Uzņēmuma finansēšana

IEVADS

Šajā darbā gribētu vērsties pie aktuālas tēmas, kas saistīta ar finansu pasauli, precīzāk, tieši uzņēmējdarbības finansēšanu. Tieši par to, kādā veidā ir iespējams iegūt un ieguldīt līdzekļus.

Jebkurš, kuram ir kaut mazākais uzņēmums ir saskāries ar to, ka ir nepieciešami līdzekļi, lai attīstītu , piemēram, ražošanu vai arī paplašinātu uzņēmuma darbību.

Uzskatu, ka Latvija ir dinamiska valsts – ekonomika strauji attīstās, tirgus apjomi pieaug, vēl ir brīvas biznesa nišas un daudz iespēju attīstīt biznesu.

Un pašlaik ir tik daudz iespēju, kuras ir apskatītas arī darbā, kur iegūt līdzekļus, lai veiktu uzņēmējdarbību. Galvenais ir izplānot savas finanses un tad rīkoties, iet pie kreditoriem un investoriem ar labiem, izplānotiem, pamatotiem piedāvājumiem. Tā ir galvenā prasība, lai panāktu sava uzņēmuma finansēšanu. Protams, ka iegūtie līdzekļi ir jāatgriež, bet izstrādājot izdevīgu un pareizu biznesa plānu, ieguldītie līdzekļi atpelnīsies, un kā jau es minēju, tad Latvijā attīstās ekonomika un pastāv iespējas vai nu uzsākt vai paplašināt uzņēmējdarbību.

Saturs.
Ievads
1. Finansēšanas jēdziens, veidi un noteikumi
2. Uzņēmuma finansēšanas formas un finansēšanas avoti
3. Iekšējā finansēšana
4. Ārējā finansēšana
5. Finansēšana ar aizņemto kapitālu:
5.1 Kreditēšanas finansēšanas jēdziens
5.2. Kredīta piešķiršanas nosacījumi
5.3. Bankas kredīta veidi
5.3.1. Aizdevumi
5.3.2. Kontokorentie kredīti
5.3.3. vekseļa kredīts
5.3.4. Galvojuma kredīts
5.3.5. Cesijas kredīts
5.3.6. Hipotēku kredīts
6. Īpašās finansēšanas formas
6.1. Līzings
6.2. Faktorings
6.3. Komerciālais (piegādātāja) kredīts
7. Investīcijas
8. Investējamā kapitāla aprites process
9. Finanšu piesaistīšana publiskās emisijas veidā.
10. Finansējums bez kredītsaistībām
11. Valsts investīciju programma
12. Izmantotās literatūras saraksts

1. Finansēšanas jēdziens, veidi un noteikumi.

I Finansēšanas jēdziens un veidi.

• Uz uzņēmuma mērķiem orientētu kapitālu sagādi sauc par finansēšanu.
• Finansēšana ir uzņēmuma naudas plūsmas veidošana.
• Investēšana – sagādātā kapitāla ieguldīšana.

Finansēšanas veidi:

1. klasificēti pēc finansēšanas gadījumu biežuma:

• tekošā finansēšana,
• īpašā finansēšana;

2. klasificēti pēc ilguma:

• īstermiņa,
• vidēja termiņa,
• ilgtermiņa;

3. klasificēti pēc naudas līdzekļu izcelsmes:

• iekšējā finansēšana = finansēšana no uzņēmējdarbības ieņēmumiem = finansēšana no naudas plūsmas = finansēšana no peļņas, no nolietojuma norakstījumiem, no uzkrājumiem;

• ārējā finansēšana:

1. kreditēšana:

• ilgtermiņa kreditēšana:

a) aizņēmumu emisija,
b) kredītiestāžu ilgtermiņa kredīti;

• īstermiņa kreditēšana:

a) komerckredīti:
– piegādātāju kredīts,
– pircēju avanss;

b) kredītiestāžu kredīti:
– apgrozījuma kredīts,
– termiņkredīts,
– vekseļu diskonta kredīts,
– lombarda kredīts,
– akcepta kredīts,
– avala kredīts;

2. dalības finansēšana;

3. īpašas ārējās finansēšanas formas:

• faktorings,

• noma,

• subsīdijas.

4. Atkarībā no naudas devēja tiesiskā stāvokļa veidojas pašu kapitāls un aizņemtais kapitāls.

II Horizontālais finansēšanas noteikums.

Ilgtermiņa ieguldījumi jāfinansē no pašu kapitāla un ilgtermiņa aizņemtā kapitāla.

III Vertikālais finansēšanas noteikums.

Galvenie faktori, kas nosaka attiecību starp pašu un aizņemto kapitālu ir:

• Apgrozījuma stabilitāte,

• Kapitāla rentabilitāte.

2. Uzņēmuma finansēšanas formas un finansēšanas avoti.

Uzņēmējdarbības finansēšanā praktizē šādas finansēšanas formas:

pēc ieņēmumu biežuma

– tekošā finansēšana
– īpašā finansēšana

pēc finansēšanas ilguma (termiņiem)

– īslaicīga finansēšana
Finansēšana – finansēšana vidējos termiņos
– ilgtermiņa finansēšana

pēc investora tiesiskā stāvokļa

– personīgā finansēšana
– aizņēmuma finansēšana

pēc naudas līdzekļu izcelsmes

– ārējā finansēšana
– iekšējā finansēšana

Tekošās finansēšanas gadījumā ik dienas vai periodiski tiek īstenots patēriņš, t.i., naudas līdzekļu izlietojums (izmantošana) dažādām investīcijām. Un, otrādi, īpašais finansējums var būt vienreizējs vai arī tam var būt gadījuma raksturs, piemēram, finansējums uzņēmuma izveidei, apvienošanai ar citiem uzņēmumiem vai arī uzņēmuma atjaunināšanai.
Finansēšanas sadalē pa termiņiem tipiski ir sekojoši termiņi:
• īstermiņa – līdz gadam;
• vidējs termiņš – līdz 5 gadiem;
• ilgtermiņa – vairāk par 5 gadiem.
Principā tomēr šie termiņi ir atkarīgi no nozares un uzņēmuma ražošanas procesa. Divi svarīgākie atšķirības kritēriji finansēšanai, kuri vienmēr ir jāizskata ciešā savstarpējā saiknē viens ar otru, ir kreditora (investora) tiesiskais stāvoklis un naudas līdzekļu izcelsme.

Uzņēmējdarbības finansēšanā izmanto finansēšanas avotus. Izšķir iekšējos finansēšanas avotus un ārējos finansēšanas avotus, kuru iedalījums uzrādīts zīmējumā:

Iekšējā finansēšana Ārējā finansēšana
(Pašfinansēšana)

Iekšējās finansēšanas gadījumā naudas līdzekļi uzņēmumā rodas peļņas rezultātā. Tā var būt nesadalītā peļņa (iekšējā personīgā finansēšana) jeb ilgtermiņa atskaitījumi, daļēji arī pensionēšanas nolūkiem(iekšējie aizņēmuma finansēšana).
Par ārējo finansēšanu runā tad, ja uzņēmumā ienāk līdzekļi no ārienes. Nav svarīgi, ienāk šie līdzekļi no ārienes. Nav svarīgi, ienāk šie līdzekļi no konkrētajā momentā esošajiem īpašniekam vai, atbilstoši, no jaunajiem paju biedriem – paju īpašniekiem (ārējā personīgā finansēšana) jeb no aizņēmuma investoriem (aizņēmuma finansēšana).
Kapitāla struktūra – t.i. personīgā un aizņemtā kapitāla attiecību (samērs) uzņēmumā. Tā ir interesanta ne tikai raugoties no izdevumu un kapitāla atbildības viedokļa, bet arī lielā mērā var ietekmēt personīgā kapitāla rentabilitāti.

Izcelsme/tiesiskais stāvoklis Iekšējā finansēšana Ārējā finansēšana
Personīgā finansēšana Piemēram, pašfinansēšana peļņas saglabāšanas rezultātā Piemēram, kapitāla palielināšana akciju emisijas rezultātā.
Aizņēmuma finansēšana Piemēram, aizņēmuma obligācijas līdzstrādniekiem, pensionēšanas atskaitījumi Piemēram, finansēšana ar aizņēmuma kapitālu obligāciju emisijas rezultātā, kredīti.

Personīgā (pašu) kapitāla rentabilitātes pieaugums ir saistīts ar investīciju rezultāta un aizņemtā kapitāla procentu likmes pozitīvās starpības pieaugumu. Ja investīciju rezultāts ir zemāks par procentu likmi, kāda noteikta aizņemtajam kapitālam, uzņēmuma kapitālieguldījumi nav rentabli. Pieaugot aizņemtā kapitāla procentu likmei, samazinās uzņēmuma paša (personīgā) kapitāla rentabilitāte. Te veidojas Ls pieaugošā parāda sviras (Leverage-Effekt) iespaids uz personīgā kapitāla rentabilitāti.

3. Iekšējā finansēšana.

Peļņa ir galvenais dinamiski attīstīta uzņēmuma līdzekļu avots. Grāmatvedības bilancē tā parādīta postenī “Taksācijas gada peļņa” un “Neizmantotā peļņa”. Tirgus ekonomikas apstākļos peļņas lielums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, bet vissvarīgākais no tiem ir ienākumu un izmaksu attiecība. Bez tam ir iespējama noteikta peļņas regulēšana, kuru paredz atbilstoši normatīvie akti.

Pie peļņas regulēšanas veidiem pieder:

• Paātrināta pamatlīdzekļu amortizācija;
• Dalībnieku ieguldījumu novērtēšanas kārtība;
• Ražošanas krājumu novērtēšanas metožu izvēle;
• Banku kredītu procentu uzskaite, izmantojot aizņemto kapitālu finansēšanai;
• Atsevišķu izdevumu veidu ieskaitīšana realizētās produkcijas pašizmaksā.

Peļņas sadale ir uzņēmuma rezervju veidošanas process, lai apmierinātu uzņēmuma ražošanas un sociālās sfēras vajadzības un nodrošinātu uzņēmēju (akcionāru) interešu realizāciju.
Sadalīta tiek tīrā (neto) peļņa, kura uzņēmuma rīcībā palikusi pēc nodokļu un citu maksājumu izdarīšanas budžetā. Viens no galvenajiem peļņas sadales uzdevumiem – saskaņot kārtējās vajadzības ar perspektīvu.
Augsta tehniskā līmeņa nodrošināšanai ražošanā ir nepieciešams līdzekļu palielinājums iekārtu modernizācijai, papildu kapitālieguldījumi jaunu iekārtu iegādei, darbinieku materiālai motivācijai u.c.
Valsts nosaka normatīvus peļņas sadalei, uzņēmums patstāvīgi izvēlas peļņas sadales virzienus un proporcijas, veido nepieciešamos fondus un rezerves, ņemot vērā radušos saimniekošanas apstākļus un nepieciešamību nodrošināt uzņēmumu konkurētspēju.
Peļņas sadales kārtību uzņēmumā regulē speciāli nolikumi, kurus izstrādā uzņēmuma dienesti. Atkarībā no uzņēmuma organizatoriski tiesiskās formas, šos nolikumus apstiprina uzņēmējs, uzņēmuma padome vai akcionāru kopsapulce utt. Attiecīgie uzņēmuma dienesti gatavo peļņas sadales projektus un to sastāvā izdevumu tāmes: ražošanas attīstībai, darbinieku sociālajām vajadzībām, labdarības mērķiem. Bez tam akciju sabiedrībās veido speciālu garantijas fondu priekšrocību akciju dividenžu izmaksai. Ražošanas attīstības izdevumu tāmē tiek paredzēti izdevumi zinātniski pētnieciskajam darbam, projektēšanas un tehnoloģiju izstrādes darbiem, jaunu produkcijas veidu ieviešanai ražošanā. Tajā var plānot arī izdevumus ilgtermiņa bankas kredītu dzēšanai, pašu apgrozības līdzekļu palielināšanai u.c. vajadzībām. Šajā tāmē var paredzēt arī izdevumu ilgtermiņa bankas kredītu dzēšanai, pašu apgrozības līdzekļu palielināšanai; izdevumus prēmiju izmaksāšanai par jaunas tehnikas ieviešanu, konkursu uzvarētājiem par ražošanas rezervju efektīvāku izmantošanu u.c. vajadzībām.
Atskaitījumu lielums rezerves un garantiju fondos akciju sabiedrībās tiek noteikts saskaņā ar atbilstošajiem nolikumiem. Piemēram, ja tīrā peļņa ir bijusi 1milj. latu, bet atskaitījumi minētajos fondos ir paredzēti 0,7 milj. latu apmērā, tad dividendēm tiek izmantoti 0,3 miljoni latu.
Individuālajos uzņēmumos rezerves fondi formāli netiek veidoti, bet mērķtiecīga peļņas sadale ir elementāra racionālās saimniekošanas prasība jebkurā organizatoriski tiesiskajā uzņēmējdarbības formā.

Rezerves kapitāls. Uzņēmumi rezerves veido kādu īpašu mērķa izdevumu segšanai. Likumā “Par akciju sabiedrībām” ir noteikts, ka akciju sabiedrība savos statūtos var paredzēt noteikta rezerves fonda izveidi, nosakot tā lielumu, izveidošanas un izlietošanas kārtību. Rezerves nevar izlietot dividenžu izmaksai. Likumā par akciju sabiedrībām ir paredzēts noteikt obligātas un speciālas rezerves, šo rezervju lielumu un glabāšanas kārtību.
Īpašs rezerves veids ir rezerves kapitāls. Likumos paredzēts, ka šāda rezerves kapitāla veidošana ir obligāta visās statūtsabiedrībās. Dažas rezerves var veidot arī komanditsabiedrības, ja to paredz sabiedrības veidošanas līgums.
Rezerves var būt ļoti dažādas atkarībā no uzņēmuma darbības jomas un vadības stratēģijas. Latvijas likumos nav sīki noteikts, kādas rezerves uzņēmumos drīkst veidot, kādam nolūkam un cik ilgā laikā tās izlietojamas. Eiropas rietumvalstu, it īpaši Vācijas, likumos rezerves veidošanas un izlietošanas kārtība ir sīki reglamentēta.

Nosacīti visas rezerves var iedalīt četrās grupās;

• Likumos paredzētās rezerves (pagaidām likumi pieprasa vienīgi rezerves kapitāla veidošanu);
• Statūtos paredzētās rezerves;
• Pārējās rezerves;
• Slēptās rezerves.

Rezerves kapitālu veido no uzņēmuma peļņas. Vispārpieņemtā un arī likumos noteiktā kārtība ir tāda, ka rezerves kapitāla veidošanai ik gadus atskaita 5% no peļņas. Rezerves kapitāla maksimālais apjoms ir noteikts 1/3 apmērā no reģistrētā kapitāla summas. Kad tas ir sasniegts, rezerves kapitālu vairāk nepalielina.
Rezerves kapitāls galvenokārt ir paredzēts dažādu zaudējumu segšanai nelabvēlīgos darbības gados. Ja rezerves kapitāls pēc norakstījumiem ir samazinājies zem maksimālās robežas, atskaitījumus atkal atjauno.
Statūtsabiedrības, īpaši finansu un kredīta akciju sabiedrības, rezerves kapitālu var veidot arī no īpašām iemaksām, ko pieprasa no akciju pircējiem, izplatot jauna laidiena akcijas.
Statūtos var paredzēt vairāku dažādu rezervju veidošanu. Likumi šinī ziņā neizvirza nekādas obligātas prasības.

Rezerves var būt šādām vajadzībām:
• Darbinieku materiālai stimulēšanai;
• Sociālās infrastruktūras uzturēšanai;
• Projektēšanas un pētniecības darbiem;
• Novecojušu un nepieprasītu preču norakstīšanai u.c.

Arī tā sauktās “pārējās rezerves” statūtsabiedrība var veidot pēc saviem ieskatiem. Kā statūtos paredzētās, tā pārējās rezerves veido tikai statūtsabiedrības. Tā kā komanditsabiedrības ir sava veida pārejas forma no līgumsabiedrībām uz statūtsabiedrībām, tad arī komanditsabiedrībās var izveidot dažādas rezerves, ja tādas tiešām ir nepieciešamas.
Šīs rezerves veido vienīgi no peļņas. Katrai rezervei ir jābūt savam nolikuma, kurā ir jānosaka šīs rezerves veidošanas un izlietošanas kārtība.
Bez tam finansēšanai var tikt izmantotas uzņēmuma “slēptās rezerves”, kuras rodas, novērtējot atsevišķus rādītājus uzņēmuma bilances sastādīšanas gaitā. Šādas rezerves rodas:
• Pamatlīdzekļu paātrinātās amortizācijas iespaidā;
• Pasīva pārvērtēšanas, piemēram, pārāk augstu atskaitījumu ietekmē.

Papildu kapitāls kā uzņēmuma līdzekļu avots visbiežāk veidojas pamatlīdzekļu un citu materiālo vērtību pārcenošanas dēļ. Normatīvie dokumenti aizliedz izmantot papildu kapitālu patēriņa nolūkam.
Specifisks līdzekļu avots ir speciālas nozīmes un mērķa finansēšanas fondi. Tie ir bez atlīdzības saņemtās vērtības un atpakaļ atdotie valsts asignējumi neražojošās darbības finansēšanai, kas saistīti ar kultūras un sociālo objektu uzturēšanu un sadzīves un komunālo nozīmi. Mērķa finansēšanas fonda līdzekļus var izmantot arī budžeta uzņēmumu maksātnespējas atjaunošanai.
Uzņēmuma iekšējās finansēšanas veidam no peļņas atskaitījuma raksturīgs ir tas, ka finansu līdzekļi ir apvienoti uzņēmumā, uz kuru trešajai personai ir juridiskas tiesības. Tipisks piemērs šim finansēšanas veidam ir finansēšana no atskaitījumiem rezerves fondā, kā arī uzņēmuma obligāciju izsniegšana uzņēmuma darbiniekiem.
Sevišķa nozīme ir finansēšanai pensiju atskaitījumu veidā. Šie atskaitījumi ir sava veida ilgtermiņa saistības. Ja uzņēmums ir solījis saviem darbiniekiem maksāt pensiju, tad šim nolūkam viņš var veidot pensiju fondu un uzskaitīt ikgada summas kā saistības, kuras samazina ar nodokli apliekamās peļņas daļu. Tikai izmaksājot pensiju, atskaitījumi tiek pārtraukti. Laikā starp atskaitījumu veidošanu un pārtraukšanu, uzņēmums var brīvi rīkoties ar šiem finansu līdzekļiem, piemēram, izmantot investīcijām.

Iekšējai pašfinansēšanai, salīdzinot ar citiem finansēšanas veidiem, ir šādas priekšrocības:

• Nerodas finansēšanas izdevumi;
• Nav noteikts finansēšanas termiņš;
• Rodas iespēja pirms termiņa atdot kredītu un samazināt procentus par to;
• Pašu kapitāla augšana notiek progresīvi;
• Uz papildu pašu kapitāla rēķina paaugstinās uzņēmuma drošība un kredītspēja
Pie trūkumiem var pieskaitīt šādas iespējas:

• Faktiskās peļņas slēpšana;
• Papildu kapitāla radīšana uz patērētāju rēķina;
• Neuzticības radīšana akcionāriem pret uzņēmuma vadību.

Peļņas izlietošanas virzieni:

peļņa nesadalītā peļņa

ietaupītā peļņa patērētā peļņa

likumos un brīvprātīgi dividendes ziedojumi,
statūtos ietaupītā dāvinājumi
noteiktie peļņa

rezerves citi ekonomiskās
fonds fondi sankcijas, kas
maksājamas no
peļņas

4. Ārējā finansēšana.

Ar ārējo finansēšanu mēs saprotam pašu kapitālu ienākšanu uzņēmumā no ārpuses.
Ārējā finansēšana uzņēmumā var tikt veikta ar četriem galvenajiem paņēmieniem.

1. Ar dalībnieku (dibinātāju) iemaksām sabiedrībās ar ierobežotu atbildību vai parakstīšanos uz akcijām akciju sabiedrības iekšienē (līdzdalības finansējums).

2. Ar akciju emisiju publiskā piedāvājumā vai atklātu parakstīšanos uz akcijām.

3. Ar aizņemtā kapitāla piesaistīšanu kredītu vai aizņēmumu veidā.

4. Ar pirmo triju paņēmienu kombinēšanu.

Pēc pirmā paņēmiena finansēšana notiek, dibinot uzņēmumu vai palielinot pamatkapitālu uzņēmuma darbības gaitā.

Tas ir iespējams ar šādiem paņēmieniem:

• Esošie dalībnieki palielina savu daļu vai akciju skaitu;
• Jauni dalībnieki ar savām iemaksām pievienojas esošajam dalībnieku vai akcionāru lokam.

Pamatkapitāla palielināšana var notikt:

• Ar naudas daļu iemaksām;
• Ar mantisku ieguldījumu (zeme, ēkas, iekārtas);
• Ar nemantiskiem ieguldījumiem (lietošanas tiesības, licences u.c.).

Parakstīšanās uz akcijām sabiedrības iekšienē nav pārāk populāra finansēšanas forma, jo bieži vien esošajiem akcionāriem nav līdzekļu jaunu akciju iegādei. Turklāt šīs finansēšanas paņēmiens akciju sabiedrībās bieži vien notiek, pārdodot esošajiem akcionāriem akcijas pēc pazemināta akciju kursa. Tas rada uzņēmumam iespēju zaudēt izdevīgu gūšanu, t.i., rada izdevumus.
Ja pirmais paņēmiens izrādās nepieņemams iepriekšminēto iemeslu dēļ, tad, izvēloties otro vai trešo paņēmienu, par kritēriju tiek uzskatīta riska samazināšanās, kas saistīts ar kontroles zaudēšanu pār uzņēmumu. Ārējās finansēšanas paņēmienu “par” un “pret” argumenti ir minēti tabulā.

Ārējās finansēšanas Priekšrocības Trūkumi
paņēmiens

Slēgtā Kontrole pār uzņēmumu Finansēšnas apjoms ir
parakstīšanās uz netiek traucēta. ierobežots.
akcijām Finansiālais risks pieaug Piesaistītajiem līdzekļiem
nenozīmīgi. ir augsta vērtība.
Parādu finansēšana Kontrole pār uzņēmumu Pieaug finansiālais risks.
(aizņēmumi) netiek traucēta. Parādu dzēšanas termiņš
Relatīvi zema piesaistīto ir stingri noteikts
līdzekļu vērtība
Atklāta Finansiālais risks nepieaug. Var tikt zaudēta kontrole
parakstīšanās uz Iespējama lielu līdzekļu pār uzņēmumu.
akcijām mobilizācija uz nenoteiktu Piesaistītajiem līdzekļiem
laiku ir augsta vērtība.
Kombinētais Atkarībā no līdzekļu avotu izveidojušās struktūras ir
paņēmiens iespējams gan priekšrocību, gan trūkumu pārsvars

Uzņēmuma kapitāla piederību un veidošanu nosaka uzņēmuma ekonomiskā forma: individuālā vai partneruzņēmumu.
Individuālā īpašuma forma realizējas jaunu individuālu uzņēmumu dibināšanas ceļā, partneruzņēmumu forma – dibinot uzņēmēju sabiedrības: akciju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību un citas.
Kapitālu ieguldīšana un apvienošana uzņēmumā notiek uz uzņēmuma statūtu pamata.
Pašu kapitāls parasti uzņēmuma rīcībā paliek uz neierobežotu laiku. Tas dod kreditoriem iespēju savu prasību iekasēšanai. Ja uzņēmuma īpašnieki ir vairākas personas, tad tām uzņēmuma faktiskajā īpašumā pieder noteiktas līdzdalības kvotas, šīs personas piedalās tiklab uzņēmuma peļņas sadalē, kā arī zaudējumu segšanā un riskē, mazākais, ar saviem ieguldījumiem uzņēmumu kapitālā. No otras puses, viņi var piedalīties uzņēmuma vadīšanā vai pat noteikt uzņēmuma darbības stilu. Kādā veidā finansēšanas ar pašu kapitālu uzņēmumā notiek, tas atkarīgs no uzņēmuma tiesiskās formas. Bieži vien tieši kapitāla nodrošināšana šai tiesiskajai formai ir noteicošā

5. Finansēšana ar aizņemto kapitālu.

5.1. Kreditēšanas finansēšanas jēdziens.

Uzņēmuma kapitāls sastāv no pašu kapitāla un aizņemtā kapitāla, kuru veido aizņēmumi un kredīti. Kredīta finansēšana ir visizplatītākā finansēšanas forma.

Kredīts – brīvo naudas līdzekļu kustība, ko bankas vai uzņēmumi piešķir kredīta ņēmējam uz noteiktu laiku par noteiktu atlīdzību.

Kredīta devējs kredīta ņēmējam atvēl lietošanas tiesības uz noteiktu naudas summu (finansu kredīts), bet kredīta ņēmējs uzņemas saistības šo naudu pēc noteikta laika atmaksāt. Kā kompensācija par lietošanas tiesību atdošanu parasti tiek noteikti procenti.

Personas, kas stājas kredītattiecībās:

Kredīta devējs – kreditors – aizdevējs;
Kredīta ņēmējs – debitors – aizņēmējs.

atvēl naudu uz noteiktu laiku pret
procentiem

Kredīta devējs Kredīta ņēmējs

jātmaksā nauda noteiktā
laikā kopā ar procentiem

Ne vienmēr kredīta attiecības nosaka maksa par aizdevumu. Kredīta attiecības var rasties pašā līdzekļu aprites gaitā dažādos saimniecības posmos. Kredīta nepieciešamību rada starpība starp naudas izdevumiem ražošanas līdzekļu un priekšmetu iegādei un naudas ieņēmumiem par pārdoto produkciju vai pakalpojumiem. Rodas nepieciešamība pēc kredīta, lai nodrošinātu līdzekļu aprites pastāvīgumu. Bet līdzekļu aprites gaitā rodas arī uzkrājumi, kuri dotajā brīdī uzņēmumam vai fiziskām personām nav vajadzīgi. Tātad kredīts ļauj izdevīgi izmantot viena no uzņēmuma brīvos līdzekļus citu uzņēmumu vajadzībām.

Ir pazīstamas vairākas kredītu formas:

Komerciālo kredītu piešķir viena juridiska persona, piemēram, preču ražotājs, otrai juridiskai personai, pārdodot preces ar atliktu maksājumu, t.i., samaksu veicot pēc preču piegādes noteiktā termiņā.

Bankas kredītu piešķir bankas un citas kredītiestādes dažādiem kredīta ņēmējiem (juridiskām un fiziskām personām) naudas formā. Bankas kredīti ir ļoti daudzveidīgi.

Patērētāju kredītu piešķir tirdzniecības uzņēmumi un kredītiestādes iedzīvotajiem dažādu patēriņa preču iegādei uz nomaksu. Šis kredīts var tikt piešķirts gan preču, gan naudas formā. Patērētāju kredīta paveids ir kredīts dzīvokļu celtniecībai, mājas pirkšanai u.c. Šim kredītam ir ilgtermiņa raksturs, un valsts dod atlaides iedzīvotājiem procentu maksājumos.

Valsts kredīts būtiski atšķiras no citām kredīta formām. Šinī gadījumā kredīta ņēmējs ir valsts, bet kreditoru lomā var būt kā kredītiestādes, tā arī jebkura juridiska persona, valsts iedzīvotājs, arī citu valstu juridiskas un fiziskas personas. Valsts kredītu ņem budžeta deficīta segšanai vai konkrētu investīciju programmas finansēšanai.

5.2. Kredīta piešķiršanas nosacījumi.

Aizdevuma nodrošinājumam bankas pievērš ļoti lielu uzmanību, lai kreditēšanas procesā tās neciestu zaudējumus. Par nodrošinājumu var kalpot gan reālās, gan personālās garantijas.

• Citu banku izsniegtie galvojumi par naudas aizņēmēju;
• Citu uzņēmumu izsniegtie galvojumi, kuriem jābūt reģistrētiem galvenajā bankas iestādē. Taču bankai, kura šo galvojumu pieņems, vispirms rūpīgi jāizanalizē galvotāja maksātspējas.

Bankā tiek pieņemti tikai to uzņēmumu galvojumi, kuru īpašums var tikt ieķīlāts, vai arī to rīcībā esošie naudas līdzekļi var nosegt šī galvojuma naudas summu.

• Svarīgs kredītnodrošinājums ir aizdevuma izsniegšana pret ķīlu. Tā ir zeme, nekustamā īpašuma u.c. ķīlas vērtības, kas tiek ieķīlātas bankā. Banka noformē savas tiesības uz ķīlu un nodrošina kontroli pār ķīlas objektiem. Ķīlai ir savi riska faktori, jo ķīlas objektu var nozagt vai pārdot, tās vērtība samazinās lietošanas procesā, līdz ar to bankas nelabprāt izmanto šo garantiju formu. Īpašuma ķīlu noformē ar ķīlas līgumu, kurā paredz izsniegt aizdevuma vērtību, kas kopā ar procentiem veido 65 – 80% no ķīlas faktiskās vērtības.
Procentuālā attiecība var svārstīties atkarībā no naudas ieguldījuma riska pakāpes.

• Par kredīta nodrošinājumu kalpo apdrošināšanas sabiedrību izsniegtās polises par kredītriska apdrošināšanu. Praksē Latvijas komercbankas pret kredīta apdrošināšanas polisēm aizdod nelielas naudas summas. Attīstītās tirgus ekonomikas valstīs kā noguldījumi, tā kredīti tiek apdrošināti.

Piešķirot kredītus, kredītiestādei nepieciešamas garantijas to saņemšanai atpakaļ. Aizņēmēja maksātnespējas gadījumā aizdevējs (kredītiestāde) realizē ķīlas tiesības .

5.3. Bankas kredīta veidi.

Kredīta ņēmējam bankas kredītu izsniedz kredītiestādes naudas aizdevumu veidā.
Bankas kredītam ir divējāds raksturs:

• Kapitāla aizdevums, kad aizņēmējs izmanto kredītu funkcionējošā kapitāla apjoma palielināšanai;
• Naudas (maksāšanas līdzekļu) aizdevums, kurš nepieciešams parāda saistību dzēšanai.

Abām šīm formām kopējs ir tas, ka kredīta sistēmas pamatā ir komerciālais kredīts, jo tieši pēdējais nodrošina preču kustību no ražošanas sfēras līdz patēriņa sfērai. Attīstoties kredīta sistēmai un pieaugot šīs attīstības tempiem, bankas kredīta apjoms palielinās.
Bankas kredīta būtība izpaužas sava kapitāla daļas piešķiršanā lietošanai klientam uz noteiktu laiku un kredīta procentu iekasēšanā.
Bankas kredītam ir dažādu aizdevumu formas un veidi, kurus var klasificēt pēc vairākām pazīmēm.

Atkarībā no kredīta izmantošanas veidiem un mērķiem visus kredītus iedala šādi:

• Kredīti ražošanas mērķiem (pamata un apgrozāmā kapitāla finansēšanai);
• Investīciju kredīti (celtniecības finansēšanai, mašīnu un inventāra iegādei);
• Kredīti apgrozāmo līdzekļu finansēšanai (preču iegādes, nodokļu apmaksas, darba algas finansēšanai);
• Kredīti sezonas izdevumiem (piemēram, augļu un dārzeņu iegādes finansēšanai konservu rūpnīcā);
• Patēriņa kredītiem (dzīvokļu iegādei, atpūtas finansēšanai atvaļinājuma laikā).
Pēc kredīta atmaksas periodu ilguma kredītus iedala:
• Īstermiņa kredītos ar kredīta atmaksāšanas laiku līdz 1 gadam;
• Ilgtermiņa kredītos ar kredīta atmaksāšanas laiku, ilgāku par 1 gadu.
Pēc iespējām ar kredītu rīkoties tos iedala:
• Kontokorentos kredītos (izsniedz rīcībai saskaņā ar saimnieciskajām vajadzībām maksimālās kontokorenta summas robežās un noteiktā laika periodā);
• Aizdevumos (vienreizēji izmaksātas summas noteiktā lielumā un noteiktā laika periodā)
5.3.1. Aizdevumi
Kreditējot uzņēmumu ar vienkāršo aizdevumu, tam tiek izsniegta visa kredīta summa pilnībā. Pēc tam kredīta ņēmējs maksā kredīta iestādei procentus un dzēš (atmaksā) kredītu saskaņā ar kredīta līgumu. Procentu likmes lielums tiek noteikts atkarībā no aizdevumu summas lieluma un citiem faktoriem. Kredīta dzēšana visbiežāk notiek periodiski, vai arī pakāpeniski izmaksājot parāda vienādas daļas katrā dzēšanas termiņā. Citos gadījumos kredīts tiek izsniegts ar noteikumu, ka kredīta ņēmējs kredīta termiņa gaitā maksā tikai procentus, bet visu kredīta summu iemaksā vienreiz – termiņa beigās.

1.aizdevuma 2. apdrošināšanas
vēlēšanās līgums
Banka

5. aizdevums 3. aizdevuma apdrošināšana

Ražošanas Apdrošināšanas
uzņēmums uzņēmums

Aizdevuma
līgums

6. prasība un līguma
nodošana

Kā, redzams shēmā, ražošanas uzņēmums izsaka vēlēšanos saņemt aizdevumu. Banka pieprasīto aizdevumu summu apdrošina, noslēdzot ar apdrošināšanas sabiedrību attiecīgu līgumu. Banka sagatavo aizdevuma summu un noslēdz aizdevuma līgumu, uz kura pamata izsniedz pieprasīto aizdevumu. Gadījumā, ja ražošanas uzņēmums, kurš saņēmis aizdevumu, nepilda savas līgumsaistības, banka aizdevumu līgumu reizē ar prasību nodod apdrošināšanas uzņēmumam, ja kredīts ir apdrošināts.
Šo kredītu visbiežāk bankas piešķir uz termiņu līdz vienam gadam, lai uzņēmums varētu papildināt savu pamatlīdzekļu apjomu.

5.3.2. Kontokorentais kredīts.

Kontokorentais kredīts tiek piešķirts tādējādi, ka banka atļauj savam klientam līdz kādai noteiktai summai izmantot savu rēķina kontu maksājuma uzdevuma samaksai, kaut arī konkrētajā brīdī klienta kontā nav vajadzīgā naudas seguma. Klients saskaņā ar līgumu noteiktās summas robežās, limita robežās, drīkst “nokļūt parādos”.
Citādi kontokorentais konts atbilst norēķinu kontam. Apmaksājamie procenti tiek aprēķināti no faktiski izlietotā kredīta. Procentu likme ir samērā augsta, jo bankai vienmēr ir jābūt līdzekļiem kredīta pilnas izmantošanas gadījumiem vai arī tāpēc, lai trūkstošos līdzekļus par lielāku cenu varētu iegādāties naudas tirgū.
Kontokorentais kredīts pieder pie īstermiņa kredītiem, jo tam ir jābūt īsā laikā atceļamam arī tajos gadījumos, kad tas ir atvēlēts ilgākam laikam. Šī iemesla un arī augsto procentu dēļ to nevar izmantot ilgtermiņa preču iegādēm, bet tikai akūtai nepieciešamībai. Kontokorentais kredīts ar ienākošajiem maksājumiem no uzņēmuma debitoriem tiek atkal samazināts vai nosegts.
Kā jau tika minēts, kontokorentais kredīts uzņēmumam – kredīta ņēmējam tiek izsniegts gadījumos, kad steidzamo maksāšanas uzdevumu veikšanai konkrētā brīdī viņa norēķinu rēķina (kontokorenta0 summa nav pietiekami liela. Tad bankas ilggadējiem uzticamiem klientiem piešķir šo īstermiņa (steidzamo) kredītu. Latvijā šis kredīta veids nav populārs.

5.3.3. Vekseļa kredīts
Vekselis ir noteiktā formā izrakstīta un ar attiecīgu valsts nodevu apmaksāta beznosacījumu parādzīme par noteiktas naudas summas atmaksāšanu noteiktā termiņā un vietā.

Vekselis, kuru izdevusi banka, darbojas kā naudas noguldījuma veids, par ko tiek maksāti procenti (diskonta procenti), un kā maksāšanas līdzeklis, kuru tā īpašnieki var nodot citām personām, norēķinoties par precēm, vai arī, beidzoties vekseļa termiņam, saņemt bankā skaidru naudu.
Banka uzpērk vekseli no vekseļa turētāja, ievērojot noteiktu diskonta likmi par laiku, kas palicis līdz samaksas dienai. LR visām kredītiestādēm ir tiesības pieņemt diskontam no jebkuras fiziskas vai juridiskas personas. Diskontējamo vekseļu dzēšanas termiņš nedrīkst pārsniegt 180 dienas.
Vekseļa turētājam tiek piešķirts kredīts uz periodu no vekseļa uzskaites līdz vekseļa īpašniekam vekseļa vērtību pēc diskonta likmes.
Uzskaitot vekseli, kredītiestāde iegūst vekseļa turētāja tiesības un izmaksā vekseļa īpašniekam vekseļa vērtību pēc diskonta likmes.
Efektīvo procentu likmi, uzskaitot vekseli, var aprēķināt pēc šāda piemēra.

Vekseļa darījumi pircējam un pārdevējam šādas priekšrocības:

• Pircējam saīsinās maksājuma termiņš;
• Pircējam rodas iespēja nekavējoties savā komercbankā iegūt naudas līdzekļus (attiecīgā diskonta kontingenta ietvaros), tādā veidā veicot nākamos darījumus;
• Pārdevējam nostiprinās ticība, ka kredīta summa tiks atgūta, jo to nodrošina tā saucamā “vekseļa stingrība”.

Lai vairotu kreditoru uzticību, par vekseli iespējams arī galvot. To var darīt gan par pilnu summu, gan par tā daļu. Galvojumu raksta uz vekseļa. Tam nav noteiktas formas, bet obligāts ir galvotāja paraksts. Vekseļtiesiskais galvojums atšķiras no parastā galvojuma, jo galvotājs ir atbildīgs pat tad, ja vekseli ir izrakstījusi persona, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav bijusi tiesīga to darīt.

5.3.4. Galvojuma kredīts.

Lielākajā daļā gadījumu kredīts tiek izsniegts pret kredīta nodrošinājumu: nekustamo īpašumu, precēm, preču nosūtīšanas dokumentiem, vērtspapīriem, depozītiem bankās, apdrošināšanas sabiedrībās, juridisko vai fizisko personu garantijām.
Gadījumos, kad parādnieks laikā nenomaksā nodrošināto kredītu, kreditoram ir priekšrocību tiesības apmierināt pretenzijas uz ieķīlāto vērtību realizācijas summas pamata vai arī vērsties ar prasību nolīdzināt parādu pie galvotāja.
Pēc savām iespējām uzņēmējs var izvēlēties kādu no kredīta garantiju veidiem. Pēdējā laikā Latvijā ir izplatītas personālās garantijas, ko dod juridiskas personas galvojuma veidā citai juridiskai personai – kredīta ņēmējam. Kredīta neatmaksāšanas gadījumā galvotājs ir spiests segt kredītdevējai bankai izmaksāto kredītu, pamatojoties uz iepriekš noslēgto galvojumu līgumu starp galvotāju un banku.

5.3.5. Cesijas kredīts.

Saskaņā ar 1937.gada Civillikuma cesija ir prasījuma tiesību nodošana no viena kreditora citai personai, kura pēc šo tiesību pārņemšanas pati kļūst par kreditoru.

Prasījumi no viena kreditora otram var pāriet šādos gadījumos:

• Pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma;
• Pēc tiesas sprieduma;
• Pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata, vai labprātīgi.

Šobrīd visplašāk tiek lietots tieši trešais veids. Cedents, t.i., kreditors, kuram ir prasījuma tiesības, kas izriet no līguma vai neatļautas darbības, noslēdzot līgumu, nodod tās cesionāram – personai, kura uzņemas realizēt šīs tiesības attiecībā pret parādnieku. Bez tam likums paredz, ka var nodot arī tādus prasījumus, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacītus, pat nākamos un nedrošos.

Cesijas kredīts ir parādnieka un kreditora vienošanās par prasību nodošanu trešai personai. Vienlaikus tiek noslēgti divi darījumi:

• Līgums par kredīta piešķiršanu;
• Līgums par prasību tiesību nodošanu;

Šajos darījumos piedalās trīs personas:

• Iepriekšējais kreditors, kas nodod savas prasības (cedents);
• Jaunais kreditors, kurš iegūst prasības (cesionārs);
• Parādnieks, kuram jāmaksā.

Latvijā ar likumu ir aizliegta pabalstu summas, alimentu, pensiju cesija, jo tām nedrīkst uzlikt arestu.

5.3.6. Hipotēku kredīti.

Hipotekārais kredīts ir ilgtermiņa aizdevums. Latvijā šim nolūkam ir nodibināta Latvijas Hipotēku un zemes banka. Tā izsniedz aizdevumus pret nekustamo īpašumu Latvijas pilsētās un laukos.
Pēc kredīta ņēmēja un kredīta devēja vienošanās par kredīta piešķiršanu, Zemes grāmatā tiek izdarīts ieraksts par ķīlas tiesībām kādam noteiktam nekustamajam īpašumam, kredīta neatmaksāšanas gadījumā kredīta devējam ir tiesības pieprasīt vai nu nekustamā īpašuma izsoli vai piespiedu pārvaldīšanu.

Hipotekāro kredītu izsniedz šādiem mērķiem:

• Zemes iegūšana;
• Mantošanas tiesību nokārtošana;
• Ēku būvēšanai, meliorācijai un ilggadīgiem stādījumiem;
• Agrāko hipotekāro parādu nokārtošanai u.c. vajadzībām.

6. Īpašās finansēšanas formas.

6.1. Līzings.

Līzings ir sevišķa kredīta attiecību forma, kura dod iespēju uzņēmējam iegādāties kustamo un nekustamo īpašumu, neizņemot no apgrozības lielas naudas līdzekļu summas investīciju veikšanai.

Līzinga maksājumi sastāv no divām daļām:

• Maksa par līzinga objektu;
• Līzinga procentu maksa.

Līzinga priekšrocības:

• Finansējums tikai ar svešiem līdzekļiem; pašu kapitāls netiek ilgstoši saistīts;
• Likviditātes uzlabošana;
• Nav prasību pēc kredītu garantijām;
• Nav līdzekļu kustības bilancē, bet gan līzinga atvilkumi procenti kā uzņēmumam izdevumi; līdz ar to arī ienākuma nodokļa samazinājums.

Pie līzinga trūkumiem var pieskaitīt līgumsaistības, papildizdevumu rašanos un zināmu risku. Šādos gadījumos:

• Pārdevējs (piegādātājs) paaugstinājis līzinga objekta vērtību;
• Pārdevējs nav līzinga objekta īpašnieks un viņam nav tiesību pārdot;
• Pārdevējs atsakās pildīt savas saistības kvalitātes pretenziju gadījumā;
• Līzinga objekts ir cietis avārijā, apdrošināšanas summa nenosedz zaudējumus, un līzinga saņēmējam nav naudas remonta veikšanai;
• Krasi pasliktinās situācija izejvielu tirgū un gatavās produkcijas realizēšanā;
• Notiek līzinga objekta arests;
• Notiek zādzība vai bojāšana.

Kopumā līzings ir labs papildinājums tradicionālajām finansēšanas formām.

Finansu līzings paver iespēju uzņēmumam rast finansējumu fiksētiem aktīviem 70-85% apmērā. Tā atbrīvojas resursi tekošo rēķinu apkalpošanai, apgrozījuma līmeņa saglabāšanai un uzņēmuma attīstībai. Jāpiebilst, ka izmantot finansu līzingu nozīmē nodrošināties pret inflāciju, jo veicamie maksājumi ir fiksēti un naudas vērtības krišanās tos neietekmē. Tas ir ļoti būtisks arguments par labu līzinga izmantošanai.
Atsevišķs savdabīgs finansu līzinga paveids ir tā saucamais atgriezeniskais līzings. Šajā gadījumā līzinga ņēmējs. Objekts tiek pārdots līzinga devējam, bet pēc tam atpirkts, veicot pakāpeniskus maksājumus. Tādā veidā iespējams iegūt reālu apgrozāmo līdzekļu papildinājumu. Finansu līzingu piedāvā visas Latvijas līzinga kompānijas.

6.2. Faktorings.

Šim finansēšanas veidam nosaukums ir radies no angļu vārda “factoring”, kas nozīmē “starpnieks”. Faktorings ir komisijas operācija, saskaņā ar kuru uzņēmums – piegādātājs nodod bankai savas tiesības saņemt maksājumu par piegādātām precēm (izpildīto darbu, sniegto pakalpojumu) un no bankas par to saņem lielāko summas daļu (ap 80%), kuru viņam pienāktos saņemt no sava pircēja. Pārējo summas daļu pēc komisijas naudas rēķināšanas banka izmaksā piegādātājam pēc naudas saņemšanas no preces (pakalpojuma) pircēja. Ir iespējami gadījumi, kad banka pēc preču nosūtīšanas dokumentu saņemšanas piegādātājiem izmaksā arī visu pārdoto preču summu, no kuras aprēķināta bankai pienākošā komisijas nauda.
Ņemot vērā dažādo riska pakāpi faktoringa klientu savstarpējās attiecībās, komisijas atalgojuma lielums tiek noteikts atsevišķi līgumā abām pusēm.
Veicot faktoringa operācijas, banka nenes atbildību par līgumsaistību nepildīšanu no kādas partneru puses attiecībā uz preču piegādi un samaksu.
Faktoringa operācijas dažādu valstu komercbankās ir ļoti izplatītas. Tās tiek veiktas kā parastas kredītoperācijas, kurās kreditēšana notiek uz norēķina dokumenta pamata, kuri atrodas kustībā, šinī gadījumā no piegādātāja tiek piedzīta viņam izmaksātā summa, kad beidzies līgumā paredzētais laiks.

6.3. Komerciālais (piegādātāja) kredīts.

Piegādātāja kredīts ir preču piegāde ar pēcmaksu. Tas nozīmē, ka klientam savs parāds ir jādzēš no piegādes brīža, piemēram, mēneša laikā no preces ienākšanas brīža.
Ātrākas apmaksas gadījumā viņš saņem skonto.
Skonto ir atlaide par maksāšanas termiņa saīsināšanu.
Piegādātāja kredīts ir īstermiņa kredīts. Tas parasti tiek atvēlēts, paredzot pirkšanas līgumā bez īpašām formalitātēm, bez pārspīlēti rūpīgas kredītuzticības pārbaudes un parasti, izņemot bieži lietojamo vienošanos par īpašuma (preču) paturēšanu, pat bez garantijām.

7. Investīcijas.

Investīcijas, to jēdziens un raksturojums.

Pēc tam, kad uzņēmumā ir noteikts un sagādāts nepieciešamais kapitāla daudzums, notiek tā investēšana uzņēmumam nepieciešamajos līdzekļos .
Investīciju jēdziens (līdzekļu ieguldīšana) ir ļoti izplatīts.
Uzņēmumā kapitāls tiek investēts ražošanas līdzekļos, nekustamā īpašumā, zinātniskās pētniecības un konstruktoru darbos utt. Visiem minētajiem piemēriem raksturīgs tas, ka kapitāls tiek ieguldīts noteikta rezultāta sasniegšanai.

Investīciju lēmumu pieņemšanu ietekmē dažādi faktori:

• Investīciju veids;
• Investīciju projekta vērtība;
• Investīciju projekta daudzveidība;
• Finansu resursu ierobežotība;
• Investīciju risks.

Investīciju nepieciešamības nosaka dažādi iemesli, no kuriem var izšķirt trīs galvenos:

• Uzņēmuma materiāli tehniskās bāzes atjaunošana;
• Ražošanas apjoma palielināšana;
• Jauna darbības veidu apgūšana.

Investīciju iedalījums:

Materiālās investīcijas ir kapitāla investīcijas materiālos objektos, piemēram, zemes gabalos, ražošanas līdzekļos, krājumos.

Finansu investīcijas ir finansu līdzekļu ieguldījumi, ko izdara īpašnieks, piemēram, vērtspapīros, citu uzņēmumu daļās.

Nemateriālās investīcijas ir investīcijas, kuras iegulda, piemēram, dažādos pasākumos, tirgus izpētē, reklāmā, zinātniskās izstrādnēs, darbinieku kvalifikācijas celšanā u.c. pasākumos.

Saistībā ar esošo uzņēmuma atražošanas procesu izšķir:
• Bruto investīcijas;
• Neto investīcijas;
• Reinvestīcijas.

Investīciju klasifikācija pēc investēšanas iemesliem

Investīciju veids Investēšanas iemesls
Vienreizējās investīcijas

Uzņēmējdarbības uzsākšana (mantiskās, naudas)
Nomaiņas investīcijas
Ražošanas process, nolietoto ražoš. Līdzekļu nomaiņa.
Uzturēšanas investīcijas Pamatlīdzekļu kapitālremonts, kardināli uzlabojumi
Paplašinātās investīcijas Noieta apsvērumu dēļ ražošanas līdzekļu daudzuma paplašināšana
Modernizēšanas investīcijas Ražošanas līdzekļu uzturēšana tehniskā progresa līmenī
Racionalizācijas investīcijas Attiecība starp ieguldītajiem līdzekļiem un to produktivitāti kādā iekārtā
Pārkārtošanas investīcijas
Iekārtu, to lietojuma maiņa, mainoties ražošanas mērķiem
Citas investīcijas Citi ražošanas mērķi – pētniecības laboratorijas, sociālie mērķi, kvalitātes celšana

8. Investējamā kapitāla aprites process.

No finansu saimniecības viedokļa kopkapitāla aprite ir jāuzskata kā maksājumu plūsma. Kapitāla īpašnieka augstākais mērķis ir maksājumu plūsmas maksimāls pieaugums. Īpašnieks kapitālu iegulda tikai tajā gadījumā, ja no tā perspektīvā ir gaidāms maksājumu plūsmas pieaugums. Uzņēmumā kapitāls var ienākt ne tikai no kapitāla īpašnieka, bet arī no trešās personas.

Sakarā ar to kapitāla apgrozījumu veido četras fāzes:

Kapitāla piesaistīšana – Ieņēmumi – Finansēšana
Iemaksājumi

Kapitāla ieguldījums – Izmaksas – Investēšana

Kapitāla atgriešanās – Ieņēmumi – Reinvestēšana

uzņēmumā

Kapitāla atgriešanās – Izmaksas – Refinasēšana
finansētājam

Kapitāla apgrozījuma process ir finansu – ekonomisks process, kurš atrodas pastāvīgā savstarpējā saistībā ar preču – ekonomiskajiem procesiem. Preču ekonomiskie procesi ir pretnostatīti finansu – ekonomiskajiem procesiem.

1. Lai uzsāktu uzņēmējdarbību, vispirms nepieciešams veikt iepriekšēju ražošanas procesa finansēšanu. Šādiem mērķiem kapitālu piesaista kā personīgā kapitāla, tā aizņemtā kapitāla formā. Tāpēc parādās maksājumi ieņēmumu veidā.

2. Atbilstoši finansu plānam kapitālu novirza ražošanas faktoru izveidei: iegādājas iekārtas, materiālos resursus, apmaksā darbaspēku. Investēšana ir kapitāla ieguldīšanas procesa īstenošanas tajā nozīmē, ka kapitāls pārtop par preci, kura vērtība ražošanas – komerccikla posmā pieaug. Šis process ir raksturīgs ar maksājumu līdzekļu izmaksām.

3. Produkcijas realizācijas rezultātā kapitāls atgriežas atpakaļ. Ieguldīti reālās un finansiālās vērtībās naudas līdzekļi no jauna atbrīvojas likvīdā formā, veidojas maksājumu līdzekļu ieņēmumi. Investētā kapitāla aprites procesa rezultātā, uzņēmums var gūt gan peļņu, gan ciest zaudējumus.

4. Kapitāla refinansēšanas process parādās izmaksu veidā. To galvenās formas ir kredīta dzēšana, peļņas sadale un pašu naudas atgriešana tiem investoriem, kuri pārtrauc sadarbību ar doto uzņēmumu.

Dotajā kapitāla aprites procesā rodas finansiāli – ekonomiska rakstura problēmas, ko izsauc preču un naudas līdzekļu plūsmas neatbilstība, jo maksājumu kārtošana jāveic noteiktos termiņos pat pirms naudas iemaksu ienākšanas.
Starp ražošanas faktoru iedarbināšanas brīdi un produkcijas realizācijas ieņēmumu saņemšanu paiet noteikts laika periods, kurā ražošanas vajadzībām ir nepieciešama iepriekšējā finansēšana.
Bez tam ir gadījumi, kad cenu starpību rezultātā no ieguldītiem ražošanas faktoriem un pārdotajām precēm rodas zaudējumi. Tādos gadījumos tos var segt tikai kredītiem. Ilgstoši neuzlabojoties saimnieciskās darbības rezultātiem, uzņēmums ir spiests bankrotēt.

9. Finanšu piesaistīšana publiskās emisijas veidā.
Valdības pārstāvji un masu informācijas līdzekļi arvien biežāk runā, ka Latvijā ir sācies straujas ekonomiskās attīstības sākuma posms. Pēc dziļas krīzes, kuru pārdzīvojām deviņdesmito gadu sākumā, Latvijas uzņēmumi sāk palielināt ražošanas apjomus un attīstīt jaunas nozares. Lai uzņēmums veiksmīgāk attīstītos, tam ir nepieciešami kapitālieguldījumi. Viens no visefektīvākajiem veidiem, kā saņemt kapitālieguldījumu, ir palielināt pamatkapitālu ar akciju emisijas palīdzību.

Divas iespējas kā palielināt pamatkapitālu.

Pamatkapitālu var palielināt divējādi:

• Pārdodot uzņēmuma kapitāla daļas šauram investoru lokam slēgtas akciju sabiedrības ietvaros,
• Vai publiski piedāvājot uzņēmuma akcijas neierobežotam investoru lokam Rīgas Fondu biržā – bankām, investīciju fondiem, pensiju fondiem, apdrošināšanas sabiedrībām, brokeru sabiedrībām un vienkārši uzņēmumiem, kā arī kopējo ieguldījumu fondiem un privātpersonām.
Publisko akciju emisiju var veikt tikai publiskā akciju sabiedrība. Tātad, lai uzņēmums varētu piesaistīt investīcijas publiskās emisijas veidā, tam jāpārveidojas un jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā kā publiskai akciju sabiedrībai.
Publiska naudas līdzekļu piesaistīšana uzņēmumam par salīdzinoši zemām izmaksām ļauj piesaistīt brīvos naudas līdzekļus no plaša kapitāla tirgus, kas ir daudz izdevīgāk nekā izmantot kredīta iespējas. Tādējādi šis process samazina uzņēmuma finansu atkarību no kredīta devējiem vai akcionāriem.
Publiskā akciju emisija netieši ietver arī uzņēmuma imidža veidošanu un pazīstamības nodrošināšanu, kā arī publicitāti, izmantojot masu informācijas līdzekļus un biržas biļetenus. Tādējādi uzņēmuma akcionāri, piegādātāji, tirdzniecības partneri un patērētāji iegūst vairāk informācijas un uzņēmums kļūst pazīstams.
Ja uzņēmums ir kļuvis par publisku akciju sabiedrību, tas var tikt kotēts valsts vadošās biržas labākajā sarakstā (Rīgas Fondu biržas oficiālajā sarakstā) un starptautiski pazīstamās biržās. Tajās pastāv iespēja, ka pie augoša akciju tirgus palielināsies uzņēmuma akciju vērtība. Publiskā akciju vērtība. Publiskā akciju emisija nodrošina arī akcionāru loka paplašināšanu vai veicina akcionāru maiņu
Privātpersonas, kļūstot par publisku akciju sabiedrību akcionāriem, nodrošina konkrētā ieguldījuma vērtības pieaugumu, lielāku aizsardzību, iegūstot papildu informāciju. Depozitārijs un birža var izvirzīt augstākas prasības pret uzņēmumu un Vērtspapīru tirgus komisija nodrošina papildu pārraudzību, kas garantē akcionāriem papildu drošību. Vispusīga tirgus informācijas izplatīšana (BNS, EPI/LETA Latvijā; REUTERS, DOW JONES TELERATE,INTERNET) papildus var nodrošināt akcijas vērtības pieaugumu.
Pēc neatkarības atjaunošanas publiskās akciju sabiedrības ar publiskām akciju emisijām Latvijā veidojās administratīvi. Privatizējot uzņēmumus, tika veidoti Latvijas Centrālais depozitārijs, Rīgas Fondu birža, Latvijas Privatizācijas aģentūra. Lai veidotos otrreizējais kapitāla tirgus, veidoja arī publiskas akciju sabiedrības ar publiskām akciju emisijām, kuras varēja iegādāties publiskā piedāvājumā par privatizācijas sertifikātiem. Par tādiem praktiski kļuva visi biržas pašreizējos sarakstos iekļautie uzņēmumi.

10. Finansējums bez kredītsaistībām.

Tikai muļķi, noziedznieki vai neaprakstāmi sliņķi var novest uzņēmumu līdz bankrotam, saka – Norvēģijas – Latvijas Uzņēmējdarbības attīstības fonda izpilddirektors Dairis Cālītis. – Bet uzņēmumiem ar labu menedžmentu, izmantojot dažādas finansēšanas formas , ir visas iespējas attīstīties. Fonds piedāvā vienu no finansēšanas variantiem – ieguldīt naudas līdzekļus uzņēmējsabiedrību pamatkapitālā, pērkot uzņēmuma akcijas un kļūstot par uzņēmuma līdzīpašnieku. Pēc vairākiem gadiem, kad ir pieaugusi uzņēmuma un tādējādi arī tā akciju vērtība, fonds savu akciju daļu pārdod vai nu pašreizējiem akcionāriem vai citiem. Fonda ieguldīto naudu uzņēmums var izmantot ne tikai pamatlīdzekļu iegādei, bet arī apgrozāmajiem līdzekļiem, personāla apmācībai, datorizācijai un citiem mērķiem.
Uzņēmuma vadītāji ir apliecinājuši, ka fonda ieguldījums un ieteikumi vadības pilnveidošanai strauji veicinājuši uzņēmuma attīstību. Pirmie, kuri pirms trim gadiem saņēma investīcijas, sākuši atpirkt akcijas no fonda.
Attīstības fonda izveidošana bija paredzēta līgumā starp Latvijas valdību un telekomunikāciju sistēmas modernizēšanas konsorciju “TILTS Communication” mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšanai. Līdzekļi fonda darbībai tika saņemti no “Alcatel Telecom Norway” un Norvēģijas valdības. Vienīgais fonda dibinātājs ir Latvijas Attīstības aģentūra. Gandrīz četru gadu pastāvēšanas laikā fonds piedalījies vairāk nekā divdesmit projektos, ieguldot ap 800 000 latu visdažādāko nozaru uzņēmumos – zivju, gaļas un piena produktu pārstrādē (“Carnikava”, “Buls”, “VNV-2”), krāsu un laku ražošanā (“Emfel”), metālapstrādē (“Mions pro”), enerģētikā (“Latgales enerģētika”), apģērbu šūšanā (“Lords”) un citos uzņēmumos. Divi no lielākiem ieguldījumiem ir datortehnikas firmā “VAR” un “Cēsu alus darītavā”. Līdzekļi netiek ieguldīti:
• tirdzniecībā,
• lauksaimniecībā,
• nekustamajā īpašumā,
• finansu institūcijās.

11. Valsts investīciju programma.

Investīcijas valsts investīciju programmas (VIP) izpratnē ir kopējā kapitāla veidošanai ieguldītie līdzekļi, ietverot materiālos līdzekļus, kas veidojušies ražošanas procesa rezultātā, nemateriālos līdzekļus, uzlabojumus neražojošajiem nefinansu līdzekļiem, kā arī izmaiņas izejvielu un materiālu krājumos, gatavās produkcijas un nepabeigtās ražošanas izmaiņas, līdzekļu izlietojumu vērtīgo lietu iegādei.

Valsts investīcijas valsts investīciju programmas izpratnē ir valsts ieguldījumi infrastruktūras attīstības projektos materiālo labumu iegādei vai radīšanai, lai ražotu citas materiālas vērtības, sniegtu pakalpojumus vai ilgstoši gūtu sociālus vai ekonomiskus labumus.

Valsts investīciju programma ir investīciju projektu kopums, kas sakārtots valdības apstiprinātajā projektu sarakstā, piešķirot tiem finansējumu no valsts finansu resursiem.

VIP ar īpašu valdības lēmumu tika radīta 1994.gadā. Programmas mērķis ir nodrošināt ierobežoto Latvijas finansu resursu efektīvu izlietojumu optimālai infrastruktūras attīstībai. VIP ir iekļauti valsts prioritārie investīciju projekti dažādās to īstenošanas pakāpēs. Tie tiek finansēti no valsts budžeta, valdības garantētiem ārvalstu kredītiem, valsts budžeta līdzekļiem, kas šim mērķim novirzīti pašvaldībām, kā arī no dažādiem nebudžeta līdzekļiem.
Tātad pamatideja ir ļoti laba – laikā, kad valstij trūkst līdzekļu, regulēt investīciju sadalīšanas procesu. Taču cilvēki, kuri nav bijuši saistīti ar šo procesu, nevar iedomāties, cik garš, sarežģīts un ilgstošs tas ir.
Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos “Par valsts investīciju programmas sagatavošanas, finansēšanas un realizācijas kārtību” ir atzīmēts, ka programma tiek izstrādāta katru gadu uz nākamajiem trim gadiem. To izstrādā Ekonomikas ministrija, ievērojot deklarācijā “Par Ministru kabineta darbību” attiecīgajā laikposmā valdības noteiktās prioritātes, finansu stratēģiju, tautsaimniecības attīstības virzienus.

Valsts investīciju programmā iekļauti:
• Ministriju investīciju projekti;
• Valsts uzņēmumu investīciju projekti;
• Vietējo pašvaldību investīciju projekti;
• Nacionālās programmas (ar ilgtermiņa finansēšanas apjomu apstiprina Ministru kabinets vienlaikus ar Saeimai iesniedzamo valsts budžeta projektu).

Apstiprinātā VIP gada laikā var tikt mainīta tikai ar Ministru kabineta lēmumu.

Investīciju projektu koncepcijas vispirms jāiesniedz attiecīgās nozares ministrijā – projektu daļā. Ja kādā ministrijā šāda nodaļa vēl nav izveidota, dokumentus pieņems ierēdnis, kas analizē projektu atbilstību VIP galvenajiem principiem un nozares attīstības pamatnostādnēm.
Nevienam nav noslēpums, ka nozares pirmajam projektam ir labas iespējas saņemt investīcijas, bet nākamajiem tās jau ir problemātiskas, un desmitajam projektam nav nekādu izredžu saņemt investīcijas plānotajā gadā. Tā ir vienīgi “rindas ieņemšana” uz nākotnes investīcijām.
Nozaru ministrijas projektus iesniedz Ekonomikas ministrijas Investīciju departamentam, kur tos apkopo. Ekonomikas ministrija programmās var ietvert visus iesniegtos projektus. Taču tikai 1/3 saņem finansējumu. Vispirms jau Finansu ministrija, īpaši bezdeficīta budžeta laikā, nosaka investīciju griestus jeb summu, ko var atļauties investīciju finansēšanai. Tad Ministru kabineta Ekonomikas komitejas sēdē ministrijas cīnās par savu projektu atstāšanu, iekļaušanu, pārvietošanu VIP. Jāatzīmē, ka VIP ir valsts programma, un tāpēc arī valsts izvēlas, kur un cik investēt. Protams, arī privātais bizness var piedāvāt valsti interesējošus investīciju projektus infrastruktūrās, taču neviens neatbalsta investīcijas tieši privātajā biznesā.
Tāda pati shēma jāiziet arī valsts garantiju saņemšanai: projekts –nozaru ministrija – Ekonomikas ministrija – Finansu ministrija – Ministru kabinets – Saeima.
Tāpēc droši varu apgalvot, ka privātā biznesa projektam un tā vadītājam ir visai bezjēdzīgi klauvēt pie valdības instanču durvīm cerībā uz valsts investīcijām un garantijām. Ja arī izdosies “apstrādāt” ierēdni nozaru ministrijā, priekšā vēl ir tik daudz instanču, līdz, visbeidzot, investīciju programmu, to skaitā valdības garantijas, izskata un apstiprina Saeima.
Uzņēmējam, kuram jau ir gatavs biznesa plāns, ieteiktu izvēlēties citu finansēšanas veidu. Piemēram, strādāt ar bankām. Latvijas komercbankas apgūst arvien jaunus kreditēšanas veidus, elastīgi risina kredīta nodrošinājumu, arī problēmu gadījumā ar tām būs vieglāk risināt atmaksas termiņu pagarināšanu (valsts garantiju gadījumā to var darīt tikai ar Ministru kabineta akceptu) Un publicitāte! Pamēģiniet aizkavēt kredīta atmaksas valsts garantiju gadījumā – to atspoguļos visa prese, par to zinās visa sabiedrība.

Izmantotā literatūra:

1. RTU Uzņēmējdarbības vadīšanas profilinstitūts
Uzņēmējdarbības finanses un kredīts.
Uzņēmuma finansēšana .

2. www.biznesam.lv

3. Finanses un kredīts (O.Kutuzova)
2004. gads

4. Finanšu menedžments (M.Rurāne)
2005. gads

5. Uzņēmuma finanses (M.Rurāne)
2997. Gads

6. “Uzņēmuma finansu vadība”

Scroll to Top