SATURS
Ievads……………………………………………………………………………………….……..3
1. Sodu vēsture…………………………………………………………………………………….4
2. Kriminālsoda veidi un sodu sistēmas jēdziens……..…………………………………………..9
3. Soda mērķi…………………………………………………………………………………….11
Piespiedu darbs……………………………………………………………………..12
Naudas sods………………………………………………………………………..12
Arests………………………………………………………………………………13
Brīvības atņemšana…………………………………………………………..…….13
Nāves sods……………………………………………………………………..….14
Mantas konfiskācija……………………………………………………………….15
Izraidīšana no Latvijas Republikas…………………………………………………16
Tiesību ierobežošana………………………………………………………………17
Policijas kontrole………………………………………………………………….17
Nosacīta notiesāšana……….……………………………………………….…….18
4. Noziedzības stāvoklis Latvijā 2007.gada………………………………………………………21
4.1. Komentāri…………………………………………………………………………22
5. Latvijas cietumu sistēma………………………………………………………………………23
6. Secinājumi un priekšlikumi………………………………………………………………….…24
Izmantotas literatūras un avotu saraksts………………………………………………………….25
IEVADS
` Izvēlētā tēma ir sods – krimināltiesībās, tā ir ļoti izsmeļoša un interesanta tēma, lai to apskatītu daudz dziļāk un izsmeļošāk. Šī tēma palīdz vairāk izprast Latvijā pastāvošo sodu sistēmu, to bardzību un piemērošanas kārtību.
Sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa. Likumi mainās un sodi tāpat. Senos laikos bija savādāk nekā mūsu laikā, bet visur, protams, ir savi plusi un mīnusi. Noskaidrosim soda veidu atšķirību no seniem laikiem līdz mūsdienām.
Vispār likumam ir taisnība, bet dzīvē ne vienmēr viss notiek pēc taisnīgiem principiem. Mūsdienās daudzi noziedzīgie nodarījumi tiek attaisnoti ne profesionalitātes dēļ un ir ļoti svarīgi, lai atbrīvotu nevainīgu cilvēku un piemērotu soda sankcijas (apcietinājumu vai kādu citu) vainīgajam cilvēkam. Mēdz būt arī situācijas, kad noziedznieks var būt atbrīvots ar advokāta palīdzību un nākamreiz izdarītie noziedzīgie nodarījumi tiek plānoti vēl uzmanīgāk. Šāda veida situācijas ir bieži sastopamas gan noziedzīgos nodarījumos pret cilvēkiem, gan arī pret valsti (ekonomiski noziegumi). Tiesu praksē nereti sastopami gadījumi, kad nevainīgu cilvēku apvaino noziedzīgā nodarījumā, kurā viņš nav vainīgs, kaut arī visi pierādījumi ir vērsti pret viņu.
No tā izriet, ka visiem, ieskaitot policistus, tiesnešus, advokātus, ir jābūt izglītotiem Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, kā arī apzināt situāciju valstī. Diemžēl pēdējo gadu laikā ir redzams, ka ne visi valsts darbinieki un ierēdņi ir izglītoti atbilstoši ieņemtajam amatam.
Mana darba mērķis ir rast un analizēt nepilnības LR sodu sistēmā, un, precīzāk, sodu noteikšanas sistēmā. Šo darba mērķi izvēlējos tāpēc, ka manā izpratnē, tas palīdzēs saprast, kāpēc tiesu prakse reizēm ir ļoti nevienveidīga attiecībā uz pietiekami skaidrām likuma normām, kā arī, ko darīt situācijā, ja arī likuma normas paredz vairākus iztulkošanas veidus, kas noved pie atšķirīgiem lēmumiem.
Pie temata iztirzājuma uzskatīju par nepieciešamu nedaudz ieskarties soda evolūcijas gaitā, kas palīdzēs izprast, ko nozīmē sods, kā tas pārveidojies laika gaitā, un kāpēc joprojām sabiedrība jūt nepieciešamību pēc tā.
Šajā darbā mēs iepazīsimies ne tikai ar sodu veidiem, bet arī ar sodu veidu vēsturi, to statistiku un iepazīsimies ar autora pieredzi, kura personiski nostrādājusi Rīgas apgabaltiesā.
Soda veidi ir laikmetīgi. Attiecīgā laikā dzīvojošiem ir sava izpratne par sodu. Kāda tā ir mūsdienās?
Krmininālsodu sistēma Latvijā, ar ko tā atšķiras no citu valstu sodu sistēmām?
Atbildes uz visiem šiem jautājumiem mēģināšu rast mana darba gaitā.
1.SODU VĒSTURE
Tiesības ir radušās reizē ar valsti. Līdz ar valsti arī radās likumi. Līdz valsts izveidei tiesības pastāvēja kā paražas – noteikumi, kurus sev pieņēma sociālā kopiena. Sabiedrības dzīvi regulēja arī uzvedības normas. Tās saglabājās svētajos rakstos – Bībelē, Vēdās, Korānā. Vienas no pirmajām tiesībām bija Vaidu tiesības – asinsatriebības tiesības pēc principa „Par katru nogalināto – nāve”. Sods rodas tad, kad izveidojas publiski tiesiska vara, kas tiesā noziedznieku. Pirmatnējā sabiedrībā sodam bija vairāk morāls kā tiesisks raksturs. Tas cieši bija saistīts ar reliģiskiem aizliegumiem un kārtību. Izveidojoties stabilākiem cilvēku kolektīviem ar noteiktu hierarhiju, veidojās publiski tiesiski sodi. Senākais sods varēja būt nometnieku izraidīšana no grupas. Sodu sistēmas pamatā bija atmaksas ētika.
Par galvenajiem kriminālnoziegumiem, sākot no Apvienotās valsts veidošanas perioda līdz tiesībām, kas Latvijas teritorijā bija spēkā līdz 1721. gadam, tika uzskatīti – nonāvēšana, piekaušana, izvarošana, miesas bojājumi, zādzības un apvainojumi vārdiem. Sodu sistēmu veidoja – nāves sods, izpirkuma maksa, naudas sods, miesas sods, izraidīšana no novada un nodošana verdzībā, iecelšana zemākā kārtā, goda atņemšana. Nāvessods tika piespriest par slepkavību ar nodomu, izvarošanu, vērtīgas lietas nozagšanu, kā arī noziegumiem pret ticību un sabiedrisko drošību. Visnežēlīgākais sods senlatviešu paražu tiesībās bija par bišu dravas apzagšanu, izpostīšanu – vainīgajam tika izritinātas zarnas ap apzagto bišu koku. Pastāvēja vairāku veidu nāves sodi – pakāršana, sadedzināšana uz sārta, galvas nociršana, saciršana gabalos, saraustīšana uz rata, izkausēta metāla ieliešana rīklē. Naudas sods, spriežot pēc XIII.gs. avotiem, ir bijis sodu sistēmas galvenais elements. XVIII. un XIX.gs. Latvijas sodu sistēmas centrā bija miesas sodi. Par laulības pārkāpšanu (ja pārkāpējs tika notverts nozieguma brīdī) – likums paredzēja galvas nociršanu. Ap 1532. gada krimināllikums paredzēja arī noziedznieku līdzzinātājus un zagtas mantas slēpējus – mājas saimnieks tika iecelts kalpa kārtā.
No 1721. gada esošais Krimināllikums 1846. gadā tika aizvietots ar visā Krievijā esošo nolikumu „Par kriminālsodiem un labošanas sodiem”. Šis nolikums pilnībā atšķīrās no vecajiem Krimināllikumiem, gan nozieguma izpratnes, gan sodu sistēmas ziņā. Likums izšķīra vairākas noziegumu izdarīšanas stadijas – nodomu, sagatavošanos, mēģinājumu un pabeigtu noziegumu. Tika noteikti arī nozieguma līdzdalībnieki – kūdītāji, atbalstītāji, sakaru uzturētāji, slēpēji, pieļāvēji un citi, kuriem bija paredzēti dažādi sodi. Nolikums paredzēja pārkāpumus un noziegumus. Kriminālsoda un labošanas soda nolikuma, pavisam bija paredzēti 11 sodu veidi.
Kā kriminālsodi bija paredzēti:
1. visu tiesību zaudēšana un nāves sods, pie kam tika atcelti viduslaikos noteiktie sodu izpildīšanas noteiktie paņēmieni. Jaunais nolikums paredzēja nāves sodu tikai pakarot;
2. visu tiesību zaudēšana un izsūtīšana katorgā (bez termiņa vai uz laiku no 4 līdz 20 gadiem);
3. visu tiesību zaudēšana un izsūtīšana uz Sibīriju;
4. visu tiesību zaudēšana un izsūtīšana uz Aizkaukāzu.
1864. gadā tika izdots Krimināllikums par sodiem, kurus piemēroja miertiesas – tie bija naudas sods, arests, cietums.
1903. gada 22. martā cars Nikolajs II apstiprināja jaunā kriminālkodeksa – Sodu likumu projektu. Pirmā pasaules kara laikā 1903. gada Soda likuma projekts tika pārtulkots vācu valodā. Kad 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā vācu karaspēks ieņēma Vidzemi, vācu karu virspavēlniecība ieviesa 1903. gada Sodu likumu šajā teritorijā. Neatkarīgajā Latvijas Republikas teritorijā Sodu likumu normas bija spēkā no 1918. gada līdz 1933. gada 1. augustam, kad tās nomainīja tolaik jaunizstrādātais Sodu likums. 1933. gada Sodu likuma izstrādāšana un pieņemšana bija nozīmīgākais ieguldījums krimināltiesību attīstībā Latvijas Republikas parlamentārajā periodā. Atbilstoši Saeimas 1933.gada 16. jūnija lēmumam Sodu likums stājās spēkā 1933. gada 1. augustā. Tas sastāvēja no 40 nodaļām, no kurām pirmā nodaļa bija veltīta krimināltiesību vispārējās daļas normām, bet pārējās 39 nodaļas raksturoja krimināltiesību sevišķo daļu – konkrētus noziegumu sastāvus un soda sankcijas par attiecīgo noziegumu izdarīšanu. Atsevišķus noziegumu veidus un to sodus raksturoja speciāli likumi.
Krimināltiesības autoritatīvā režīma sešos gados Soda likuma ievada daļā, pēc apvērsuma tika atjaunots nāvessods, kuru varēja piespriest kara tiesas, un noteikta kriminālatbildība pēc kara laika soda likumiem ar atpakaļejošu spēku. 1935. gada 12. martā no likuma tika svītrots 440.p.3.p., kas atļāva augļa nomirdināšanu, ja tas varētu radīt postu bērna iznēsāšanai vai ģimenei.
1937. gada 2. aprīlī tika izdarīti kārtējie papildinājumi Soda likumā, kas šoreiz paredzēja kriminālatbildību, par darba disciplīnas pārkāpumiem.
1940. gadā ar KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanu tika atjaunots nāvessods, kurš ar 1933. gada Sodu likumu Latvijā bija atcelts miera laikā.
Krimināltiesību jomā vācu okupācijas laikā Latvijas brīvvalsts Sodu likumā tik izdarīta nozīmīga intervence. Aktos tika doti krimināltiesiskās atbildības „jaunie” vispārīgi principi, novienādoti priekšraksti par sodiem un kriminālatbildības iestāšanās vecumu. Tika ieviesta vienota piecu pamatsodu veidu sistēma – nāves sods; spaidu nams (paredzēja brīvības atņemšanu no viena līdz 15 gadiem); cietums (no vienas dienas līdz 5 gadiem); arests (no vienas dienas līdz 6 nedēļām) un naudas sods. Attiecībā uz papildsodiem un blakus sodiem tika norādīts, ka tie nosakāmi pēc vietējām tiesībām. Pastiprinātu interesi okupācijas vara izrādīja tikai par nāves soda piemērošanu. Tā pastāvošos noteikumos papildinājuma formā tika iestrādāts, ka augstākais soda mērs ir piemērojams visām pieskaitāmām personām, kuras ir sasniegušas zināmu vecumu, tai skaitā arī sievietēm. Tikai 1943. gada 20. martā izdotajos noteikumos tika norādīts, ka sodam nav pakļautas sievietes grūtniecības stāvoklī, sods nav izpildāms publiski, kā arī tā izpildīšana ir tikai pieļaujama pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas. Šie pieņemtie noteikumi paredzēja, ka kriminālatbildība iestājas no 14 gadu vecuma. Savukārt, sākot ar 16 gadiem, tika pieļauta personas sodīšana kā pilngadīgai personai, ja varēja rezumēt, ka tā attiecībā pret izdarīto būtu uzskatāma par tādu. Neraugoties uz tā laika LR likumiem, ka pilngadība iestājas no 21 gada vecuma, noteikumos tika paredzēts, ka pilna kriminālatbildība iestājas jau no 18 gadiem. 1944. gada 14. februārī tika izdots rīkojums, uz kura pamata tika dubultots naudas sods par nozieguma izdarīšanu un cietuma sodam tika noteikts divu gadu brīvības atņemšanas termiņš. 1944. gada 15. aprīļa grozījumi pie agrāk izdotajiem normatīvajiem aktiem noteica, ka kriminālatbildības iestāšanās vecums tiek noteikts ar 12 gadiem.
Pēc Otrā pasaules kara bija vērojams kriminālsodu bardzības pieaugums. Par izvarošanu, sodīja ar atņemšanu uz laiku no 10 līdz 15 gadiem, bet vainu pastiprinošos apstākļos sods varēja sasniegt pa 20 gadus. 1947.gada 26.maija dekrētu Padomju Savienībā tika atcelts nāves sods (1950. gadā gan attiecībā pret Dzimtenes nodevējiem, spiegiem, diversantiem, un bandītiem nāves sodu atjaunoja). Ar PSRS APP 1954. gada 5. augusta dekrētu atcēla sievietēm kriminālatbildību par aborta izdarīšanu, un ar 1955. gada 23. novembra dekrētu atcēla to izdarīšanas aizliegumu, ar 1956. gada 25. aprīļa dekrētu atcēla kriminālatbildību par patvaļīgu aiziešanu no uzņēmuma vai iestādes, kā arī par darba kavējumu bez attaisnojoša iemesla, ar 1955. gada 10. janvāra dekrētu mīkstināja kriminālatbildību par valsts un sabiedriskā īpašuma sīkām zādzībām, par ko noteica labošanas darbu no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam, bet atkārtotības gadījumā – ar brīvības atņemšanu no viena līdz diviem gadiem. Pie kriminālatbildības varēja saukt pieskaitāmu, 16 gadu vecumu sasniegušu personu. Tikai par
noziegumiem, kas cilvēkam izprotami jau no mazotnes, piemēram, slepkavību, izvarošanu, zādzību, kriminālatbildība iestājas jau no 14 gadu vecuma.
1988. gada 29. janvārī kriminālkodekss tika papildināts ar jaunu 125.2 pantu – „Nelikumīga ievietošana psihiatriskajā slimnīcā”.
1992. gada 5. februārī, no kriminālkodeksa vispārīgās tika izslēgti deklaratīvie un jaunajai situācijai neatbilstošie panti. Būtiski tika samazināta nāves soda piemērošanas iespēja: līdzšinējo 34 noziegumu vietā likumdevējs atstāja tikai 7 noziegumus, par kuriem tiesa var piemērot augstāko soda mēru. No kodeksa izslēdza normu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu hroniskiem alkoholiķiem un narkomāniem, uzskatot, ka šāda norma ir pretrunā ar starptautiskajām konvencijām un cilvēktiesībām. 1993. gada 25.maijā izslēdz tādus sodus kā labošanas darbi bez brīvības atņemšanas un nosacīta notiesāšana ar brīvības atņemšanu, notiesāto obligāti iesaistot darbā. Tika atcelts likumdošanas princips, ka aizstāt naudas sodu ar brīvības atņemšanu nav atļauts. 1993. gada 25. aprīlī LR izslēdz no kriminālkodeksa pantus, kas paredzēja ārpustiesas kārtību atbrīvošanai no kriminālatbildības. 90. gadu sākumā kriminālkodeksā iekļāva jaunu pantu, kas deva organizētas grupa jēdzienu. 1991. gada 22. augustā izslēdza pantus par PSRS nodevību, spiegošanu pret PSRS interesēm u.c. tā vietā kodeksā iekļāva jaunu sadaļu – „Noziegumi pret Republiku”. 1992. gada 25. augustā no kriminālkodeksa Sevišķās daļas izslēdz otro nodaļu „Noziegumi pret valsts vai sabiedrības īpašumu”, vienlaicīgi pārdēvējot esošo piekto nodaļu „noziegumi pret pilsoņu personisko īpašumu ”Par „Noziegumi pret īpašumu” un pieņemot to jaunā redakcijā. 1993. gada 23. februārī tika pieņemts LR AP likums „Par šaujamieročiem un speciālajiem līdzekļiem pašaizsardzībai”.
Jaunais 1999. gada Krimināllikums atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Atzīmējams ir fakts, ka krimināltiesību normu izpratnē nav vērojamas ļoti būtiskas izpratnes atšķirības starp Latvijas un Rietumeiropas juristiem. Tādēļ varētu teikt, ka krimināltiesības būtu vērtējamas kā pirmā atjaunotās Latvijas tiesību nozare, kur tiesību transformāciju jau šodien varētu uzskatīt par pabeigtu.
Mūsu ērās nežēlīgākie sodi saistīti ar kristietību. Kristīgā baznīca gadsimtiem ilgi nežēlīgi vajāja ciet ticīgos, ko uzskatīja par ķeceriem. Simtiem cilvēku, it īpaši sievietes, tika sadedzinātas kā raganas par burvestībām un sakariem ar nelabo. Latvijā raganu prāvas sevišķi bija izplatītas 16.gs.
Pēdējos desmit gadus ieviesti jauni soda veidi. Tos var iedalīt 3 grupās: aizvietojoši sodi; ieslodzījuma modificējoši sodi; ieslodzījumu nesankcionētie pārkāpumi.
Savukārt LPSR Kriminālkodeksa 21.pantā jau ir skaidri norādīti tajā laikā pastāvošie sodu veidi:
• brīvības atņemšana,
• nometinājums,
• izsūtījums,
• labošanas darbi bez brīvības atņemšanas,
• tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšana uz zināmu nodarbošanos,
• atbrīvošana no amata,
• naudas sods,
• sabiedriskais nopēlums,
• nosūtīšana uz disciplināro bataljonu,
• mantas konfiskācija,
• vecāku tiesību atņemšana,
• militārās dienesta pakāpes vai speciālā nosaukuma atņemšana.
Izņēmuma soda veids bija nāvessods.
Sodu veidu salīdzinājums.
Soda veids/ likums Krimināllikums Latvijas Kriminālkodekss Latvijas Sodu likums (1933.g.)
Pamatsodu veidi
Nāves sods + + –
Brīvības atņemšana + + cietums
Arests + – +
Mantas konfiskācija + – –
Piespiedu darbs + – –
Naudas sods + + +
Spaidu darbi – – +
Pārmācības nams +
Personām, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi, izraidīšana no valsts – + –
Nometinājums – + –
Izsūtīšana – + –
Tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšana uz zināmu nodarbošanos – + –
Sabiedriskais noslēpums – + –
Atbrīvošana no amata – + –
Nosūtījums uz disciplināro bataljonu – + –
Papildsodu veidi – –
Militārās dienesta pakāpes vai speciālā nosaukuma atņemšana – + –
Aizliegums nodarboties ar zināmu arodu – +
Izraidīšana no valsts + + +
Mantas konfiskācija + + +
Naudas sods + + –
Tiesību ierobežošana + – +
Policijas kontrole + + (no 1998.g.) –
Aizliegums kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas, novada, pagasta domes vēlēšanās + – –
Vecāku tiesību atņemšana – + –
Sprieduma izsludināšana – + –
2. KRIMINĀLSODA VEIDI UN SODU SISTĒMAS JĒDZIENS
Krimināllikumā ir dota Latvijā pastāvošo kriminālsodu sistēma. Tā būtiski atšķiras no sodu veida uzskaitījuma Latvijas Kriminālkodeksa – izslēgti vairāki sodu veidi (nometinājums, izsūtījums un atbrīvošana no amata, sabiedriskais nopēlums), kurus pēdējos gados tiesu praksē tikpat kā nemaz nepielietoja, bet Krimināllikumā norādīti daži jauni sodu veidi (arests, piespiedu darbs).
Sodu sistēma ir likumā noteiktā kārtībā izvietotos izsmeļošs uzskaitījums, kurus tiesa var piespriest personām, kas izdarījušas NN. Sodu veidu uzskaitījums tiesai ir obligāts, tā nevar piespriest citu sodu. Bez tam ikvienam sodam Krimināllikumā ir stingri noteiktas robežas.
KL 36. pantā sodu uzskaitījums dots tādā secībā, ka vispirms nosaukts smagāka soda veids, pārejot uz vieglākiem. Tādejādi tiek saglabāta Latvijas Kriminālkodeksa sodu veidu uzskaitījuma secība (tāda kārtība bija noteikta arī Latvijas Republikas 1933. gada Sodu likumā). Tā nosaka soda bardzības pakāpi. Šī secība jāievēro, ja sodu nosakot, tiek piemēroti KL. 49. panta nosacījumi, ja tiek noteikts vieglāks sods par likumā paredzēto.
Latvijā sodu sistēmu saskaņā ar Krimināllikumu veido pamatsodi un papildsodi. Personai, kura ir izdarījusi NN, var piespriest tikai vienu pamatsodu. Ja tas ir piespriests kā pamatsods, to nevar piespriest papildus pie citiem sodiem. Savukārt personu, kura ir izdarījusi NN, nevar sodīt, nepiespriežot viņai pamatsodu. Bez pamatsoda personai, kas ir izdarījusi NN, var piespriest vienu vai vairākus likumā norādītos papildsodus. Patstāvīgi to piespriest nevar, bet tikai kopā ar pamatsodu.
Pastāv šādi pamatsodu veidi: nāves sods (pašreiz nāves sods, ņemot vērā Eiropas Savienības direktīvas, tiek aizstāts ar mūža ieslodzījumu), brīvības atņemšana – cilvēku piespiedu turēšana ieslodzījumā uz konkrētu laiku vai uz mūžu; arests – cilvēka īslaicīga turēšana ieslodzījumā (no 3 dienām līdz 6 mēnešiem), arests ir vieglāks sods nekā brīvības atņemšana ne tikai tāpēc, ka paredz īsāku ieslodzījuma turēšanas laiku, bet arī atšķiras ar noteikto režīmu. Piespiedu darbs ir personas piespiedu iesaistīšana bez atlīdzības sabiedrībai nepieciešamos lietderīgos darbos, kurus notiesātajam cilvēkam jāveic ārpus sava pamatdarba vai no mācībām brīvajā laikā (piespiedu darbu nosaka stundās – no 40 līdz 280 stundām, un darbus organizē pašvaldība pēc notiesātā dzīvesvietas). Naudas sods (to var noteikt arī kā papildsodu kopā ar citiem soda veidiem) – naudas sodu izsaka valsts minimālajās mēnešalgās (no 40 līdz 200 minimālajām mēnešalgām); gadījumā ja persona naudas sodu nevar samaksāt, tai jāizcieš
brīvības atņemšanas sods (viena minimālā mēneša alga atbilst 10 brīvības atņemšanas dienām), bet Krimināllikums paredz arī papildsodu veidus (tie ir sodi, kurus var piemērot kopā ar pamatsodiem): mantas konfiskācija – notiesātā visas mantas vai tās daļas piespiedu atņemšana un nodošana valsts īpašumā. Izraidīšana no Latvijas Republikas – to piemēro kā papildsodu personām, kuras nav Latvijas Republikas pilsoņi, un tikai pēc pamatsoda izciešanas, tiesību ierobežošana – tiek atņemtas tiesības veikt noteiktu vai visu veidu uzņēmējdarbību, tiesības uz noteiktu nodarbošanos, uz noteiktu amatu ieņemšanu vai uz speciālā likumā paredzēto atļauju vai tiesību iegūšanu uz laiku no 1 līdz 5 gadiem. Policijas kontrole – šis papildsods attiecas tikai uz personām, kuras ir izcietušas brīvības atņemšanas sodu, un tā mērķis ir nodrošināt šo sodu izcietušo personu kontroli (tiesa kontroles laiku var noteikt no viena līdz trim gadiem); ja notiesātā persona nepakļaujas policijas kontrolei vai kontroles laikā 2 reizes tiek administratīvi sodīts, šo sodu var aizstāt ar brīvības atņemšanu uz tādu pašu laiku.
Mantas konfiskāciju un policijas kontroli, ka papildsodu tiesa var piespriest tikai tad, ja KL Sevišķās daļas panta sankcijā tas ir speciāli paredzēts. Pārējos iepriekš minētos papildsodus tiesa ar piespriest arī tad, ja tāds papildsods panta sankcijā nav paredzēts. Turklāt gadījumos, ja naudas sods panta sankcijā paredzēts kā pamatsods, bet tiesājamajam kā pamatsods nav izraudzīts, to var piespriest kā papildsodu.
Ja KL Sevišķās daļas pantā, pēc kura notiesā vainīgo, ir paredzēta papildsoda obligāta piemērošana, tad šo papildsodu var nepiespriest, konstatējot KL 49. pantā norādītos apstākļus.
Taču KL sankcijā alternatīvi var būt paredzēti vairāki pamatsodi. Šajā gadījumā tiesai jāizvēlas viens no sankcijā paredzētajiem soda veidiem. Papildsods nav patstāvīgs soda veids un to var piemērot kopā tikai ar pamatsodu.
Personai, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var piespriest tikai vienu pamatsodu. To nevar piespriest papildus pie citiem sodiem, ja tas piespriests kā pamatsods. Savukārt personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nevar sodīt, nepiespriežot viņai pamatsodu. Bez pamatsoda var piespriest vienu vai vairākus likumā norādītos papildsodus. Patstāvīgi tos piespriest nevar, bet tikai kopā ar pamatsodu.
Trešajā sodu grupā ietilpst sodi ar mainīgu raksturu, kuri atkarībā no likumdevēja izvēles var būt gan pamatsodi, gan papildsodi. Atbilstoši KL par tādu atzīstams naudas sods.
3.SODA MĒRĶI
Noziedzības līmenis Latvijā ir augsts, tai skaitā arī nepilngadīgo izdarīto noziegumu līmenis, tas jau vien pastiprina soda mērķa stingrību. Bez tam soda mērķis ir panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, ko daudzos gadījumos var panākt, piemērojot vainīgajam noziedzīga nodarījuma izdarīšanā citus — ar brīvības atņemšanu nesaistītus — soda veidus.
Salīdzinot šogad ar iepriekšēju gadu, noziegumu skaitlis samazinājās. Tālāk būs tabula, pa kuru varēs salīdzināt šogad noziegumu skaitli un iepriekšēju.
Atbilstoši Krimināllikuma soda mērķis ir sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu (Par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods), kam ir šajā likumā paredzēta nodarījuma sastāva pazīmes, bet kas izdarīts apstākļos, kuri izslēdz kriminālatbildību, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Līdzīgi soda mērķis formulēts Latvijas Republikas Kriminālkodeksa 41. p.2.d., liekot pirmajā vietā citu personu atturēšanu no NN izdarīšanas, bet tiek uzsvērti vēl divi soda mērķi: notiesātajām personām atņem vai ierobežot iespējas izdarīt jaunus NN un garantēt taisnīguma principa realizēšanu. Sodīšanas mērķis uzsvērts Soda kodeksa 56.pantā – panākt notiesātā atteikšanos no vainojama nodarījuma izdarīšanas nākotnē, kā arī tiesiskās kārtības aizsardzības intereses.
Sodam, vismaz attīstītajās valstīs, ir vairāki mērķi. Sods nav domāts tikai un vienīgi vainīgo personu sodīšanai, bet tam (un kriminālatbildībai kopumā) ir vairāki mērķi (funkcijas). Tie ir:
1. sodīt vainīgo personu par tās NN. Persona tiek pakļauta soda piespiedu ietekmei (ierobežojumiem, ciešanām) atbilstoši nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam.;
2. lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no NN izdarīšanas.
3. atņemt vai ierobežot iespēju notiesātajai personai izdarīt jaunus NN;
4. pārliecināt par to, ka atbildība par nodarījumu un sodu ir neizbēgama;
5. garantēt taisnīguma principa realizēšanu;
Ir likumi kur procesa dalībnieka tiesības ir dot taisnīgu informāciju, bet praksē ir savādāk, ir jāpiemēro soda veidu procesa dalībniekiem, kuri dod melu informāciju un kuri sakara ar to trauca izmeklēšanai. Principā šāda situācija notiek bieži, jo ir liecinieku, kuri dod informāciju naudas dēļ vai vienkārši liecinieks zina visu patiesību, bet viņš sedz slepkavību. Ja izmeklēšanai būtu zināms par liecinieka nepatiesību, var piemērot vienu no papildsodu, ja liecinieks atradoties brīvībā netrauca izmeklēšanai, jo varbūt dažādi procesa apstākļi.
Tālāk iepazīsimies ar katru no papildsodu un pamatsodu veidu sīkāk.
3.1. PIESPIEDU DARBS
Piespiedu darbs ir jauns soda veids. KL 40.p.1.d. nosaka, ka piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais izcieš kā sodu, veicot dzīvesvietas apvidū pašvaldības noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Piespiedu darbu nosaka uz laiku no četriem līdz divsimt astoņdesmit stundām.
Ja persona ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas, tiesa neizciesto sodu aizstāj ar arestu, astoņas darba stundas rēķinot kā vienu aresta dienu, to nosaka KL 40.p.3.d.
Savukārt piespiedu darbs nav piemērojams darbnespējīgām personām un militārpersonām
No 1999.gada 1.aprīļa līdz 2005.gada 31.decembrim piespiedu darbs kā kriminālsods piemērots 7659 personām, bet piespiedu darba īpatsvars sešu gadu laikā citu pamatsodu veidu vidū pieaudzis turpat 11 reizes – no 1,4 % līdz 15,5 %. Piespiedu darbs pēc nosacītas notiesāšanas un brīvības atņemšanas nostabilizējies kā trešais populārākais sods, pārspējot naudas sodu. Kopumā piespiedu darbs kā kriminālsods tiek vērtēts pozitīvi, un tā vieta kriminālsodu izpildes sistēmā ir nostabilizējusies.
Ja 2005. gadā 9 rajonos (Bauskas, Daugavpils, Cēsu, Jelgavas, Rēzeknes, Saldus, Tukuma un Valmieras rajonā) no pašvaldībām tika pārņemta soda izpildes organizēšana, pieņemti atbildīgie darbinieki un veikta to apmācība, tad 2006.gadā Valsts probācijas dienests pilnībā pārņēma piespiedu darbu izpildi no pašvaldībām. Tika noteikta vienota piespiedu darba organizēšanas kārtība visos Latvijas rajonos, kā arī speciāli apmācīti Valsts probācijas dienesta 28 teritoriālo struktūrvienību darbinieki, kuri organizē piespiedu darba izpildi. No 2006. gada 1. janvāra līdz 1. jūnijam VPD iekārtojis 1158 piespiedu darba lietas. Visvairāk kriminālsods – piespiedu darbs ir piemērots Rīgā, Madonas un Kuldīgas rajonos.
3.2. NAUDAS SODS
Naudas sods ir visvieglākais Krimināllikumā paredzētais pamatsoda veids. Likumā saglabāta arī iespēja šo sodu noteikt arī kā papildsodu. Saskaņā ar KL 41.pantu naudas sods ir naudas piedziņa, ko tiesa uzliek šajā pantā noteiktajos apmēros kā pamatsodu vai papildsodu. No šī likuma norādījuma izriet, ka naudas sodu par vienu un to pašu nodarījumu nevar piespriest vienlaikus kā pamatsodu un kā papildsodu. Naudas sods nav saistīts ar notiesātā brīvības ierobežošanu, taču viņam var rasties būtiski materiālas dabas ierobežojumi, jo naudas sods ir mantiska rakstura sods.
KL 41.p.2.d. norādīts naudas sods atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgā mantiskajam stāvoklim nosakāms no vienas līdz divsimt LR noteikto minimālo mēnešalgu apmērā sprieduma taisīšanas brīdī, norādot spriedumā šā naudas soda summu LR naudas vienībās.
Ja notiesātais noteiktajā termiņā nav samaksājis naudas sodu, kā arī nav iesniedzis lūgumu tiesai sadalīt sprieduma izpildīšanu termiņos vai atlikt sprieduma izpildi, tad tiesa izlemj jautājumu par naudas soda aizstāšanu ar arestu vai brīvības atņemšanu. Likums pieļauj aizstātā soda laika saīsināšanu. Ja naudas sodu samaksā laikā, kad notiesātais naudas soda vietā izcieš brīvības atņemšanas sodu vai arestu, notiesātais ir atbrīvojams. Ja šai laikā samaksā naudas soda daļu, tad brīvības atņemšanas vai aresta ilgums saīsināms atbilstoši samaksātajai naudas soda daļai. Saīsinot norādītajā veidā soda laiku, brīvības atņemšanas vai aresta laiks ieskaitāms atbilstoši tiesas noteiktajam samēram (KL41.p.5.d.).
3.3. ARESTS
Arests ir Krimināllikumā paredzēts jauns soda veids. Saskaņā ar KL arests ir personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā, ko tiesa var piespriest uz laiku no trim dienām līdz sešiem mēnešiem (aizstājot naudas sodu ar arestu, to var noteikt uz laiku līdz vienam gadam). Tādējādi arestu zināmā mērā var atzīt par brīvības atņemšanas soda vieglāku veidu. KL Sevišķās daļas pantos tas galvenokārt paredzēts par kriminālpārkāpumiem vai par mazāk smagiem noziegumiem.
Aresta laikā personu var iesaistīt pašvaldības noteikto sabiedrībai nepieciešamo darbu veikšanā.un arestu nepiemēro grūtniecēm un mātēm, kuru aprūpē ir bērns līdz viena gada vecumam. Šādā gadījumā tiek piemēroti vieglāki soda veidi.
3.4.BRĪVĪBAS ATŅEMŠANA
Brīvības atņemšana atzīstama par visplašāk pielietojamo barga soda veidu. LR KL 38.p.1.d. ir norādīts, ka brīvības atņemšana ir personas piespiedu turēšana ieslodzījumā. Šis sods saistīts ar notiesātā izolēšanu no agrākās vides, ierastā dzīves veida, pastāvošajiem sociālajiem kontaktiem,
kā arī ar notiesātā izolēšanu. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam papildu fizisku un psiholoģisku slodzi un grūtības. Brīvības atņemšanas sodu izcieš slēgtajā cietumā, daļēji slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Nosakot brīvības atņemšanas sodu, tiesa spriedumā norāda tās brīvības atņemšanas iestādes veidu, kurā uzsākama soda izciešana.
Krimināllikums paredz divus brīvības atņemšanas soda veidus: brīvības atņemšana uz noteiktu laiku un brīvības atņemšanu uz visu mūžu Brīvības atņemšana uz visu mūžu ir pamatsods, kuru var piespriest tikai KL Sevišķajā daļā īpaši paredzētos gadījumos. Šo sodu var piespriest par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos KL118.p.), par noziegumiem pret cilvēci, mieru , kara noziegumiem, genocīdu (KL 71., 72.,73.,74.panti), spiegošanu pastiprinošos apstākļos (KL 85.p.2.d.), terorismu (KL 88.p.), slepkavību pastiprinošos apstākļos (KL 117.p.), izvarošanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (KL 159.p.3.d.).
Personām, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu, likums paredz iespēju agrāk atbrīvoties no soda izciešanas. Šo personu var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no piespriestā soda, ja tā faktiski ir izcietusi divdesmit piecus gadus no soda (KL 61.p.4.d.). Mūža ieslodzījumu var aizstāt ar brīvības atņemšanu uz divdesmit gadiem, ja notiesātā persona palīdzējusi atklāt organizētas grupas izdarītu sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas izdarīto noziegumu (KL 60.p.).
Brīvības atņemšana uz laiku arī ir pamatsods, kuru var piespriest gadījumos, ja šo sodu par vainīgā noziedzīgo nodarījumu paredz KL Sevišķās daļas panta sankcija. KL 38.p. noteikta brīvības atņemšanas laika minimālā robeža – seši mēneši- un maksimālā robeža – piecpadsmit gadi-, bet par sevišķi smagiem noziegumiem -divdesmit gadi. Brīvības atņemšanas sodu var noteikt dienās, arī aizstājot ar to piespriesto naudas sodu vai policijas kontroli.
Personām, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, brīvības atņemšanas laiks nedrīkst pārsniegt desmit gadus, bet par sevišķi smagiem noziegumiem – piecpadsmit gadus. (KL 65p.2.d.).
3.5. NĀVES SODS
Krimināllikumā paredzētais soda veids – nāves sods -ir pats bargākais kriminālsoda veids. Krimināllikuma 37.panta 1.daļā ir norādīts tikai viens tā piemērošanas veids – nošaušana. Nāves
sodu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos (KL118.p.).
Salīdzinājumā ar Latvijas KK formulējumu tagad likumā nāves sods vairs nav nosaukts par izņēmuma soda veidu, taču tā piemērošanas iespējas ir stipri ierobežotas.
LR KL 37.p.2.punktā ir norādīts, ka nāves sodu nevar izpildīt personām, kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm.
Tas atšķiras no citiem kriminālsodu veidiem ar savu ierobežoto mērķi – tikai sodīt, neatgriezenisko raksturu – ja piemērojot šo sodu pieļauta kļūda, to vairs nevar izlabot. Apžēlošanas kārtībā nāves sodu var aizstāt tikai ar mūža ieslodzījumu.
Tagad nāves sods ir atcelts, kaut arī likumā vēl ir saglabājies.
Vēl joprojām neraugoties uz attīstītajām pasaules valstīm, nāves sods vēl joprojām tiek izpildīts – par slepkavībām un citiem smagiem noziegumiem. Kā, piemēram, tas notiek islāmu ticīgajās valstīs, kurās ir iespējams izpildīt personai nāves sodu. Lai arī šajās valstīs atšķiras likumdošana, tomēr Korānā ir paredzēta nāves soda iespēja par slepkavību un par tādām darbībām, kas veicina
sabiedrības morālu pagrimumu, vai tie, kuri nomaina reliģiju. Islāma ticīgie uzskata, ka ir trīs noziegumu kategorijas par ko nāves sods ir pelnīts: slepkavība, demonstratīvas laulības pārkāpšana un demonstratīva islāma zaimošana. Nāves sods tiek piemērots – Indijā, Ugandā, Jordānijā, Indonēzijā, Filipīnas, Dienvidkorejā, Ķīnā.
Pēc autora domām, lai samazinātu slepkavību ir jāieved nāves sodu, lai iekams veiktu noziedznieks aizdomājās, ka viņam draud nākotnē. Daudzi noziedznieki nosēžot savējais termiņš un atkopjot no cietuma vēlreiz veic slepkavību , iespējams un ne vienu. Lai neapvainot, kā dažbrīd notiek nevainīga cilvēka, vajag pārbaudīt rūpīgāk visus pierādījumus, iespējams kaut, ka savādāk, nekā parasti, tā kā to ne vienkāršs apsēdināt cilvēka. Ir jāpiemēro nāves sodu, kurš izdarīja smagu un sevišķi smagu noziegumu ar nodomu, jo ir arī cilvēki, kuri ir izdarījusi slepkavību aiz neuzmanības vai veselības dēļ, nosakot šādu nopietnu soda veidu vajag viss rūpīgi pārbaudīt. Ar tāda soda iestāšanos spēkā ļaudis aizdomāsies vispirms par savējo nākotni.
3.6. MANTAS KONFISKĀCIJA
Mantas konfiskācija ir visbargākais Krimināllikumā paredzētais papildsods. KL 42.p.1.d. nosaka, ka mantas konfiskācija ir notiesātā īpašumā esošās mantas vai tās daļas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Šo papildsodu var piespriest tikai tad, ja tas norādīts KL Sevišķās daļas pantā, pēc kura notiesā vainīgo. Mantas konfiskācija kā papildsods galvenokārt paredzēta pantos, kuros noteikta atbildība par sevišķi smagiem vai smagiem mantiskiem noziegumiem. Mantas konfiskāciju var vērst vienīgi uz notiesātā personīgo mantu vai viņa mantas daļu kopīpašumā.
Var konfiscēt arī notiesātā īpašumā esošo mantu, ko tas nodevis citai fiziskai vai juridiskai personai.
Mantas konfiskācijai pēc tās apjoma ir divi veidi: visas notiesātā īpašumā esošās mantas konfiskācija un daļēja šīs mantas konfiskācija.
Likumā norādīts, ka tiesa nosakot daļēju mantas konfiskāciju, konkrēti norāda, kāda manta konfiscējama. Tas nosakāms tiesas spriedumā, uzskaitot konfiscējamos priekšmetus, kuri piederējuši notiesātajam. Visas mantas konfiskācija nozīmē, ka notiesātajam tiek izņemta visa viņam piederošā manta, izņemot viņam un viņa apgādībā esošajām personām nepieciešamo mantu.
3.7. IZRAIDĪŠANA NO LATVIJAS REPUBLIKAS
Krimināllikuma pantā paredzētais papildsods – izraidīšana no Latvijas Republikas – pēc sava satura principiāli atšķiras no Latvijas Kriminālkodeksa 24. panta otrās daļas norādītā soda ar tādu pašu nosaukumu. Pirmkārt, saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 24. panta 2. daļu šo sodu var piespriest visām personām, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi (ārvalstnieki, bezvalstnieki, nepilsoņi), bet Krimināllikumā 43.p. paredzēto sodu var attiecināt vienīgi uz citas
valsts pilsoni vai personu, kurai ir patstāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī. Saskaņa ar Grozījumiem Krimināllikuma 43.p., kas izdarīti ar 13.12.2007 likumu, kas stājas spēkā 12.01.2008 paredzēto sodu piespriež tikai kā papildsodu, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz laiku no trim līdz desmit gadiem, izpildot to pēc pamatsoda izciešanas vai pēc atbrīvošanas no soda izciešanas pirms termiņa likumā noteiktajā kārtībā. Papildsoda izciešanas laiku skaita no dienas, kad persona izraidīta no Latvijas Republikas. Šo sodu piespriež, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā. Izraidīšana paredzēta arī Soda kodeksā. Šā likuma 54. pantā noteikts, ka notiesājot ārvalstnieku par pirmās pakāpes noziegumu un nosakot viņam sodu ar ieslodzījumu cietumā, tiesa var piespriestajam sodam kā papildsodu noteikt izraidīšanu no valsts ar aizliegumu iebraukt uz laiku līdz desmit gadiem. Panta otrajā daļā noteikts, ka izraidīšanu nepiemēro notiesātajam ārvalstniekam, ka nav sasniedzis 18 gadu vecumu..
Izraidīšanu no Latvijas Republikas savas kompetences ietvaros izpilda valsts policijas iestādes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un valsts robežsardze. Sodu piespriež nenorādot termiņus un izpilda tikai pēc pamatsoda izciešanas. Personas izraidīšana notiek saskaņā ar likumā noteikto kārtību.
Apsverama būtu iespēja soda veidu – izraidīšana no Latvijas Republikas noteikt gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Kā pamatsods izraidīšana varētu būt efektīvs personām (ārvalstniekiem, vai personām, kurām ir patstāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī), kuras izdarījušas ar valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu saistītus noziedzīgus nodarījumus. Šāda pieeja sekmētu to, ka Latvijas Republikā lieki nebūtu jātērē valsts budžeta līdzekļi, piemēram – turot cietumā citas valsts pilsoni vai personu, kurai ir patstāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī (piemēram – nelikumīgos migrantus), kuras atrašanos Latvijas Republikā tiesa atzinusi par nepieļaujamu.
3.8. TIESĪBU IEROBEŽOŠANA
Tiesību ierobežošana Krimināllikumā paredzēta tikai kā papildsods. Tiesību ierobežošana ir tiesību atņemšana uz noteiktu vai visu veidu uzņēmējdarbību, uz noteiktu nodarbošanos, uz noteiktu amatu ieņemšanu vai speciālā likumā paredzēto atļauja vai tiesību iegūšanu.
Minētās tiesības ar tiesas spriedumu tiek atņemtas uz laiku no viena līdz pieciem gadiem vai līdz īsākam termiņam, ja tas speciāli norādīts Krimināllikuma Sevišķās daļas pantā. Šo sodu piespriež galvenokārt tad, kad sakarā ar noziedzīgā nodarījuma raksturu, ko vainīgais ir izdarījis, ieņemot
kādu amatu vai veicot zināmu nodarbošanos, tiesa atzīst par neiespējamu ļaut šai personai turpināt strādāt tādā amatā vai veikt tāda veida nodarbošanos.
KL 44p.4.d. noteikts, ka tiesību ierobežošanas termiņa sākums ir dažādām personām atkarībā no tā, vai viņām noteiktais pamatsods ir saistīts ar brīvības atņemšanu vai nē. Ja persona notiesāta ar brīvības atņemšanu vai arestu kā ar pamatsodu un ar tiesību ierobežošanu kā ar papildsodu, tad aizliegums attiecas tikai uz laiku, kad persona izcieš brīvības atņemšanu vai arestu, kā arī uz
spriedumā noteikto papildsoda izciešanas laiku. Pie tam šī papildsoda izciešanas termiņu skaita no brīža, kad persona beidz izciest pamatsodu. Ja papildsods noteikts kopā ar citiem pamatsoda veidiem, papildsoda izciešanas laiku skaita no brīža, kad persona sāk izciest pamatsodu. Tādējādi tiesību ierobežošanas kā papildsoda izciešanas laiks visos gadījumos attiecas uz laiku, kad notiesātā persona ir brīvībā.
3.9. POLICIJAS KONTROLE
Policijas kontrole ir papildsoda veida ar kuru 1998. gada janvārī papildināts Latvijas
Kriminālkodekss. Tagad šis papildsods iekļauts Krimināllikumā. Tā 45. pantā noteikts, ka policijas kontrole ir papildsods, ko tiesa piespriež kā līdzekli, lai uzraudzītu no brīvības atņemšanas vietas atbrīvotās personas uzvedību un pakļautu šo personu policijas iestādes norādītajiem ierobežojumiem.
Kā papildsodu policijas kontroli tiesa piespriež notiesājot ar brīvības atņemšanu tikai, tad ja KL Sevišķās daļas pantā pēc kura notiesā vainīgo, tāds papildsods ir paredzēts.
Tiesa var to piespriest, ja to pieļauj panta sankcija, bet nav tiesīga piespriest, ja panta sankcijā šāds papildsods nav norādīts.
Policijas kontroli piespiežot nosaka uz laiku no viena līdz trim gadiem un sods izpildāms pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas. Soda izpildes likums paredz, ka persona, kurai ar tiesas spriedumu noteikta policijas kontrole var piemērot šādus ierobežojumus:
1. aizliegts atstāt dzīves vietu noteiktā laikā, piemēram, no 2300 – 600.
2. aizliegums uzturēties sabiedriskās vietās;
3. aizliegums izbraukt no noteiktās administratīvās teritorijas bez policijas atļaujas;
4. pienākums policijas iestādē reģistrēties no 1 līdz 4 reizes mēnesī;
Lai pārbaudītu kā persona ievēro noteikto ierobežojumus policijas darbinieki to var apmeklēt dzīves vietā jebkurā diennakts laikā.
Ja notiesātais papildsoda izdarīšanas laikā izdarījis jaunu noziegumu, bet nevis kriminālpārkāpumu viņam neizciesto papildsoda laiku tiesa aizstāj ar brīvības atņemšanu.
Papildsodu tiesa aizstāj ar brīvības atņemšanu arī tad, ja notiesātais papildsoda izciešanas laikā ļaunprātīgi pārkāpj policijas kontroles noteikumus. Noteikumu pārkāpšana ir ļaunprātīga, ja notiesātais gada laikā divas reizes sodīts par šo pārkāpumu. Pēc brīvības atņemšanas iestādes administratīvās komisijas vai policijas iestādes iesnieguma tiesa var samazināt policijas kontroles termiņu vai to atcelt.
3.10. NOSACĪTA NOTIESĀŠANA
1933. gadā pieņemtais Soda likums paredzēja, ka tad ja apsūdzētajam tiek piespriests cietumsods, arests, naudas sods vai ievietošana labošanas iestādē un ja ir pamatoti iemesli cerēt, ka notiesātais, arī sodu nesaņemot, turpmāk uzvedīsies nevainojami, tiesa var nosacīti atlikt soda izpildi.
Nosacīta notiesāšana ir patstāvīgs krimināltiesību institūts, kura būtība tiek skaidrota Krimināllikumā, Kriminālprocesuālajā Kodeksā, kā arī Iekšlietu Ministrijas instrukcijās.
Personai piespriežot brīvības atņemšanu, var aizstāt ar nosacītu notiesāšanu, šāda veida sodu piespriež ja persona iepriekš nav izdarījusi pārkāpumus un ir citi vainas mīkstinoši apstākļi, ja persona šā piespriestā soda laikā izdara pārkāpumu uzreiz tiek piemērots brīvības atņemšanas soda veids.
Nosacīta notiesāšana pēc būtības ir vissmagākais kriminālsods, jo ar to tiesa aizstāj citu bargāku sodu – brīvības atņemšanu, piespiedu darbs vai naudas sods un prasa par to no pārkāpēja sabiedrisko normu ievērošanu un atturēšanos no jauniem pārkāpumiem.
Nosacīta notiesāšana ir uzticēšanās likumpārkāpējam, cerības izpausme, ka persona arī bez reāla soda izpildes pārdomās pastrādāto un nākotnē nenonāks līdz jauniem noziegumiem.
Nosacīta notiesāšana ir alternatīva brīvības atņemšana, kas nodrošina kriminālo represiju ekonomijas principa īstenošanu. Tomēr neraugoties uz nosacīta notiesāšanas progresīvo raksturu, prakse liecina, ka pašlaik tas nav universāls līdzeklis noziedzības apkarošanai.
Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam par pienākumu:
noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu;
nemainīt dzīves vietu pēc tās iestādes piekrišanas, kurai uzlikts par pienākumu kontrolēt notiesātā uzvedību;
periodiski ierasties uz reģistrāciju noteiktā institūcijā;
neapmeklēt noteiktas vietas;
noteiktā laikā atrasties savā dzīves vietā.
Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījusi NN uz alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas pamata, ar viņa piekrišanu pienākumu ārstēties no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas.
Uzliktos pienākumus tiesa pārbaudes laikā var pilnīgi vai daļēji atcelt.
Taču, ja nosacīti notiesātais bez attaisnojoša iemesla nepilda tiesas uzliktos pienākumus vai atkārtoti izdara administratīvos pārkāpumus, par ko viņam uzlikti administratīvie sodi, tiesa pēc tās iestādes iesnieguma, kurai uzdots kontrolēt notiesātā uzvedību, var pieņemt lēmumu par
spriedumā noteiktā soda izpildīšanu notiesātajam vai par pārbaudes termiņa pagarināšanu uz vienu gadu. Ja nosacīti notiesātais pārbaudes laikā izdara jaunu NN, tiesa jaunajā spriedumā noteiktajam sodam pilnīgi vai daļēji pievieno sodu, kas nav izciests pēc iepriekšējā sprieduma.
Nosacītas notiesāšanas gadījumā radītā kaitējuma novēršana ir ne tikai pienākums, bet arī nosacījums, lai sods netiktu izpildīts reāli. Tātad, uzliekot nosacīti notiesātajam pienākumu noteiktā laikā novērst radīto kaitējumu, persona ir motivēta to izpildīt, bet cietušajam ir lielākas izredzes noteiktajā laikā saņemt no likumpārkāpēja kompensāciju. Visbiežāk nosacīta notiesāšana ar pienākumu noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu tiek piemērota, kad persona ir pastrādājusi noziedzīgus nodarījumus pret īpašumu (zādzība, piesavināšanās, mantas bojāšana un iznicināšanā). Tiesu praksē ir gadījumi, kad nosacīti notiesātajām personām tiek uzlikts
pienākums atlīdzināt izdevumus, kuri ir saistīti ar mantas remontēšanu un atjaunošanu, kā arī noteikts pienākums kompensēt neiegūtos ienākumus sakarā ar kaitējuma nodarīšanu veselībai.
Tomēr citu valstu pieredze rāda, ka, lai arī kādas izmaiņas tiktu veiktas nosacītas sodīšanas likumdošanā un praksē, sabiedrībā nemazinās skepse pret šo sodīšanas veidu un nav pamata domāt, ka Latvijā būs citādi. Galvenais iemesls tam parasti ir tas, ka sabiedrība nav informēta par visiem lietas apstākļiem gadījumos, kad tiek piespriests nosacīts sods, kā arī mediju tendence šos gadījumus sensacionalizēt. Krimināllikumā ir arī vēl citas kliedzošas pretrunas. Piemēram, nav loģiski, ka visu nosacīti notiesāto sodāmība tiek automātiski dzēsta, beidzoties pārbaudes laikam. To varētu attaisnot mazāk smagu pārkāpumu gadījumā, bet noteikti ne tad, ja noziegums ir bijis smags. Negatīvi vērtējama tiesu prakse, kad viena persona vairākārt tiek sodīta nosacīti un pat
tādos gadījumos, kad jauni NN notikuši pārbaudes laikā. Parasti personas, pārbaudes laikā pastrādājuši jaunu NN, ir jāizcieš piespriestais sods reāli.
4.NOZIEDZĪBAS STĀVOKLIS LATVIJĀ
2007. GADA
Reģistrēto NN kopskaits 2007. gada Salīdzinājums ar 2006. gadu
Reģistrēti noziedzīgi nodarījumi 48840 -8623
Sevišķi smagi NN 3119 -82
Smagi NN 15363 -2420
Mazāk smagi NN 14068 -2150
Kriminālpārkāpumi 10860 -410
Slepkavība 105 -29
Laupīšana 1358 -723
Zādzība 18021 -3420
NN pielietojot šaujamieročus: 66 -33
Laupīšanas 24 -12
Slepkavības un smagie miesas bojājumi 6 -2
Automašīnas zādzība 1586 -402
NN saistīts ar narkotiskiem līdzekļiem 1349 +452
Nepilngadīgo izdarītie NN: 1194 -3302
Smagi NN 543 -107
Izdarīti grupā 486 -117
Alkohola reibumā 323 -74
4.1 KOMENTĀRI
Mūsdienās organizētās noziedzības pastrādātie noziegumi ir rafinētāki, bez rupjas agresijas, jo tiek izmantoti dažādi citi ietekmes veidi. Galvenokārt šāda tipa noziedzība skar biznesa jomu.
Salīdzinot noziedzības raksturu kopš 90.gadu sākuma, mūsdienās tas mainījies arī tehnoloģiskā progresa iespaidā, uzskata VP priekšnieks Aldis Lieljuksis. Savulaik nebija tik jaudīgu ieroču, nebija mobilo tālruņu sakaru iespējas. Savukārt, kas attiecas uz iedzīvotāju spējām aizsargāt pašiem sevi, mūsdienās “liels palīgs” drošībai ir dažādas apsardzes sistēmas ierīces, pašaizsardzības līdzekļi. Uzlabojoties labklājības līmenim, iedzīvotāji arī gatavi vairāk tērēt savai drošībai, uzskata VP priekšnieks.
No autora pieredzes nostrādājot Rīgas tiesā, studējot un vērojot tiesu sēdes ir ļoti patīkami, ka Latvijai patiešām ir svarīga taisnība. Valsts ar visiem spēkiem mēģina parūpēties par savējiem iedzīvotājiem, un no paša autora pieredze, kurš pats redzēja kā tas notiek, komunicējot ar ļaudīm, kuri ieņem svarīgas pozīcijas tiesu procesos: tiesneši, prokurori, advokāti.
Personīgās pieredzes dēļ. iekārtojoties tiesā saproti, ka tur viss pārāk nopietni, atbildīgi un citādi, tāpēc, ka skatoties pa televizoru visus tiesu procesus liekas viss pavisam citādi.
Tiesneši, strādājot no aiz dienas dienā pārbauda pamatīgi visus pieradījumus, lai atrastu to pašu taisnību. Dzīvē atgadās daudz nesaprotama, ja tu nokļuvi ne tajā vietā, vai ja tev ir ienaidnieki, kuri tevi var palikt, ir ļoti svarīgi atrast taisnību, bet tas var izdarīt tikai tiesnesis, no kura ir atkarīgs galīgs lēmums. Tiesnesis ir taisnības likums. Policija – iestāde, kura mēģina novērst ar atšķirīgiem veidiem noziedzību un uzvedina kārtību mūsu valstī. Pamatojoties uz policijas vietnieka komentāru, no autora komentāru izveidoti no personiskas pieredzes, no tabulas var redzēt noziegumu daudzumu, kurš samazinājās salīdzinot ar iepriekšējo gadu un tātad var sacīt droši, ka Valsts iestādes strādā rūpīgi un labticīgi. Grozījumi Krimināllikumā, kuri atjaunoti un patstāvīgi nostrādājās padaru likumus par stingrākiem, un iespējams nākotnē tiek ievedīs nāves sods tiem, kuri iet uz noziegumu tīši, taču tādi ļaudis nepelna pat sēdēt aiz režģa.
5.LATVIJAS CIETUMU SISTĒMA
6. SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
1. Pasaulē tiek pievērsta liela uzmanība, tam, lai ar vien mazāk tiktu ierobežota personas brīvība, bet tajā pašā laikā tiek ieviesti jauni alternatīvi soda veidi, kas neparedz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā.
2. Latvijā sodu sistēmas sakārtošana progresē un piespiesto sodu bardzība ir pietiekami barga.
3. Bieži nav izprotama NN izdarījušās personas rīcība, kāpēc persona to izdara, lai gan pati apzinās, kādu sodu var saņemt par izdarīto likumpārkāpumu.
4. Iepazīstoties ar statistiku par noziedzības nodarījumiem ar 2007. gadā un ar Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša komentāriem var secināt, ka Latvija cenšas nodrošināt cilvēka dzīves brīvību un mūsu gadsimta jaunas tehnoloģijas tiek izmantotas maksimāli, valsts ir ieinteresēta rūpēties par savējiem iedzīvotājiem.
Pārskatot šo tēmu var secināt, ka arvien vairāk visā pasaulē tiek pievērsta liela uzmanība, tam, lai ar vien mazāk tiktu ierobežota personas brīvība, bet tajā pašā laikā tiek ieviesti jauni alternatīvi soda veidi, kas neparedz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā.
Var secināt, ka Latvijā sodu sistēma ir pietiekoši sakārtota un piespiesto sodu bardzība ir pietiekami barga, ir atzīstams fakts, ka reizēm liekas, ka piemērotais sods vainīgajai personai par izdarīto NN ir nepietiekoši bargs, jo daudzas personas, kuras ir jau iepriekš saņēmušas sodu un to izcietušas tik un tā atgriežas pie jaunu NN izdarīšanas. Lai gan viens no soda galvenajiem mērķiem ir sodīt vainīgo personu, kura ietekmē tā tiek pakļauta ierobežojumiem un ciešanām.
Tāpat iepazīstoties ar sodu sistēmu un to sodu veidiem un bardzības pakāpi, nav izprotama NN izdarījušās personas rīcība, kāpēc persona to izdara, lai gan pati apzinās, kādu sodu var saņemt par izdarīto likumpārkāpumu.
Bieži vien piemērotais soda veids neatbilst izdarītā NN bardzības pakāpei, bet atrast patiesību ir arī ļoti grūti un ir jāatrod daudz pierādījumu lai piemērot vai atbrīvot no sodu.
Šodien Krimināllikumā ir jaunie grozījumi, papildinājumi par dabas un jūras aizsardzību, autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, papildinājumi satītie ar grupas organizāciju. Krimināllikumā ir ļoti svarīgi grozījumi saistītie ar cilvēka dzīvi, palielināja sodus, ja NN ir izdarīts atkārtoti KL 1541 p.(2) un 159p. (2)(3) ja izvarošana ir izdarījusi atkārtoti pēc slēdziena obligāti būs policijas kontrole uz laiku līdz 3 gadiem, šādas izmaiņas likumā atsevišķos pantos samazina atkārtoti noziegumi.
Iepazīstoties ar statistiku par noziedzības nodarījumiem ar iepriekšējo gadu un ar Valsts policijas priekšnieka Aldi Lieljuksi komentārus, ka arī iepazīstoties ar autora komentāriem var izdarīt secinājumus, ka Latvija cenšas nodrošināt cilvēka dzīves brīvību un mūsu gadsimta jaunas tehnoloģijas tiek izmantotas pa maksimumu, valsts ar visiem spēkiem mēģina parūpēties par savējiem iedzīvotājiem
Savā darbā esmu apskatījusi soda evolūcijas gaitu, kad sākotnēji sods asociējās ar talona principu, jo tas tika uzskatīts par taisnīgu veidu, kā cietušais vai viņa radinieki varēja panākt taisnību, kaut arī šī atriebība bieži vien nebija samērota ar pašu nodarījumu.
Vēlāk šos bargus sodus sāka humanizēt (19.gs.), jo atteicās no domas, ka soda mērķis ir atriebība, kā arī tika noteikts, ka sodīšanai ir jābūt valsts funkcijai, kas sekmēja soda valstis košanu.
Ja salīdzināt Aristoteļa uzskatus ar mūsdienu Krimināllikumā ietverto soda būtību, tad ir saskatāma zināmā līdzība, piemēram, Aristotelis uzskatīja, ka soda uzdevums ir piespiest vainīgais pārvērtēt savu uzvedību, kas mūsdienās ir izprasta kā soda speciālā prevencija- atturēt notiesātais no turpmākā nodarījuma izdarīšanas, toties viņš bija arī tādas teorijas piekritējs, kas noteica atriebību par padarīto, kas nebūt nav pieņemams demokrātiskā sabiedrībā.
Mana darba galvenais mērķis bija konstatēt problēmas un pretrunas, kas skar soda noteikšanas institūtu, un , lai to izdarīt, es uzskatīju par nepieciešamo ietvert savā darbā nelielu ieskatu soda vēsturē, kā arī paša soda jēdziena izpēti.
Veicot vairāku tiesas spriedumu analīzi, saskāros ar tiesas pieņemto lēmumu neatbilstību normatīvajiem aktiem, proti, Krimināllikumam. Šādu neatbilstību piemērus ietvēru sadaļā Ar sodu noteikšanu saistīti jautājumi. Visbiežāk sastopamās kļūdas, manuprāt, ir tiesas motivācija vai tās neesamība attiecībā uz KL 47.pantu un 48.pantu- atbildību mīkstinošie un atbildību pastiprinošie apstākļi, kad tiesa patvarīgi papildina vai samazina Krimināllikumā doto apstākļu uzskaitījumu. Tā arī piekritīšu LR Augstākās tiesas analīzei par tiesu praksi par sodu noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem (KL 50.pants un 51.pants), ka tā nav vērtējama īsti pozitīvi. Galīgā soda noteikšanas metode tiesām jāizvēlas pašiem, ievērojot izdarīto noziedzīgu nodarījumu veidus, to skaitu, vainīgā personību, noziedzīgu nodarījumu raksturu. Tā, piemēram:
2004.gada 14.jūlijā Madonas rajona tiesa notiesāja A.P pēc KL 175.panta 3.daļas (zādzība) un KL 180.panta 1.daļas(zādzība, krāpšana, piesavināšanās nelielā apmērā). Sprieduma rezolutīvajā daļā, nosakot galīgo sodu, tiesa atsaucās nevis uz KL 50.pantu (soda noteikšana par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem), bet uz KL 51.pantu(soda noteikšana pēc vairākiem spriedumiem), norādot, ka vieglākais sods tiek ietverts smagākajā. Tika izdarīta nepareiza izvēle.
Papildus šādiem, manuprāt, diezgan svarīgiem pārkāpumiem, ir saskatāmi arī citas kļūdas, taisot spriedumu pēc lietas, tā, piemēram:
2004.gada 12.februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa sodīja A.Š ar naudas sodu Ls 2500 apmērā.
Spriedumā netika norādīts, cik minimālajām mēnešalgām atbilst piespriestais sods.
Tāpat Krimināllikums nedod skaidru formulējumu attiecībā uz manis minēto KL 45.panta 4.daļu- kad notiesātais, izciešot papildsodu policijas kontroli, izdara jaunu nevis noziegumu, bet kriminālpārkāpumu. Augstākā tiesa šo normu iztulko tādā veidā, ka tiesai būtu jāpiemēro brīvības atņemšana attiecībā uz šo personu, bet tiesas pieņemtos lēmumos nav vērojama vienveidīga šīs normu iztulkošana.
Apkopojot visu iepriekš teikto, norādīšu , ka vairumā gadījumu tiesas ievēro Krimināllikumā noteiktās prasības, tomēr jāatzīst, ka ir gadījumi, kad tiesas izdara tehniskas kļūdas vai pat rupji pārkāpj likumā noteikto. Šādi pārkāpumi nav pieņemami attiecībā uz tiesas darbību, jo tie var izraisīt nepareizu noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju vai ietekmēt noteiktā soda atbilstību likuma prasībām.
Es uzskatu, ka tiesām, lai mazināt pieļaujamo kļūdu skaitu, ir jāievēro likuma normas izslēdzot patvarību, kā arī pieņemot objektīvo lēmumu pēc lietas, ir jāņem vērā tiesu prakse, jo tas palīdz vienveidīgi izprast likuma saturu.
IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
Normatīvie akti:
1. LR Krimināllikums. Latvijas Vēstnesis., 1998., Nr. 199/200.
Grāmatas:
1. Blūma M. Padomju krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Rīga, 1977.
2. Krastiņš U. Liholaja V. Niedre A., Krimināllikuma komentāri 2.grāmata. Rīga,1999.
3. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A., Krimināltiesības. Vispārīgā un sevišķā daļa. Rīga,1999.
4. Krastiņš U. Krimināltiesības. Rīga, 1994.
5. Krimināltiesības – vispārīgā un sevišķā daļa (papildinātais izdevums) // zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš; Valentija Liholaja; Aivars Niedre// tiesu Namu Aģentūra – 2001
¬¬¬¬¬¬¬¬¬6. Latvijas tiesību vēsture (1914 – 2000)// mācību grāmata juridiskajām augstskolām un fakultātēm// Fonds Latvijas vēsture// Rīga 2000
7. Salīdzināmās krimināltiesības// Uldis Krastiņš; Valentija Liholaja// Tiesu namu aģentūra – 2004.
8. Seps Dz. Sods. Rīgs, 1995.
9. Tiesību pamati – politika un tiesības vidusskolām 2. daļa // Dzintars Melnbārdis// apgāds „Rasa ABC” – 2000
Interneta resursi:
www.google.lv
www.probacija.lv
www.sodi.lv
http://news.frut.lv/lv/horror/crime/17626