Cēloņi:
1. Izglītotie, pašapzinīgie latviešu strādnieki iesaistījās revolūcijā, jo negribēja vairs samierināties ar netaisnību, politisko beztiesiskumu, ar sociālo un nacionālo apspiestību.
2. Lielāka daļa zemes piederēja muižniekiem, kuri izmantoja zemniekus. Zemniekiem nebija iespējas pilnība izmantot savu peļnu, jo bija jāmaksā lielas rentes muižniekiem par zemes izmantošanu. Šī iemesla dēļ bija ļoti grūti zemi no muižnieka izpirkt.
3. Ļoti ierobežotas bija iespējas attīstīt ekonomiskas aktivitātes, jo muižnieki paturēja sev zvejas, medību, krogu turēšanas un tirgus tiesības un aizliedza zemniekiem pārdoto zemi izmantot rūpnieciskiem mērķiem.
4. Ļoti plašas latviešu tautas aprindas (galvenokārt
– laucinieki) stipri cieta no muižnieku plašajām privilēģijām (priekšrocībām). Nenormāls stāvoklis bija jau tas, ka dažiem simtiem vācu muižnieku piederēja lielāka puse no Latvijas zemes platības. Turpretim latviešu zemnieku lielākā daļa bija bezzemnieki. Ar nodokļiem muižu zeme bija apgrūtināta daudz mazākā mērā nekā zemnieku zeme.
5. Muižniekiem pagastā piederēja tikpat daudz zemes, cik visiem saimniekiem kopā, bet skolu un nespējnieku māju uzturēšanā un citu pagastu nastu nešanā viņi nepiedalījās.
6. Uz zemnieku pleciem gūlās smagums, ko radīja dažnedažādas muižnieku piederošās privilēģijas: neizdevīgie nodokļi un nodevas, ceļa klaušas, muižu privilēģijas zvejniecībā, medniecībā, degvīna, alus brūvēšanā. Piemēram, muižnieki Vidzemē maksāja 8,3% no visas zemes nodokļa summas, kamēr latviešu zemniekiem bija jāsamaksā 91,7% no kopējās summas.
7. Baznīcas atradās muižnieku un krievu ierēdņu rokās. Latviešiem nebija nekādas ietekmes savas zemes pārvaldē.
8. Tāpat kā visi citi Krievijas pilsoņi, arī latvieši stipri cieta no autokrātiskās (patvaldnieciskās) valsts iekārtas un pilsonisko (jeb personisko) brīvību ierobežojumiem. Arī latviešiem nebija nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldīšanas darbā (t.i. viņi nebaudīja politisko brīvību).
9. Viņiem nebija ticības brīvības; viņi nevarēja brīvi izteikt savas domas vārdos un rakstos; sapulču noturēšana, kā arī biedrību dibināšana un darbība bija stipri ierobežota.
10. Sevišķi daudz latviešu cieta no krievu valdības pārkrievošanas politikas. Valdība aizliedza skolās mācīt latviešu valodā, tāpat arī – izmeta latviešu valodu no valsts un pašvaldības iestādēm.
11. Par ierēdņiem Latvijas iestādēs iecēla vienīgi krievus, bet izglītotiem latviešiem dzimtene bija jāpamet un jāmeklē nodarbošanās svešumā.
12. Latvijā revolūcionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaldībā, un Latvijā tā bija sevišķi smaga.
13. Smags ekonomiskais un nacionālais jūgs.
14. Svarīgi cēloņi saistīti ar lielās strādnieku masas sociālo nemieru.
Dalībnieki
Latvijas 1905. gada revolūcija nepieder tikai vienam sociālam slānim, šķirai vai partijai. Tajā iesaistījās pēcrevolūcijas laikā pretēju politisko uzskatu personības: sociāldemokrāts Rainis, vēlākais „zemsavietis” un „tautas suverēnās varas„ uzurpators Kārlis Ulmanis, dzejnieks demokrāts Kārlis Skalbe, dzejnieks un vēlākais komunists Linards Laicens. Arī pret revolūciju vienotā nepatikā saslējās tikpat krasi pretmeti kā konservatīvais mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra un vēlāk boļševiku visvairāk cildinātais literāts, latviešu sociālistiskā reālisma tēvs Andrejs Upīts. Un tomēr 1905. gada revolūcija nebūtu iespējama bez toreiz vienīgās latviešu politiskās partijas, revolūcijas organizatores un vadītājas- LSDSP.
Revolūcija radīja daudzus izcili talantīgus latviešu revolucionārus, taču lielākie vadītāji bija trīs- J. Ozols (Zars), A. Buševics un J. Jansons- Brauns.
Bruņotās cīņas galvenie dalībnieki, kā redzams no materiāliem, bija strādnieki un bezzemnieki, tās priekšgalā gāja pilsētu un miestiņu strādnieki, dzelzceļnieki, kalpi.
Mērķis
Mūsu tauta vēlējās būt brīva, neatkarīga, neapspiesta un pats galvenais – būt patstāvīgai, tiesiskai vadīt politiskos un saimnieciskos darbus, tā laikā vēl nedibinātājā Latvijā. Revolūcijas galvenais uzdevums bija izdarīt konsekventu demokrātisko apvērsumu- gāzt cara patvaldību un nodibināt demokrātisku republiku.
Norise un metodes
Sakarā ar demonstrantu apšaušanu Asiņainajā svētdienā Pēterburgā Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja vispārēju politisko streiku. Katrā pilsētas rajonā nodibināja savu streika komiteju. 12. janvārī sākās ģenerālstreiks. 13. janvārī streiks vērsās plašumā. Janvāra politiskā streika dalībnieku skaits Rīgā sasniedza 80 tūkst. cilvēku. Kad 13. janvāra vakara pusē 40 tūkst, demonstrantu virzījās uz pilsētas centru, pie Daugavas dzelzs tilta tiem aizsprostoja ceļu kareivji no apakšvirsnieku bataljona un nemanot ielenca demonstrantu kolonas. Otrā karaspēka daļa stāvēja tālāk. Kareivji pēc priekšniecības pavēles bez jebkāda brīdinājuma sāka šaut uz demonstrantiem. Tika nogalināti apm. 40 un smagi ievainoti ap 200 cilvēku. Strādnieku apšaušana radīja ārkārtīgi lielu naidu pret cara patvaldību. Streiki Rīgā turpinājās 8 dienas. Pēc tam strādnieki uzsāka jaunus streikus. Streiki notika arī citās vietās.
31. janvārī Rīgā atkal sāka streikot 10 mehāniskās rūpnīcas, jo prasības par 10h darba dienu nebija izpildīts. 7. februārī streikoja 18 rūpnīcas, bet februāra beigās Rīgā- jau 50 fabriku un rūpnīcu jeb pāri par 30 tūkst. cilvēku.
Drīz pēc februāra un marta streikiem proletariāts svinēja 1. Maiju. Šo dienu Latvijas proletariāts atzīmēja ar vispārējiem politiskiem streikiem.
Strādnieku streiki ierosināja cīņai arī zemniekus un laukstrādniekus.
Marta sākumā Kurzemē- Ventspils, Grobiņas un Aizputes apriņķos- barona muižu kalpi izsludināja streiku.
Latvijā ar 1905. gada 15. martu izsludināja pastiprinātu apsardzības stāvokli. Drīz vien baroniem atsūtīja palīgā karaspēku. Tagad vācu junkuri sāka izrēķināties ar streikojošiem laukstrādniekiem. Sākās masu aresti un kratīšanas. Pildot vācu junkuru pavēles, miertiesneši pasludināja spriedumu, saskaņā ar kuriem kalpu ar visām viņu mantām izlika no dzīvokļiem zem klajas debess. Uz barona neganto trakošanu kalpi atbildēja ar muižu ēku dedzināšanu, pielikdami uguni šķūņiem, rijām, staļļiem.
Streikojošo laukstrādnieku martā iesāktā cīņa vainagojās panākumiem. Streiks izbeidzās aprīlī. Baroni bija spiesti izpildīt lielāko daļu prasību.
Londonā 1905. gadā no 12. līdz 27. aprīlim V. I. Ļeņina vadībā notika KSDSP III kongress. KSDSP III kongresam bija milzīga politiska nozīme proletariāta revolucionārajām kustībām.
1905. gadā no 11. līdz 13. jūnijam Rīgā sanāca LSDSP II kongress. Kongresam vajadzēja apspriest un pieņemt LSDS partijas programmu un statūtus, izlemt jautājumu par attieksmēm pret cittautu sociāldemokrātiskajām organizācijām, apspriest vairākus taktikas jautājumus- par ģenerālstreiku un bruņotu sacelšanos, par petīcijām un baznīcu demonstrācijām, par aģitāciju uz laukiem un karaspēku u.c..
1905. gada vasarā zemnieku kustība bija aptvērusi tikai vienu septīto daļu no Eiropas Krievijas apriņķiem. Kaut arī jūlija streikos kalpi palika uzvarētāji un stipri satricināja vietējās varas pamatus, tomēr baroni vēl nebija sakauti. Pēc streika viņi sāka enerģiski mobilizēties un nostiprināt savus spēkus.
Cara patvaldība joprojām nesaudzīgi apspieda strādniekus un zemniekus un lielā steigā vāca kopā kontrrevolūcijas spēkus troņa aizstāvēšanai. 3. jūlijā pagāja pusgads kopš Pēterburgas strādnieku apšaušanas 1905. gada janvārī. Atcerēdamies savus biedrus, kas janvāra dienās bija krituši no cara slepkavu lodēm Pēterburgas, Rīgas un citu Krievijas pilsētu ielās, Latvijas proletariāts 9. jūlijā izsludināja vispārējo streiku. Streiks Rīgā pakāpeniski sāka pārņemt visu pilsētu- sāka streikot transporta strādnieki, krāvēji preču stacijā, kā arī kuģu krāvēji ostā un kuģu kalpotāji. 18. jūlijā streikam pievienojās 4000 mūrnieku un 2000 krāsotāju. 20. jūlijā sāka streikot tramvaju depo strādnieki un tramvaju konduktori. Sāka streikot arī vagonu sakabinātāji un eļļotāji uz dzelzceļiem, kuģu strādnieki un daudzas tvaikoņu komandas. Streikam pievienojās pat veļas mazgātājas un kaprači pilsētas kapos. Jūlija beigās streiks kļuva gandrīz vispārējs. Streikoja pāri par 30 000 strādnieku. Līdztekus streikiem tika organizēti masu mītiņi, uz kuriem dažreiz sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, tika organizētas demonstrācijas un notika bruņotas sadursmes starp strādniekiem un policiju.
Naktī no 6. uz 7. septembri kaujinieki drosmīgi, organizēti uzbruka Rīgas Centrālcietumam, lai atbrīvotu tur ieslodzītos biedrus.
1905. gada rudenī revolucionārā kustība Krievijā strauji pieauga. Sakarā ar vispārējo revolucionārās kustības pieaugumu Krievijā arī Latvijā oktobrī revolucionārā kustība sasniedza vēl neredzētus apmērus. 12. oktobrī, tūlīt pēc dzelzceļnieku streika sākšanās Maskavā un Pēterburgā, streiku pieteica arī Rīgas dzelzceļa mezgla darbinieki. Šai dienā tika pārtraukta dzelzceļa satiksme starp Rīgu un Maskavu. 13. oktobrī tika pārtraukta satiksme uz dzelzceļa līnijas Rīga- Pleskava- Pēterburga. Šās dienas rītā izsludināja streiku Rīga I un Rīga II staciju telegrāfisti.
15. oktobrī Rīgas strādnieki sāka vispārējo streiku. Gandrīz visas rūpnīcas un fabrikas pārtrauca darbu.
Oktobra politiskais streiks aptvēra visu Latviju. Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kur strādnieki streikoja, notika masu mītiņi, demonstrācijas un sadursmes ar policiju. 16. oktobrī notika apšaudīšanās starp demonstrantiem un dragūniem pie Vērmaņa dārza. 18. oktobrī Rīgas strādnieki uzzināja, ka Viskrievijas vispārējais streiks piespieda caru 17. oktobrī izdot manifestu. Manifestā bija apsolīti tautai „pilsoniskās brīvības nesatricināmie pamati”. Manifesta izsludināšana bija patiešām liela revolūcijas uzvara. Pēc manifesta pasludināšanas mītiņi un demonstrācijas ne vien neizbeidzās, bet pieauga ar milzīgu spēku. Streikotājiem pievienojās tās rūpnīcas, kas līdz tam nebija streikojušas, un dažādās Rīgas vietās notika plaši mītiņi.
Pēc oktobra vispārējā politiskā streika revolucionārā kustība Latvijā nemitējās nevienu dienu. Novembrī zemnieku cīņa stipri saasinājās un kļuva sasprindzināta. Pagastos sociāldemokrātu vadībā notika plašas sapulces, kurās pieņēma lēmumus boikotēt valdības iestādes, pārtraukt ar tām visus sakarus, nemaksāt nodokļus, rentes maksu, nepildīt klaušu u.c.. Latvijā sākās masu cīņas- baronu muižu dedzināšanas un bruņotas sacelšanās.
Rudens beigās arī Latvijā revolūciju kustība kļuva ļoti sasprindzināta un sasniedza savu kulmināciju- sacelšanos. Latvijas pilsētās novembra otrā pusē izvērsās plaša streiku kustība- novembra vispārējais streiks, kas stimulēja vētrainu revolucionārās kustības attīstību visā Latvijā.
26. novembrī bruņotas kaujas uzsākas Vecpiebalgā un citās vietās Vidzemē.
29. novembrī bruņotā sacelšanās norisinājās Tukumā un Talsos.
Decembrī valdīja ļoti sasprindzināta revolucionārā situācija, kas liecina, ka bruņotā sacelšanās ir nobriedusi. Decembra ģenerālstreiks noritēja ļoti sasprindzinātos apstākļos.
1905. gada decembra beigās revolūcija Latvijā iegāja jaunā posmā- atkāpšanās posmā.
Revolūcija cieta smagu sakāvi.
906. Latvijas teritorijā sākās revolūcijas atplūdi. Vietām streiki vēl turpinājās, taču tie bija nelieli. Aktīvie revolūcijas dalībnieki cīņu turpināja partizānu vienībās (mežabrāļi). Revolūcijas apspiešanai Latvijā tika ievestas soda ekspedīcijas.
1905. gadā Latvijā bija trīs streiku uzplūdumu posmi- janvāra- februāra, jūnija- jūlija un oktobra- novembra streiki.
Sekas
Plusi
Revolūcijas ieguvumus tauta sāka izjust pēc 2 gadiem, kad beidza plosīties kontrrevolucionārais terors un sākās saimnieciskais pacēlums.
Krievija lēni, mokoši sāka pārvērsties konstitucionālā monarhijā.
Radās plašākas iespējas realizēt biedrošanos, vārda un citas demokrātiskās brīvības.
Latviešu politiķiem šī pieredze lieti noderēja daudzās vēlēšanās 1917. gadā un arī neatkarīgajā Latvijas valstī.
Revolūcija uz visiem laikiem iedragāja vācu muižniecības augstprātīgo paļāvību, ka viņu kundzība būs mūžīga.
Revolūcijai beidzoties, mainījās latviešu sociāldemokrātu partijas rāmji- tā vairs nebija nacionāla, bet kļuva internacionāla. Jaunais rūpniecības pacēlums mainīja Rīgas strādniecības sastāvi- tas kļuva etniski raibāks.
Pirmo reizi visi latvieši kā tauta iznāca vēstures arēnā, un pirmo reizi tieši sakarā ar revolūcijas notikumiem šajā impērijas nostūrī latvieša vārds izskanēja pasaulē.
Revolūcija deva spēcīgus triecienus patvaldībai, stipri iedragāja tās pamatus, piespiezdama to piekāpties tautas priekšā.
Latviešu tauta pirmo reizi uzstājās kā vēstures subjekts, pēc revolūcijas Latvijā parādījās līdz tam nebijušas demokrātijas aizmetņi, pakāpeniski sākās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves uzplaukums
Revolūcijai ir tiešs sakars ar neatkarīgas valsts izveidošanu 1918. gadā, šo sakarību neatzina padomju historiogrāfija, bet labi izjuta politiķu paaudze, kura bija klāt abos vēsturiskajos notikumos.
1905. g. revolūcija bija ļoti laba polītiska skola latviešu tautai. Tā tagad bija polītiski modusies un apzinājās, ka tikai polītiskā cīņā ir gūstama brīvība.
Skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības (1906. – 1913. g.), nodibinājās arī vairākas privātas latviešu mācību iestādes.
Latvijas pilsētu pārvaldes viena pēc otras pārgāja latviešu rokās.
Nedaudz vieglāka kļuva pārkrievošanās politika.
Mīnusi
17. oktobra manifestā solītās brīvības iedzīvotāji nesagaidīja.
Bez tiesas sprieduma dzīvību zaudēja 2041 revocionāri, kara tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju tika izsūtīti 2652 cilvēki, bet 7- 8 tūkstoši sodīti ar cietumsodiem.
Tika nodedzinātas apmēram 300 latviešu zemnieku māju, daudzas skolas un biedrību nami.
Aptuveni 5 tūkstoši revolucionāru devās trimdā, galvenokārt uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un Franciju.
Iedzīvotāji zaudēja daļu no iekarotajām brīvībām.
Muižniecība savas privilēģijas saglabāja – landtāgs joprojām palika augstākā pašvaldības iestāde.
Revolūcijai neizdevās gāzt patvaldības un muižniecības varu
Secinājumi
1905.- 1907. gada revolūcijai Latvijā bija vairāki cēloņi: politiskie, ekonomiskie, sociālie. Šī revolūcija bija arī nacionāla- atbilstoša latviešu nācijas interesēm. Tā pirmo reizi sacēlās pret saviem apspiedējiem- vācu muižniecību un carisko Krieviju; revolūcijas gaitā mainījās tās apziņa. Revolūcijas norises nevar nesaistīt ar latviešu sociāldemokrātu darbību, kas bija pirmā politiskā partija latviešu vēsturē- nacionāli organizētā latviešu strādnieku partija, un tās klātbūtne ir neapšaubāma visos svarīgajos notikumos pilsētās un laukos. Neuzspiežot revolūcijas notikumiem strādnieku šķiriskos mērķus, viņi prata apvienot plašus slāņus cīņā par politisku brīvību, cilvēku tiesību un latviešu valodas brīvu lietošanu.
Revolūciju sakāva, taču tās loma Latvijas un īpašo latviešu dzīvē bija milzīga, veicinot pat neatkarīgas valsts izveidi 13 gadu vēlāk.
Galvenais revolūcijas sakāves cēlonis bija tas, ka neizdevās vienā revolucionārā straumē apvienot strādnieku, zemnieku un kareivju cīņas. Revolūcijas laikā nebija vēl ciešas strādnieku un zemnieku savienības. Otrs sakāves cēlonis bija strādnieku nepietiekami vieglprātīgā revolucionārā cīņa. Arī kareivji nebija pietiekami aktīvi revolūcijā.
1905. g. revolūcija ir viens no svarīgākiem un izcilākiem notikumiem latviešu tautas vēsturē.