Spīdala no Lāčplēša eposa

Spīdala

Jāzepa Rudzīša komentārs par Spīdalu.

Spīdala- virsaiša Aizkraukļa meita; pretstatā Laimdotai viņā parādās sieviešu „ļaunumi netikumos”. Spīdala ir Lāčplēsim „ļauna darītāja”, sadarbojas ar Veco raganu un Kangaru pret Lāčplēsi, cenšas viņu šķirt no Laimdotas, pazudināt, vēlas viņa nāvi. Eposa varone ir „īsta skaistule”, „dīvaini lunkana”, ar „dedzīgām”, „zvērošām”, „zvēroti dedzīgām”, „dzirksteļu sprēgošām”, pat „ugunij līdzīgām acīm”. Darba lielākajā daļā viņa ir ragana, kaut arī ne vienmēr tieši vērojama kā tāda. Ne aiz kāda aprēķina, bet savas „kaislās sirds” skubināta viņa ir zīmējusi velnam derību „kaislībā ar savām asinīm”. Naktīs Aizkraukļa meita melnā raganu rotā, zeltotām kurpēm kājās slepeni atstāj tēva pili un dodas savās raganas gaitās. Staburadze Spīdalu min blakus Kangaram, kā arī Lāčplēsis kādā epizodē sakarā ar Laimdotas pazušanu raksturo abus pilnīgi vienādiem vārdiem:
„Blēži, ļaundari, tautas slepkavas!” jauneklis sauca.
„Ļaudis, neklausāt viltniekiem šiem, es pazīstu viņus!
Svētulis Kangars un Spīdala abi ir pesteļu kalpi,
Kuri dēļ sava labuma nodod ticību, tautu!”
Vērsdamās pret Lāčplēsi, kas ir tautas varonis, Spīdala līdz ar to faktiski vēršas pret visu tautu. Taču atšķirībā no Kangara viņas konfliktam ar Lāčplēsi ir tīri individuāls, pilnīgi personisks pamats: viņa nenostājas pret Lāčplēsi kā pret tautas varoni. Arī Kangara nostājā pret Lāčplēsi ir daži tīri personiski motīvi, taču visumā viņa rīcībai ir daudz plašāks un dziļāks pamatojums. Tādēļ Spīdala kā Lāčplēša ienaidniece nav vienādojama ar Kangaru. Tādēļ viņa beidzot arī spēj rast pareizu ceļu. Viņa atsakās no saviem maldiem, no derības ar velnu, nožēlo un labo savas kļūdas, kļūst par Lāčplēša un Laimdotas draugu, rod sev vietu tautas cīņa pret iebrucējiem.

Spīdalas vārds.

Spīdalas tēlā I – V dziedājumā ir tautas teiku un pasaku iezīmes. V dziedājumā Spīdala zaudē raganas īpašības. „Spīdala” kā sievietes vārds minēts jau sen. Vārds darināts no „spīdēt”. Pumpurs Spīdalu tēlojis kā strauju, kaislu, atriebīgu. Kaisle, jūtu dedzība un spēks runā viņas acīs. Tādā kārtā vārds „Spīdala” labi atbilst varones rakstura cilvēciskajām īpašībām. Bez tam šim vārdam ir zināma folkloriska nokrāsa, kura atbilst „Lāčplēša” varones tēla folkloriskajām iezīmēm. Raksturojot Spīdalu, eposā dažās vietās runāts par viņas acu kvēlojumu ne metaforiski un tīri psiholoģiskā nozīmē, bet tiešā – maģiskā nozīme, iezīmējot viņu kā raganu. „Spīdala” fonētiski atgādina vienu no latviešu tautas tradīcijā sastopamajiem raganas nosaukumiem „spīgana”. „Spīganai” ir kopīga sakne ar vārdu „spīgāt”, „spīgot”, kas nav nejaušība. Dažās tautas teikās ticējumos ir motīvs, ka ragana lidojot iegūst ugunīgu veidu.

Spīdalas bluķis Lielvārdē.

Spīdalas darbība eposā.

Spīdala ir jauna un skaista. Dzīvo ar savu tēvu lielā pilī. Spīdalai ir noslēpums, kuru nezina pat viņas tēvs. Viņas tēvs vienmēr interesējas par to, kur Spīdala dabūjusi rotaslietas, bet Spīdala nevēlas ar tēvu par to runāt. Tāpēc viņas tēvam nepatīk, ka Spīdala sadarbojas ar Veco sieviņu – raganu. Bet tas nav vienīgais viņas noslēpums, aiz šī noslēpuma vijas vēl daudzas citas nezināmas lietas.
Uz Aizkraukļa pili dodas Lāčplēsis. Viņš ļoti apbrīno Spīdalas skaistumu. Un tieši Lāčplēsis ir tas, kurš atklāj Spīdalas noslēpumu.
Kādu nakti Lāčplēsis ierauga kā Spīdala pārģērbjas par raganu. To varam lasīt šajā citātā:
Viņa bij tērpusies uzvalkā melnā,
Kājās bij autas zeltotas kurpes,
Vaļējie mati plīvāja gaisā,
Ugunīm līdzīgas zvēroja acis,
Uzacis garās sniedzās līdz zemei,
Rokā tā turēja burvekļu spieķi.
Tad Lāčplēsis sekoja Spīdalai, vēroja kur tā dodas. Viņa uzkāpa uz bluķa un aizlidoja. Tāpēc Lāčplēsis nolēma tai sekot nākamajā naktī.
Viņš jau laikus ielīda bluķa dobumā iekšā un gaidīja Spīdalu. Raganu alā notika ļaunas lietas. Sākumā viņas veica dažādus rituālus, bet pēc tam devās uz citu kambari. Tur citi ļaunie atveda Kangaru – svēto, kurš palīdzēja cilvēkiem. Un viņš lūdzās, lai atstāj viņu dzīvu.
Pēc šiem notikumiem Spīdalas pieķeršanās Lāčplēsim, pārauga naidā, jo Spīdala uzzināja, ka Lāčplēsis to izsekojis. Viņa centās Lāčplēsim nodarīt ļaunu.
Vēlāk Spīdala labojās. Viņa sadedzināja velna derību, kuru bija rakstījusi ar savām asinīm. Tad visi satikās: Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Koknesis un kļuva labi draugi. Citātā tas lasāms šādi:
Laimdota un Koknes’ s steidzās
Spīdalai daudz reizes pateikties
Un ar’ to no savas puses lūdza
Pieņemt viņu visu draudzību.
Spīdala no sirds ar apsolījās
Palikt viņu īsta draudzene
Un uz priekšu visos gadījumos
Ar’ ar viņiem kopā turēties.
Spīdala labojās un devās viņiem līdzi uz Latviju. Un viņa jutās laimīga par to, ka ir pārvarējusi lielo ļaunumu.