Temats.
Sporta loma skolēnu stājas veidošanā.
Problēma.
Balstoties uz skolas medmāsas informāciju, skolā ir 35% skolēni ar nepareizu stāju, tas ir liels skaits un domāju, ka to var uzskatīt par problēmu.
Mērķis.
Izpētīt un pierādīt fiziskās audzināšanas nodarbību labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu.
Fiziskā audzināšanā – vispārīgās audzināšanas sastāvdaļa; izglītības sistēmā speciāli organizēts pedagoģisks process vispusīgi attīstītās personības veidošanai. Ģimenē, pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās un augstākās mācību iestādēs veido vienotu sociālās darbības sfēru, kuras mērķis ir nostiprināt veselību, gatavot topošo paaudzi darbam.
Skolēna fiziskā audzināšana – skolēnu fiziskā sagatavotība ir neatņemas harmoniski attīstītās personības komponents. Ģimenē, skolā un ārpusskolas mācību iestādēs veido vienotu higiēniski pamatotu fiziskās kultūras un veselības nostiprināšanas režīmu. tās galvenie uzdevumi – nostiprināt skolēnu veselību, sekmēt norūdīšanos un darbaspēju palielināšanu; veidot pārliecību, ka rūpes par veselību ir sabiedrības pienākums; iemācīt galvenos kustību veidus, lai tos izpildītu dažādos apstākļos; attīstīt galvenās fiziskās īpašības, veidot iemaņas un paradumus patstāvīgi nodarboties ar fiziskajiem vingrinājumiem, audzināt nepieciešamību sevi fiziski pilnveidot; attīstīt skolēniem organizatora prasmes un iemaņas sagatavot fiziskās kultūras aktīvistus. Izlaiduma klašu skolniekiem jākārto ieskaite fiziskajā audzināšanā; tajā ietilpst arī praktisko normatīvu izpilde. Vecākiem jārūpējas, lai visu veidu nodarbībām bērniem būtu piemērots inventārs (tērps, slēpes, slidas, ragaviņas, bumbas, lecamauklas, u.c.).
1.1. Fiziskā audzināšana kā līdzeklis skolēnu vispusīgā attīstībā un stājas veidošanā
Fiziskai kultūrai ir tikpat sena vēsture kā sabiedrībai. Tā radās jau pirmatnējā iekārtā, kur tai kā kopējās kultūras daļai pamatnozīme bija darbs. Fiziskie vingrinājumi cieši saistījās ar darba procesā nepieciešamo fizisko īpašību attīstību. Spēlēs, rotaļās un vingrinājumos cilvēks atdarināja medību, reliģisko rituālu, sadzīves darbības un attīstīja spēku, izturību, veiklību, gribu. tādējādi pirmatnējās sabiedrības fiziskās kultūras īpatnība bija tās ciešā saistība ar darbu un sadzīvi.
Verdzības iekārtā radās atšķirības starp fizisko un garīgo darbu. Vēsturnieks L. Kuns vērš uzmanību uz to, ka arī fiziskajiem vingrinājumiem bija šķirisks raksturs. Šim periodam raksturīgs militārs virziens. paralēli dejām, attīstījās loka šaušana, paukošana, cīņa, akrobātika, zirgu sacensības.
Valdošā šķira rīkoja svētkus un antīkās olimpiskās spēles- tas liecina par augstu fizisko attīstību.
Feodālajā iekārtā lielu nozīmi ieguva militārā sagatavotība. Kareivji nodarbojās ar skriešanu, lēkšanu, cīņu, peldēšanu, paukošanos. Feodālajā iekārtā fiziskās audzināšanas attīstību stipri bremzēja katoļu baznīca, ar kuras palīdzību nostiprinājās valdošā šķira.
Viduslaikos netika pievērsta īpaša nozīme jaunatnes fiziskajai audzināšanai.
Renesanses laikā palielinājās fiziskās audzināšanas pedagoģiskā nozīme. Ideāls kļūst harmoniski attīstīts cilvēks. Cilvēki sāka apzināties fizisko vingrinājumu nozīmi veselības nostiprināšanā. Attīstījās un pilnveidojās arvien jauni sporta veidi, nodarbojās ar vieglatlētiku, futbolu, vingrošanu, cīņu, peldēšanu, svarcelšanu, golfu.
Šajā laikā radās marksisma mācība par vispusīgi attīstītu cilvēku. Sākot ar XIX gs. otro pusi, tika pievērsta nopietna uzmanība jauniešu audzināšanai un fiziskajai attīstībai, lietojot metodes, kuras veicina cilvēka vispusīgu fizisko un garīgo attīstību.
Termins fiziskā kultūra radies tikai 19. gadsimta beigās.
Fiziskā kultūra ir vispārīgās audzināšanas sastāvdaļa; mērķtiecīgi organizēts sociālpedagoģisks process cilvēka veselības nostiprināšanai, organisma un tā funkciju harmoniskai attīstīšanai.
Profesors i.liepiņš uzskata, ka fiziskās audzināšanas mērķa sasniegšanai un tās uzdevumu izpildei izmanto visdažādākos līdzekļus.
Fiziskā kultūra un sports pilnveido sabiedriskās attiecības, cilvēka harmonisku attīstību un audzināšanu.
Zinātnieks S. Polijevskis apstiprina, ka fiziskā kultūra būtiski ietekmē cilvēka garīgo pasauli – emocijas , estētisko gaumi, ētiskās jūtas un pasaules uzskatu veidošanos. Tādā veidā tiek veicināta skolēnu personības labāko īpašību attīstība, realizēta viena no svarīgākajām sabiedrības vajadzībām- prasme veidot savstarpējās attiecības. Šo specifisko iedarbību newar kompensēt ar citiem līdzekļiem.
Vēl plašāk fizisko kultūru raksturo pedagogs J. Kupčs. Autors šeit saskata cilvēka fizisko un psihisko attīstību bērnībā, sporta treniņu, kas virzīts uz augstāka rezultāta sasniegšanu, fiziskā reakreācijā- aktīva atpūta ar fiziskas darbības palīdzību, fiziskā rehabilitācija- fizisko vingrojumu izmantošana daļēji zaudēto vai pavājināto cilvēka psihofizisko funkciju atjaunošanai. Šādā nozīmē fiziskajai kultūrai tiek piedēvēta aktīva pārveidojoša loma. Tā palīdz neitralizēt apkārtējās vides (arī sabiedrības) negatīvo ietekmi uz cilvēku, kompensē nepietirkamo kustību aktivitāti. Tādēļ teorētiķis A laptevs par fiziskās kultūras mērķi izvirza cilvēka organisma pielāgošanos mainīgajiem sociālajiem apstākļiem. Fiziskie vingrinājumi mērķtiecīgi iedarbojoties uz cilvēka ģenētisko fondu, rada bāzi personības optimālai attīstībai konkrētā sabiedrībā.
1.2. Fizisko vingrinājumu ietekme uz cilvēka organismu
Pats labākais un efektīvākais ceļš augstu darbspēju, radošās aktivitātes, fiziskaas pilnveidošanas, skaistuma un ilga mūža saglabāšanaa ir augsta fiziskaa aktivitāte.
Praktiskās fiziskās audzināšanas nodarbības iedarbojas uz cilvēka organisma sistēmām un ietekmē viņa fizisko attīstību.
Teorētiķis E. Milners fizisko attīstību raksturo kā organisma veģetetīvo sistēmu stāvokli, ķermeņa formu un kustību īpašību attīstību, kā arī kustību daudzveidību, kuras pārvalda cilvēks.
Akadēmiķis N. Amosovs apliecina, ka fiziskā slodze iedarbojas uz visiem orgāniem un sistēmām, tomēr trenējošais efekts attīstās ar dažādu ātrumu. Visvairāk fiziskās slodzes ietekmē strādā sirds.
Ņemot vērā fiziskās slodzes atšķirīgo ietekmi uz cilvēka fizisko attīstību, M. Bogdanova izdalījusi vairākus faktorus, kuri nosaka fizisko nodarbību panākumus.
1. Sirds-asinsvadu sistēmas trenētība, kura ļauj izturēt slodzi ilgā laika posmā. Tādēļ nepieciešama stipra sirds, veselas plaušas un tīri asinsvadi, kuri spēj pilnvērtīgi apgādāt organismu ar skābekli.
2. tauku slāņa īpatsvars. Pārāk liels tauku slānis sekmē slimību rašanos un bojā figūru.
3. Spēka, izturības un lokanības attīstības līmenis. Jebkuri fiziskie vingrinājumi veicina veselības nostiprināšanos, palīdz sekot ķermeņa masai un samazināt nervu sasprindzinājumu.
Sirds ir vissvarīgākais orgāns, kura attīstību ietekmē fiziskie vingrinājumi. Teorētiski zinātnieku pētījumi un personīgā praktiskā pieredze apliecina, ka tas iespējams vienīgi ar regulāru un intensīvu muskuļu treniņu vai fizisko slodzi. Saudzēt sirdi var tikai regulāri to trenējot – liekot tai veikt intensīvāku slodzi. Sirds ir centrālais orgāns ne tikai pēc sava novietojuma ķermenī, bet arī pēc nozīmes.
Muskuļu darbība ir svarīgs priekšnoteikums, lai uzturētu optimālā līmenī, kustību un veģetatīvās funkcijas organismā visos tā attīstības etapos.
1. Vispārējais – piedalās 2/3 muskuļu masas.
2. Reģionālais – piedalās 1/3 muskuļu masas.
3. Lokālais- piedalās mazāk kā 1/3 muskuļu masas.
Muskuļiem darbojoties, pieaug to masa un samazinās tauku slānis, līdz ar to attīstās spēks, kā arī paaugstinās vielmaiņa un ķermeņa formu izkopšana. Samazinoties vielmaiņas procesu intensitātei, pieaug ķermeņa masa. Tādēļ vajadzīgi regulāri treniņi, kuri kavē muskuļu audu aizvietošanu ar taukaudiem.
Dažas vispārējas likumsakarības
1. Pacietību. Uzsākot vai atsākot nodarbības ir jābūt gatavam, ka būs vajadzīgs ilgs laiks lai panāktu pozitīvas un jūtamas izmaiņas sirds asinsvadu sistēmā. Par to varēs pārliecināties, veicot Polar fiziskās kondīcijas testu (vai testus laboratorijā). Izņemot iesācējus vai tos, kuri atsāk nodarbības pēc ilgstoša pārtraukuma, pozitīvas izmaiņas varēs novērot tikai pēc 3-4 nedēļām.
Kā mierinājums var kalpot, ka jo ilgāk tiek būvētas sirds asinsvadu sistēmas aerobās iespējas, jo ilgāk viņas saglabājas, ja aiz kaut kādiem iemesliem aktīvas nodarbības tiek pārtrauktas. Taču dažādu organisma sistēmu pozitīvās izmaiņas zūd ātrāk par to laiku, kāds ir vajadzīgs viņu būvēšanai.
2. Pakāpenību un pacietību. No vieglākā uz grūtāko, no vienkāršākā uz sarežģītāko. Neforsēt pāreju uz augstākām intensitātes zonām, kamēr nav pārliecība, ka organisma sistēmas ir piemērojušās darbam iepriekšējā zonā.
Tas attiecās arī uz sportistiem uzsākot vai atsākot gatavošanos sacensībām (sezonai).
Pārejai uz nākamo – augstāko sirds ritma zonu jānorit pakāpeniski.
3. Nav noliedzams, ka jebkura fiziska aktivitāte ir pozitīva un atbalstāma. It īpaši tas attiecināms uz rīta rosmes tipa vingrošanu. Taču lai aktivizētu visas organisma sistēmas, ir vajadzīgas vismaz 20 minūtes. Ieskaitot iesildīšanās, atsildīšanās laiku, kad organisms nestrādā izvēlētajā SR zonā, nonākam pie 30 minūtēm.
Tas nenozīmē, ka uzsākot nodarbības ir jāpārvar sevi, ja slodzei vēl neesi gatavs. Taču vēlams vismaz 20 min atrasties nepārtrauktā cikliskā kustībā.
Pie tam uzsākot / atsākot nodarbības, ir jānostiprina arī muskuļu – saišu aparāts. Arī tas prasa laiku.
4. Iesildīšanās. Lai neriskētu iegūt kādu traumu un lai neveiktu “sitienu” pa organisma sistēmām, piepūle jāpaaugstina pakāpeniski vismaz 5 minūšu laikā. Jo augstākā intensitātes zonā tiks strādāts, jo ilgāk jāiesildās. Iesildoties vēlama arī neliela pavingrošana (soļošana, viegls skrējiens, ceļu iesildīšana: pietupieni, kāju vēzieni, pievilkšana pie krūtīm; roku izapļošana, mugurkaula apļošana, noliekšanās. Jo vecāks, jo nevēlamāka ir atliekšanās).
5. Nomierināšanās (atsildīšanās). Straujai intensitātes maiņai, arī pazeminoša rakstura, ir sitiena veida iedarbība uz organisma sistēmām. Tāpēc intensitāte jāpazemina pakāpeniski vismaz 5 min laikā. Ļoti svarīgi pēc nodarbības izstaipīt un atbrīvot (izpurināt) vismaz iepriekšējā darbā iesaistītos muskuļus. Lēnus, vispārējas iedarbības vingrinājumus pārmaiņus ar stiepjošiem vingrojumiem. Stiepšanas vingrojumus veikt 30-60 sek lēni un maigi, nepārvarot sāpes. Jo cilvēks vecāks, jo svarīgāki vingrojumi locītavu amplitūdas nezaudēšanai un stiepjoši vingrinājumi.
6. Slodzes variēšana. Jo lielākas sportiskās ambīcijas, jo svarīgāka ir slodzes variēšana. Ja nodarbojas 3 un vairāk reizes nedēļā, pozitīvai iedarbībai un vienmuļības novēršanai ir jāvariē garākas un īsākas, augstākas un zemākas intensitātes nodarbības. Jāizvairās veikt vienu pēc otras lielas slodzes nodarbības.
3.6. Vingrojumu pierakstīšanas noteikumi un forma
Izšķir precīzo un saīsināto kustību aprakstu.
Pie precīzā kustību apraksta jāievēro visas tās prasības, kas bija norādītas par noteiktības principa ievērošanu vingrošanas terminoloģijā. Tas nozīmē, ka vispirms jāraksta kustības sākuma stāvoklis, tad kustības ceļš, norādot amplitūdu un virzienu, tad kustības izpildes veids, secība, saskaņotība un beidzot beigu stāvoklis.
Precīzais kustību apraksts sniedz pilnīgu, terminoloģiski pareizu un nepārprotamu priekšstatu par attiecīgā vingrojuma izpildi un to parasti pielieto aprakstot klasifikācijas kombinācijas. Šo veidu var pielietot arī sastādot stundu konspektus. Saīsināto kustību aprakstu pielieto rakstot mācību programmas. Piemēram, “apvēzieni: pacelē, jāteniski, balstā un balstā atmuguriski uz priekšu un atpakaļ”.
Vēl pielieto t.s. grafisko vingrojumu pierakstu (vingrojumus zīmē shematiski). Tas ļoti piemērots treniņa apstākļos, jo ir īss, ātri pierakstāms un ļoti labi pārskatāms.
2. SPORTA TERMINOLOĢIJA
Sporta attīstība ir cieši saistīta ar jēdzienu definīcijām un terminoloģiju. Sporta leksika nav tikai šaura speciālistu loka sazināšanās līdzeklis. To lieto ne tikai sportisti, treneri un citi sporta speciālisti, bet arī liela sporta līdzjutēju saime.
Sporta terminoloģija, tāpat kā jebkuras citas zinātnes vai tehnikas nozares terminu kopums, ir veidojusies pakāpeniski, attīstoties sporta veidiem un pilnveidojoties to elementiem. Sporta terminologi [9, 10, 47, 120, 131, 200] uzskata, ka viena vai otra termina izplatību nosaka preses apskatu, radio un televīzijas reportāžu valoda. Tādēļ ir svarīgi, kā rakstīdami un runādami par sportu, treneri, sportisti, žurnālisti, pedagogi un citi sporta speciālisti cits citu saprot. Ja netiek lietoti jēdzienam atbilstoši apzīmējumi, ja vienam jēdzienam ir divi un pat vairāki apzīmējumi, ja termins ir veidots neveiksmīgi, neņemot vērā latviešu valodai raksturīgās formas, var rasties nopietni pārpratumi.
Sporta termini nav apskatāmi izolēti, bet gan iekļaujot tos attiecīgajā terminoloģijas sistēmā. Lai nekļūdīgi saprastu sporta teorijā un praksē sastopamo terminu jēgu, sporta speciālistiem labi jāzina sporta terminoloģija un tās uzbūves principi.
Sporta terminoloģija:
– atvieglo mācību un treniņa darba vadīšanu;
– ļauj skaidri, īsi un precīzi nosaukt un pierakstīt dažādus jēdzienus un izpildāmās kustības;
– rada iespēju klasificēt (sistematizēt) sporta veidus, dažādus vingrojumus un jēdzienus;
– sekmē pieredzes apmaiņu, sporta pedagogu tālākizglītošanu
Latviešu sporta terminoloģijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā. Tās veidošanos ir ietekmējuši tādi paši intralingvāli un ekstralingvāli faktori, kā citu nozaru leksiku, jo no visām valodas jomām terminoloģija attīstās visstraujāk un visvairāk ir pakļauta pārmaiņām. Šīs pārmaiņas izpaužas vārdu krājuma bagātināšanā ar jaunām leksikas vienībām.
Priekšstatu par pagājušā gadsimta latviešu sporta terminoloģiju var rast no attiecīgajā laikā rakstu avotos fiksētajiem terminiem. 19. gadsimta beigās Rīgā un citās Latvijas pilsētās nodibinājās sporta klubi un biedrības. Laikrakstos arvien biežāk tika sniegta informācija par sporta dzīvi.
Šo laika posmu latviešu sporta terminoloģijas attīstībā pētījis J.Baldunčiks, publicējot rakstu sēriju laikrakstā “Sports”. Autors salīdzinājis latviešu un vācu sporta laikrakstus un secinājis, ka vācu valoda ir ietekmējusi latviešu sporta terminoloģiju. Pagājušā gadsimta vācu presē bieži bija sastopami angļu termini (jockey, trainer, finish). Gandrīz visi kā aizguvumi parādījās arī latviešu periodiskajos izdevumos. Tā laika presē ir daudz speciālo terminu jaundarinājumu, no kuriem laika pārbaudi daļa ir izturējusi, bet citus nomainījuši aizguvumi, piemēram:
minamie rati – ātrkājis – divriči – velosipēds
kavēkļu skrējiens – barjerskrējiens
gaisā lēkšana – augstlēkšana
metāla ripas mešana – diska mešana
Dažos sporta veidos (šahs, jātnieku sports, riteņbraukšana) latviešu terminoloģija 19. gadsimta beigās bija jau samērā labi attīstīta.
20.gadsimta sākumā Latvijā bija vērojama strauja sporta attīstība. Gadsimta sākuma rakstu avoti sniedz plašu pārskatu par tā laika sporta terminoloģiju. Lielu popularitāti guva svarcelšana, cīņa, vieglatlētika, futbols, taču netika aizmirsti arī vingrošana, airēšana un riteņbraukšana.
Salīdzinot dažādu autoru rakstus, J.Baldunčiks konstatējis, ka 20.gadsimta sākumā bija vērojams vienotas terminoloģijas trūkums, piem.: augstu lēkšana – augstuma lēkšana – augstlēkšana; sist rekordu – labot rekordu; estafete – stafete.
Nepietiekami izstrādātas latviešu terminoloģijas dēļ bija attaisnojams nelatviskas cilmes terminu lietojums, piem.: falstarts.
Autors secinājis, ka sporta terminoloģija bieži vien veidojās stihiski – angļu, vācu un krievu valodas ietekmē, piem.: kājas bumba – kājbumba – futbals – futbols – foot-ball.
Terminus darināja, izmantojot dažādus paņēmienus: tulkojot, aizgūstot, piešķirot nepieciešamo nozīmi jau valodā esošiem vārdiem, darinot jaunus vārdus. Daži termini šķita ļoti profesionāli, plašākai publikai grūti saprotami. Tos kādu laiku lika pēdiņās vai tiem sekoja paskaidrojumi, piem.: dribls (bumbas vešana)
Laika posmā līdz 20.gs. 30.gadu beigām turpināja pilnveidoties volejbola, futbola, slēpošanas, ziemas sporta terminoloģija. Vērtējot sporta terminus kopumā, J.Baldunčiks atzinis, ka 30.gadu beigās tie pamatos bija tādi, kādus tos pazīstam mūsdienās. Laika gaitā dažus terminus nomainīja citi, attīstoties sportam, radās jauni termini, tomēr terminoloģijas pamatfonds bija izveidojies.
Padomju periodā bija vērojama stipra krievu valodas ietekme. Sporta termini tika aizgūti no krievu valodas un no citām valodām ar krievu valodas starpniecību. Šāda veida aizguvumi vēlāk tika pārveidoti (dribls, džudo) vai izskausti, ja tiem bija ekvivalents latviešu valodā (fints – māņu kustības).
Latviešu valodnieki rūpējās par latviešu sporta terminoloģijas atbilstību latviešu valodas normām. Šī laika publikācijās ir daudz runāts par terminoloģijas kopšanu, par valodas kultūru divvalodības apstākļos, par pareizu sporta terminu lietošanu, par nepamatotu aizguvumu lietošanu, par paralēlismiem sporta terminoloģijā, par internacionālismiem sporta terminoloģijā un citiem jautājumiem. R.Riekstiņa , analizējot kļūdas sporta informācijā, secinājusi, ka bieži sporta terminoloģijā ir vērojamas novirzes no literārās valodas normas. Tas norāda uz to, ka sportā nav nostabilizējusies terminoloģija (māņu kustības – maldinošas kustības, šķēršļu skrējiens – kavēkļu skrējiens; jāšanas sports – jātnieku sports).
Arī E. Ēdelmane secina, ka paralēlismi terminoloģijā traucē izteiksmes precizitātei. Tādēļ no tiem būtu jāizvairās, jo terminoloģijā pilnīgas skaidrības un nepārprotamības dēļ, apzīmējumu variēšana nav pieļaujama.
J.Baldunčiks [9] aicina lietot pareizus sporta terminus. Sporta žurnālisti nevērīgi izraugās izteiksmes līdzekļus, pieļaujot dažādas leksiskas kļūdas, lasītājs un skatītājs informāciju nesaņem nevainojamā kvalitātē, tiek izplatīti nepareizi, stihiski veidoti termini ( taimauts, falstarts). J.Baldunčiks vēršas arī pret nepamatotu aizguvumu lietošanu.
Apkopojot aplūkoto literatūru, var secināt, ka laika gaitā sporta terminoloģiju ietekmējuši sabiedriski – politiskie apstākļi un starptautiskie kontakti. Latviešu sporta terminoloģijai ir sena vēsture, svešvārdi sporta terminoloģijā ienākuši ar vācu un krievu valodas starpniecību, sporta terminoloģijas veidošanai izmantoti latviešu valodā pieņemtie vārddarināšanas paņēmieni. Latviešu terminologi rūpējušies, lai latviešu sporta terminoloģija atbilstu latviešu valodas normām. Latviešu sporta terminoloģijas izveidē jau ir paveikts daudz, taču tā vēl joprojām prasa un prasīs daudz pūļu.