Stāja.
1. Par stāju sauc ierastu, nepiespiestu ķermeņa stāvokli, kad cilvēks stāv nesasprindzinot muskulatūru. Stāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēkiem un zemes pievilkšanās spēku.
2. Stāja ir pareiza, ja nav mugurkaulam izliekumu uz sāniem, bet izliekumi priekšas – muguras virzienā ir normāli. Nelielas atvirzies no normas apzīmē par vāju stāju. Nepareiza stāja var rasties patoloģisku mugurkaula izliekuma gadījumā, to pamatā var būt pārmaiņas pašā mugurkaulā, piemēram, nepareizas formas skriemeļi un muskuļu vājums. Nepareiza stāja ir ne tikai neglīta, bet tā var radīt pat dažu iekšējo orgānu (elpošanas, asinsrites, gremošanas) traucējumus.
3. Stāja galvenokārt veidojas 6-7 gadu vecumā, tāpat kā citi ieradumi – pareiza ķermeņa pozas ieturēšana ejot, darba izpildīšana stāvot vai atbildot pie tāfeles, kā arī vairāku stundu sēdēšana skolas solā vai mājā pie rakstām galda – ir saistīta ar sistemātisku atkārtojamību. Pareizas stājas veidošanās notiek pakāpeniski un ilgstoši – no agras bērnības. Var teikt, ka bērna stāja ir atkarīga no pareizu mugurkaula fizioloģisko liekumu izveidošanās bērna augšanas un attīstības dažādos posmos. Bērnībā gandrīz pusi no mugurkaulāja garuma aizņem starpskriemeļu diski – skrimšļa veidojumi, kas arī veicina mugurkaulāja lokanību, plasticitāti. Stāju var ietekmēt arī nevienāds kāju garums, kas liek mugurkaulam izliekties uz sāniem. Vērtējot bērnu stāju, jānovērš viņa uzmanību, piemēram, ar sarunu, lai stāja būtu nepiespiesta, brīva. Jāvēro, vai abi pleci ir vienādā augstumā, vai abas lāpstiņas ir vienādā līmenī un pieguļ pie krūšu kurvja, vai nav iztilpumu un izliekumu, vai iegurņa viena puse nav augstāka. Trīsstūriem, kas veidojas starp krūšu kurvi un nolaistu roku elkoņu locītavām, abās pusēs jābūt vienādām. Jāpārbauda mugurkaula kustīgums, vai nav ierobežota noliekšanās kādā virzienā. Visnelabvēlīgākā ķermeņa poza, kas rada stājas traucējumus, ir sēdus stāvoklis, kas laika ziņā 4 — 5 reizes pārsniedz sava vecuma bērnu fizioloģiskās normas.
4. Šķībi sēžot, stāvot, vai sēžot ar sakumpušu muguru, kā arī citu faktoru iespaidā aktīvajā un pasīvajā kustību aparātā veidojas asimetrijas, mugurkaula liekumu un pēdas balsta slodzes pārmaiņas. Sākotnēji šīm izmaiņām ir funkcionāls raksturs, kas ir vieglāk koriģējamas un labojamas, bet ar laiku tās kļūst neatgriezeniskas, veidojas deformācijas. Tādēļ ir ļoti svarīgi laikus noteikt stājas traucējumus un iespējamās pēdu iniciālās deformācijas. Savukārt pasīvā un aktīvā kustību aparāta funkcionālie traucējumi aizkavē bērna fizisko attīstību, izraisa sirds un asinsvadu, nervu, elpošanas un gremošanas sistēmas funkcionālo spēju pasliktināšanos.
5. Ja man būtu nepareiza stāja, tad es dotos pie ārsta, lai man veiktu masāžas, kuras uzlabotu stāju, darītu dažādus vingrinājumus, ievērotu pareizu pozu sēžot, guļot un stāvot, jo no tā butu atkarīga visa mana veselība. Negribētos, lai nepareizas stājas veselības stāvoklis krasi pasliktinātos.
6. Secinājumi:
ツPar stāju sauc ierastu, nepiespiestu ķermeņa stāvokli, kad cilvēks stāv nesasprindzinot muskulatūru.
ツStāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēkiem un zemes pievilkšanās spēku.
ツStāja galvenokārt veidojas 6-7 gadu vecumā.
ツStāju var ietekmēt arī nevienāds kāju garums, kas liek mugurkaulam izliekties uz sāniem.
ツVisnelabvēlīgākā ķermeņa poza, kas rada stājas traucējumus, ir sēdus stāvoklis, kas laika ziņā 4 — 5 reizes pārsniedz sava vecuma bērnu fizioloģiskās normas.
7. Informācijas avoti:
ツ„Populārā medicīnas enciklopēdija”, izd. „Rīga”, 1985