Sociālo normu būtība un nozīme
Pēc iegūtās informācijas autors izdara secinājumus, ka sociālās normas ir jebkuras sabiedrības pārvaldes un pilnveidošanas neatņemama sastāvdaļa. Tās darbojas kā viens no efektīvākajiem indivīdu vai sociālo grupu uzvedības orientācijas līdzekļiem un kalpo par savdabīgu sabiedrības sociālās kontroles veidu.
A.Vilka pētījumi liecina, ka sociālās normas nodrošina sabiedrības locekļu institucionalizēto regulāciju. [2;32.lpp].
Norma – vispāratzīts un konvencionāli pieņemts paraugs, uzvedības vai rīcības šablons. (Parasti veidojas stihiski, pamatojoties uz tradīciju, audzināšanas, atdarinājuma un pieradumu pamata kā sociālās kopienas dzīves un mijiedarbības nepieciešamība.) [1;94.lpp]
Normatīvā regulācija vēsturiski nav vienīgā un pati labākā cilvēka uzvedības regulācijas forma. Tomēr pašreizējā laika posmā deviāciju novēršanā un apkarošanā normai un normatīvajai regulācijai ir būtiska nozīme. Neapzinoties normu, nezinot tās parametrus, nav iespējams identificēt deviācijas un fiksēt sociālo pataloģiju.
Visplašāk normas jēdziens tiek izmantots sociālajā jomā. Sociālās normas ir sabiedrības, sociālo grupu un indivīdu uzvedības regulācijas līdzeklis komunikatīvajos procesos. Normas ir sabiedrības locekļu uzvedības regulators. [2;32.lpp]
Sociālās normas, socializācija un deviance
Pēc autora domām par sociālām normām var saukt noteiktus priekšrakstus, nodibinātu kārtību, uzstādītus mērķus, kuri ir oficiāli pieņemti (likumi, noteikumi, statūti, amata prasības un citi) vai arī pastāv kā mutiska vienošanās. Šīs normas ir tie kritēriji, pēc kuriem var vērtēt cilvēka uzvedību konkrētajā momentā.
A.Vilks uzsver, ka jebkura cilvēka dzīvi regulē un nosaka sociālās nomas un noteikumi. Krimināltiesiskās normas ir sociālo normu paveids, tās ir oficiāli noteiktas likumā., tāpēc paredz sankcijas tikai par absolūti sabiedrības kopdzīvei nepieņemamu uzvedību. Visas sociālās normas satur sankcijas, kas veicina normu ievērošanu un izpildi. Sankcija ir jebkura reakcija – gan pozitīva, gan negatīva – no to puses, kuru mērķos ietilpst sekot, kā norma tiek izpildīta [2;83.lpp].
Norma jeb sociālā norma ir sociāli uzspiests likums. Tieši šī sociālā sankcionēšana ir tas, kas atšķir normas no citiem kultūras artefaktiem, jeb sociālajām konstrukcijām, piemēram , nozīmes un vērtības. Normas un to trūkums ir izskatāmas par nozīmīgu faktoru, kas iespaido cilvēka uzvedības īpašības [3].
Cilvēku aktivitātes pārvērstos haosā, ja tie nepieturētos pie šiem noteikumiem, kas definē noteiktu uzvedību kā piemērotu šim kontekstam, bet citu kā nepiemērotu [2;83.lpp].
Bet ne vienmēr visi dzīvo saskaņā sociālajām ekspektācijām. Nepakļaušanā tādu normu prasībām, kuras atzinis ievērojams cilvēku skaits sabiedrībā, tiek dēvēts par deviāciju [2;84.lpp].
A.Vilks uzskata, ka pakļaušanās sociālajām normām var būt dažādi nosacīta. Visbiežāk tiek sekots sociālajām normām tāpēc, ka socializācijas rezultātā tas ir kļuvis par mūsu ieradumu. Šobrīd ir notikusi normu internacionalizācija, ar kuru mēs iekļaujam savas personības struktūrā sabiedrībā dominējošos uzvedības standartus. Protams, nevar atmesta arī to, ka cilvēka uzvedību determinē viņa vajadzības un intereses. Sociālo normu apguvē vislielākā nozīme ir mazām sociālām grupām. To vērtību sistēmai, normām, uzvedības modeļiem un neformālām sankcijām bieži vien ir lielākā ietekme, nekā formālajai sankciju sistēmai.
Tādējādi sakarā ar sociālās dzīves dažādajiem aspektiem dažādos kontekstos mijas normu ievērošana un deviācijas. Uzvedība, kas pakļaujas subkultūras uzvedības normām, var būt deviācija attiecībā pret sabiedrības vairākuma noteikumiem. Jāņem vērā arī tas, ka sociālās normas nosaka sabiedrības vairākums [2;85.lpp].
Izmantotā literatūra
1. Breslovs G.Psiholoģijas vārdnīca – Apgāds „Mācību grāmata”, SIA,1999.- 157.lpp.
2. Vilks A. Deviantaloģija. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2001. – 341 lpp.
3. http://64.233.183.104/search?q=cache:eBZSWH0aePUJ:lv.wikipedia.org/wiki/Norma_(sociolo%C4%A3ija)+soci%C4%81l%C4%81s+normas&hl=lv&ct=clnk&cd=7&gl=lv