Tas savās sastingšanas formās turpināja pastāvēt ļoti ilgi.
Arhitektūra, tempļi
Rietumos no Pekinas Sišaņas kalnu parkā atrodas Bijuņsi – Debeszilu mākoņu templis. Uzcelts 14. gs. vidū, paplašināts 16.gs. sākumā, pilnīgi pabeigts 18. gadsimtā. Tempļa galvenā celtne izvietota uz augšējās dārza terases un veidota no balta marmora 18. gadsimtā. Uz celtnes jumta 7 nelieli torņi, kurus grezno Budas tēli.
Tjaņtan (Debesu templis) ir viens no Pekinas ievērojamākiem arhitektūras ansambļiem, kas uzbūvēts 1420. gadā. Šinī ansamblī ietilpst Lūgšanu templis ražas aizsardzībai (“Cinjaņdjaņ”), kas ir kompleksa lielākā celtne, Debesu altārs un Debesu imperatora templis (“Huanejunjui”). Apkārt šim templim uzbūvēta “Atbalss siena” (“Hujiņbi”), kas ir slavena ar īpatnēju rezonanses efektu. Jau vairākus gadsimtus šī būve izraisa apmeklētājos lielu interesi un sajūsmu par seno meistaru māku, kas ļauj saklausīt cilvēka čukstus pat no sienas pretējā gala. Visu ansambli ieskauj ap 5000 simtgadīgas, zaļoksnējas cipreses.
Mitoloģiskais pasaules uzskats
Senās Ķīnas mitoloģiskajā pasaules uzskatā katru priekšmetu un lietu skatīja kā dzīvu, apgarotu. Gari bija arī cilvēkiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Ar mirušo senču gariem sarunājās kā ar dzīviem cilvēkiem. Gari “izskaidroja” cilvēka darbības motīvus un paredzēja iespējamo nākotni. Līdz ar to Ķīnā izsenis veidojās spēcīgs senču kults.
Visas cilvēku attiecības tika pakļautas universāliem ritmiem, kuru paraugu cilvēki parasti aizguva no kosmosa ritmiskās kārtības, arī noteiktiem rituāliem un ceremonijām. Katrs ģimenes galva vienlaicīgi bija arī mazs valdnieks. Īpaša priesteru slāņa senajā Ķīnā nekad nebija, tāpēc imperators valstī izpildīja arī galvenā priestera funkcijas. Katrā sociālajā struktūrā tās vadītājs bija arī tās priesteris.