Sēnes

Ievads

Mēs dzīvojam uz planētas, kuru sauc par Zemi. To ietver gāzu slānis – gaiss, kura sastāvā ir slāpeklis, skābeklis un ogļskābā gāze. Lielāko Zemes virsmas daļu sedz ūdens – jūras, okeāni, upes, ezeri. Visur – gaisā, ūdenī, uz sauszemes mīt daudzveidīga dzīvība. Visas dzīvās būtnes neatkarīgi no dzīves vides un vietas, kur tās var sastapt, iedala valstīs:

– augu valsts,

– dzīvnieku valsts,

– baktēriju valsts,

– sēņu valsts.

Ir daudz jautājumu, ko gribētos uzzināt par sēnēm.

Rakstīt referātu un līdz ar to uzzināt vairāk par sēnēm izvēlējos tāpēc, jo, manuprāt, par šo tē

ē
ēmu nerunā tik bieži, un sēņu valsts liekas reizē tik pazīstama un tik noslēpumaina.

Kas ir sēnes?

Sēņu valsts ir ļoti liela daudzveidīga dzīvo organismu grupa. Precīzs sēņu sugu kopskaits uz zemeslodes nav zināms, bet to ir sešas reizes vairāk nekā augu. Daļa zinātnieku uzskata, ka to skaits ir ap 50 tūkstošu sugu, citi domā, ka 100 tūkstošu vai pat vairāk.

Lielākā daļa sēņu bez mikroskopa nemaz nav saskatāmas, mēs savā apkārtnē redzam tikai to darbības pēdas. Sēnes sastopamas visur – tropos, tuksnešos, mūžīgā sa

a
asaluma joslā, dziļās alās, jūrās un saldūdeņos, to sporas lidinās augstu gaisā līdz pat stratosfērai. Lielā skaitā tās mīt arī ikvienā cilvēka un dzīvnieka organismā, piedalās augsnes veidošanā, palīdz sēklām uzdīgt.

Tās mājo mūsu dzīvokļos, tās piedalās kefīra raudzēšanā un ma
a
aizes cepšanā, izraisa cilvēka, dzīvnieku un augu slimības. Ar mikroskopisko sēņu palīdzību ražo penicilīnu, streptomicīnu, organiskās skābes – citronskābi, pienskābi.

Kas gan ir īsti sēnes? Jau senos laikos tās slēptā dzīvesveida dēļ cilvēkiem šķitušas neparastas, noslēpumainas, saistītas ar „tumšajiem spēkiem” – raganām, burvjiem. Vēl pavisam nesen sēnes tika pieskaitītas augu valstij. Tomēr tām piemīt vairākas būtiskas atšķirības no tās.

1. Sēņu un augu barošanās veids ir atšķirīgs. Augi, pateicoties savai zaļajai krāsai (hlorofilam) un saules gaismai, spēj paši pārvērst neorganiskās vielas (ogļskābo gāzi, ūdeni) organiskajās (ciete, olbaltumvielas, cukuri, tauki utt.). Sēnēm hlorofila nav un tās nespēj pašas veidot organiskās vielas.

2. Sēnēm, tāpat kā dzīvniekiem, kā vielmaiņas gala produkts parādās urīnskābe, kā rezerves barības viela uzkrājas glikogēns (tāpat kā dzīvnieku aknās). Augos turpretī uzkrājas ciete.

3. Sēņu šūnapvalkos tāpat kā
ā
ā kukaiņu skeletā atrodas hitīns.

Varbūt sēnes varētu pieskaitīt dzīvnieku valstij? Arī dzīvnieki tās nav, jo sēnes barību uzsūc kā augi, nevis norij kā dzīvnieki. Sēnēm tāpat kā augiem raksturīga neierobežota augšana, bet dzīvnieki aug tikmēr, līdz kļūst pieauguši un sasniedz noteiktu lielumu. Lielākai daļai sēņu ķermenis veidots no smalkiem pavedieniem – hifām, kas kopā veido sēņotni jeb micēliju. Ir arī sēnes, kas sastāv tikai no vienas šūnas, piemēram, raugi. Kad mēs dodamies uz mežu sēņot, mēs vācam tikai sēņu augļķermeņus, pati sē

ēņotne at
trodas augsnē, koksnē vai citā substrātā. Augļķermeņos attīstās sporas, ar kurām sēnes vairojas, līdzīgi kā augi vairojas ar sēklām.

Sēņu augļķermeņi var būt ļoti dažādas formas. Kaussēņu augļķermeņi atgādina mazus trauciņus, korallenēm augļķermeņi ir zaroti kā krūmiņi vai koraļļi, vālenēm – vāles vai stiebra veida, piepēm – polsterveida, nagveida, klājeniski, bez kātiņa, ar sānu pieauguši stumbram vai celmam. Pūpēžiem augļķermeņi ir ieapaļi, lodveida, bumbierveida, zemeszvaigznēm – zvaigžņveida. Ligzdenītēm tie atgādina ligzdiņu ar oliņām. Vislabāk pazīstamākajām – cepurīšu sēnēm – augļķermenis sastāv no cepurītes un kātiņa. Ērtības labad mēs tomēr sakām, ka dodamies uz mežu lasīt sēnes, nevis sēņu augļķermeņus, kas būtu zinātniski pareizi.

Svarīgākās cepurīšu sēņu pazīmes

Lai arī cik plaša un daudzveidīga būtu sēņu valsts, sēņotāji atzīst galvenokārt cepurīšu sēnes. Lasot dažādu literatūru par sēnēm, nākas saskarties ar dažādiem terminiem un sēņu sugu raksturojošām pazīmēm. Ja sēņotājs vēlas iepazīt pēc iespējas vairāk sēņu sugu, jāzina, kurām pazīmēm pirmām kārtām jāpievērš uzmanība.

Cepurīte

Sēnes cepurīte sastāv no diviem slāņiem – neauglīgā slāņa jeb mīkstuma un auglīgā, sporu veidojošā slāņa jeb himenofora.

1. Izmērs. Cepurītes lielums var būt ļoti dažāds – no kniepadatas galviņas līdz krietna šķīvja izmēriem. Par maza izmēra cepurītēm uzskata tās, kas pieagušas nepārsniedz 5 cm diametru. Cepurītes 5-10 cm diametrā tiek uzskatītas par vidējām, bet lielākas par 10 cm diametrā – par lielām.

2. Krāsa. Cepurīte klāta ar virsmiziņu, kas var būt pilnīgi vai daļēji novelkama, nenovelkama, visdažākajos krāsu toņos – visbiežāk brūna, pelēka, dzeltena, sārta, bet arī var būt violeta, zila, zaļa, pat gandrīz melna. Košu krāsu cepurītes pievilina kukaiņus, putnus un citus dzīvniekus, kas palīdz izplatīt sporas.

3. Virsma var būt gluda, spīdīga, matēta, lipīga, gļotaina, zvīņaina, kārpaina, apsarmota, pārslaina, samtaina, klāta ar matiņiem.

4. Mala var būt taisna, asa, noapaļota, ieritināta, rievota, ar pūkām vai matiņiem.

5. Forma var būt apaļa, pusapaļa, izliekta, plakana, piltuvveida, koniska, olveida, ar izcilni, ar iedobi, ieliekta. Dažādās attīstības stadijās cepurītes forma atšķiras, sākumā tā veidota, lai sporas segtu un sargātu, bet briedumā, lai sporas labāk izplatītu.

Kātiņš

Kātiņš ir otra galvenā cepurīšu sēņu augļķermeņu sastāvdaļa. Tas var būt taisns, vālesveida, apakšdaļā vai augšdaļā paresnināts, dobs, vidū sūkļains, gluds vai rievots, zvīņains, joslains, šķiedrains, dažādos krāsu toņos, pie pamata bieži paresnināts.

Mīkstums

Mīkstums ir cepurītes un kātiņa audi – visa sēnes mīkstā daļa.

1. Krāsa. Mīkstuma krāsa var būt balta, dzeltenīga, pelēcīga u. c., griezuma vietā var dzeltēt, sārtoties, zilēt, melnēt. Pienaines lauzuma vai griezuma vietā izdala sulu, kas var būt balta, violeta, oranža, dzeltena, sārta, ar sīvu vai maigu garšu.

2. Konsistence var būt mīksta, trausla, sīksta.

3. Garša var būt maiga, patīkama, saldena vai rūgta, sīva, reizēm arī sūra, skāba un pat sāļa. Sēnēm var būt miltu, riekstu un rutku garša. Laba garša pati par sevi vēl neliecina par sēnes derīgumu ēšanai. Piemēram, visindīgākā sēne – zaļā mušmire – garšojot pēc riekstiem. Lai noteiktu sēnes garšu, nebūt nav jānokož liels gabals un jānorij. Pietiek paņemt nelielu kripatiņu, sajust mutē garšu un izspļaut. Tādā veidā nevar saindēties arī ar indīgu sēni. Mazu bērnu klātbūtnē gan labāk mežā svaigu sēni pie mutes nelikt.

4. Smarža. Sēņu smarža gan nav tik izteikta kā ziedu smarža, tomēr tā var būt ļoti daudzveidīga un neparasta. Tā var būt vāja vai stipra, reizēm viegli atpazīstama, reizēm tik savdabīga, ka ar neko citu dabā nav salīdzināma. Smaržas stiprums atkarīgs no augtenes un laika apstākļiem – dažas sēnes vairāk smaržo lietainā laikā, citas turpretī sausā. Reizēm sēnes sāk smaržot tikai žūstot vai bojājoties. Patīkama vai nepatīkama smarža neliecina par sēnes ēdamību vai indīgumu. Piemēram:

• Medus smarža – zaļajai mušmirei, miega un medainajai bērzlapei;

• Sveķu smarža – alksnenei;

• Augļu smarža – saldūksnei, egļu rudmiesei, parastajai pienainie;

• Siļķu smarža – saldajai krimildei, siļķu bērzlapei;

• Kartupeļu lakstu smarža – bālajai mušmirei;

• Garšvielu smarža – meduszvīņu krimildei, priežu rudmiesei, parastajai piltuvenei, dūmainajai aplocenei;

• Ķiploku smarža – ķiploku un garkāta vītenei;

• Siera smarža – siera bērzlapei;

• Ziepju smarža – ziepju pūkainei.

Sēņu latviskie nosaukumi.

Runājot par sēnēm, zinātnieku vidū lietoti latīniskie nosaukumi, kas palīdz saprasties dažādu valstu pārstāvjiem. Katrai tautai izplatīti daudz un dažādi sēņu tautas nosaukumi. Vārdā sauktas tiek gan tikai pašas ievērojamākas sēnes, gan ēdamās, gan indīgās, pārējās dēvējot vienkārši par „suņu sēnēm”, turklāt viena un tā pati sēne dažādos tiek saukta dažādi. Dot katrai cepurīšu sēņu sugai arī latvisko nosaukumu iesācis mikologs V.Lūkins. Latvisko nosaukumu mērķis ir tuvināt zinātniskos nosaukumus populārzinātniskā apraksta vajadzībām. Šobrīd latviskie nosaukumi izveidoti visām cepurīšu sēnēm, piepēm un pūpēžiem.

Sēnēm, kurām ir iesakņojošies tautas nosaukumi, tie arī ir saglabāti, piemēram – cūcene, alksnene, gailene, vilnītis.

Sēņu nozīme pārtikā

Sēnes uzturā lietotas jau tālā senatnē. Arī vēlāk bada un neražas gados sēnes bieži vien palīdzējušas cilvēkiem izdzīvot. Pat mūsdienās bezdarba un naudas trūkuma dēļ daudziem cilvēkiem sēnes ir ļoti nozīmīga uztura sastāvdaļa un arī peļņa, nododot tās savākšanas punktos. Sēnes vienmēr bijušas iecienītas kā garšīgs un olbaltumvielām bagāts pārtikas produkts, bet sēņošana – patīkama aktīva atpūta svaigā gaisā. Latvija ir sēnēm bagāta valsts. Tomēr uzturā lietoto sēņu sugu skaits ir neliels – 20-50 sugas.

Kādēļ tik maz sēņu sugu izpelnās sēņotāju uzmanību? Iemesli ir dažādi.

1. Sēņotāji pazīst ļoti maz sēņu sugu.

2. Sēņošanas tradīcijas lielā mērā ir atkarīgs no tautas mentalitātes. Latvieši ir ļoti konservatīvi un piesardzīgi, baidās no jaunā.

3. Daudzas ēdamās sēņu sugas ir reti sastopamas.

4. Ne jau visas sugas, kuras literatūrā tiek atzītas par ēdamām, tiešām ir vērts ēst. Daudzas no tām ir sīkas, ne visas ir garšīgas.

Sēņu olbaltumvielas pieder pie grūti sagremojamiem produktiem, turklāt sēņu šūnapvalkos atrodas hitīns tāpat kā kukaiņu un vēžveidīgo „bruņās”, tādēļ, sēnes gatavojot, tās labi jāsasmalcina vai arī ēdot kārtīgi jāsakošļā. Vairāki dietologi tomēr uzskata, ka tas ir tikai mīts, sēnes par grūti sagremojamām padara to nepareiza sagatavošana – galvenokārt treknās piedevas – sviests, speķis, krējums. Pareizi sagatavotas sēnes ir veselīgas un pat diētisks pārtikas produkts, jo satur maz kaloriju. Sēņu cepurītes satur olbaltumvielu nekā kātiņi.

Sēņu sausna satur līdz 4% cukuru – glikozi, manītu, trehalozi, sorbītu. Līdzīgi, kā augos uzkrājas ciete, sēnēs veidojas glikogēns. Sēņu sausnā taukvielas ir līdz 6%. Tās satur diezgan daudz lecitīna, nepiesātināto taukskābju, ergosterolu, ēteriskās eļļas, holesterīnu. Sēņu sastāvā ietilpst organiskās skābes – sviestskābe, pienskābe, ābolskābe, dzintarskābe u. c.

Sēnes satur A, B1, B2, C, D, PP vitamīnus, daudz kālija un fosfora.

Latvijas mežos katru gadu izaug vairāk nekā 10 tūkstoši tonnu sēņu, uz vienu iedzīvotāju ap 5 kg. Parasti sēņotāji vāc tikai ap 20-30 pazīstamākās sēņu sugas.

Sēņu audzēšana un saudzēšana

Latvijā savu nišu ir atradušas arī austeru sānauses tautā sauktas austersēnes. Tās var audzēt lauku sētās un dārzos uz lapu koku celmiem un bluķiem. Austersēņu audzēšanai var izmantot arī telpas: pagrabus, siltumnīcas, pamestās fermas un noliktavas, arī citas būves. Substrāts var būt visai dažāds – graudaugu salmi, linu spaļi, saulespuķu un griķu čaumalas. Audzēšanas tehnoloģija ir ļoti vienkārša, zemniekiem un mežsaimniekiem to audzēšana var noderēt par papildienākumu avotu visu gadu, sevišķi no lauku darbiem brīvajos rudens un ziemas mēnešos.

Visā pasaulē populārākas kļūst no Japānas atceļojušās šitake sēnes. Arī Latvijā aizvien vairāk cilvēku vēlas nodarboties ar šitake sēņu audzēšanu, tādēļ ir izveidota Latvijas Šitake sēņu audzētāju asociācija. Savvaļas šitake sēnes aug uz nokaltušu koku stumbriem. Audzējot mākslīgi, šim nolūkam jāizvēlas lapu koku baļķīši, vislabāk ozola vai alkšņa.

Pagaidām nav atrasti paņēmieni, kā lielos daudzumos ražot baravikas vai gailenes. Lai ieaudzētu dārzā vai mājas tuvumā mikorizas sēnes, vispirms nepieciešami attiecīgie koki, ar kuriem sēne veido mikorizu. Vislabākie panākumi gaidāmi tur, kur vajadzīgās koku sugas veido 5-10 gadus vecas jaunaudzes. Visvienkāršākais paņēmiens ir pavairot sēnes ar sporām. Pārgatavojušos sēņu augļķermeņus diennakti patur traukā ar litus ūdeni. Pēc tam šķidrumu izkāš un ar to aplaista sēņu audzēšanai izvēlēto laukumu. Tā var baravikas, bērzu bekas, rudmieses. Ražu var gaidīt jau nākamajā gadā.

Vislabāk pavairot sēnes, pārvietojot veselus sēņotnes gabaliņus piemērotajās vietās. Mežā jāsameklē vieta ar pēc iespējas līdzīgāku augsnes sastāvu un tādu pašu valdošo koku sugu kā jūsu iecerētajā sēņu audzēšanas vietā. No turienes jāpaņem sēņotnes gabaliņš, kuru ievieto jaunajā vietā izraktā nelielā bedrītē.

Kā jārīkojas, lai sēnes neizzustu?

Sēņotni iznīcina sūnu izplēšana, zemsedzes savandīšana un augsnes sablīvēšanās pārmērīgas sēņotāju nostaigāšanas dēļ. Viens no galvenajiem sēņu izzušanas cēloņiem – mežu izciršana – izraisa mikroklimata izmaiņas, augsnes sablīvēšanos, zemsedzes saārdīšanu.

Visā Eiropā viens no svarīgākajiem iemesliem sēņu skaita sarukšanai ir skābie lieti, kas izraisa augsnes paskābināšanos un līdz ar to kaļķainu augsni mīlošu sēņu izzušana.

Piesārņotās vietās augušas sēnes ir bīstamas cilvēka veselībai, jo spēj lielos daudzumos uzkrāt smagos metālus, radioaktīvus elementus un citas kaitīgas vielas.

Secinājumi

Apkopojot šajā referātā uzrakstīto, man radās šādi secinājumi:

 Sēnes nav ne augi, ne dzīvnieki;

 Sēnes sastopamas visur – purvā, mežā, pļavā, tīrumā, pilsētā, dzīvoklī un pārtikas produktos;

 Sēņu nozīme ir daudzveidīga:

– Daudzas sēnes izraisa augu slimības un var nodarīt lielus zaudējumus lauksaimniecībā.

– Dažs mikroskopiskās sēnes apdraud arī cilvēku un dzīvnieku veselību.

– Sēnes lieto uzturā.

 Sēnes iedala ēdamajās, neēdamajās un indīgajās;

 Sēnes var izaudzēt paši cilvēki;

 Lai neizzustu sēnes, jāmāk pareizi sēņot;

 Sēņotāji pazīst ļoti maz sēņu sugu;

 Sēnes aug visu gadu;

 Sēnes ir viena skaistākā daļa no dabas.

Tēzes

1. Jāmācās pazīt sēņu sugas.

2. Sēņu valsts krāšņums – cilvēku priekam un uzturam!

3. Jāprot pareizi sēņot, citādi tās var izzust.

4. Jāaudzē sēnes.

Izmantotā literatūra

 „Sēņu avīze” Lauku Avīzes tematiskā avīze,

©AS „Lauku Avīze”, 2002.g., 2.-14.lpp.

 „Botānika” Bioloģija 7.klasei, A.Aizpure

„ Zvaigzne ABC”, 2005.g., 7.,129.-133.lpp.

 „Lielā ilustrētā enciklopēdija”

„Zvaigzne ABC”, 1997.g., 475.lpp.

Leave a Comment