Senajā Indijā un Senajā Ķīnā jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras radās dažādas reliģijas. Tās reliģijas ir daudz senākas par kristietību, iespējams dažas no tām ir arī pareizākas. Senajā Indijā un Senajā Ķīnā jau vairākus g

Senajā Indijā un Senajā Ķīnā jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras radās dažādas reliģijas. Tās reliģijas ir daudz senākas par kristietību, iespējams dažas no tām ir arī pareizākas.

Viena no Senās Indijas reliģijām ir vedisms. Vedisms radās ap 2.-3. gadsimtu p.m.ē. Daudzus elementus no vedisma aizguva vēlāk divas citas reliģijas – hinduisms un budisms. Vedisms balstījās uz indoāriešu svētajiem rakstiem – vēdām. Vedisma pasaules uztvere bija skaista. Vedismā nav ne ēnas no pesimisma. Cilvēki neuztvēra dzīvi kā ciešanas, cilvēku dzīvi pārvaldīja labvēlīgie dievi. Ar

r
r laiku vedisms zaudēja savu popularitāti un pazuda. Es domāju tas notika tāpēc, ka vedisma idejas ir pārāk pozitīvas, dzīve ir pārāk smaga, to nevar visu laiku uztvert kā svētkus.

Mūsdienās populārākā reliģija Indijā ir hinduisms. Hinduisms radās ap 1 gadsimtu p.m.ē. Hinduisma dievi ir bargi, tie pārvalda pasauli. Hinduisms uzskata dzīvi par ciešanām. Hinduisti uzskata, ka cilvēks pēc nāves piedzimst atkal. Kā ķermenī viņš piedzimst ir atkarīgs no viņa karmas. Karma ir dzīves un darbību seku kopums, kas pasliktina vai uz
z
zlabo cilvēka likteni nākamajā dzīvē. Manuprāt, hinduisms ar laiku zaudēs savu popularitāti, jo hinduisma ideoloģija ir pārāk barga pret cilvēku. Cilvēkiem taču nepatīk dzīvi uztvert kā bezgalīgas ciešanas.

Nākamā reliģija ir vienīgā no Seno Indijas vai Ķīnas reliģijām, kas kļuva pa
a
ar pasaules reliģiju. Tā ir budisms. Šī ir viena no senākām reliģijām pasaulē, tā radās ap 6. gadsimtu pirms mūsu ēras. Budisms balstās uz hinduisma, tomēr budisma dievi ir labvēlīgāki, budisms vēršas cilvēka personībā. Buda māca, ka ciešanas dzīvē rodas cilvēku vēlmju dēl. Pārvarot vēlmes, nozīmē pārvarēt ciešanas. Nozīmīgu vietu budas mācībā ieņem ētiskais moments: pareiza rīcība, žēlsirdība, cilvēkmīlestība, labestība, paklausība vecākiem utt. Budisms piesaista cilvēkus ar savu demokrātismu, vēršanos personībā. Es domāju, ka ar laiku budisms kļūs par vienu no izplatītāko reliģiju pasaulē. Es tā domāju tāpēc, ka budisma idejas patīk man pašam. Mūsdienās budisms ir izplatīts daļā no Indijas un Ķīnas teritorijas, Japānā, plaši izplatīts dienvidaustrumāzijā.

Senā Ķīnā tika izveidotas vairākas reliģijām. Populārākā no tām Ķīnā ir konfūcisms. Tās pamatlicējs ir Ko
o
onfūcijs (551-479 p.m.ē.). Konfūcisms no sākuma veidojās kā sociāli politiska mācība. Konfūcijs uzskatīja, ka galvenais nelaimes cēlonis ir novēršanās no ceļa, vecās kārtības sabrukums. Tomēr viņš uzskatīja ka jāpārveido, lai saglabātu. Konfūcijs arī uzskatīja, ka cilvēkam jāieņem amats atbilstoši viņa morālei. Es uzskatu, ka konfūcisms ar laiku zaudēs savu popularitāti, jo viena no tā domām ir, ka pārvaldāmie (tātad lielākā daļa no tautas) ir zemā, nīcināma tauta, un tā ir amorāla. Pārvaldāmiem lemts fizisks darbs un kalpošana valdošajai elitei. Cilvēkiem nepatīk, ka
a
ad viņus uzskata par kalpiem. Varbūt konfūcisma popularitāte izskaidro to, ka komunisms Ķīnā noturējās līdz šim dienām.

Nākamā ir pēdējā no apskatāmām reliģijām – daoisms. Tā radās apmēram vienā laikā ar budismu (ap 6.gt. p.m.ē.). Daoisms pievēršas dabas likumiem, atgriešanos „zelta laikmetā”. Daoisms uzskata par galveno indivīdu, nevis sabiedrību. Daoisms mūsdienās ir vāji izplatīts Ķīnas teritorijā.

Tā galvenais trūkums ir progresa atzīšana par sliktu. Es domāju, ka daoisms ar laiku pazudīs tāpat kā vedisms.

Senā Indijā un Senā Ķīnā ir pastāvējušas vairākas reliģijas. Lielākā daļa saglabājās līdz mūsdienām. Es par svarīgāko no tām uzskatu budismu, jo budisms atzīst cilvēka personiskās rīcības brīvību nevis atkarību no dievu gribas. Tas atzīst arī cilvēka dvēseles mūža bezgalību, bet es gribētu dzīvot mūžīgi. Cilvēkiem dzīvojot jāizmanto labas idejas no visām pasaules reliģijām, nevis tikai no savas dzimtās reliģijas.

Senajā Indijā un Senajā Ķīnā jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras radās dažādas reliģijas. Tās reliģijas ir daudz senākas par kristietību, iespējams dažas no tām ir arī pareizākas.

Viena no Senās Indijas reliģijām ir vedisms. Vedisms radās ap 2.-3. gadsimtu p.m.ē. Daudzus elementus no vedisma aizguva vēlāk divas citas reliģijas – hinduisms un budisms. Vedisms balstījās uz indoāriešu svētajiem rakstiem – vēdām. Vedisma pasaules uztvere bija skaista. Vedismā nav ne ēnas no pesimisma. Cilvēki neuztvēra dzīvi kā ciešanas, cilvēku dzīvi pārvaldīja labvēlīgie dievi. Ar laiku vedisms zaudēja savu popularitāti un pazuda. Es domāju tas notika tāpēc, ka vedisma idejas ir pārāk pozitīvas, dzīve ir pārāk smaga, to nevar visu laiku uztvert kā svētkus.

Mūsdienās populārākā reliģija Indijā ir hinduisms. Hinduisms radās ap 1 gadsimtu p.m.ē. Hinduisma dievi ir bargi, tie pārvalda pasauli. Hinduisms uzskata dzīvi par ciešanām. Hinduisti uzskata, ka cilvēks pēc nāves piedzimst atkal. Kā ķermenī viņš piedzimst ir atkarīgs no viņa karmas. Karma ir dzīves un darbību seku kopums, kas pasliktina vai uzlabo cilvēka likteni nākamajā dzīvē. Manuprāt, hinduisms ar laiku zaudēs savu popularitāti, jo hinduisma ideoloģija ir pārāk barga pret cilvēku. Cilvēkiem taču nepatīk dzīvi uztvert kā bezgalīgas ciešanas.

Nākamā reliģija ir vienīgā no Seno Indijas vai Ķīnas reliģijām, kas kļuva par pasaules reliģiju. Tā ir budisms. Šī ir viena no senākām reliģijām pasaulē, tā radās ap 6. gadsimtu pirms mūsu ēras. Budisms balstās uz hinduisma, tomēr budisma dievi ir labvēlīgāki, budisms vēršas cilvēka personībā. Buda māca, ka ciešanas dzīvē rodas cilvēku vēlmju dēl. Pārvarot vēlmes, nozīmē pārvarēt ciešanas. Nozīmīgu vietu budas mācībā ieņem ētiskais moments: pareiza rīcība, žēlsirdība, cilvēkmīlestība, labestība, paklausība vecākiem utt. Budisms piesaista cilvēkus ar savu demokrātismu, vēršanos personībā. Es domāju, ka ar laiku budisms kļūs par vienu no izplatītāko reliģiju pasaulē. Es tā domāju tāpēc, ka budisma idejas patīk man pašam. Mūsdienās budisms ir izplatīts daļā no Indijas un Ķīnas teritorijas, Japānā, plaši izplatīts dienvidaustrumāzijā.

Senā Ķīnā tika izveidotas vairākas reliģijām. Populārākā no tām Ķīnā ir konfūcisms. Tās pamatlicējs ir Konfūcijs (551-479 p.m.ē.). Konfūcisms no sākuma veidojās kā sociāli politiska mācība. Konfūcijs uzskatīja, ka galvenais nelaimes cēlonis ir novēršanās no ceļa, vecās kārtības sabrukums. Tomēr viņš uzskatīja ka jāpārveido, lai saglabātu. Konfūcijs arī uzskatīja, ka cilvēkam jāieņem amats atbilstoši viņa morālei. Es uzskatu, ka konfūcisms ar laiku zaudēs savu popularitāti, jo viena no tā domām ir, ka pārvaldāmie (tātad lielākā daļa no tautas) ir zemā, nīcināma tauta, un tā ir amorāla. Pārvaldāmiem lemts fizisks darbs un kalpošana valdošajai elitei. Cilvēkiem nepatīk, kad viņus uzskata par kalpiem. Varbūt konfūcisma popularitāte izskaidro to, ka komunisms Ķīnā noturējās līdz šim dienām.

Nākamā ir pēdējā no apskatāmām reliģijām – daoisms. Tā radās apmēram vienā laikā ar budismu (ap 6.gt. p.m.ē.). Daoisms pievēršas dabas likumiem, atgriešanos „zelta laikmetā”. Daoisms uzskata par galveno indivīdu, nevis sabiedrību. Daoisms mūsdienās ir vāji izplatīts Ķīnas teritorijā.

Tā galvenais trūkums ir progresa atzīšana par sliktu. Es domāju, ka daoisms ar laiku pazudīs tāpat kā vedisms.

Senā Indijā un Senā Ķīnā ir pastāvējušas vairākas reliģijas. Lielākā daļa saglabājās līdz mūsdienām. Es par svarīgāko no tām uzskatu budismu, jo budisms atzīst cilvēka personiskās rīcības brīvību nevis atkarību no dievu gribas. Tas atzīst arī cilvēka dvēseles mūža bezgalību, bet es gribētu dzīvot mūžīgi. Cilvēkiem dzīvojot jāizmanto labas idejas no visām pasaules reliģijām, nevis tikai no savas dzimtās reliģijas.

Leave a Comment