LATVIJAS UNIVERSITĀTE
PEDAGOĢIJAS UN PSIHOLOĢIJAS FAKULTĀTE
SOCIĀLPEDAGOĢISKĀ DARBĪBA RĒZEKNES PILSĒTAS UN RAJONA POLICIJAS PĀRVALDĒ PUSAUDŽU NOZIEDZĪGO NODARĪJUMU MAZINĀŠANĀ
DIPLOMDARBS
Autors: *****************
Stud. apl. *****************
Darba vadītājs: ************
RĪGA 2008
ANOTĀCIJA
Diplomdarbu izstrādāja *********. Darba nosaukums ir „Sociālpedagoģiskā darbība Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā”. Rakstot darbu tika apskatīti gan teorētiskie jautājumi, gan reāla institūcijas darbība. Galvenais mērķis bija izpētīt sociālpedagoģisko darbību Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā. Izstrādātais darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām un nobeiguma.
Darba pirmajā nodaļā ir raksturoti riska faktori, kas veicina nepilngadīgo noziedzību, ar mērķi noskaidrot problēmas cēloņus. Otrajā nodaļā ir aprakstīts profilaktiskais darbs, kas jāveic lai būtiski samazināt noziedzības līmeni pusaudžu vidū. Trešajā nodaļā ir raksturots noziedzības stāvoklis Rēzeknes pilsētā un rajonā. Ceturtā nodaļā ir aprakstīta praktiskā realizācija, kas tika veikta Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē nepilngadīgo noziedzīgo nodarījumu mazināšanā.
Rakstot darbu tika izlasītas daudz literatūras – gan latviešu, gan ārzemju autoru. Tika izstudēti Bērnu tiesību aizsardzības likums un institūcijas reglamentējošie dokumenti.
Atslēgas vārdi: noziedzīgs nodarījums, policijas pārvalde, pusaudzis.
ANNOTATION
The diploma paper has been worked out by *********. The title of the paper is ‘The social pedagogical activities for decreasing the adolescents’ offenses at Rezekne town and region Police department’. While writing this paper both theoretical questions and the work of a real institution have been examined. The main objective was to study the social pedagogical work in the police department of Rezekne town and district aimed at the reduction of teenagers’ criminal acts. The worked out paper includes an introduction, four chapters and a conclusion.
In Chapter 1 risk factors which stimulate teenagers’ criminal acts are characterized in order to clarify the reasons for problems. Chapter 2 deals with the preventive measures which have to be done to reduce essentially the crime level among teenagers. The crime rate in Rezekne town and district is characterised in Chapter 3. Practical realization performed in the police department of Rezekne town and district to reduce minors’ crimes is outlined in Chapter 4.
While writing the diploma paper much literature by Latvian and foreign authors was read. The Children’s Rights Protection Law and the legislative documents of the institution were examined.
Key words: criminal act, police department, teenager.
SATURA RĀDĪTĀJS
Ievads……………………………………………………………………………………..…5
1.Riska faktori, kas veicina nepilngadīgo noziedzību……………………………….………8
1.1. Faktori, kas ir saistīti ar sociālo vidi………………………………………………..10
1.2. Faktori, kas ir saistīti ar pusaudža vecumposma īpatnībām…………………..……15
2. Noziedzīgo nodarījumu profilaktiskais darbs…………………………..………………..17
2.1. Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti………………………………………23
2.2. Nepilngadīgo noziegumu profilakses subjekti………………………..…….………24
2.3. Starpinstitucionālā sadarbība kā viens no profilaktiskā darba nosacījumiem noziedzīgo nodarījumu mazināšanā…………………………………………………………25
2.3.1. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar policijas iecirkņa inspektoru…..26
2.3.2. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar pašvaldību……………………..28
2.3.3. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar bāriņtiesu………………………29
3. Nepilngadīgo noziedzīgo nodarījumu vispārējs raksturojums Rēzeknes pilsētā
un rajonā…………………………………………………………………………………..31
3.1. Profilaktiskie pasākumi Rēzeknes pilsēta un rajonā pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā…………………………………………………………………….35
3.2. Pusaudžu anketēšanas analīze par noziedzīgiem nodarījumiem
nepilngadīgo vidū…………………………………………………………………………..37
4. Sociālpedagoģiskais darbs pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā………………44
4.1. Sociālpedagoģiskā darba forma un metodes………………………………………44
4.2. Sociāla darba modelis darbam ar nepilngadīgajiem noziedzīgo nodarījumu darītājiem……………………………………………………………………………………46
4.3. Sociālpedagoģiskais darbs Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas 2 .nodaļā…………………………………………………………………………..51
4.4. Sociālpedagoģiskās darbības vērtējums…………………………………………..53
Nobeigums………………………………………………………………………………….58
Izmantotā literatūra un avoti………………………………………………………………..59
Pielikumi……………………………………………………………………………………60
Pielikums 1. Nepilngadīgā sadzīves apstākļu apsekošanas akts……………………………61
Pielikums 2. Anketa…………………………………………………………………………62
IEVADS
Noziedzība ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām problēmām visā pasaulē. Cilvēce sasniegusi milzu progresu zinātnē, tehnikā, dažādu tehnoloģiju, mākslas, informātikas un citās jomās. Tomēr, neraugoties uz šiem sasniegumiem, nevienai pasaules valstij, tai skaitā arī Latvijai, nav izdevies likvidēt vai vismaz būtiski samazināt noziedzību. Strauji pieaug nepilngadīgo noziegumu skaits. Nevienam nav noslēpums, ka par lielāko daļu noziegumu vispār netiek ziņots. Noziedzība kļūst organizētāka, bīstamāka, rada lielākus tiešos materiālos zaudējumus.
Statistikas dati rāda, ka noziedzīgu nodarījumu izdarītāji, galvenokārt, ir gados jauni cilvēki, no kuriem ievērojama daļa ir nepilngadīgie – jaunāki par 18 gadiem.
Gandrīz ik nedēļu presē izlasām, vai kādā no Latvijas televīzijas programmām uzzinām par pusaudžu pretlikumīgajām darbībām.
Satraukumu rada smago un grupās izdarīto noziegumu skaits, kuri izdarīti alkohola, narkotisko vielu ietekmē. Pieaug dažāda rakstura konflikti, likumpārkāpumi, narkotisms, prostitūcija.
To parasti pieņemts izskaidrot ar dažādiem apstākļiem, ar nesakārtotu likumdošanu valstī, ar sliktām attiecībām ģimenē, ar vecāku neprasmi audzināt bērnus, ar slikto ekonomisko situāciju valstī, vājo finansiālo stāvokli ģimenē.
Pieaug alkoholisma un narkomānijas izplatība jauniešu vidū, un ka rezultātā attīstās tādas deviantas uzvedības formas – noziedzība, pusaudžu likumpārkāpumi un citi. Ir jādomā, kā ievirzīt jauniešu intereses pareizajā gultnē un samazināt nepilngadīgo noziedzības līmeni. Jāsaprot, ka bērnu tiesību pārkāpumi un nepilngadīgo noziedzība kopumā atspoguļo sociālās problēmas, negatīvās un nevēlamās tendences ekonomikā, kultūrā un citās sfērās.
Bieži vien pēc administratīviem pārkāpumiem seko smagāki likumpārkāpumi, kas atbilst Krimināllikumā noteiktiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem. Tāpēc nepieciešams pievērsties bērniem jau tad, kad izdarīti administratīva rakstura pārkāpumi, lai tiktu veikts pilnvērtīgs profilaktiskais sociālais darbs, uzsākot nepilngadīgo noziegumu novēršanu.
Bērni un jaunieši ir katras sabiedrības būtiska sastāvdaļa. Ir ļoti svarīgi kādā vidē viņi aug un kādi ir faktori, kas ietekmē viņu domāšanu un rīcību. Jo šie nepilngadīgie veidos mūsu nākamās sabiedrības pamatsastāvu. Latvijā ir vērojama tendence palielināties noziegumiem, kurus izdarījuši nepilngadīgie. Parasti cīņa notiek ar nozieguma sekām, bet nevis ar cēloņiem, kaut Latvijā ir pietiekoši daudz institūcijas, kuras nodarbojas ar tiesību jautājumiem. Trūkst tiešas sadarbības starp tiesībsargājošiem orgāniem, mācību iestādēm, nepilngadīgo lietu inspekcijām un citām institūcijām.
Katra iestāde veic stingri reglamentētus uzdevumus, taču būtu nepieciešams pasākumu komplekss, kurā būtu iesaistīti gan bērnu vecāki, gan izglītības iestādes un tiesībsargājošās iestādes.
Mūsdienīgs pusaudzis dzīvo sarežģītā pēc sava satura un socializācijas tendencēm pasaulē. Dzīve mūsdienu pasaulē gan bērniem gan pieaugušajiem saistās ar nemitīgām pārmaiņām, strauju dzīves tempu un nepieciešamību atbildēt uz dažādiem izaicinājumiem, tāpēc šāda mainīgā sabiedrībā mums ir nepieciešamas jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas dažādām dzīves situācijām.
Tas saistīts, pirmkārt, ar tehnisko progresu, kas paaugstina prasības un prasa vairāk zināšanas un prasmes it īpaši no jauniem cilvēkiem. Otrkārt, ar lielu informācijas plūdi, kas ietekmē pusaudža domāšanu, uztveri un uzvedību, kuram vēl nav attīstījusies sava personiskā dzīves pozīcija. Treškārt, nepārtraukti ekoloģiskie un ekonomiskie krīzi, kas rada pusaudzim bezspēcības un nevajadzības sajūtas. Bieži vien vienīgais veids pieradīt, ka pusaudzis ir kaut, ka vērts ir devianta uzvedība, tāda, kas novirzās no sabiedrībā pieņemtiem uzvedības standartiem. Diplomdarbā ir apskatīta pusaudža noziedzīgie nodarījumi, kas rada pusaudzim un visai sabiedrībai kopumā nopietnas sekas.
Ņemot vērā speciālistu veiktos pētījumus, ir iespējams secināt, ka noziegumus galvenokārt izdara pusaudži, kuri nekur nestrādā un nemācās. (2, 15. lpp). Bet kā lai šo problēmu atrisina, ja pēc Latvijas Republikas Centrālās pārvaldes datiem ar katru gadu pieaug nelabvēlīgo ģimeņu skaits, kā arī bērnu skaits riska ģimenēs.
Kā lai šai reālajai situācijai paiet garām, kāpēc pusaudži, it sevišķi meitenes kļūst par likumpārkāpējām, savā diezgan īsajā mūžā jau paspējušas iepazīt pasaules ļaunāko pusi – noziedzību.
Kuru vainot – pašu pusaudzi, viņa ģimeni, vai valsti. Vai arī nevainot nevienu, tikai izprast un pieņemt apstākļus tādus, kādi tie ir.
Cilvēks ir sabiedriska būtne, tāpēc tik svarīga ir sociālā pieredze, kura sākotnēji veidojās ģimenē. Bērns aug un attīstās ne jau pats par sevi, bet ar apkārtējo vidi palīdzību. Ļoti svarīga ir mazo grupu loma, kur pusaudzis mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Tas pirmkārt attiecās uz ģimeni. Protams, vēlāk liela nozīme ir arī apkārtējai videi, sabiedrībai, masu komunikācijas piedāvātajai produkcijai. Ja bērns ģimenē redz tikai agresīvas darbības, dzird strīdus, tad tieši tāds komunikācijas veids viņam veidojas kā modelis dažādām dzīves situācijām. Neizprotot sava bērna nepieņemamo uzvedību, vecāki bieži vien neiedomājas, ka pirmais paraugs bērnam ir bijuši tieši viņi paši – iepļaukājot, sakliedzot. Nereti vecāki savu slikto omu, problēmas risina uz bērna rēķina – izturas pret bērnu agresīvi, pilnīgi bez jebkādas bērnam saprotamas motivācijas. Tā bērnam izveidojas pieredze, ka daudz ko var panākt tieši šādā veidā – uzkliedzot, iesitot. Šī pieredze kā uzvedības modelis tālāk attīstās gan skolā, gan attiecībās ar brāļiem, māsām, arī ar pieaugušajiem.
Kad bērnam tuvojas pusaudža vecums, pārkāpumi bieži vien tiek izdarīti grupā un daudz nedomājot – ja vien rodas izdevība. Pārkāpumu cēlonis ir bieži saistīts ar vajadzību saglabāt noteiktu stāvokli grupā un gūt vienaudžu atzinību.
Problēmas ir un būs vienmēr, un tās nevar atrisināt vienas dienas laikā. Situācijas ir dažādas, un tās prasa dažādu rīcību un attieksmi. Tomēr svarīgs ir viens – vecāku mīlestība bērnam jājūt vienmēr. Ja starp vecākiem un bērniem ir kontakts, viss būs kārtībā. Ja ne – bērns paliek viens ar savām problēmām. Ja viņš tās nerisina ģimenē, tas notiks citā vidē.
Diplomdarba mērķis ir izzināt nepilngadīgo noziedzības cēloņus un izpētīt sociālpedagoģisko darbību Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi darbā tiks risināti sekojošie uzdevumi:
– izanalizēt psiholoģisko un pedagoģisko literatūru par nepilngadīgo likumpārkāpēju veicinošajiem faktoriem;
– izzināt profilaktiskās iespējas nepilngadīgo noziedzības mazināšanai;
– izpētīt noziedzības stāvokli nepilngadīgo vidū Rēzeknes pilsētā un rajonā;
– izveidot un realizēt sociālpedagoģiskās darbības plānu pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanai.
Lai realizētu minētos uzdevumus, tiks izmantotas šādas pētījuma metodes:
– teorētisko avotu analīze;
– anketēšana;
– novērošana;
– pārrunas.
Diplomdarba pētījuma bāze ir Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldes, Kartības policijas 2. nodaļas uzskaitē esošie pusaudži.
1. RISKA FAKTORI, KAS VEICINA NEPILNGADĪGO NOZIEDZĪBU
Pastāv dažādi faktori, kas palielina iespēju, ka nepilngadīgais izdarīs likumpārkāpumu. Šie faktori ir saistīti gan ar nepilngadīgā personību, gan vidi, kurā tas aug un pavada savu ikdienu. Arī virkne sociālekonomisko un politisko faktoru var būt pamats nozieguma izdarīšanai. Bieži vien faktori, kas palielina likumpārkāpuma varbūtību, ir riska faktori arī dažādām citām sabiedrības problēmām. Tā, piemēram, riska faktori, kas veicina vardarbīgu uzvedību, var arī veicināt agrīnu apreibinošo vielu lietošanu, klaiņošanu un citas negatīvas uzvedības izpausmes veidošanos un nostiprināšanos.
Riska faktori individuālā līmenī ir:
– vāja prasme tikt galā ar problēmām un/vai stresa situācijām;
– vāji attīstītas kritiska domāšana, lēmumu pieņemšanas prasme un saskarsmes prasmes;
– nepietiekami attīstītas prasmes organizēt savu brīvo laiku un pavadīt brīvo laiku sociāli pieņemamā vidē;
– uzvedības traucējumi – nepiedienīga, agresīva, vardarbīga uzvedība (devianta uzvedība);
– neadekvāts pašvērtējums – pārāk zems vai pārāk augsts;
– tiekšanās pēc riskantām situācijām un asu izjūtu meklēšana;
– sliktas sekmes, nespēja izpildīt skolā izvirzītās prasības;
– mācību stundu neattaisnota kavēšana;
– agrīna apreibinošo vielu lietošanas uzsākšana;
– pārmērīga apreibinošo vielu lietošana. (1, 6. lpp).
Kā pirmo un galveno riska faktoru var minēt ģimeni, tad skolu un sabiedrību. Ģimenē ne vienmēr valda sabiedriskais ideāls, bet biežāk tradicionālās idejas. Ģimenē tikai tad iespējama progresīva audzināšana, ja vecāki paši ir sabiedrībai piemēroti cilvēki un ja viņi saprot, ka bērni jāaudzina sabiedrībai. Ģimenē, kur vecāki to saprot, bērni tiek audzināti pareizi un sagatavoti skolai – tāpat kā skolā viņus sagatavo tai vietai, ko viņi vēlāk ieņems dzīvē. Tādai vajadzētu būt ideālai bērna attīstībai mājās un skolā. Skola vai jebkura cita izglītības iestāde atrodas vidū starp māju un sabiedrību.
Ģimene, kurā bērns aug, ir nozīmīgākā vide, kas ietekmē bērna turpmāko dzīvi. Dzīvē nākas sastapties ar dažādām ģimenēm, daudzi no tiem nav spējušas sniegt drošu pamatu bērna turpmākajai attīstībai. Taču arī tās ģimenēs, kurās abi vecāki ir aizņemti darbā un tāpēc viņiem nav laika apliecināt savu uzmanību, mīlestību; ģimenēs, kurās bērniem ir atļauta neierobežota brīvība vai, gluži pretēji, par katru sīkāko pārkāpumu bērns tiek sodīts, ir pastiprinošie faktori.
Rodas pamatots jautājums, ja bērns ir audzis sociāli disfunkcionālā ģimenē, vai ir iespējams viņu pasargāt no noziedzīgu darbības veikšanas? Lai gan ģimenei ir būtiska loma, daudzas pārmaiņas var veicināt arī citi – skola un apkārtējā sabiedrība.
Vide, kas būtiski ietekmē bērna uzskatus un vērtības, palīdz attīstīt prasmes un iemaņas, ir skola. Taču ne vienmēr bērnam skolā veidojas pārliecība, ka viņš var veiksmīgi tikt galā ar dzīves izvirzītajiem uzdevumiem. Pārāk augstas prasības, negatīva attieksme pret bērnu un cita negatīvā pieredze skolā var būt iemesls stundu kavēšanai, agresīvai uzvedībai vai var pamudināt bērnu meklēt citu vidi. Tādejādi pieaugušo atstumjošā uzvedība, klasesbiedru negatīvā attieksme var pamudināt bērnu meklēt draugus, kas nevis nosoda, bet uzklausa un pieņem. Atstumts pusaudzis var izjust sapratni un rast atbalstu grupā, kuru veido līdzīgi – atstumti, pieaugušo nemīlēti vai pat antisociāli pusaudži un jaunieši. Un tieši šādās grupās bieži tiek lietotas dažādas apreibinošas vielas, un to ietekmē bērns var izdarīt lietas, kuras nožēlo.
Līdztekus ģimenei, vienaudžiem un skolai arī sabiedrība ietekmē bērna uzskatus un uzvedību, ar sabiedrībā pastāvošu priekšstatu, stereotipu, masu saziņas līdzekļu sniegtās informācijas palīdzību. Tā, piemēram, dažādu reklāmu tēli, slavenības, elki un citas autoritātes bērnam rada priekšstatu par to, kādam ir jābūt veiksminiekam, kā viņam ir jāģērbjas, jāuzvedas. Tas ir izaicinājums bērnam, jo nevienmēr bērns to var iegūt likumīgā ceļā. Šāda situācija bērnu pamudina uz nelikumīgām darbībām. Tā kā bērniem nav patstāvīga vērtību sistēma viņi ir viegli iespaidojami ar dažādiem psiholoģiskiem paņēmieniem (piemēram, reklāmas).
Likumpārkāpumu veicinošs apstāklis var būt sabiedrības locekļu attieksme pret nepilngadīgo vai pret to grupu, kurai viņš ir piederīgs. Ja sabiedrība atstumj kādu tās pārstāvi vai grupu un visādos veidos cenšas parādīt, ka bērns un viņam līdzīgie šajā sabiedrībā nav vēlami, tad kļūst saprotams, kāpēc bērns vēršas pret šo sabiedrību, pārkāpjot likumu.
Kā ģimene, tā arī skola un sabiedrība, vairāk vai mazāk, ietekmē bērnus.
Lai novērstu nepilngadīgo noziedzīgos nodarījumus, par to jādomā ne tikai tiesībsargājošām iestādēm, bet visai sabiedrībai kopumā.
Jaunatnes uzvedības tendences uz noziedzīgu darbību ne tikai paaugstinās, bet mainās arī izdarīto noziegumu struktūra. Pārkāpumi pret īpašumu – vandālisms, veikalu apzagšana, ielaušanās un citi. Jebkurā straujo sociālo pārmaiņu laikā, jauniešiem ir vairāk iespēju nonākt konfliktā ar likumu. Visa sabiedrība cenšas piemēroties jaunajiem apstākļiem, vecās morāles normas un tradīcijas zaudē nozīmi. Ģimenēs var rasties grūtības, skolām – pietrūkst darbinieku un finanšu resursu. Juku laikos vairāk jauniešu meklē „savējo” vai „piederības” sajūtu, veidojot grupas vai pat pievienojoties bandām. Diemžēl vēlme pēc „savas sabiedrības” var jauniešus novest pie likuma pārkāpšanas. Ja jaunieši ir iesaistījušies bandās vai pārmērīgi lieto alkoholu, viņiem ir lielāks risks izdarīt noziegumus. Jauniešu bandas piesaista arī to pieaugušo likumpārkāpēju uzmanību, kas jauniešus iesaista savos noziegumos.
Svarīgi nepilngadīgo noziedzības apkarošanā ir aplūkot tos cēloņus un motīvus, un to noziedzības veicinošos faktorus, kas pamudinājuši pusaudzi izdarīt noziegumus. Pusaudža psihe krasi atšķiras no pieauguša cilvēka psihes ar rakstura nestabilitāti, morālo un ētisko vērtību hierarhijas trūkumu un to nesabalansētību, pārspīlēto ideālismu, egocentriskumu, izteiktu vēlmi sevi pierādīt jebkurā veidā un jebkādiem līdzekļiem – tieksme pēc pašapliecinājuma, ne mazsvarīgāks faktors ir arī nelabvēlīgo ģimeņu ietekme, audzināšana un sociālā vide, kā arī literatūras, mākslas un kino ietekme uz nepilngadīgo noziedzību. Pilnīga apziņa veidojas, tikai pateicoties dzīves pieredzei un personas pārdzīvoto notikumu analīzes hierarhijai, kas nosaka personas attieksmi pret dažādiem notikumiem. Nepilngadīgo morālie spriedumi par dažādām dzīves norisēm nav pamatoti uz reālo pieredzi un ir pārspīlēti, ņemot vērā pusaudža psiholoģiskās īpatnības. Bieži rodas situācijas, kad apziņa par izdarītās rīcības sodāmību nepilngadīgajiem rodas pēc noziedzīgo seku iestāšanās un to ieraudzīšanas.
Faktori, kas ir saistīti ar sociālo vidi
Socializācija ir ļoti svarīgs process, kuram īpaša uzmanība jāpievērš gan vecākiem, gan pedagogiem. Ir labi jāapzinās problēmu loks, kas saistīts ar šo procesu, ja tā neizpratne var radīt nopietnas un dažreiz pat neatgriezeniskas sekas jauniešiem.
Socializācija – process, kurā indivīds apgūst zināšanas, uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, jūtas, kas nepieciešami viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. (15, 26. lpp.).
Socializācija ir bērnībā aizsācies process, kura gaitā cilvēks kļūst par sabiedrības locekli, apgūst tajā pastāvošas normas, likumus un dzīvesveidu. Galvenās socializācijas pamatstruktūras ir ģimene, mācību iestādes, vienaudžu grupas, un bieži vien arī masu saziņas līdzekļi, it īpaši televīzija un internets, kas pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi par vienu no spēcīgākajiem un vairāk ietekmējamajiem socializācijas veidiem. Par socializācijas faktoru var minēt indivīdu savstarpējo mijiedarbību .
Cilvēks piedzimst kā bioloģiskā būtne, bet, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, iesaistoties sociālajās attiecībās un funkcionējot sabiedrībā, kļūst personība.
Socializācija ir process, kurā cilvēks iegūst zināšanas, sociālas prasmes un iemaņas, mācoties no apkārtējiem cilvēkiem un reproducējot to.
Socializācijas process ir nepārtraukts, to ietekmē dažādi mikrovidē un makrovidē funkcionējošie ārējie un iekšējie faktori: sociālā uzvedība, konformisms, intelektuālais potenciāls, sociālās lomas.
Personības socializācija ir pakāpenisks un netiešs process, sociālo emociju, uzvedības un identitātes apzināšana. Tas notiek ar dažādu sociālo institūciju starpniecību – ģimenē, domubiedru grupā, izglītības iestādē. To ietekme gan saskarsmes veids, gan tās saturs. Negatīva pieredze rada negatīvas sekas.
Cilvēka personība veidojas un attīstās sabiedrībā, tās iezīmes laika gaitā var mainīties, taču personības kodols, stabils psihisko īpašību kopums, saglabājas visu mūžu, radot cilvēka pašidentitāti.
Tiek uzskatīts, ka personība piedzimst tad, kad rodas nepieciešamība uzvesties atbilstoši situācijai, izmantojot savas funkcijas, dotumus, kad sāk veidoties uzskati (sociālās īpašības), spēja atbildēt par savu rīcību un veikt garīgu darbu, apzināties, regulēt savu rīcību.
Indivīds, kļūstot par personību, iekļaujas sociālo attiecību sistēmā, motīvi rosina viņu darbībai. To ietekmē ekonomiskā, sociālā, ekoloģiskā vide, intelekta un kultūras līmenis, dzimums, vecumposms, sociālās normas, likumi, tradīcijas. Jo pozitīvāka ir pašsajūta, jo veiksmīgāk veidojas starppersonu attiecības. Negatīva identitāte veidojas agresivitātes ceļā, vardarbības uzliesmojumos.
„Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu kur atgriezties” – Antuāns de Sent- Ekziperī. Šie vārdi tik pareizi atspoguļo ģimenes lomu cilvēka dzīvē.
Ģimene ir sarežģīts sociāls veidojums, kas pilda noteiktas funkcijas:
reproduktīvo (ģimenē tiek radīti un audzināti bērni);
saimnieciski ekonomisko;
kultūras un audzināšanas (ģimenē jaunā paaudze apgūst savas tautas kultūru, iegūst priekšstatu par vērtībām, iegūst dzīves pieredzi);
sociālā atbalsta (morālā, materiālā atbalsta saņemšana). (3, 112. lpp).
Ģimenē cilvēki iemācās veidot attiecības, gūt pirmo savstarpējo attiecību modeli, praktiskā darba iemaņas, rūpēties un sniegt atbalstu.
Svarīgi ir visiem ģimenē radīt drošības, aizsargātības, mīlestības sajūtu.
Bērni un pusaudži savas attīstības nodrošinājumu saņem galvenokārt ģimenē, tādēļ personības veidošanās pašapliecināšanās iespējas un tās izpausmes lielā mērā atkarīgas no ģimenes.
Bērni zināšanas par uzvedības modeļiem iegūst no pirmavota, tas ir no ģimenes. Ģimenē var vienlaicīgi demonstrēt agresīvas uzvedības modeli vai nodrošināt stiprumu. Pusaudža uzvedība ir atkarīga no tā vai sastopas ar agresivitātes izpausmēm pie sevis mājās. Ģimenē uz savstarpējo attiecību fona bērns mācās saprasties ar cilvēkiem, apgūt uzvedību un attiecību formas, kuras viņam saglabāsies pusaudžu brieduma gados. Liela nozīme ir vecāku reakcijai uz bērnu negatīvo uzvedību, bērnu un vecāku savstarpējo attiecību raksturam, ģimenes harmonijas vai disharmonijas līmenis.
Veidojoties bērna attiecībām ar citiem cilvēkiem, pirmkārt ar ģimenes locekļiem un tālākā dzīves gaitā ar citiem cilvēkiem, tiek apgūtas sociālās prasmes. Sociālās prasmes un iemaņas ir nepieciešamas cilvēkam sociālajā mijiedarbībā. Un savukārt, apgūstot sociālās prasmes, veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem un vidi, kurā pusaudzis dzīvo. Sociālās prasmes ir svarīgas, jo tas nozīmē kontaktēšanās prasmes, uzvedību darbā, kā arī attiecīgās spējas, kas ļauj uzņemties atbildību, tādas kā prasme sadarboties un strādāt komandā, radoša pieeja darbam un tiekšanās pēc kvalitātes.
Liela loma bērna audzināšanā un izglītošanā ir ģimenes iekšējai saskarsmes sistēmai, pieaugušo vēlmei kontaktēties ar bērniem, nodot viņiem savu pieredzi, uzskatus, atmiņas. Galvenais priekšnoteikums tam – pozitīva saskarsme ar pieaugušo. Vai vecākiem atrodas kāds brīdis lai, parunātos ar savu bērnu, uzklausītu viņa dienas notikumus, pārdzīvojumus. Bērna attīstībai šāds emocionāls kontakts, vecāku uzmanība, atzinība ir vissvarīgākā.
Apkārtējā vide nav viendabīga, bet sastāv no vairākiem līmeņiem.
1. attēls
Attiecību sistēma, kas veicina bērna socializācijas procesu
Kā var redzēt vides attēlojumā pirmais līmenis ir šaurākais loks – ģimene, mājas, attiecības ģimenē, attiecības starp brāļiem un māsām. Kādu audzināšanas stilu realizē bērna vecāki? Kā viņi reaģē uz bērna dusmām, priekiem? Tas viss iespaidos viņa domas un uzvedību.
Nākamais līmenis ir jau plašāks – skolasbiedri, draugi, pulciņi, ārpusklases nodarbības. Svarīgi, lai bērnam būtu vēlme apmeklēt skolu, vēlme mācīties, tikties ar vienaudžiem, saprasties ar skolotājiem.
Nākamajā līmenī atrodas tie elementi sabiedrībā, kas ietekmē plašākā nozīmē, piemēram, masu mediji, politiskie notikumi, darbs u.c. Tā kā šie vides līmeņi ir pakārtoti, tad pārmaiņas sabiedrībā neizbēgami ietekmē arī visus līmeņus, kas ir zem tā. Piemēram, ja tēvs zaudē darbu, viņš var kļūt daudz neiecietīgāks un uzkliegt saviem bērniem daudz biežāk nekā agrāk. Vai arī – cenu paaugstināšanās valstī var radīt ģimenē naudas grūtības, kas noved pie tā, ka netiek apmierinātas katra ģimenes locekļa vajadzības.
Pēdējais līmenis ir saistīts ar kultūras normām, kas regulē mūsu uzvedību. Sabiedrībā ir pieņemti uzvedības un citi noteikumi, kas ietekmē visus iepriekšējos līmeņus – ES pašsajūtu, izjūtas ģimenē un citus.
Mūsdienu ģimene veido sabiedrības pamatstruktūru, tā bioloģiski atražo cilvēku un piedalās personības socializācijas procesā. Ģimenē, kura aug bērns, liela nozīme ir audzināšanai, ko īsteno vecāki, vadoties no savas pieredzes, nepārkāpjot morālās un tiesiskās normas, tādējādi vecāki cenšas parādīt labāko piemēru, kas būtu vadīšanas motīvs bērna pareizā dzīves ceļa uzsākšanai. Taču ne vienmēr šāds paraugmodelis ir realizējams, jo pastāv vairāki apstākļi, kas liek to darīt. Te jāmin tā saucamās nelabvēlīgās ģimenes.
Klasiski nelabvēlīgās ģimenes nosacīti iedalāmas vairākās grupās:
Pirmajā grupā ietveramas tās, kurās noziedzīgā uzvedība pārmantota no paaudzes paaudzē. Latvijā šādu ģimeņu skaits pieaug. Vecāki šajās ģimenēs ir bērnu pretlikumīgās uzvedības veidotāji. Visbiežāk viņi vedina vai māca, dažreiz arī iesaista pretlikumīgās darbībās.
Otrajā grupā ietveramas tās ģimenes, kurās vecāki ar savu pretlikumīgo uzvedību dod bērniem negatīvu paraugu. Pirmās grupas vecāki ar nodomu iesaista bērnus noziegumos, turpretī otrajā – šāda nodoma nav, un bērni noziegumus izdara pēc savas iniciatīvas.
Trešajai grupai raksturīga ģimenes locekļu cietsirdība. (2, 33. lpp.).
Nepilngadīgo tiesību pārkāpumi un noziedzība precīzi atspoguļo pastāvošās sociālās problēmas, nevēlamās un negatīvas tendences ekonomikā, kultūra, masu informācijas līdzekļu darbībā, un protams, ģimenes institūtā kā tādā. (2, 13. lpp.).
Nelabvēlīgam ģimenēm ir līdzīgs dzīves stils, kas arī ietekme un dzīvojošo tādā ģimenē pusaudzi, un ka rezultāta noved to uz noziedzības ceļā, tas ir:
nejūt vajadzību pēc darba un mērķtiecīgas nodarbošanās;
pavada laiku bezdarbībā;
rupji izturas pret apkārtējiem bērniem un pieaugušajiem;
melo, ir nedisciplinēti;
bieži izraisa kautiņus;
apzināti pārkāpj likumu, juzdamies kā varoņi, tātad tiem ir pārprasta vērtību orientācija;
pusaudžiem nav ieaudzinātas morāli ētiskās uzvedības normas, lai gan teorētiski viņi tās zina;
nespēj pretoties savām vēlmēm un iegribām, dzer, smēķē, lieto toksiskas apreibinošas vielas;
apspriež vai spīdzina vājākos. (2, 30. lpp.).
Faktori, kas ir saistīti ar pusaudža vecumposma īpatnībām
Pusaudža vecumposms ir visproblemātiskākais no visām pārējām cilvēka attīstības posmiem. Neskatoties uz to īslaicīgumu (no 11-12 līdz 15-16 gadiem), tās lielākā mērā noteica visu pārējo cilvēka dzīvi.
Pusaudža gadus raksturo hormonu vētras, autoritāšu maiņa, opozīcija, kritika, pašapliecināšanās un vēlēšanās būt patstāvīgam un neatkarīgam, vajadzība pēc vienaudžu draudzības un atzīšanas, attālināšanās no ģimenes, riska pilna uzvedība.
Psiholoģiskā skatījumā pusaudzim attīstās pašapziņa un pašnovērtējums, rodas pašaudzināšanas tieksmes. (17).
Pusaudža dzīvē ir viens svarīgs posms, kuram neviens nav varējis paiet garām. Tā ir pusaudžu identitātes krīze. Krīze ir subjektīvi mokošs stāvoklis, kas rosina intensīvu tiekšanos pēc identitātes, kura var ietvert konstruktīvus un destruktīvus aspektus. (5, 499. lpp.).
Negatīvo identitāti pusaudži pauž, darot visu, ko sabiedrība liedz; vismaz šādā veidā viņi rēķinās ar sabiedrības normām. Jaunieši rod gandarījumu vecāku sašutumā par viņu izdarībām, taču īstenībā viņi deklarē tādas pozitīvas identitātes meklējumus, kura nebūtu balstīta vecāku paaudzes konformismā un pretenciozitātē. Dažu jauniešu identitātes sajukums šķiet ļaunprātīgi izvēlēts. Pirmkārt, krīze ir atbilstoša viņa vecumam – otrkārt dažiem tā ir atklāta tāpēc, ka viņi zina – šinī vecumā ir paredzēta identitātes krīze. Reizēm jaunās paaudzes lomu sajukums pievienojas ilgstošam bezcerīgumam, tad tiek novērota noziedzība un tendence uz psihiskām saslimšanām. Nespēdami pieņemt lomu, ko uzspiež pusaudžu dzīves standartizācija, jaunieši viens pēc otra bēg prom – aiziet no skolas, atstāj darbu, naktis ilgstoši pavada ārpus mājām vai atraujas no apkārtējiem, ļaudamies saskarties ar noziedzību. Viņiem visvairāk nepieciešams, lai gados vecāki draugi, padomdevēji un tiesu iestāžu darbinieki neiesprostotu viņu virspusēju diagnožu un sociālu spriedumu ietvarā, ignorējot pusaudžu attīstībai raksturīgo dinamiku.
Neizpratne vai izdarīta pareiza izvēle, kāda ir vēlamā rīcība, pusaudzī izraisa reizēm dusmas, kuras pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas, problēma risināma, mācoties prasmi tās apvaldīt. Par vissliktāko dusmu apvaldīšanas paņēmienu tiek uzskatīta – pasīvi agresīvā uzvedība. Tā ir dusmu izpausme, kuras mērķis šo jūtu izraisītājam pašam sagādāt negatīvas emocijas. Šādas dusmas veidojas, ja vecāki neļauj tās atklāt. Neveselīga attieksme pret dusmām liek pusaudzim spert neapdomīgus soļus, sākot protestēt ar sliktām atzīmēm, narkotisko vielu lietošanu, grūtniecību, noziegumiem un pašnāvības mēģinājumiem.
Pilnīgs kontroles zudums dusmu izpausmju pakāpe, kad cilvēku pārņem niknums, viņš saposta apkārtējos priekšmetus un mēģina lietot vardarbību pret otru cilvēku.
Niknuma uzplūdi – aprobežojas ar kliegšanu un lamāšanos, ne tikai uz cilvēku, kas dusmojas, bet arī uz apkārtējiem.
Nekontrolēts dusmu izvirdums vārdos – mēģina kādu aizskart ar nepiedienīgiem vārdiem vai kritiskām piezīmēm.
Vislabākais veids ir izteikt dusmas tik pieklājīgi un racionāli, cik iespējams, tikai dusmu objektam. Tas prasa nopietnu briedumu no abām pusēm. (6, 14-36. lpp.).
Situācijas analīze un prakse rāda, ka visi iepriekšminētie faktori ir par iemeslu nepilngadīgo noziedzības cēloņiem.
Pusaudžu vecums ir tas vecumposms, kad jaunietis cenšas atrast savu vietu, savu lomu – mūžīgo dzīves mērķu meklējuma laiks. Lai novērstu nepilngadīgo noziegumus, vispirms ir jāapzina likumpārkāpēju rīcības cēloņi, tikai tad var veidot un piesaistīt šo sabiedrībā mazaizsargāto grupu profilakses programmām. Galvenā uzmanība jāpievērš pusaudzim un viņa ģimenei, jo šajā vecumposmā viņš no tās nav atdalāms. Tā ir primārā vieta, kur pusaudzis veido savu identitāti un socializējas. No ģimenes iegūst morāles normas un pieļaujamos uzvedības standartus. Ja ģimenē tiek praktizēta sabiedrībai nepieņemama rīcība, tad šādu dzīves modeli pieņem un par pareizu uzskata arī ģimenē augošais jaunietis. Tādēļ tiek vērojama deviantas uzvedības veidošanās jaunajā cilvēkā. Nedrīkst nepievērst uzmanību tādām jauniešu uzvedības izpausmēm, kuras norāda uz noziedzīgu nodarījumu attīstības tendenci. Šāda veida riska grupas prasa intensīvu profilaktisku kontroli, tādēļ ir svarīgas sociālā darba metodes, kuras palīdzētu izzināt jauno cilvēku vajadzības un veidus, kā šīs vajadzības tiek apmierinātas.
2. NOZIEDZĪGO NODARĪJUMU PROFILAKTISKAIS DARBS
Sākot izskatīt doto tematu nepieciešams noskaidrot, kas ir nepilngadīgo noziedzība vispār. Nepilngadīgo noziedzība kā viens no noziedzības elementiem ir relatīvi masveidīga, vēsturiski mainīga, sociāla, krimināltiesiska rakstura parādība, kuras pamatā ir to noziegumu kopums, ko izdarījuši nepilngadīgie konkrētā teritorijā, noteiktā laika posmā.
Savukārt, nepilngadīgo noziegumu profilakse ir to sabiedriska un individuāla rakstura pasākumu kopums, kas vērsti uz to, lai izskaustu noziegumu izdarīšanu no nepilngadīgo puses kā arī novērstu nepilngadīgo noziegumus to sākumstadijā un sekmētu negatīvas attieksmes ieaudzināšanu pret noziedzīgumu izdarīšanu, rodot izpratni par prettiesisko darbību bīstamību un iespējamo atbildību par to izdarīšanu.
Nepilngadīgo noziegumu profilaksei piemīt savas specifiskās īpašības:
tā darbojas saskaņā ar valsts, ģimenes, jaunatnes un kriminālo politiku, kas realizējama ar kompleksu pasākumu palīdzību starptautisko un reģionālo programmu līmenī, lai sniegtu sociālu, ekonomisku u.c. nepieciešamo palīdzību ģimenei un nepilngadīgajiem;
izveidota tiesību aktu sistēma, kas regulē jautājumu par optimālu dzīves apstākļu radīšanu, nepilngadīgo audzināšanu, viņu tiesību un interešu aizsardzību, negatīvas ietekmes novēršanu;
nepilngadīgo noziegumu novēršanu nodrošina valsts mācību, audzināšanas, ārstniecības, tiesību sargājošo u.c. institūciju un iestāžu darbība. Šī darbība pastāvīgi tiek koordinēta, tā balstās uz nepieciešamo informatīvi analītisko bāzi un tiek finansēta no valsts puses;
nepilngadīgo noziegumu profilakses īpatnības ir saistītas arī ar specifisko tiesisko un faktisko nepilngadīgā stāvokli sabiedrībā, kā augošā iedzīvotāju grupa tā spēcīgāk izjūt apkārtējās vides negatīvo faktoru ietekmi. (23, 229- 233. lpp.).
Neatkarīgi no institūcijas (policija, sociālais dienests, bērnu tiesību aizsardzības inspektors, pagasttiesa) visu iestāžu pārstāvji uzsver nepieciešamību veikt aktīvus pasākumus nepilngadīgo noziedzības cēloņu novēršanā un profilaksē.
Profilakses pasākumu mērķis ir noziedzības un noziegumu cēloņu apkarošana, to veicinošo pasākumu ietekmes mazināšana; to personu noskaidrošana, kuras var izdarīt noziegumus, to ietekmēšana, izmantojot pārliecināšanu un tikai pēc tam piespiedu līdzekļus. Visiem profilaktiskajiem pasākumiem jābūt likumīgiem. Profilakses pasākumu pamatā ir doma, ka pastāv iespēja iedarboties uz nepilngadīgo uzvedību, kas novirzījusies no tiesību normas prasībām un ieņem centrālo lomu kontroles attīstībā par neatļautu uzvedību.
Profilaktējot nepilngadīgos, varētu iedalīt vairākas profilakses stadijas:
– agrīnās profilakses stadija – kad tiek konstatēta nepilngadīgā atrašanās kriminogēnā vidē, bet nepilngadīgo uzvedība vēl rupji nepārkāpj pastāvošās normas;
– pirms noziegumu stadija – kad acīmredzama kriminogēnās vides ietekme un personības demoralizācija, bet vēl netiek veikti likumpārkāpumi;
– noziegumu izdarīšanas stadija – reakcija uz izdarīto noziegumu, vainīgo atmaskošana un saukšana pie atbildības, noziegumu sekmējošo apstākļu noskaidrošana, vides atveseļošana;
– postpenitenciārā stadija – tiek lemti jautājumi par soda izcietušo jauniešu resocializāciju, par viņa normālu atgriešanos sociālā vidē. (9).
Primārie preventīvie pasākumi varētu būt, kad attiecīgajai auditorijai tiek sniegti izglītojoši un informējoši pasākumi; sociālā atbalsta pakalpojumi, kas palīdz celt dažādu indivīdu labklājību un dzīves kvalitāti, kā arī novērst tādu apstākļu veidošanos, kas varētu veicināt prettiesisku rīcību vai pamudināt indivīdu pārkāpt likumu.
Profilaktiskais sociālais darbs ar ģimenēm, kurās ir bērni likumpārkāpēji ir jāveido starpinstitucionāla sadarbība, kas shematiski varētu izskatīties šādi:
2. attēls
Aplūkojot dažādos nepilngadīgo likumpārkāpumu cēloņus, var secināt, ka galvenais priekšnoteikums veiksmīgam un kvalitatīvam profilaktiskajam darbam ir profesionāļu – sociālo pedagogu, sociālo darbinieku, pedagogu, mediķu u.c. speciālistu sagatavotība šim darbam. (4, 167. lpp). Lai sasniegtu pozitīvu rezultātu profilakse jāveic dažādās jomās, tādas kā psiholoģijā, pedagoģijā, medicīnā, socioloģijā un institūcijās, t.i. ģimene, sabiedrība, neformālā vide.
Par nepilngadīgo noziedzības veidošanās galvenajiem faktoriem uzskatāmi:
bērna atstāšana bez uzraudzības ģimenē;
vecāku nepietiekamā pedagoģiskā sagatavotība;
ģimenes locekļu žūpība, netiklība, likumpārkāpumi, mantu kults;
skolas kolektīva nesapratne vai nevēlēšanās nodarboties ar grūti audzināmajiem un viņu vecākiem;
sabiedrības, mikrokolektīva, organizāciju, valsts un pašvaldību iestāžu nepārdomātā attieksme un darbība nepilngadīgo tiesību aizsardzībā, grūti audzināmo pusaudžu problēmu risināšanā;
vecāku un skolas nepietiekamā atbildība par bērnu un skolēnu uzvedību. (11, 370 lpp.).
Kā redzams daļa no augstākminētajiem faktoriem attiecas uz nepilngadīgā ģimeni, konkrēti: vecāku attieksme pret bērniem (ļaunprātīga izvairīšanās no bērnu audzināšanas, kā arī viņu mācīšana vai mudināšana uz nelietībām, bezrūpība un pasivitāte bērnu audzināšanā, arī audzināšanas funkciju nodošana citām personām, kas pašlaik ir ļoti aktuālā problēma, jo vecāki aizbrauc ārzemēs, darba meklējumos, lai nodrošinātu ģimeni); vecāku attieksmē pret bērniem; vecāku pedagoģiskajā prasme; vecāku uzvedība (žūpošana, netiklība, noziedzīga rīcība u.tml.), ko atdarina bērni; vecāku savstarpējās attiecībās un ģimenes atmosfēra (kaušanās, meli, divkosība, izlikšanās, netaisnība u.tml.); vecāku attieksmē pret garīgajām un mantiskajām vērtībām (garīgo bagātību ignorēšana, mantu kults, modes preču pielūgsme, u.t.t.), ir nelabvēlīgo ģimeņu rādītāji un veicina pusaudža noziedzīgo uzvedību.
Katrā ģimenē tas var būt savs. Piemēram, attieksme pret bērnu audzināšanu var mainīties slimības, līdzekļu trūkuma un citu apstākļu iespaidā. Tomēr jāuzsver šīs attieksmes, tāpat vecāku pedagoģiskās prasmes un uzmanības sevišķā loma bērnu audzināšanā.
Ģimenes nelabvēlības cēloņsakarību noskaidrošana konkrētās ģimenēs ir sarežģīts darbs, kas prasa profesionālu pieeju. Tas nav pa spēkam policijas darbiniekiem, kaut arī tiem būtu pedagoģiskā izglītība. To var veikt tikai sagatavots pedagogu kolektīvs, kāds darbojas skolās vai citās izglītības sistēmas iestādēs.
Savlaicīga nelabvēlīgo potenču atklāšana ģimenē, to neitralizēšana ir viens no nepilngadīgo pārkāpumu profilakses pamatuzdevumiem. Tā realizācija dod iespēju adekvātai reakcijai uz ģimenes nelabvēlības elementiem. Vienā gadījumā tas būs pedagoģisks padoms, otrā – materiāla vai cita veida palīdzība, trešajā – juridiskas sankcijas, bet ceturtajā – pedagoģisko un tiesisko pasākumu komplekss.
Nozīmīgi ir arī tas, ka tiesiskās normas, nepietiekami vēršas pret vecākiem, kuri pasīvi vai vieglprātīgi pilda savus bērnu audzināšanas pienākumus. Svarīgi būtu ieviest likumdošanā tādu atbildību, kāda bija paredzēta LR Sodu likumos, kur viens no pantiem noteica sodus tam, “kam pienākas turēt atbildīgā uzraudzībā mazgadīgo vai citu viņam noteiktā kārtībā nodoto personu un kas atstājis tādu personu bez pienācīgas uzraudzības, ja tamdēļ uzraugāmais izdarījis smagu noziegumu.” Līdzīgi noteikumi atļauti Policijas Pārkāpumu kodeksā un citu valstu likumos.
Šāda veida normas ir paraugs iespējamajām izmaiņām likumdošanā, jo ir nepieciešams paaugstināt vecāku atbildību par savu bērnu audzināšanu. Tā ir viena no juridiskajām iespējām samazināt nelabvēlīgo ģimeņu skaitu valstī.
Liela loma nepilngadīgo noziedzības veidošanā ir arī skolām, kas izpaužas mācību iestāžu darbības nepilnībās. Nav pietiekamas skolotāju mijiedarbības ar saviem skolēniem un viņu vecākiem. Attieksmē ar skolēniem prevalē prasības, bet saskarsme ar viņu vecākiem bieži vien ir formāla. Abas puses paliek savās sākotnējās pozīcijās un necenšas izprast bērnu, nemeklē piemērotākos pedagoģiskos risinājumus.
Nozīmīgs solis būtu valsts un pašvaldību struktūru izveidošana nepilngadīgo audzināšanai un viņu interešu aizstāvībai, nozīmīgāku vietu atvēlot skolai.
Praktiska saskarsme ar tiesību pārkāpējiem notiek skolās. Tāpēc mācību iestāžu tīklā jārod diferencētas skolnieku audzināšanas iespējas, kas atbilstu viņu uzvedības novirzēm, attīstības īpatnībām un veselības stāvoklim. Tam var kalpot atsevišķas klases, ar samazinātu skolēnu skaitu, skolas ar palielinātiem audzinātāju un mediķu štatiem, arī internātskolas.
Galvenais, lai pienācīgā audzināšana un medicīniskā aprūpe tiktu veikta savlaicīgi, pēc iespējas neizolējot bērnu no ģimenes un ierastās vides.
Skolēnu iedalīšana diferencētās audzināšanas struktūrās iespējama ar skolas pedagoģiskās padomes lēmumu.
Skolām un citām izglītības iestādēm jānodrošina nepilngadīgā ieiešana patstāvīgā darba dzīvē, viņa interešu aizstāvība pedagoģisko prasību ietvaros.
Saistībā ar nepilngadīgo izglītošanos liela problēma ir ar tiem nepilngadīgajiem, kuri nestrādā un nemācās. Spriežot pēc statistikas datiem pēdējos gados ap 70% no noziegumiem, ko izdarījuši nepilngadīgie ir vainojami nepilngadīgie, kuri nestrādā un nemācās. (2, 15. lpp.).
Problēmas ir arī speciālo mācību un audzināšanas darba iestāžu darbībā.
Sevišķi grūti audzināmo, arī likumpārkāpēju audzināšana jāatstāj speciālajām mācību iestādēm. Nepilngadīgo nosūtīšana uz turieni jāuztic profesionālai tiesai vai komisijai. Tiesas vai komisijas sastāvā līdz ar juristiem jābūt arī pedagogiem, psihologiem un mediķiem, kas pārzina grūti audzināmo problemātiku. Slēgtās mācību iestādes pakļaujamas Izglītības ministrijas kontrolei, jo galvenais akcents tajās liekams uz likumpārkāpēju audzināšanu un vienīgie profesionālie šāda darba veicēji ir pedagogi.
Galvenais trūkums šo iestāžu darbībā ir tas, ka netiek meklētas diferencētas pedagoģiskās metodes un pieejas atsevišķiem grūti audzināmiem pusaudžiem un to grupām. Personālsastāvs daudz uzmanības velta režīma un apsardzības jautājumiem. Dažkārt režīma risinājumos galvenais nebija kārtības, sadzīves organizācijas un sistēmas ievērošana, bet gan ierobežojumu noteikšana audzēkņiem.
Audzināšanas darbs ir nepietiekams, par to liecina arī pārkāpumu skaits, kas konstatēts iestādēs. Paviršs un formāls audzinātāju darbs veicina to, ka ar laiku izveidojas negatīvas tradīcijas un nerakstīti likumi. Iestādēs izveidojas negatīva gaisotne. Iekšējās hierarhijas priekšgalā izvirzās negatīvi ievirzītas personas, kas negatīvi ietekmē arī pārējos.
Ievietošana speciālajās mācību iestādēs atrauj skolēnu no ģimenes un vienaudžu vides, kas atbilst normai. Ilgas pēc vecākiem, kaut arī sliktiem, palielinās tieši proporcionāli šķirtības attālumam un ilgumam. Vairākumā gadījumu bēgšana no šādām iestādēm notiek tikai tādēļ lai pabūtu mājās. Speciālās skolās vienuviet koncentrējās dažāds kontingents – stundu kavētāji, nedisciplinētie, krimināllikuma pārkāpēji, tas sarežģī mācību un audzināšanas darbu.
Negatīvo faktoru ietekme jāsamazina, panākot savlaicīgu un adekvātu pedagoģisko metožu lietošanu, pēc iespējas neatraujot pusaudzi no ierastās vides. Jābūt starpposmam starp skolu un slēgtajām mācību iestādēm, par tiem varētu būt klases ar samazinātu skolēnu skaitu.
Pārskatot profilakses sistēmu un nepilnīgo jurisdikciju, jāprecizē audzināšanas un labošanas iestāžu funkcijas un to vieta sistēmā. Visas specialās skolas būtu lietderīgi iekļaut izglītības sistēmā. Ar to būtu panākta audzināšanas un pāraudzināšanas sistēmas vienotība, kā arī pedagogu atbildība par sava darba rezultātiem.
Vēl viena tendence, kas skar nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātiku ir alkohols. Pēc statistikas datiem aptuveni ceturto daļu no noziegumiem nepilngadīgie izdara alkohola reibumā. Šī savā būtībā ir visas sabiedrības problēma, tāpēc šeit nepieciešams veikt vispārēja rakstura pasākumus.
Nepilngadīgie likumpārkāpēji komplektējas no grūti audzināmajiem pusaudžiem. Tie ir nepilngadīgās personas, kuras izdarījušas krimināllikumā paredzētu sabiedriski bīstamu nodarījumu.
2.1. Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti
Nepilngadīgo noziegumu profilakses objekti ir nepilngadīgās personas, kuras izdarījušas Krimināllikumā paredzētu sabiedriski bīstamu nodarījumu, kā arī tie nepilngadīgie, kuri gan vēl šādu rīcību nav veikuši, bet kuros izveidojusies nosliece uz prettiesisku rīcību.
Lai labāk izprastu nepilngadīgo noziegumu profilakses problemātiku nepieciešams nedaudz pieskarties arī paša nepilngadīgā likumpārkāpēja raksturojumam.
Nepilngadīgo likumpārkāpēju personības izpēte atklāj daudz šķautnes ne tikai viņu noziedzības, bet arī vispārējās noziedzības ģenēzē, jo līdz pilngadībai persona aktīvi socializējas, veidojas tās tikumības izpratne un uzvedības stereotips, kas nosaka pieauguša cilvēka uzvedību.
Personas uzvedība ir individuāla, tās veidošanās ir saistīta ar indivīda organisma īpatnībām, ar ģenētiskā koda plūsmveidīgās izvēršanās īpatnībām laikā un atbilstoši indivīda un vides mijiedarbības vajadzībām.
Indivīda organisma īpatnības nosaka viņa darbības iespējas un robežas. Savukārt personu savstarpējās mijiedarbības formas un saturs izriet no indivīdu socializācijas pakāpes, personības īpatnībām, mērķiem un tāpēc var iegūt dažādu nokrāsu, arī sabiedrībai nepieņemamu.
Analizējot bērnu uzvedības novirzes, var secināt, ka to pamatā galvenokārt ir četri cēloņi:
1. Bērnu cenšanās pievērst sev apkārtējo uzmanību. Bērni ļoti cieš, ja viņiem trūkst vecāku uzmanības.
2. Vēlēšanās būt pirmajam. Cīņa (arī neapzināta) par savu vietu sākas ģimenē un ir saistīta ar bērna vajadzību būt patstāvīgam, neatkarīgam un iegūt pašnoteikšanos.
3. Atriebības jūtas.
4. Neveiksmju radīto reakciju pārvirze no vienas sfēras citā. Piemēram, īgnumu, ko rada sliktas attiecības ar vienaudžiem, bērns izpauž mājās. (8, 26. lpp.).
Nepilngadīgie likumpārkāpēji komplektējas no grūti audzināmajiem pusaudžiem. Visi grūti audzināmie gan nav likumpārkāpēji, bet visi likumpārkāpēji atzīstami par grūti audzināmajiem, kuriem nepieciešama palīdzība.
Literatūrā sastopamas vairākas grūti audzināmo definīcijas.
Grūti audzināmos raksturo kā tos, kam ir grūti. Viņiem ir grūti saprasties ar vecākiem, skolotājiem un kaimiņiem grūti ar klasesbiedriem un pagalma paziņām, kā arī ar sevi pašu.
Grūti audzināmais ir tāds pusaudzis, kurš netiek galā ar savam vecumam atbilstošām sociālajām lomām un pienākumiem. Viņa neveiksmes parasti izriet no nepilnvērtības vai deformētas socializācijas, infantilisma, attīstības aiztures vai citām attīstības novirzēm.
Par grūti audzināmo var kļūt arī pusaudzis, kurš nonāk savai attīstībai neatbilstošās situācijās lomās vai saņem neizpildāmu uzdevumu. Šādas situācijas var rasties ģimenē un skolā, kā arī vienaudžu grupās, komandās.
2.2. Nepilngadīgo noziegumu profilakses subjekti
Nepilngadīgo noziegumu profilakses subjekti ir sabiedriski veidojumi, kuru darbības pamatā ir nepilngadīgo audzināšana ar mērķi, lai nepilngadīgie iekļautos sabiedrībā un nepieļautu noviržu veidošanos nepilngadīgo uzvedībā un psihē.
Par vienu no svarīgākajiem nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektiem uzskatāma ģimene.
Ģimene veido sabiedrības pamatstruktūru. Tā piedalās personības socializācijas procesā. Jau no dzimšanas cilvēka uzvedība lielā mērā veidojas ģimenē.
Ģimenes locekļu mijiedarbība ir ļoti spēcīga un atstāj paliekošu iespaidu uz bērniem. To nosaka vairāki faktori: emocionālais kontakts, tā ilgums (no bērna piedzimšanas līdz savas ģimenes nodibināšanai vai kādas citam patstāvīgās dzīves sākumam); vecāku autoritāte, kas rodas kopējā ģimenes darbībā; kopējā saimniecība, kas balstās uz vecāku pienākumiem un kopējo īpašumu.
Kā nākamo nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektu var minēt skolu. Skola parasti labo ģimenes kļūdas bērnu audzināšanā. Mācību iestāžu pedagogu kolektīvi ir vienīgie profesionālie audzinātāji, kas, sadarbojoties ar skolēnu vecākiem, papildina un koriģē viņu audzināšanu, paaugstina ģimenes pedagoģisko zināšanu līmeni. Izglītības sistēmas iestādes var dot metodiskus norādījumus pedagoģijā, arī likumpārkāpumu profilaksē visām iestādēm un organizācijām, kam ir sakars ar nepilngadīgo audzināšanu, mācīšanu un nodarbinātību.
Bez augstākminētajiem pie nepilngadīgo noziegumu profilakses subjektiem pieskaitāmas arī nepilngadīgo speciālās mācību un audzināšanas darba iestādes.
Pusaudžiem (zēniem) no 11 līdz 15 gadu vecumam paredzēta mācību pāraudzināšanas iestāde „Strautiņi” Alūksnes rajonā. Tajā ir vietas 100 nepilngadīgajiem, kuri sodīti no viena līdz trim gadiem par zādzībām, laupīšanām, izvarošanu, automašīnu aizdzīšanu vai pat slepkavību.
Vienīgā cietuma tipa pāraudzināšanas iestāde nepilngadīgajiem joprojām ir Cēsis, kur var ar tiesas lēmumiem ievietot zēnus no 14 gadu vecuma. 1998. gadā tika atvērta mācību un pāraudzināšanas iestāde meitenēm – „Naukšēni” Valmieras rajonā ar 60 vietām meitenēm no 11 līdz 16 gadiem.
1999. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu tika nodibināta vēl viena mācību un pāraudzināšanas iestāde „Pilcene”, kas atrodas Rēzeknes rajonā un ir paredzēta 30 zēniem vecumā no 15 līdz 18 gadiem.
Mācību un pāraudzināšanas iestādē ievieto nepilngadīgās personas, kuri izdarījušas krimināllikumā paredzētus nodarījumus, bet ņemot vērā to samērā nelielo sabiedriskās bīstamības pakāpi un nepilngadīgā personību tiesa, saskaņā ar Kriminālkodeksa 58.pantu piemērojusi audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – nepilngadīgo ievietot mācību un pāraudzināšanas iestādē.
2.3. Starpinstitucionālā sadarbība kā viens no profilaktiskā darba nosacījumiem noziedzīgo nodarījumu mazināšanā
Nepilngadīgo lietu inspektors ir viens no nepilngadīgo likumpārkāpēju prevencijas subjektiem, kuru pienākums ir veikt preventīvo darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem.
Lai veiktu šo darbu nepilngadīgo lietu inspektoram ir jābūt ne tikai profesionāli sagatavotam, bet arī ir jāapgūst papildus zināšanas pedagoģijā un pusaudžu psiholoģijā. Taču reālajā dzīvē nepilngadīgo lietu inspektora pienākumu apjoms ir pārāk liels, lai nopietni strādātu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi veikt sadarbību ar sabiedriskajām un valstiskajām organizācijām, kuras tiešā vai netiešā veidā kontrolē pusaudžu aktivitātes, izzina bērnu vēlmes un palīdz celt pašapziņu un integrēt viņus sabiedrībā.
Kā pašas svarīgākās var minēt, Bāriņtiesu (pagasttiesu), Bērnu tiesību aizsardzības inspektoru, mācību un pāraudzināšanas iestādes. Katra no šīm organizācijām veic savu funkciju un konkrētus uzdevumus, taču mērķis visām ir pilnvērtīga sabiedrības locekļu veidošana, kuri prot atšķirt labo no ļaunā, spēj cīnīties ar neveiksmēm, un pauž savu personīgo viedokli par problēmām.
Regulāri apmainoties ar informāciju tiek plānots preventīvais darbs, lai pusaudzis nenonāktu līdz nozieguma izdarīšanai.
Pirmais palīgs nepilngadīgo lietu inspektoram ir iecirkņa inspektors, kas pazīst sava iecirkņa teritorijā dzīvojošos pusaudžus, pusaudža ģimeni, un reālas iespējas savus līdzekļus novirzīt dažādiem projektiem, kuri veltīti pusaudžu nodarbinātībai, brīvā laika lietderīgai izmantošanai, kā arī redzesloka paplašināšanai.
Jāapzinās, ka ar mazu noziedznieku strādāt ir daudz grūtāk nekā ar pusaudžiem, kuri nonākuši uz ielas, ģimenes sociālās degradācijas dēļ. Viņiem ir vēl iespēja atgriezties ģimenē, ja ar ģimeni un pusaudzi ir strādājis policijas iecirkņa inspektors, nepilngadīgo lietu inspektors, psihologs un citi dienesti.
Dažādu institūciju sadarbībai ir pamatojums, jo šī sadarbība atvieglo darbu ar riska grupas bērniem. Nepilngadīgo lietu inspektoram būtu nepieciešama informācijas apmaiņa starp institūcijām, kā arī izstrādāt kopīgu darbības programmu, taču reālā situācija rāda, ka informācijas apmaiņa nenotiek. Daudzas organizācijas baidās pazaudēt līdera lomu, bet visi runā par to, ka jāsamazina nepilngadīgo noziedzība.
2.3.1. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar policijas iecirkņa inspektoru
Nepilngadīgo lietu inspektora dienesta darbinieks ir speciālists, kas piedalās nepilngadīgo tiesiskajā audzināšanā, veic individuālo profilaksi, sistematizē un analizē nepilngadīgo noziedzīgos nodarījumus.
Nepilngadīgo lietu inspektora dienests (NLID) ir Valsts policijas Kārtības policijas dienesta sastāvdaļa, kura pamatuzdevums ir:
– veikt vispārējās likumpārkāpumu profilakses darbu, t.sk. piedalīties nepilngadīgo tiesiskajā audzināšanā, gatavot priekšlikumus valsts un pašvaldības institūcijām par darba uzlabošanu nepilngadīgo likumpārkāpēju profilakses jautājumos, organizēt reidus nepilngadīgo pulcēšanās vietās un piedalīties tajos;
– veikt individuālo profilakses darbu ar profilaktiskajā uzskaitē ņemtajiem nepilngadīgajiem;
– izzināt nepilngadīgo gatavojamos vai izdarītos likumpārkāpumus un piedalīties to novēršanā un atklāšanā;
– sistemātiski analizēt nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu un citu likumpārkāpumu statistiku un uz šīs analīzes pamata plānot savu darbu, iekļaujot atsevišķu policijas iestādes pusgada darba plānu.
Par valsts, pašvaldību un citu institūciju iesaistīšanu konkrētās programmas izstrādē un par sadarbības formām ar šīm institūcijām lemj nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieks atkarībā no nepieciešamības un prakses, kas izveidojusies sadarbības jomā.
Rēzeknes pilsēta un rajona nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieki individuālo profilakses darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem organizē un veic pilnā apjomā. Rajona nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieku darba apjomu individuālās profilakses jomā nosaka Kārtības policijas priekšnieks, kurš atkarībā no nepilngadīgo noziedzības līmeņa un citiem apstākļiem izlemj, vai nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieki veic vai tikai organizē šo darbu, bet to veic policijas iecirkņa inspektori. Ja profilaktisko darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic iecirkņa inspektori, nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieka pienākums ir iekārtot profilakses lietu, izstrādāt nepilngadīgā uzvedības sociālās korekcijas un sociālās integrācijas individuālo programmu un nodot lietu iecirkņa inspektoram profilaktiskā darba veikšanai.
Nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbiniekiem ir ļoti cieša saskare un efektīva sadarbība atšķirībā no citiem dienestiem, jo abi strādā zem vienas vadības, un ir reāla saskarsme katru dienu.
Ļoti svarīgi, lai nepilngadīgo lietu inspekcijas dienesta darbinieks: sistemātiski izmantotu masu informācijas līdzekļus, lai informētu sabiedrību ar nepilngadīgo noziedzības problēmām un veicamajiem pasākumiem to novēršanā, kā arī par likumpārkāpumu faktiem, iespēju robežās neizpaužot nepilngadīgo likumpārkāpēju personību.
Prakse liecina, ka daudzviet vadošā loma nepilngadīgo likumpārkāpēju preventīvajā darbā joprojām ir policijas iecirkņa inspektoram un nepilngadīgo lietu inspektoru dienestam.
2.3.2. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar pašvaldību
Pašvaldībām īpašu uzmanību vajadzētu veltīt darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Pašvaldības loma un sabiedrības līdzdalība noziedzības novēršanā paplašināsies, jo arvien vairāk rodas iniciatīvas, kas neparedz brīvības atņemšanu.
Pašlaik pašvaldību uzdevumi darbā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem ir likumpārkāpumu profilakse, administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildes uzraudzība un piespiedu darbs kā soda veida organizēšana un izpilde. Bet diemžēl, pēc manām domām, ne visās pašvaldībās šis darbs noris vienlīdz veiksmīgi.
Latvijā ir divu līmeņu pašvaldības – vietējās un rajonu pašvaldības. Attiecībā uz to institūciju skaitu, kuras nodarbojas ar nepilngadīgajiem, labākā situācijā ir to pilsētu vietējās pašvaldības, kurās atrodas arī rajona pašvaldības centrs.
Kā veiksmīgs risinājums darbā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem pie pašvaldībām ir dibināt nepilngadīgo uzraudzības dienestus, jo tie strādā gan ar sodu izcietušajiem, gan bērniem no ģimenēm, pret kuriem izturas nelabvēlīgi. Šī dienesta galvenais uzdevums ir nepilngadīgo individuālā profilakse.
Balstoties uz izpratni par riska faktoriem, pašvaldībā var mērķtiecīgi organizēt preventīvo darbu. Tas nozīmē, ka pašvaldības institūcijas, iesaistot dažādus pašvaldību dienestus un pievēršot uzmanību bērnu vajadzībām, sadarbojoties ar nepilngadīgo lietu inspektoru, savu iespēju robežās var mazināt nepilngadīgo likumpārkāpēju skaitu. Pašvaldību institūcijas var:
– sekmēt dažādu sociālo grupu izvēles iespēju paplašināšanu un viņu spēju uzlabošanu;
– sniegt nepieciešamo psiholoģisko, sociālo, ekonomisko u.c. palīdzību ģimenei un nepilngadīgajiem;
– sekmēt sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju un citu riska grupu dzīves apstākļu uzlabošanu;
– regulēt jautājumus, kas saistīti ar bērnu audzināšanu;
– sekmēt bērna tiesību ievērošanu un īstenot bērna interešu aizsardzību;
– ierobežot vecāku, citu pieaugušo, vienaudžu negatīvu ietekmi uz bērnu;
– veicināt gan bērna, gan pieaugušo drošību.
Nav viegli uzskaitīt visus tos zaudējumus, kādus sabiedrībai nodara cilvēks, kas pārkāpj likumu, jo zaudējumi ir ne vien ekonomiski, bet arī sociāli un morāli. Izdarītam likumpārkāpumam ir dažādas negatīvas sekas. Daļa no šī likumpārkāpumu seku smaguma gulstas uz pašvaldības pleciem. Pašvaldība var saglabāt gan cilvēku, gan materiālos resursus tad, ja izdodas novērst likumpārkāpumus. Tāpēc preventīvajam darbam ir jābūt nozīmīgam pašvaldības darba virzienam, jo pašvaldību funkcijas paredz strādāt ar nepilngadīgajiem, tas ir ekonomiski nozīmīgi, kā arī pašvaldība ir atbildīga par saviem iedzīvotājiem.
Organizējot preventīvo darbu pašvaldībās, to kompetences robežas norādītas „Bērnu tiesību aizsardzības likuma” 58.pantā. Profilakses darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic policija sadarbībā ar pašvaldību, bērna tiesību aizsardzības iestādēm un sabiedriskajām organizācijām. (13).
Pašvaldībā likumpārkāpumu preventīvo darbu var veikt:
– sociālais darbinieks,
– pašvaldības policijas inspektors.
Šiem cilvēkiem ir jābūt vidutājam starp nepilngadīgo un sabiedrību, nepilngadīgo lietu inspektoru, tiesu un citām institūcijām.
Ļoti lietderīgs audzinoša rakstura pasākums nepilngadīgajiem būtu viņu iesaistīšana dažādās audzināšanas, resocializācijas programmās. Pēc autores domām, nepilngadīgie likumpārkāpēji jāapmāca sociālām aktivitātēm: piešūt pogu, gatavot ēdienu, pelnīt naudu, prasmei to tērēt, spējai pasniegt sevi darba tirgū.
Ja veiktie profilaktiskie pasākumi ar pusaudzi nav efektīvi, tad likumpārkāpējam ir jāsaņem sods, bet tam ir jābūt audzinošam, nevis degradējošam. Arī sabiedrībai jāmācās būt līdzcietīgai, tolerantai, jo bieži vien nepilngadīgais nav vainīgs, ka kļuvis par noziedznieku. Bet sabiedrība savas vienaldzības dēļ un necenšoties viņiem palīdzēt bieži padara šādus jauniešus par izstumtajiem.
2.3.3. Nepilngadīgo lietu inspektora sadarbība ar bāriņtiesu
Bāriņtiesa ir pilsētas pašvaldības izveidota un finansēta aizbildnības un aizgādnības iestāde.
Arī bāriņtiesām nepilngadīgo likumpārkāpēju profilaksē ir noteicoša loma. Tā kā Latvijā ir ļoti daudz maznodrošinātu un nelabvēlīgu ģimeņu, tad bāriņtiesas viens no galvenajiem uzdevumiem ir noskaidrot ģimenes, kurās nav pietiekami nodrošināta bērna attīstība un audzināšana un sadarbībā ar veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestādēm lemt par nepieciešamās palīdzības sniegšanu šīm ģimenēm.
Bāriņtiesai ir tiesības prasīt, lai iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kā arī atsevišķi iedzīvotāji iesniegtu vajadzīgos dokumentus un citus materiālus, kas nepieciešami bērnu tiesību nodrošināšanai, Tāpat bāriņtiesai ir tiesības apsekot iedzīvotājus dzīvesvietā, lai iegūtu aizbildnības un aizgādnības jautājumu izlemšanai nepieciešamās ziņas. Gadījumos, ja tiek pārkāpta bērna personisko un mantisko tiesību aizsardzības, bāriņtiesa var uzaicināt vecākus, aizgādņus un aizbildņus uz pārrunām, kā arī pieprasīt no viņiem paskaidrojumus.
Starp nepilngadīgo lietu inspektoru dienestu un Bāriņtiesām galvenais sadarbības veids ir informācijas apmaiņa, kas arī ir viena no svarīgākajām formām cīņā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem preventīvajā darbā.
3. NEPILNGADĪGO NOZIEDZĪGO NODARĪJUMU VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS RĒZEKNES PILSĒTĀ UN RAJONĀ
2006. gada 12 mēnešos Rēzeknes pilsēta un rajonā nepilngadīgie izdarīja 90 (-63) noziedzīgus nodarījumus (pilsētā 47 (-13), rajonā 43 (-50)), vai par 63 noziedzīgajiem nodarījumiem mazāk salīdzinājumā ar pagājuša gada analoga periodu.
No kopējā atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita (708), nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu (90) īpatsvars sastāda 12,7%.
No 90 noziedzīgiem nodarījumiem, kurus izdarīja nepilngadīgie, 43 (-31) ir smagi noziegumi, grupā izdarīti 26 (-25). Pilsētā šādu noziedzīgo nodarījumu skaits ir 11 (-4), rajonā 15 (-21).
Grupā ar nepilngadīgajiem izdarīti 12 noziedzīgie nodarījumi (pilsētā -6, rajonā -6).
Grupā ar pieaugušajiem izdarīti 14 noziedzīgie nodarījumi (pilsētā -5, rajonā -9).
Dzērumā stāvoklī izdarīts 21 noziedzīgs nodarījums (pilsētā -10, rajonā – 11).
Analizējot noziedzīgo nodarījumu veidus, kurus izdara nepilngadīgie ir konstatēts, ka visbiežāk nepilngadīgie izdara zādzības (no 90 gadījumiem – 38 ir zādzības). Visbiežāk, nepilngadīgie izdara mobilo telefonu zādzības un zādzības no tirdzniecības objektiem.
Ir reģistrēti arī 6 laupīšanas gadījumi, no tiem 5 ir izdarīti pilsētā, 1 gadījums rajonā; 8 huligānisma gadījumi (pilsēta izdarīti- 5, rajonā -3); 7 mantas tīšas iznicināšanas un bojāšanas gadījumi (2 gadījumi izdarīti pilsētā, 5- rajonā); 4 transportlīdzekļa vadīšana alkohola, narkotiku, psihotropu, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē gadījumi, visi 4 gadījumi ir izdarīti pilsētā.
No kopēja pusaudžu skaita, kas izdarīja noziedzīgo nodarījumu, 9 pusaudži sastāvēja Kārtības policijas biroja 2. nodaļas nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē. Uzskaitē sastāvošie nepilngadīgie izdarīja 18 noziedzīgus nodarījumus, no tiem 11 nodarījumi izdarīti pilsētā un 7- rajonā.
No kopēja pusaudžu skaita, kas izdarīja noziedzīgo nodarījumu, 21 nepilngadīgais, kurš nemācās un nestrādā (pilsētā ir 9 pusaudži, rajonā -12); 61 nepilngadīgais ir skolu un arodvidusskolu audzēknis; 4 nepilngadīgie, kuri strādā un 2 atbraucēji, kuri izdarīja 5 noziedzīgus nodarījumus.
Nepilngadīgo noziedzība Rēzeknes pilsētā
2006. gada 12 mēnešos Rēzeknes pilsēta nepilngadīgie izdarīja 47 noziedzīgus nodarījumus, kas ir par 13 noziedzīgajiem nodarījumiem mazāk salīdzinājumā ar 2005. gada analogo periodu.
No kopējā Rēzeknes pilsētā atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita (351), nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu īpatsvars sastāda 10,5 %.
Noziedzīgos nodarījumus izdarīja 43 (-12) nepilngadīgie, no tiem Kārtības policijas biroja 2. nodaļas inspektoru nepilngadīgo noziedzības novēršanas jomā uzskaitē sastāvēja 5 (-4) nepilngadīgie, kuri izdarīja 11 noziedzīgus nodarījumus.
1. tabula
Nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu veidi
Noziedzīgo nodarījumu veids 2006. gads 2005. gads
Zādzības 23 36
Huligānisms 5 11
Laupīšanas 5 2
Mantas tīša bojāšana un iznīcināšana 2 5
Transportlīdzekļa vadīšana alkohola, narkotiku, psihotropu, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē 4 –
Citi 4 6
2. tabula
Pusaudži, kuri izdarīja noziedzīgos nodarījumus
Personu sastāvs 2006.gads 2005. gads
Skolu un arodvidusskolu audzēkņi 32 49
Strādājošie pusaudži 2 1
Pusaudži, kas nemācās un nestrādā 9 15
Dzērumā stāvoklī 10 11
Grupā ar nepilngadīgajiem 6 11
Grupā ar pieaugušajiem 5 4
Atbraucēji 1 –
2006. gadā nepilngadīgie vecumā no 14 līdz 16 gadiem izdarīja 14 noziedzīgus nodarījumus, bet nepilngadīgie vecumā no 16 līdz 18 gadiem – 29 noziedzīgus nodarījumus.
Nepilngadīgo noziedzība Rēzeknes rajonā
2006. gada 12 mēnešos Rēzeknes rajonā nepilngadīgie izdarīja 43 noziedzīgus nodarījumus, kas ir par 50 noziedzīgiem nodarījumiem mazāk salīdzinājumā ar 2005. gada analogo periodu.
No kopējā Rēzeknes rajonā atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita (357), nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu īpatsvars sastāda 12%.
Noziedzīgus nodarījumus izdarīja 43 (-66) nepilngadīgie, no tiem Kartības policijas biroja 2. nodaļas inspektoru nepilngadīgo noziedzības novēršanas jomā uzskaitē sastāvēja 4(-5) nepilngadīgie, kuru izdarīja 7 noziedzīgus nodarījumus.
3. tabula
Nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu veidi
Noziedzīgo nodarījumu veids 2006. gads 2005. gads
Zādzības 23 54
Huligānisms 3 9
Laupīšanas 1 1
Mantas tīša bojāšana un iznīcināšana 5 9
Citi 15 20
4. tabula
Pusaudži, kuri izdarīja noziedzīgos nodarījumus
Personu sastāvs 2006.gads 2005. gads
Skolu un arodvidusskolu audzēkņi 29 57
Strādājošie pusaudži 2 –
Pusaudži, kas nemācās un nestrādā 12 52
Dzērumā stāvoklī 11 20
Grupā ar nepilngadīgajiem 6 16
Grupā ar pieaugušajiem 9 20
Atbraucēji 1 –
2006. gadā nepilngadīgie vecumā no 14 līdz 16 gadiem izdarīja 15 noziedzīgus nodarījumus, bet nepilngadīgie vecumā no 16 līdz 18 gadiem – 28 noziedzīgus nodarījumus.
Būtībā nepilngadīgo likumpārkāpēju noziedzību veicina vesels faktoru kopums- nelabvēlīgie sociāli ekonomiskie apstākļi daudzās ģimenēs, nepietiekama vecāku kontrole, tāpat arī pašu bērnu nevēlēšanās veikt darbības, kas prasa piepūli – mācīties, strādāt, apmeklēt skolu, kā rezultātā bērnam rodas daudz brīvā laika un viņš sāk klaiņot un ubagot. Nozīme ir arī pusaudžu individuālajam raksturojumam – temperamentam un raksturam. Pēc autores domām, svarīgi ir pieminēt to, ka vairumam nepilngadīgo ir vēl neattīstīts gribasspēks, ka varbūt arī ir iemesls, kāpēc viņi tik bieži pakļaujas likuma pārkāpšanai un noziegumu izdarīšanai. Kā viens no svarīgākajiem noziedzību veicinošajiem cēloņiem ir alkohols un narkotiskās vielas, kas ne tikai atstāj kaitīgu un postošu ietekmi uz pusaudža veselību, bet arī veicina likumpārkāpumu izdarīšanu.
Katru atsevišķi no iepriekš minētajiem faktoriem nevar uzskatīt kā galveno, jo visi ir vienlīdz svarīgi un nozīmīgi. Ja vairāki noziedzību veicinošie apstākļi ietekmē bērnu, un jo izteiktākās formās tie izpaužas, jo lielāks risks kļūt pusaudzim par likumpārkāpēju.
Noziedzības un likumpārkāpumu skaits samazinājās tāpēc ka:
1. Vecāki lielāku uzmanību pievērš bērnu audzināšanai un izglītošanai.
2. Tiek veikts efektīvs preventīvais darbs ar nepilngadīgajiem, kuri sastāv Kārtības policijas biroja 2. nodaļas inspektoru nepilngadīgo noziedzības novēršanas jomā uzskaitē, ar viņu vecākiem, ar skolu un arodskolu audzēkņiem.
3. No 2006. gada 01.09. Rēzeknes pilsētas skolās sāka strādāt sociālie pedagogi, līdz ar ko paaugstinājās preventīvā darba efektivitāte pilsētas skolās tieši ar audzēkņiem, kuriem ir nosliece un noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu.
4. Izveidota laba sadarbība ar bāriņtiesu, pagasttiesām, pilsētas un rajona skolu vadību.
5. Valsts probācijas dienests pastiprināti veic uzraudzību par nepilngadīgajiem, kuru ir nosacīti notiesāti ar Rēzeknes tiesas spriedumu, t.i. kontrolē, kad notiesātais ierodas pieteikties soda izciešanai; reģistrē soda izciešanai pieteikušos notiesāto, izskaidro soda izciešanas nosacījumus un kartību; izsniedz notiesātajam norīkojumu pie darba devēja; noslēdz līgumu ar darba devēju par notiesātā nodarbināšanu; kontrolē, kā notiesātais pilda piespiedu darbu; ja notiesātais izvairās no soda izciešanas vai objektīvu iemeslu dēļ nav spējīgs turpināt ša soda izciešanu, sagatavo un iesniedz tiesai pieteikumu par nepieciešamību aizstāt piespiedu darbu ar cita veida sodu; pēc piespiedu darba izpildīšanas paziņo par to tiesai.
6. Aktīvs ir „Providus” centra psihologa konsultatīvais darbs ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, attiecībā pret kuriem uzsākti kriminālprocesi.
Pētot nepilngadīgo profilaktiskās lietas var secināt kā galvenie iemesli, kāpēc pusaudži veic noziedzīgus nodarījumus ir:
1. Pusaudžu nodarbinātības problēma, īpaši jauniešiem vecumā no 16 līdz 18 gadu vecumam.
2. Alkohola un narkotisko vielu lietošana nepilngadīgo vidū.
3. Brīvā laika pavadīšanas problēma pusaudžu vidū.
3.1. Profilaktiskie pasākumi Rēzeknes pilsētā un rajonā pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā
Rēzeknes pilsētas un rajona skolās tika nolasītas 136 lekcijas par tēmām: „Bērnu drošība uz ielas”, „Alkohola lietošanas un smēķēšanas kaitīgums”, „Manas tiesības, ja mani aiztur policija”, „Vecāku atbildība par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu”, kopa ar ceļu policijas inspektoriem tika nolasītas 18 lekcijas „Ceļu satiksmes noteikumi”, kā arī veica 16 profilaktiskos reidus : tajā skaitā 2 – ar Rēzeknes pilsētas domes Nepilngadīgo uzraudzības darba grupas darbiniekiem, 2 – ar iecirkņa inspektoriem.
Nepilngadīgo lietu inspektori regulāri piedalās profilaktiskajos pasākumos apkalpojamās teritorijas mācību iestādēs, kur tika lasītas mācību lekcijas par alkohola, narkotiku un citu apreibinošo vielu, cigarešu kaitīgo ietekmi. Lekcijas mērķis ir sekmēt negatīvas attieksmes radīšanu pret noziegumu izdarīšanu, radīt izpratni par prettiesisko darbību bīstamību un iespējamo atbildību par to izdarīšanu.
Ir skaidrs, ka viena lekcija nevar kardināli izmainīt jauniešu uzskatus, taču, ja tas būtu lekciju cikls, kurā piedalītos narkologs, gan klīniskais psihologs vai pat narkotiku atkarībā bijušais pacients, tad profilaktiskajam pasākumam būtu lielāka vērtība.
Profilaktiskos pasākumus jāplāno vadoties no mērķa auditorijas, izdarīto noziegumu specifikas, iesaistot šajos pasākumos dažādas instances, kuru tiešā darbība saistīta ar nepilngadīgo noziedzību un tiesību aizsardzību kā, piemēram, Bāriņtiesu, bērnu tiesību inspektori un citus.
Plānojot konkrētās aktivitātes, obligāti jāveic regulāra rezultātu analīze, lai tālāk, perspektīvā koriģētu turpmākos pasākumus. Tādēļ katru pusgadu nepilngadīgo lietu inspektori raksta atskaites par darba rādītājiem noziedzības novēršanas jomā. Tas palīdz noskaidrot esošo situāciju un izplānot tālāko profilaktisko darbību. Svarīgi izvirzīt sasniedzamus mērķus, kurus realizējot tiek ietekmēta nepilngadīgo izpratne par uzvedības un likuma normām. Katra veida likumpārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu novēršanai ir savas īpatnības un tās arī ir jāiekļauj profilaktiskajos plānos.
Kā progresīvu profilakses metodi, var minēt, atbalsta pasākumus riska grupas bērniem un viņu ģimenēm, kas veicina sociāli pieņemamas uzvedības veidošanos un nostiprināšanos un šīs grupas sociālu iekļaušanu sabiedrībā. Šāds preventīvais pasākums var būt, piemēram, vasaras nometne jeb ekskursijas nepilngadīgo uzraudzības dienesta uzskaitē esošiem pusaudžiem, lai attīstītu šo bērnu prasmes sadarboties un konstruktīvi risināt dažādas problēmsituācijas. Tieši tāpēc, bija organizētas un kopā ar iecirkņu priekšniekiem, ceļu policijas inspektoriem, nepilngadīgo lietu inspektoriem novadītas 5 ekskursijas.
Lai efektīvāk veikt preventīvo darbu var iesaistīt arī vecākus, šajos pasākumos.
Rēzeknē tiek veikti dažādi pasākumi, lai uzraudzītu nepilngadīgos. Piemēram, inspektori sadarbībā ar uzraudzības dienestu, sociālo dienestu, pašvaldības policiju un bērnu tiesību inspektoru vēlās vakara stundās seko, lai nepilngadīgie neatrastos uz ielas, nelietotu alkoholu, veic vakara un nakts reidus spēļu zālēs, naktsklubos un nakts diskotēkās, jo pamatojoties uz MK sabiedriskās kārtības noteikumiem Nr. 45 3.7.pantu: „Nepilngadīgajiem aizliegts:
līdz 16 gadus vecumam bez pieaugušo pavadības atrasties izklaides vietās no plkst. 23:00 līdz 06:00;
līdz 16 gadus vecumam bez pieaugušo pavadības atrasties datorsalonos no plkst. 23:00 līdz plkst. 07:00 un mācību stundu laika, bet skolēnu brīvlaikā, brīvdienās un svētku dienās no plkst. 23:00 līdz plkst. 06:00;
līdz 18 gadu vecumam izklaides vietās smēķēt, lietot citas apreibinošas vielas vai atrasties to iespaidā;
līdz 14 gadu vecumam publiskās vietās smēķēt.”
Tādā veidā tiek kavēta, kā arī novērsta pusaudžu huligāniskā darbība un savākta informācija par jauniešu populārākajām pulcēšanās vietām.
Valstij un pašvaldībām būtu jāiegulda vairāk līdzekļu preventīvā darbā, lai pēc pieciem vai desmit gadiem nevajadzētu cīnīties ar sekām, ko šobrīd ikdienā mēs darām. Strādājot vairāk ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, var tikt sasniegti labāki rezultāti nekā strādājot ar pieaugušajiem, jo bērna uzvedība ir vieglāk ietekmējama. Antisociālas uzvedības gadījumā bērna uzvedībā var panākt pozitīvas pārmaiņas, kas nav tik viegli izdarāms, strādājot ar pieaugušajiem. Kā arī, novēršot nepilngadīgo izdarītos likumpārkāpumus, tiek sekmēta noziedzības samazināšanās, skatoties uz šo problēmu ilgtermiņa.
Nepilngadīgo lietu inspektori sadarbībā ar iecirkņa inspektoriem regulāri, reizi nedēļā, veic reidus pa nepilngadīgo atpūtas vietām, pie skolām, kur starpbrīžos notiek „sabiedriskā pīpēšana”, nakts laikā par izklaides vietām, kur nepilngadīgajiem aizliegts atrasties.
Kā arī notiek nepilngadīgo apsekošana mājās. Veicot mājas apsekošanu obligāti tiek sastādīts nepilngadīgā sadzīves apstākļu apsekošanas akts (1. pielikums). Apsekojot nepilngadīgos, rodas nepatīkamas izjūtas un pārsteigums, ka vecāki var būt tik bezatbildīgi. Vecāki ne tikai neseko savu bērnu sabiedriskajai dzīvei, bet viņu informētība par miesīgajiem bērniem ir mazāka kā nepilngadīgo lietu inspektoriem. Tādi vecāki ir jāsoda, un nevis bērni, jo kā pierāda prakse audzināšanai ir ļoti liela nozīmē cīņā ar likumpārkāpumiem.
Prakse liecina, ka tomēr vadošā loma nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksē joprojām ir policijas pārvaldes Nepilngadīgo lietu inspekcijas dienestam.
Regulāri tiek pārbaudītas skolas, vai skolēni apmeklē stundas, it sevišķi tie, kas atrodas nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē. Notiek sarunas ar skolu direktoriem un klases audzinātājiem, kas dod diezgan labu rezultātu nepilngadīgo skolu apmeklējumos.
3.2. Pusaudžu anketēšanas analīze par noziedzīgiem nodarījumiem nepilngadīgo vidū
Lai izzinātu jauniešu viedokli par nepilngadīgo likumpārkāpēju uzvedības tendencēm, attieksmi un noskaidrotu citus jautājumus, kas saistīti ar šo tēmu, autore veica anketēšanu, kurā tika uzdoti 9 jautājumi (2. pielikums). Tā kā diplomdarbs tiek rakstīts par pusaudžu noziedzīgiem nodarījumiem un iespējām to mazināt, anketēšanas mērķis ir uzzināt tieši nepilngadīgo viedokli šajā jomā. Kopumā tika anketēti 24 respondenti.
Anketas pirmais jautājums tika uzdots par respondenta dzimumu. Apkopojot saņemtās atbildes ir noskaidrots, ka anketas bija aizpildījuši 16 zēni un 8 meitenes.
Anketas otrs jautājums tika sastādīts, lai uzzinātu jauniešu vecumu, kuri piedalījās anketēšanā. Ir iegūti sekojošie rezultāti:
Nepilngadība – pilsoņa dzīves posms līdz pilngadības sasniegšanai – 18 gadiem, izņemot gadījumus, kad persona stājusies laulībā pirms 18 gadu vecuma. Bāriņtiesa ar tiesas apstiprinātu lēmumu var izsludināt par pilngadīgu 16 gadu sasniegušo, ja nepilngadīgais spēj pastāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus. (19, 12 lpp.).
Anketas trešais jautājums ir uzdots ar mērķi noskaidrot pusaudža nodarbošanos.
4. attēls
No iegūtiem rezultātiem, var secināt ka visi jaunieši, kuri piedalijas anketēšanā apmeklē izglītības iestādes, kas ir pozitīvs rādītājs. Tomēr ir arī divi respondenti, kuri mācības skolā apvieno ar darbu.
Anketas ceturtais jautājums tika sastādīts ar mērķi uzzināt pašu jauniešu domas par nepilngadīgo noziedzības problēmu aktualitāti. Iegūtie rezultāti ir:
5. attēls
Pēc apkopotajiem datiem ir redzams, ka lielākā daļa respondentu uzskata, ka nepilngadīgo personu noziedzība šobrīd ir uzskatāma par aktuālu problēmu. Tomēr salīdzinoši daudz ir atbildes, kurās teikts, ka tas viņus neuztrauc, jo sabiedrības vienaldzība, pēc autores domām, ir sava veida atbalsts nepilngadīgo noziedzīgai darbībai. Ja viņi nesaņem no apkārtējiem nosodījumu par recidīvu rīcību, tad tādās personās neveidojas pozitīvi orientēta vērību skala. Šādas personas nespēj izšķirt vēlamu rīcību no nevēlamas.
Salīdzinoši daudz ir atbildēts arī ar „grūti pateikt”, kas varētu liecināt, ka jauniešiem nebija izpratnes par doto jautājumu.
Nākamais – piektais – anketas jautājums tika sastādīts, lai uzzinātu respondentu domas, par soda mēru nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem – vai, pēc viņu domām, jebkāda soda veida pielietojums praksē sniedz noziedzīgu nodarījumu mazinošu efektu. Iegūtie rezultāti ir šādi:
Nedaudz pārsteidza, ka daudz respondentu – 14 – ir atbildējuši, ka soda pielietojums neveicina noziedzīgo nodarījumu mazināšanu. Pēc autores domām, tas ir augsts rādītājs. Autore secina, ka šajā jautājumā jaunieši nav iedziļinājušies, jo dažās anketās bija atzīmēta viena no dotajām atbildēm un vēl ierakstīts cits variants, kurš liecināja par svārstīšanos – bija iekļautas tādas atbildes kā: „atkarīgs no pārkāpuma”, „ne vienmēr”. Tā kā diplomdarbs tiek rakstīts par pusaudžu noziedzības līmeņa mazināšanas iespējam, tad, pēc anketas 5. jautājuma var secināt, ka pēc pašu jauniešu domām sods nav efektīgs veids ka mazināt noziedzības līmenī.
Anketas 6. jautājums ir sastādīts ar mērķi uzzināt jauniešu domas par tādu soda veidu ka piespiedu sabiedriskie darbi ka alternatīva brīvības atņemšanai. Ir iegūti šādi rezultāti:
Arī šajā jautājumā ir proporcionāli līdzīgi domājoši jaunieši – ir, kuri uzskata, ka, piespiedu sabiedriskie darbi kā soda veids nepilngadīgajam likumpārkāpējam liek izjust lielāku atbildību par savu nodarījumu un tikai nedaudz zemāks respondentu skaits ir atbildējis, ka šāda veida sodu viņi neatzīst par labāku. Daži respondenti svārstījās un pierakstīja šādas atbildes:
daļēji;
atkarībā par ko;
varbūt.
Tas jau liecina par respondentu attiecīgās situācijas analizēšanu. Pēc autores domām, jaunieši vēlējās, lai tiktu dota konkrēts nepilngadīgo likumpārkāpēju gadījuma apraksts, lai gan tika pateikts, ka runa nav par tādiem noziegumiem kā slepkavības, bet gan vairāk par huligānismu un zādzībām.
Anketas septītajā jautājumā respondentiem tika piedāvāts nedaudz pakomentēt sniegtas atbildes uz sesto jautājumu. Apkopojot datus, ir sekojošie rezultāti:
• respondenti, kuri anketas 6. jautājumā bija piekrituši apgalvojumam, ka piemērojot nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem piespiedu sabiedriskos darbus, viņi izjūt lielāku atbildību par savu nodarījumu, nekā sodot jaunieti ar brīvības atņemšanu, deva šādas atbildes:
• viņi iegūst laiku pārdomām;
• manuprāt, brīvības atņemšana ir pārāk bargs sods skolēniem, ir jāturpina mācīties nevis jāsēž cietumā;
• viņi saprot, ko nodarījuši un redz, cik lielas pūles vajadzīgas, lai visu sakoptu;
• es domāju – citi tīņi redz viņu darām sabiedriskos darbus un par viņu smejas, un tad likumpārkāpējs saprot savu nodarījumu;
• lai nepilngadīgais saprastu kā ir pelnīt un cik tas ir grūti un vēl, ka viņam par to nemaksā.
• Respondenti, kuri nepiekrita anketas 6. jautājumā dotajam apgalvojumam, savu viedokli argumentēja šādi:
• nav nozīmes, ka viņš sodu ir izcietis – vainas apziņa paliek;
• padara darbu un viss, nesaņemot nekādu mācību;
• var jau strādāt sabiedriskos darbus, bet tāpēc jau viņš nepārtrauks izdarīt likumpārkāpumus;
• viņiem ir vienalga, vai liek strādāt vai nē;
• tas nav sods. Piemēram, cilvēks, kurš šādus darbus dara tāpat jūtas kā cietumā;
• ja jaunietis nenonāk apcietinājumā, tad viņam ir vēlme atriebties tam, kurš liek strādāt sabiedriskos darbus;
• lai nebojā nepilngadīgā reputāciju;
• Respondenti, kuri atbildēja ar citu variantu uz anketas 6. jautājumu, savu atbildi argumentēja šādi:
• īsti nezinu, vai tā viņš izjustu lielāku atbildību par savu nodarījumu;
• citiem jau ir vienalga, ko piespriež. Varbūt viņi nemaz nestrādātu;
• ja pārkāpj likumu un ja viņš ir jāsoda, tad nevar teikt, ka ar darbu izpērk savu vainu;
• ne visi to var izturēt, jo tas traumē jaunieša psihi.
Šīs bija vairākkārt pieminētās atbildes, bet bija arī anketas, kuras atstātas bez komentāriem 7. jautājumā, kas norāda, ka jaunietis nespēj vai bija grūti argumentēt savu viedokli.
Ar nākošo anketas jautājuma palīdzību tika noskaidrots, pēc pašu nepilngadīgo domām, kādēļ tiek izdarīti likumpārkāpumi šajā vecumposmā. Iegūtas šādas atbildes:
8. attēls
Tātad, no dotajām atbildēm var secināt, ka visvairāk nepilngadīgo noziegumi tiek izdarīti draugu iespaidā. Arī statistika rāda, ka mūsdienu jaunieši vairums noziegumu izdara grupās nevis pa vienam. Augsti rādītāji ir atbildēm – sliktu ģimenes apstākļu dēļ un tiecoties pēc popularitātes un autoritātes. Viens no veidiem, kā pusaudži iegūst savas grupas locekļu atzinību ir likumpārkāpums, bet tajā brīdī tiek aizmirsts, ka par likumpārkāpumu ir jāsaņem sods un ka popularitāti var iegūt arī likumīgā ceļā. Pēc datu apkopošanas šajā jautājumā var secināt, ka viens no nepilngadīgo likumpārkāpēju izdarīto noziegumu cēloņiem tiek uzskatīts arī atkarību izraisošu vielu lietošana un neziņa – pats nemaz nedomā, ka izdarījis likumpārkāpumu. Jaunieši savu rīcību bieži cenšas attaisnot, bet ne vienmēr tie ir likumīgi attaisnojumi. Tad jaunietī parādās neuzticēšanās sabiedrībai, vecākiem, skolotājiem un citām personām, kuras norāda uz viņu pretlikumīgo rīcību un viņš jūtas nesaprasts, noliegts. Arī teorijā jau tika pierādīts, ka ar likumpārkāpumu nepilngadīgās personas cenšas pievērst sev visu apkārtējo uzmanību.
Statistika liecina par to, ka Latvijā bieži nepilngadīgo noziegumi tiek izdarīti atkarību izraisošu vielu iespaidā. Arī respondentu atbildes liecina, ka, viņuprāt, nepilngadīgie noziegumus bieži izdara šāda iemesla dēļ.
Anketas pēdējais – 9. jautājums tika uzdots, lai uzzinātu, vai respondentiem pašiem ir nācies sastapties ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem. Uz šo jautājumu ir saņemtas šādas atbildes:
Tātad, no atbildēm var secināt, ka nepilngadīgo noziedzība ir aktuāla, jo, šie ir augsti rādītāji, ja 18 respondentiem no 24 nācies sastapties ar likupārkāpējiem.
Apkopojot visus anketā iegūtos datus, autore secina, ka:
1. šobrīd nepilngadīgo noziedzība ir aktuāla problēma;
2. piespiedu sabiedriskie darbi liek nepilngadīgajam likumpārkāpējam apzināties vairāk savu nodarījumu un tā viņš izjūt lielāku atbildību;
3. vairums gadījumu nepilngadīgie likumpārkāpumus izdara draugu vai atkarību izraisošu vielu iespaidā, kā arī sliktu ģimenes apstākļu dēļ;
4.SOCIĀLPEDAGOĢISKAIS DARBS PUSAUDŽU NOZIEDZĪGO NODARĪJUMU MAZINĀŠANĀ
4.1. Sociālpedagoģiskā darba formas un metodes
Sociālie pedagogi veic sociālpedagoģisko darbību bērnu un jauniešu negatīvas socializācijas cēloņu un seku ierobežošanā un novērtēšanā, koordinē sociālās palīdzības, izglītības, pašvaldību iestāžu darbu jauniešu sociālās reintegrācijas mērķu sasniegšanai.
Sociālie pedagogi nodarbojas ar indivīdu, ģimenes, grupas un sabiedrības līmeņa sociālo problēmu risināšanu un krīžu novērtēšanu, veic pētījumus par sociālajām problēmām, plāno sociālo problēmu novēršanas pasākumus.
Sociālā pedagoga specifisks uzdevums izglītības iestādē ir palīdzēt topošam cilvēkam maksimāli sasniegt izglītības mērķus un attīstīt sevi par sabiedrībā dzīvotspējīgu cilvēku.
Sociālā pedagoga funkcijas, loma un vieta izglītības sistēmā atšķiras no pedagoga funkcijām, lomām un vietām, pat neskatoties uz to, ka iespējami vienādi mērķi.
Profesionālās darbības pamatuzdevumi: pedagoģiskās kompetences ietvaros veikt riska grupas bērnu un jauniešu sociālas dzīves analīzi, un degradācijas cēloņu izpēti; plānot un īstenot audzinošo darbu bērnu un jauniešu socializācijas vietās; veikt ģimeņu sociālpedagoģiskās konsultācijas; risināt sociālo apstākļu radītos konfliktus starp skolu, ģimeni, pašvaldību, bāriņtiesu u.c.; īstenot sociālpedagoģisko darbu bērnu un jauniešu specifiskajās sociālajās grupās.
Sociālā pedagoga palīdzība vajadzīga, ja bērnam ir radušās problēmas mācīšanās procesā, uzvedībā vai saskarsmē. Šeit gan vajadzētu piebilst, ka svarīgs ir arī preventīvais – problēmas rašanās novēršanas darbs.
10. attēls
Sociālā pedagoga darbības formas
.
Sociālais pedagogs veic izglītojošo, konsultatīvo darbu, palīdz risināt konfliktus, sniedz ģimenei atbalstu konsultāciju un padomu veidā.
Sociālais pedagogs veci sekojošas funkcijas daudzu problēmu konstatēšanā un risināšanā:
1. Diagnosticējošā pētīt vidi, kurā dzīvo, mācās bērns, indivīda vai grupas problēmu cēloņus.
2. Atbalsta atbalstīt skolēnu, pedagogu, ģimeni problēmsituācijās, palīdzēt rast risinājumus.
3. Profilaktiskā dot priekšlikumus un organizēt pasākumus, kas novērstu vai ierobežotu negatīvas parādības.
4. Komunikatīvā sekmēt skolēnu komunikatīvās prasmes, argumentēt savas domas, respektējot citu domas.
5. Papildinošā papildināt citu pedagogu un ģimenes audzināšanas pasākumus.
6. Tiesību sargājošā aizstāvēt audzēkņu tiesības skolā un citās institūcijās. “
(18, 69-71. lpp.).
4.2. Sociāla darba modelis darbam ar nepilngadīgiem noziedzīgo nodarījumu darītājiem
Sociālā darbinieka un sociāla pedagoga mērķi darbā ar nepilngadīgām personām, kurām ir problēmas ar likumu vai nepilngadīgām personām, kurām parādās risks par tādām kļūt, kā arī sociālā darbinieka mērķi strādājot ar šo personu ģimeni, ir:
Sekmēt nepilngadīgās personas uz pozitīvu personīgo vērtību orientēšanu.
Ietekmēt nepilngadīgās personas labvēlīgas apkārtējās sociālās vides veidošanos.
Veidot sadarbību ar ģimeni, ar sociāliem palīdzības dienestiem un citām institūcijām, kas sekmē bērna socializāciju.
Sociālā darbinieka uzdevumi darbā ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem vai personām, kurām piemīt riska faktori par tādām kļūt, ir:
1. Izpētīt nepilngadīgās personas patreizējās uzvedības tendences.
Šo uzdevumu var veikt, piemēram, ar testu palīdzību, kas ļauj izzināt, ko jaunietis domā par sevi, sev apkārt esošajām personām un cik liels risks pastāv, ka viņš varētu izdarīt noziegumu.
2. Veikt ar jaunieti kopīgi profilaktiskus pasākumus.
Šeit var parādīties ne tikai individuāla pieeja, bet jau arī grupu sociālais darbs, ja jaunietis piekrīt iesaistīties grupā. Grupā veiksmīgi darbojas tāda sociālā darba metode kā lomu spēle. Ar piemērotas situācijas izspēlēšanu, ir iespējams jaunietim parādīt kā notiek noziegums, kā jūtas cietusī persona un kāds sods pienākas likumpārkāpējam. Tas liek aizdomāties, vai katrs individuāli ir gatavs izciest sodu par pretlikumīgu darbību un vai tas ir pozitīvi vērtējams.
3. Informēt vecākus par nepilngadīgās personas uzvedības tendencēm, iesaistoties profilakses programmā.
Vecākiem ir jāzina, kā notiek nepilngadīgās personas profilakse, kas tiek darīts un kas vēl jādara. Arī tādā gadījumā, ja nepilngadīgajam ar savu ģimeni nav ciešs kontakts, jo tad profilakses pasākumos ir jāietver pozitīvu attiecību veidošana jaunietim ar saviem ģimenes locekļiem.
4. Apzināt nepilngadīgās personas apkārtējo sociālo vidi.
Tā izvērtējot negatīvo un pozitīvo šīs vides ietekmi uz nepilngadīgo personu, kādi resursi ir iegūstami no šīs vides, cenšoties jaunieti pašu virzīt uz apkārtnē esošo negatīvo iespaidu apzināšanu un novēršanu.
5. Saskatīt, kādas problēmas ir nepilngadīgās personas apkārtējā vidē.
Izpildot šo uzdevumu, tiek akceptēta problēmas esamība, lai zinātu, kas un kā ir jārisina.
6. Sadarboties ar nepilngadīgo problēmas risināšanā.
Tiek respektētas jaunieša izjūtas, ļauts zināt, kas ar viņu notiek, rēķinās ar jaunieša viedokli. Pārsvarā šādi jaunieši ir agresīvi noskaņoti vai noliedz problēmas esamību, tādēļ ir svarīgi viņa emocijas ņemt vērā. (Saldus Nepilngadīgo Profilakses centrā šo jauniešu agresivitāte tiek apslāpēta sportojot. Pozitīvus rādītājus dod dusmu izlādēšana boksējoties ar boksa maisu.)
7. Virzīt ģimeni uz sadarbīgu savstarpējo attiecību veidošanu.
Lai tiktu novērsta nepilngadīgas personas nosliece uz kriminālu uzvedību, ir jābūt ciešai saiknei jaunietim ar savu ģimeni, ja šādas saiknes nav. Tādēļ jāpanāk pozitīvas emocionālās saiknes veidošanās starp visiem ģimenes locekļiem.
8. Palīdzēt katram ģimenes loceklim pildīt sev atbilstošu lomu.
Tiek prasīta adekvāta lomu izpilde, atbildība un pienākumi. Vecāki pilda vecāku, bet jaunietis – vecāku bērna lomu.
9. Vērst ģimenes locekļus uz savstarpējām sarunām mierīgai problēmrisināšanai.
Tiek panākts, lai ģimenes locekļi veido dialogu, diskutē, problēmas risinātu mierīgi, bez agresīvas rīcības.
10. Palīdzēt atzīt savas problēmas.
Lai par problēmu runātu, tā ir jāakceptē, tikai atzītu problēmu var risināt. Ir jāpanāk, lai jaunietis pats atzītu, ka viņam ir tendence uz deviantu uzvedību un lai to atzītu arī viņa ģimenes locekļi.
11. Piesaistīt citus speciālistus.
Nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīti citi speciālisti produktīvai uzdevumu izpildīšanai. Sociālajam darbiniekam/ pedagogam ir jābūt ar „elastīgu” domāšanu, lai apzinātos, cik daudz viņš var darīt sava klienta labā un kur beidzas viņa kompetence.
12. Informēt ģimeni par sociālajiem palīdzības dienestiem.
Ģimenei tiek sniegta informācija par tām sociālajām institūcijām, kurās viņi var saņemt materiālu vai psiholoģisku atbalstu, tā dodot ģimenei izvēles iespējas.
13. Pārliecināties vai ģimene saņem adekvātu palīdzību.
Sociālais darbinieks interesējas, vai netiek pārkāptas ģimenes tiesības, vai viņi saņem to palīdzību, kas attiecīgajā situācijā pienākas no citiem sociālajiem dienestiem problēmas risināšanā. Tātad, tiek veidota un uzturēta nepārtraukta atgriezeniskā saite – nepilngadīgā persona – viņa ģimene – sociālās institūcijas – sociālais darbinieks.
Strādājot ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem ir jāizmanto sociālā darba metodes un lomas, lai paveiktais darbs būtu rezultatīvs.
Klienta sociālais tīkls – veic pētnieka lomu, lai izpētītu nepilngadīgā apkārtējo vidi un veidotu prognozes tās attīstības tendencēm nākotnē.
Konsultācija – veic konsultanta lomu, sniedzot informāciju par palīdzības iespējām un veidiem.
Daudzdimensiju sociālā skala– veic plānotāja lomu, lai izvērtētu, kādas ir perspektīvas klienta sociālo problēmu risināšanā.
Kopienas mijiedarbības anketa– veic pētnieka lomu, lai ar anketēšanas palīdzību iegūtu no ģimenes sev vajadzīgo informāciju par konkrēto problēmu.
Sociālā atbalsta aptauja– veic pētnieka lomu, lai apzinātu sociālā atbalsta institūciju iespējām sadarboties.
Pārliecināšana – veic sociālo vērtību uzturētāja lomu, lai vērstu ģimeni uz pozitīvu problēmu risināšanu.
Veicināšana – veic starpnieka lomu, lai uzlabotu attiecības starp ģimenes locekļiem.
Vēdināšana – veic samierinātāja lomu konfliktu risināšanā.
Lomu spēle – ar socializētāja lomu, palīdzot jaunietim integrēties sabiedrībā, ģimenē, sociālajā vidē, ņemot vērā, ko jaunietis pats grib mainīt savā dzīvē.
Informēšana – veic starpnieka lomu, informējot ģimeni par citiem sociālās palīdzības dienestiem un institūcijām.
Diskusija – veic sociālo vērtību uzturētāja lomu, virzot problēmu atzīšanu, nenoniecinot vienam otru.
Modelēšana – izmantojam pētnieka lomu, lai izpētītu jaunieša uzvedības tendences, balstoties uz zinātniskajiem pieņēmumiem un pieredzi, apskatot līdzīgu vai analogu situāciju, kas jau praksē ir risināta.
Pārrunas metode– veic starpnieka un konsultanta lomu, informējot par nepilngadīgā stāvokli problēmu risināšanā iesaistītās institūcijas un speciālistus, kā arī pārrunājot ar vecākiem izzinot viņu viedokli par profilakses procesa gaitu.
Dialogs – veic konsultanta lomu veidojot sarunas ar katru ģimenes locekli individuāli.
Dokumentu analīze – veic pētnieka lomu, lai izpētītu vai attiecīgā informācija par ģimeni un tās locekļiem katru atsevišķi atbilst patiesībai un ir nozīmīga.
Kā arī citas sociālā darba metodes un lomas.
Lai darbs būtu efektīvs, ir nepieciešama sadarbība ar citām sociālajām institūcijām un citiem speciālistiem, lai sniegtu adekvātu palīdzību nepilngadīgo sociālo problēmu risināšanā, kur ir parādījusies krimināla rakstura uzvedības attīstība. Tātad, tas prasa savstarpēju šo organizāciju sadarbību.
11. attēls
Atbalsta sistēma nepilngadīgajām personām, kuram ir nosliece uz krimināla
rakstura uzvedību
3. shēmā ir attēlotas tās institūcijas, kurām, visvairāk ir jāpiedalās nepilngadīgo profilaktiskos pasākumos, lai novērstu Latvijā nepilngadīgo noziedzības līmeņa celšanos, par centrālo profesionāli darba koordinēšanā un plānošanā izvirzot sociālo darbinieku. Bet, lai šis sociālais darbs tiktu veikts ar pozitīvu iznākumu, šīm organizācijām ir jādod iespēja piedalīties Latvijā esošās likumdošanas papildināšanā un jaunu likumprojektu veidošanā, balstoties uz praksē gūtajām atziņām, izveidojot savu vajadzību skalu, kas piemērojama šāda veida profilaktiskam sociālajam darbam.
4.3. Sociālpedagoģiskāis darbs Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas 2. nodaļā
Viens no darba izvirzītajiem mērķiem ir izpētīt sociālpedagoģisko darbību pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā. Konsultatīvā un profilaktiskā darba ietvaros var izvirzīt priekšlikumus un organizēt pasākumus, kas novērstu un brīdinātu par negatīvo un nevēlamu parādību.
Viena no svarīgākajām nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses sastāvdaļām ir radīt labvēlīgus sociālpsiholoģiskus apstākļus bērniem un pusaudžiem ģimenē, skolā, vienaudžu starpā un sabiedrībā kopumā. (4, 162. lpp.). Svarīgi arī attīstīt bērna redzesloku, lai viņš varētu garīgi orientēties apkārtējā pasaulē, spētu atšķirt labo no ļaunā.
Ne mazāk svarīga loma ir pilnvērtīgiem pasākumiem bērnu un pusaudžu tiesiskajā audzināšanā. Kopumā ne tikai nepilngadīgo, bet arī vecāku izglītošanai ir liela loma dažādu deviāciju novēršanā. Izglītotiem cilvēkiem ir daudz vieglāk izprast un īstenot dzīvē nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu gan sev, gan apkārtējiem labvēlīgu sociālo, ekonomisko un tiesisko vidi. Deviācijas un likumpārkāpumus varētu novērst, apsekojot bērnu dzīves apstākļus ģimenē, veicot pārrunas ar bērniem, kam ir novirzes uzvedībā, regulāri rīkojot reidus sabiedriskās vietās, regulāri pārbaudot nelabvēlīgās ģimenes, kā arī veicot resocializācijas pasākumus. (11, 372. lpp.).
Lai veiktu profilaktisko sociālpedagoģisko darbu noziedzīgo nodarījumu mazināšana pusaudžu vidū ir izveidots šāds sociālā pedagoga darbības plāns.
5. tabula
Tēma Mērķis Metode Izpildes laiks Gaidāmie rezultāti
Iepazīšanās. Iepazīties ar pusaudzi, izveidot kontaktu. Pārrunas. Oktobris. Panākt atklātību, uzticību. Vienoties par abpusēju sadarbību.
Mājas apmeklējums. Iepazīties ar pusaudža mājas vidi, materiālo stāvokli un psiholoģisko atmosfēru. Novērošana. Oktobris. Noskaidrot mājas apstākļus, psiholoģisku atmosfēru, ģimenes dzīves veidu.
5. tabulas turpinājums
„Nepilngadīgo atbildība un sods”, „Nozieguma sekas”. Sniegt zināšanās par noziedzīga nodarījuma sekām, t.i. sods attiecībā uz nepilngadīgajiem; sniegt informāciju par krimināltiesiskām un civiltiesiskām nozieguma sekām. Konsultācija/ pārrunas. Oktobris – novembris. Sapratnes veidošana par neizbēgamu soda saņemšanu pēc likumpārkāpuma.
„Saskarsme un tiesiskās vērtības”. Sekmēt pozitīvu attieksmi pret draudzību, palīdzēt izprast necieņas izpausmju veidus. Grupu spēle. Novembris. Draudzīgas un drošas vides veidošana.
„Draugi un psiholoģiskais spiediens”. Veidot pareizo un adekvātu skatījumu uz draudzību. Pārrunas/ grupu spēle. Novembris. Izpratnes veidošana par atbalsta un palīdzības sniegšanu draugu lokā.
„Kriminalitātes cēloņi”. Rosināt pusaudzi pārdomāt sava brīvā laika izmantošanu, pārrunāt brīvā laikā pavadīšanas iespējas. Konsultācija/ pārrunas. Novembris. Iemācīt pusaudzi lietderīgi plānot savu brīvo laiku.
„Alkohola un smēķēšanas kaitīgums”. Sniegt zināšanās par slikto ieradumu ietekmi uz cilvēka veselību un uzvedību. Konsultācija. Decembra sākums. Izpratnes veidošana par sekām, kas var izraisīt sliktie ieradumi.
„Vecāku atbildība par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu”. Izskaidrot vecākiem, kādas sekas var izraisīt bērna atstāšana novārtā/ psiholoģiskais atbalsts. Konsultācija/ pārrunas. Decembra sākums. Veidot vecākos lielāko atbildības sajūtu par saviem bērniem.
4.4. Sociālpedagoģiskās darbības vērtējums
Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas biroja 2. nodaļā uzskaitē ir 69 pusaudži, vecumā no 11 līdz 18 gadiem. Minētā iestādē autore veica sociālā pedagoga pienākumus. Darbā izmantoja funkcijas, kuras saistītas ar palīdzības sniegšanu bērniem un ģimenēm, konsultāciju un padomu veidā, ka arī citu kompetentu speciālistu līdzdalību.
Darba autore sociālpedagoģiskās programmas aprobācijai ir izvēlējas četrus pusaudžus. Katrs no viņiem ir ar savu raksturu, dzīves pieredzi, ieradumiem. Bet viņus visus vieno kāds kopējais apstāklis – visi četri pusaudži atrodas Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas biroja 2. nodaļā uzskaitē.
Strādājot ar šiem pusaudžiem, tika paveikti vairāki uzdevumi:
1. Individuālās pārrunas. Individuālajām pārrunām ir ļoti liela nozīme: ir iespējams iegūt plašāku informāciju, rast vienotu sadarbības mērķi, norunāt kopīgi veicamos uzdevumus. Svarīgi sarunā ar pusaudžiem iegūt uzticību, panākt atklātību.
2. Mājas vides apsekošana. Svarīgi ir izzināt fizisko un garīgo atmosfēru, kas pusaudzis pavada vairākas stundas diennaktī.
3. Pārrunas ar vecākiem. Sadarbības būtība ir brīva un atraisīta domu apmaiņa, kuras īstenošanā nepieciešama sapratne un cilvēku savstarpējas saskarsmes principu ievērošana, kas ir pozitīvas darbības neatņemama sastāvdaļa. Lai šāda darbība būtu veiksmīga, ir viens nosacījums – pirmajā vietā jāliek bērna intereses.
Iepazītos ar katru pusaudzi darba autore sniedz īsu raksturojumu par katru no viņiem.
Sergejs S.
Dzimis 1993. gadā. Pusaudzis ir bārenis. Mācās vispārizglītojošā skolā, bet bieži neattaisnoti kavē skolu. Ja tomēr atnāk uz skolu, tad traucē stundās, šāda veida mēģinot piesaistīt sev uzmanību, neievēro un sistemātiski pārkāpj skolas iekšējās kārtības noteikumus.
Patversmē bieži nenakšņo, lieto alkoholu un citus apreibinošus līdzekļus, pusaudzis tika ārstēts narkoloģijas nodaļā. Sistemātisko klaiņo, pašreiz ir nosacīti notiesāts par zādzību.
Zēns nelabprāt kontaktējas, ar savu uzvedību sarunas laikā cenšas parādīt necieņu pret sarunas biedru: pārtrauc, novērs uzmanību, melo. Ir jūtams pašpārliecinātības trūkums, ko viņš cenšas aizvietot ar šādu izaicinošu sarunas stilu. Šāda attieksme pret cilvēkiem ļoti kavē socializācijas procesu. Tas stipri ietekmē arī mācību procesu, skolas apmeklēšanu un līdzdalību klases un skolas sabiedriskajā dzīvē. Savu brīvo laiku pavada ar draugiem interneta klubos vai uz ielas neko nedarot.
Galvenā problēma, kas negatīvi ietekme nepilngadīgo ir tas, ka viņš ir bārenis un nav saņēmis vecāku mīlestību un atbalstu. Ar savu izaicinošu uzvedību Sergejs vēlas parādīt sev un visai pasaulei, ka arī ir kaut kā vērts. Sergejam trūkst tuva cilvēka kas kļūtu viņam par autoritāti un spētu viņu ievirzīt uz pareiza ceļa.
Edgars V.
Dzimis 1991. gadā. Pusaudzis dzīvo nepilnā ģimenē, ir tikai tēvs, kas savukārt ļoti rūpējās par zēnu. Bet tēvam ar zēnu ir pazaudēts emocionālais kontakts, kopš tā laika kad Edgara māte ir gājusi bojā. Pusaudzis tēvu nerespektē, neklausās. Ģimene ir maznodrošināta, tomēr neskatoties uz to, tēvs ļoti cenšas rūpēties par dēlu, dzīvoklis ir tīrs un sakopts, ir pagatavots ēdiens, Edgaram ir sava atsevišķa istaba, mājās ir pietiekami daudz izzinošas literatūras.
Mācās vispārizglītojošā skolā, bieži neattaisnoti kavē stundas. Tomēr pedagogi atzīst ka Edgaram ir potenciāls, zēnam ir laba atmiņa, attīstīta loģiskā domāšana. Labi padodas humanitārie priekšmeti.
Draugu loks ir ierobežots, draugi pārsvara ir skolas biedri, kas arī nāk no nelabvēlīgām ģimenēm.
Uzskaitē atrodas sakarā ar izdarīto zādzību.
Sarunas sakumā likās ka pusaudzis ir noslēgts sevī, nelabprāt atbildēja uz jautājumiem un stāstīja par sevi un savu ģimeni. Zēnam ir diezgan augsts intelektuālais līmenis un viņš apzinās, ka šāda uzvedība nav pieļaujama un tā ir jālabo.
Edgars ļoti cieš no tā, ka ģimenē trūkst finansiālo līdzekļu, līdz ar ko viņam nav modernas drēbes, mobilais telefons, dators ar interneta pieslēgumu un pārējās mantas, ko viņš uzskata par būtiskajām, lai iegūtu cieņu vienaudžu vidū.
Aleksandrs A.
Dzimis 1993. gadā. Mācās vispārizglītojošā skolā, apmeklē to, bet dažreiz neattaisnoti kavē stundas. Pusaudzis dzīvo pilnā daudzbērnu ģimenē (ir 9 bērni). Tēvs ir paralizēts, tomēr viņam bērni izrāda vairāk cieņas nekā mātei, un klausās pārsvarā tikai tēvu. Māti viņš uztver vairāk, ka mājkalpotāju, kura pilda kādus konkrētus mājas pienākumus, bet kurai nav tiesību iejaukties pārējās ģimenes dzīves sfērās.
Aleksandrs noziedzīgos nodarījumus veic grupā kopā ar brāļiem un māsām. Uzskaitē atrodas par huligānismu un zādzību.
Māte netiek galā ar audzināšanas pienākumiem, tēvam ir vairāk autoritātes, bet viņš fiziski nespēj tikt galā ar bērniem. Bērniem netiek veltīts pietiekoši daudz laika un uzmanības, līdz ar ko viņi ir „nodoti” paši sev.
Sarunas laikā Aleksandrs jūtas brīvi, runāja atklāti, nemēģinot kaut ko slēpt.
Igors L.
Dzimis 1992. gadā. Mācās vispārizglītojošā skolā. Pusaudzis dzīvo ģimenē, kopā ar māti, patēvu un jaunāko brāli. Patēvs ir morāli nestabils. Ārēji izskatās, ka tā ir labvēlīga ģimene, bet tiklīdz nonāk ģimene iekšā, saproti ka tur valda šausmīgi smaga psiholoģiskā atmosfēra. Māte netiek galā ar audzināšanas pienākumiem, patēvs vispār nevar to paveikt, līdz ar ko ģimenē valda visatļautība. Bērniem nav ieaudzinātas morālas normas un ētiskās vērtības, cieņa pret pieaugušajiem un saviem ģimenes locekļiem. Bērni kaujas un apsaukājās sava starpā, arī pieaugušo cilvēku klātbūtnē.
Igors ir uzskaitē par laupīšanu, izdarītu kopā ar iepriekš sodīto pieaugušo.
Skolā draugu nav, klasesbiedrus uzskata par „sīkajiem”. Bieži neattaisnoti kavē stundas, nekad nepiedalās skolas pasākumos. Dzīve ārpus skolas viņam šķiet interesantāka un vērtīgāka. Ir nesekmīgs trijos priekšmetos.
Igora māte netiek galā ar audzināšanas pienākumiem, patēvs nepievērš uzmanību tam, kas notiek ģimene: „Tie nav mani bērni, man par tiem nav jārūpējas”.
Lai mazināt noziedzības līmeni nepilngadīgo personu vidū, profilaktiskais darbs ir jāveic ne tikai ar to nepilngadīgo, kas jau ir izdarījis kādu likumpārkāpumu, bet arī ar viņa draugiem, klasesbiedriem, vecākiem. Līdz ar ko konsultatīvi – izglītojošais darbs, tas ir pārrunas un konsultācijas par tēmām: „Nepilngadīgo atbildība un sods”, „Nozieguma sekas”, „Saskarsme un tiesiskās normas”, „Draugi un psiholoģiskais spiediens”, „Kriminalitātes cēloņi”, „Alkohola un smēķēšanas kaitīgums” tika veikts mācību iestādēs kur mācās šie četri pusaudži.
Kopumā, vērtējot pusaudžu piedalīšanos veiktajos profilaktiskajos pasākumos, var atzīmēt, ka pusaudžiem šī tēma likās interesanta un aktuāla, viņi labprāt piedalījās diskusijā, uzdeva papildjautājumus, mēģināja modelēt dažādas situācijas un rast atrisināšanas iespējas, prasīja padomus un būtiski papildināja savas zināšanas par šīm aktuālām tēmām.
Tika veiktas pārrunas ar Edgara, Aleksandra un Igora vecākiem ar mērķi izskaidrot tiem cik būtiski un svarīgi viņu bērniem ir vecāku atbalsts, palīdzība un piedalīšanos viņu dzīvē un audzināšanā.
Kādi rezultāti ir sasniegti autores darba rezultātā?
Strādājot ar Sergeju S. tika piesaistīti vairāki speciālisti no dažādām jomām, zēns ar fiziski labi attīstīts, patīk spēlēt futbolu, līdz ar ko viņu rosināja pārdomāt sava brīva laika pavadīšanas iespējas, sporta skolotājs iekārtoja viņu futbola sekcijā, kur ir samēra stingra disciplīna, kas ir zēnam par labu.
Iesaistot Sergeju futbola sekcijā tika nodrošinātas viņu pozitīva brīva laika pavadīšanas iespēja. Sazinoties ar futbola komandas treneri ir noskaidrots, ka Sergejs regulāri apmeklē treniņus, tomēr bieži kavē nodarbības sākumu uz 5-10 minūtēm. Sākumā bija novērotas arī uzvedības traucējumi, viņam bija grūti pierast pie disciplīnas. Novērotas ari saskarsmes grūtības, nelabprāt kontaktējas ar komandas dalībniekiem, kas komandas spēlē nav pieļaujami.
Sergejs sāka biežāk nakšņot patversmē.
Skolas dzīvē nav novērojami nekādi uzlabojumi, zēns joprojām bieži neattaisnoti kavē stundas.
Strādājot ar Edgaru V. problēmas risināšanai tika piesaistīti arī ģimenes locekļi (tēvs). Tēvs pēc rakstura ir ļoti maigs cilvēks, dažreiz par infantils, cieš no tā, ka nevar pienācīgi nodrošināt dēlu materiālu vērtību ziņā, tāpēc cenšas visādi izpatiks viņam.
Pēc paveikta darba, var secināt, ka ģimene ir vērojami uzlabojumi. Tēvs saprata, ka no viņa paša uzvedības lielā mērā ir atkarīga dēla uzvedība. Tēvs mēģina stingrāk kontrolēt Edgara brīva laika pavadīšanu, noteica konkrētu laiku cikos viņam ir jāatgriežas mājas vakarā, dažas reizes ir bijis skolā un konsultāciju pie sociāla pedagoga un klases audzinātajās sakarā ar stundu kavējumiem. Edgars biežāk sāka apmeklēt skolu, bet vēl ir novērotas grūtības ar mācībām kavēto stundu dēļ.
Strādājot ar Aleksandru A. Profilaktiskais darbs tika veikts ne tikai ar pašu pusaudzi, bet ar visiem pārējiem bērniem ģimenē arī. Bērnus mēģināja iesaistīt interešu pulciņos, lai viņi lietderīgi izmantotu savu brīvo laiku.
Pusaudzis vienmēr uzklausīja sniegto informāciju, piekrita ka situācija ir jālabo, taču pietrūka gribasspēka un vēlēšanās mainīties un aizdomāties par esošo problēmu.
Ir bijuši vairākas sūdzības no skolas par Aleksandra nepieļaujamo uzvedību, stundu laikā viņš nodarbojās ar blakus darbiem, spēlējas ar mobilo telefonu, lasa žurnālus. Bieži kavē pirmās stundas vai ierodas uz stundu 5-10 minūtes vēlāk.
Šim pusaudzim arī turpmāk ir nepieciešama ilgstoša uzmanība. Ir nepieciešams patstāvīgi viņu kontrolēt un mēģināt atrast veiksmīgākos paņēmienus, lai tālāka sadarbība būtu veiksmīgākā un efektīvākā.
Strādāt ar Igoru L. bija visgrūtāk un jāatzīst, ka profilaktiskais darbs nebija efektīvs.
Neizdevās nodibināt sadarbību ar ģimeni.
Bija mēģinājums izņemt Igoru no ģimenes uz kādu laiku, jo psiholoģiskā atmosfēra, kas tur valda nevar nodrošināt pusaudzim normālas iespējas mācīties, fiziski un morāli attīstīties. Vienīgais pieaugušais cilvēka, kas varētu nodarboties ar pusaudža audzināšanu ir vectēvs, kas dzīvo citur. Igors vairākas reizes izteica vēlēšanos padzīvot pie vectēva, ar kuru viņam ir labas, uzticošas attiecības. Vectēvs varētu kļūt pusaudzim par autoritāti, lai Igors nemeklētu autoritāti svešos, it īpaši iepriekš sodītos cilvēkos.
Vectēvs atteicās paņemt Igoru pie sevis, par uz neilgu laiku, sakara ar ģimenes iekšējās problēmām. Pēc divām nedēļām no pēdējās tikšanas reizes, zēns aizgāja no mājām, vecāki par to policijā nav ziņojuši.
Pašlaik Igors ir atkārtoti arestēts par zādzību.
Lai pārbaudītu paveiktos darbības rezultātus ir nepieciešams ilgāks laiks un tālākais pētnieciskais darbs. Tālāka sadarbība ar pusaudžu vecākiem arī ir svarīgs faktors situāciju kontrolei un uzlabošanai.
NOBEIGUMS
Izvēloties diplomdarba tēmu „Sociālpedagoģiskā darbība Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā”, darba autore iepazinās ar nepilngadīgo likumpārkāpumu attīstības tendencēm šobrīd un ar esošajiem profilaktiskajiem pasākumiem, kas tika veiktas Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas biroja 2. nodaļā. Galvenā uzmanība tika vērsta nepilngadīgo lietu inspektora pienākumiem iejaucoties šīs neaizsargātās grupas problēmrisināšanā. Izanalizējot zinātnisko literatūru par nepilngadīgo noziedzīgas rīcības motīviem un apskatot citus faktorus, kas veicina nepilngadīgo likumpārkāpumu pieaugumu, ka arī izpētot nepilngadīgo profilaktiskās lietas var secināt kā galvenie iemesli kāpēc pieaug nepilngadīgo personu noziedzīgo nodarījumu līmenis ir sekojošie:
Pusaudžu nodarbinātības problēma, īpaši jauniešiem no 16 līdz 18 gadiem;
Alkohola un narkotisko vielu lietošana pusaudžu vidū;
Brīva laika pavadīšanas problēma nepilngadīgo vidū.
Tā kā nepilngadīgo noziedzības paaugstināšanās Latvijā šobrīd ir aktuāla problēma, tad valstī tiek domāts par šīs problēmas novēršanu, veicot profilakses pasākumus nepilngadīgām personām, tas nozīmē, notiek profilaktiskais sociālais darbs ar nepilngadīgām personām. Bet šī darbības joma ir nesen aizsākusies, tādēļ pozitīvs progress ir vērojams maz un virzība notiek lēni. Apskatot un izanalizējot Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas biroja 2. nodaļas darbību, var secināt, ka nepilngadīgo noziedzības novēršanai ir nepieciešama starpinstitucionālā sadarbība, informējot par savas darbības mērķiem visos trīs sociālā darba prakses līmeņos – mikro, mezo un makro līmeni, jo pusaudzis aug valstī, kur ir gan sava likumdošana, gan pastāv sabiedrībā nerakstītie likumi, kā arī šī jaunā persona attīstās un ētikas normas aizgūst no savas ģimenes, ne vienmēr tās vēlamākās.
Nepilngadīgo likumpārkāpēju efektīvs profilaktiskais sociālais darbs sastāv no trijiem etapiem:
1. nepilngadīgo likumpārkāpēju deviantas uzvedības motīvu analīze;
2. profilaktisko programmu izveide un pielāgošana konkrētam gadījumam;
3. programmas atbilstības novērtēšana.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI
1. Alternatīvas cietumam: darbs ar riska bērniem pašvaldībās. Rokasgrāmata. Rīga: UNDP, 2003. 70 lpp.
2. Bērns un kriminalitāte. Autoru kolektīvs. Rīga: RaKa, 2001. 363 lpp.
3. Dako P. Psiholoģijas brīnumainās uzvaras. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 567 lpp.
4. Dzīves jautājumi. Sociālais darbs un sociālā pedagoģija: darbības jomas, mērķi un iespējas. Zinātniski metodisks rakstu krājums III. Rīga: SDSPA „Attīstība”, 1998. 276 lpp.
5. Dworetzky John P. Introduction to Child Development. West Publishing Company, 1987. 595 p.
6. Ēriksons E.H. Identitāte: Jaunība un krīze. Rīga: Jumava, 1998. 271 lpp.
7. Gulāne V. Vardarbība ekrānos un agresija. Rīga: RaKa, 2003. 178 lpp.
8. Ja ģimenē ir pusaudzis. Autoru kolektīvs. Rīga: Zvaigzne ABC, 1987. 147 lpp.
9. Jaunieši pārmaiņu sabiedrībās. Diskusiju ceļvedis. Rīga: UNICEF, 2002. 90. lpp.
10. Kons I. Vecāko klašu skolēnu psiholoģija. Rīga: Zvaigzne, 1985. 194 lpp.
11. Kriminoloģija. Mācību grāmata. Autoru kolektīvs. Rīga: NORDIK, 2004. 517 lpp.
12. Kristapsone S. Noziedzība Latvijā. Rīga: RaKa, 2002. 178 lpp.
13. Latvijas Republikas Saeima. Bērnu tiesību aizsardzības likums (1998. 19. jūnijs).
14.Maslovska K. Dusmas, nepaklausība, agresija…Grām.: Skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem. Rīga: SAC, 2002. 332-362 lpp.
15. Pļavniece M, Škuškovnika D. Sociālā psiholoģija pedagogiem. Rīga: RaKa, 2002. 200 lpp.
16. Psiholoģijas vārdnīca. Rīga: Mācību grāmata, 1999. 157 lpp.
17. Reinholde I., Vanaga D. Sociālais darbs ar augsta riska ģimenēm: Mācību metodiskais materiāls – R.: SDSPA Attīstība, 2002. – 163. lpp.
18. Rudnicka Z. Sociālais pedagogs skolā. Rīga: RaKa, 2001. 69-71 lpp.
19. Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. Rīga: SDSPA, 2000. 249 lpp.
20.Vasiļevskis G. Bērnu tiesību aizsardzība, sociālā un pedagoģiskā korekcija // Izglītība un Kultūra 2000. – 13. janvāris – 12. lpp.
21. Криминология. Москва: Юридическая литература 1988. 383 с.
Pielikumi
1. pielikums
Nepilngadīgā sadzīves apstākļu apsekošanas
AKTS
200_ g. __ ________________ _______________________________
(pilsēta, rajons)
________________________________________________________________________________________
(policijas iestādes nosaukums, amats, dienesta pakāpe, vārds, uzvārds)
________________________________________________________________________________________
apsekoja nepilngadīgā sadzīves apstākļus.
1. Vārds, uzvārds__________________________________________________________________
2. Dzimšanas gads, datums un mēnesis_________________________________________________
3. Dzimšanas vieta_________________________________________________________________
4. Mācību iestāde vai darba vieta apsekošanas brīdī_______________________________________
________________________________________________________________________________
(skola, klase; ieņemamais amats, kategorija, alga)
________________________________________________________________________________________
5. Dzīves vieta____________________________________________________________________
________________________________________________________________________________
6. Ģimenes sastāvs (tēvs, māte vai personas, kas viņus aizvieto, pārējie ģimenes locekļi, viņu darba vietas vai mācību iestādes)___________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
_________________________________________________________________________________
7. Ģimenes locekļu kopējā izpeļņa mēnesī_________________________________________________
___________________________________________________________________________________
8. Ģimenes raksturojums, kādos apstākļos tiek audzināts nepilngadīgais (vecāku dzīves veids, attieksme pret bērnu audzināšanu, savstarpējās attiecības ģimenē, ar kaimiņiem)___________________
___________________________________________________________________________________
________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
9. Sadzīves apstākļi (apdzīvojamā platība, atsevišķs vai komunāls dzīvoklis, telpu raksturojums)
__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
10. Kā kaimiņi raksturo ģimeni un nepilngadīgo____________________________________________
__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
11. Apsekotāju slēdziens par ģimeni un nepilngadīgo________________________________________
____________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
Apsekotāju paraksti: 1.___________________
2.___________________
3.___________________
2. pielikums
Labdien!
Lūdzu Jūs aizpildīt anketu un paust savu viedokli par nepilngadīgo noziedzīgiem nodarījumiem. Anketu aizpildīt ir vienkārši: atzīmējiet ar krustiņu sev atbilstošu atbildes variantu vai ierakstiet atbildi paredzētajā vietā. Anketa ir anonīma, iegūtie dati tiks izmantoti apkopotā veidā.
1. Jūsu dzimums
□ Sieviete □ Vīrietis
2. Jūsu vecums
□ Jaunāks par 14 gadiem □ 14-16 gadi □ 17-18 gadi
3. Jūsu nodarbošanos veids
□ Mācos □ Strādāju □ Mācības apvienoju ar darbu
4. Vai jūsuprāt, nepilngadīgo noziedzība ir aktuāla problēma šobrīd?
□ Jā □ Nē □ Grūti pateikt
5. Vai jebkāda soda veida pielietojums sniedz noziedzīgo nodarījumu mazinošo efektu?
□ Jā □ Nē □ Nezinu
6. Vai Jūs piekrītat apgalvojumam ka piemērojot nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem piespiedu sabiedriskos darbus brīvības atņemšanas vietā, viņi izjūt lielāku atbildību par savu nodarījumu?
□ Jā □ Nē □ Nezinu
7. Lūdzu sīkāk pakomentēt uz 6 jautājumu sniegtas atbildes.
____________________________________________________________________________
8. Kādu iemeslu dēļ, jūsuprāt, pusaudzis izdara likumpārkāpumu? (ir iespējami vairāki atbilžu varianti)
□ lai iegūt popularitāti/ autoritāti vienaudžu vidū
□ sliktu ģimenes apstākļu dēļ
□ draugu iespaidā
□ nemaz nedomājot, ka izdara likumpārkāpumu
□ atkarību izraisošo vielu ietekmē
9. Vai Jums pašiem nācies personiski sastapties ar likumpārkāpējiem?
□ Jā □ Nē Paldies!
Diplomdarbs „Sociālpedagoģiskā darbība Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldē pusaudžu noziedzīgo nodarījumu mazināšanā” izstrādāts Latvijas Universitāte Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
Ar savu parakstu apliecinu, ka diplomdarbs ir izstrādāts patstāvīgi, izmantoti tajā norādītie informācijas avoti un iesniegtā darba elektroniskā kopija atbilst izdrukai. Darbu atļauju publicēt pilnībā vai pa daļām.
Autors: ***********
Rekomendēju darbu aizstāvēšanai
Vadītājs: *************
Recenzents: *************
Darbs iesniegts:
Metodiķe:
Darbs aizstāvēts diplomdarba pārbaudījumu komisijas sēdē
__.__.2008. prot. Nr. __, vērtējums
Komisijas sekretāre: