Domraksts.
Spīdala un Kangars A.Pumpura eposā „Lāčplēsis”.
Lasot šo eposu, Spīdala man likās visinteresantākais tēls, jo viņas portrets bija ļoti māksliniecisks, spilgts, un mani pārsteidza tas, ka viņa spēja tik krasi mainīties. Savukārt Kangars tā arī palika nodevējs.
Kopīgo īpašību viņiem ir daudz, ja runa ir par Spīdalu, pirms viņa labojās, un tās es arī mēģināšu saskaitīt.
Manuprāt, pats galvenais, kas būtu jāatzīmē tas, ka abi ir tautas nodevēji, kas vairāk domā par savu labklājību. Spīdala vēlējās Lāčplēsim atriebt, jo tas uzzināja viņas noslēpumu, tātad viņa ir arī atriebīga. Spīdala arī kalpoja tumšajiem spēkiem, kas gribēja Latvijā ieviest kristīgo ticību un verdzību. Bet vislabāk Kangaru kā nodevēju atklāj šis citāts:
„Bet, vai tik neesmu tomēr par dārgu atpircis savu
Dzīvību? Nagucepure noprasa briesmīgas lietas!
Taču neviens to nezinās, raganas neteiks pie savas
Pašas sodības-ļaudis pa vecam godinās mani,
Kā jau arvienu par svētnieku, viņu muļķībā pastāv
Labums mans, un tiešām tas manim vairāk ģeld nekā
Tauta, tēvzeme; negribu varonis būt tāds,
Kuram cīnoties tautas un tēvzemes labumā tomēr
Pašam ir lielākais grūtums, raizes un trūcība jācieš.”
Bez tā, ka abi ir negatīvie tēli, viņi arī ir bailīgi, jo viņi baidījās no Pērkona negaisa, zinādami, ka Pērkons saspārda burvjus un raganas. Tas pierāda, ka abi tomēr senču dievībām tic.
Viena no īpašībām, kas viņiem piemīt, ir mantkārība. Spīdalai patīk greznoties vecās kūmas dotajām rotām, bet Kangars mocījies sirdsapziņas pārmetumos, domādams, ka par lētu pārdevis Nagcepurei savu dzīvību. Tātad abiem šiem tēliem ir pavisam savādāka vērtību skala. Viņi ir egoisti, ja jau tauta ir mazsvarīga. Kangars no tautas arī gūst sev labumu, jo viņam cilvēki nes visādas dāvanas kā cieņas izpausmi. Līdz ar to viņš kļuvis iedomīgs šinī ziņā. Spīdala jau arī diez ko neatpaliek. Lai gan konkrētu citātu minēt nevaru, manuprāt, ir pašsaprotami, ka viņa tāda ir, jo domā, ka viņa visu var izdarīt un panākt.
Abi konkrētie tēli ienīda Lāčplēsi, jo viņš bija liecinieks Velna bedrē un varēja viņus atmaskot, kā arī bija stingri nolēmis cīnīties pret visiem latviešu ienaidniekiem, jo tāds bija viņa liktenis.
Gan Spīdala, gan Kangars saistīti ar raganiskām lietām. Spīdala ir ragana, un viņas cilme ir no čūskas, bet Kangars pēc cilmes varētu būt burvis.
Bez tam abi tēli ir arī meļi. Spīdala bija veļu naktī Laimdotu izvilinājusi ārā no mājas, viņa pat zaimoja, jo bija parādījusies kā Laimdotas mirušās mātes gars. Kangars arī pārkāpa robežu, izdibinot Lāčplēša vājo vietu, proti, ausis.
Aizmirsu piebilst, ka Spīdalas naidam nebija robežu, ja jau viņa bija pārvērtusies par ābeli, cerot, ka Lāčplēsis apēdīs kādu ābolu, tādejādi noindētos.
Bet viņiem abiem ir arī daudz atšķirīgu īpašību, piem., Kangars bija gļēvs un Lāčplēsi aprunāja tikai aiz muguras, bet Spīdala darbojās atklātāk, piemēram, Nogrimušajā pilī.
Es jau biju minējusi, ka abi tēli ir iedomīgi pašlepni, augstprātīgi. Kangars, bez šaubām, tāds arī ir, taču Spīdala tāda bija tikai līdz brīdim, kad labojās. Spīdala krita Lāčplēsim pie kājām un lūdza, lai šo nemaitājot, tas bija uz apburtās salas. Viņa atzina savas kļūdas, un ko tādu var izdarīt cilvēks ar stipru garu. Šinī sakarā būtu jāmin šis citāts:
„Zinu ar, ka varu ļoti cienīt
To, kas krīt un atkal uzceļas-
Tas gan stāvēs stingrāki uz kājām,
Nekā tas, kas vēl nav pakritis.”
Šos vārdus Spīdalai teica Koknesis, manuprāt, tie ir „zelta vārdi”.
Kangars pats atzina, ka nolādēta tā diena, kad viņš uzzināja par Lāčplēša ausīm, tomēr Kangars būtu varējis censties kaut ko darīt šīs lietas labā, taču viņš neko nedarīja. Turpretī Spīdala vēl kaut ko mēģināja glābt, sacīdama šādus vārdus:
„Steidzies, Lāčplēsi, uz tēvu mājām,
Atriebies tur svešiem varamākiem!
Ak cik labprāt es ar palīdzētu,
Ja priekš manis būtu glābšana-
Ja es būtu tāda nevainīga,
Kāda Tava daiļā Laimdota.”
Spīdala beigu beigās izrādījās patriote. To arī pierāda iepriekš uzrakstītais citāts. Turpretī Kangars savu tautu galīgi nodeva.
Kaut gan abi divi bija padevīgi, jo pakļāvās tumšajiem, ļaunajiem spēkiem, Spīdala vēlāk gribēja doties līdzi kaujā, lai gan viņu un Laimdotu visi centās atrunāt. Tas pierāda to, ka Spīdala tomēr visiem nepakļaujās.
Spīdalai ir arī stiprs gribasspēks. Kad Lāčplēsis uzzināja viņas noslēpumu, viņa nīda viņu no visas sirds, bet vēlāk, ja jau viņa gribēja laboties, tad viņa to gods godam izdarīja. Savukārt, Kangars „nolādētajā dienā”, protams, apzinājās, ka labi vairs nebūs un pat necentās vairs neko darīt.
Uzrakstot šo domrakstu, tomēr paliku pie savas domas, ka cilvēks tomēr spēj izmainīties uz labo pusi par spīti visam ļaunajam, kas sastrādāts. Spīdala viennozīmīgi ir labāka par Kangaru.