Straumēni un manas mājas.
Straumēnu un manu māju salīdzinājumā ir diezgan daudz pretstatu. Tādas mājas kā Straumēnus ir grūti salīdzināt ar kādām citām mājām.
Manuprāt, Straumēni ir vienas no interesantākajām un pilnveidīgākajām latviešu zemnieku mājām. Lai gan ar lauku dzīvi man nekādas saistības nav bijis, tomēr, lasot šo darbu, rodas diezgan skaidrs priekšstats par dzīvi un saimniecību laukos. Straumēni tiek rādīti vesela gada garumā, kur katrs gada periods izceļas ar savu krāšņumu un pievilcību.
Pavasaris tiek rādīts kā palu laiks, sāk kust sniegs un ledājs upē, tāpēc upe pārplūst, un visas pļavas, ganības un sēta ir vienā ūdenī. Pamazām iesākas rosība, ļaudis paliek aktīvāki, vairāk tiek veikti ārdarbi. Bet vasara tiek rādīta kā visgrūtākais gada periods lauku dzīvē. Tiek veikti grūti lauku darbi, piemēram, labības, siena, āboliņa pļaušana un to tālākā apstrāde. Rudens tiek rādīts ļoti krāšņā veidolā, krīt lapas no kokiem, un sākas lielais ražas novākšanas laiks. Ziemā atkal visi lauku darbi pamazām pierimst. Straumēnu ļaudis vairāk atpūšas, bet tas nenozīmē, ka viņi neko nedara, jo liela nozīme šo cilvēku dzīvē ir viņu darbam un tā rezultātam.
Vesela gada garumu salīdzinot ar manām mājām, tad var teikt, ka Straumēni ir daudz jaukākas un mājīgākas mājas. Lai gan viss dzīvokļa iekārtojums- tehnika, dažādas mēbeles un citas lietas- ir pilnveidotas un modernizētas, tomēr tas nesniedz tādu harmoniju un mājīgumu, kāds tas varētu būt Straumēnos. Manās mājās praktiski nekas nemainās, kā vecāki iet uz darbu ziemā, tā arī vasarā, dara vienu un to pašu darbu. Vienīgi, kas mainās, ir cilvēku ārējais veidols un skats caur dzīvokļa logu. Tāpat kā Straumēnos, viss rit savu mūžīgo ritējumu. Tomēr ir jau arī kas kopīgs Straumēniem un manām mājām, tā varētu būt dažādu svētku svinēšana, tos svin latviskā garā ar gardiem ēdieniem uz galda, bet galds ir daudz pieticīgāks.
Straumēnos rādītie ļaudis ir reliģiozi cilvēki, pirms ēšanas vienmēr skaita tēvreizi, bet svētdienās iet uz baznīcu. Visi cilvēki šeit ir labestīgi, labsirdīgi, strādīgi, izpalīdzīgi. Ja sanāk kāds strīds vai asāks vārds, tas ātri norimst un tiek arī aizmirsts. Katrs no šiem ļaudīm tiek rādīts nedaudz atšķirīgi, tomēr katram no viņiem ir savs gaišums un labestība sirdī, katrs zina savu vietu un darbu, kas tam veicams. Manā ģimenē situācija ir līdzīga, vienīgi reliģisko jautājumu ziņā gan varētu būt dažadas atšķirības. Bet strīdi gan manā ģimenē ilgst ilgāk, lai gan ģimenes locekļi ir labsirdīgi un labestīgi, tomēr katram ir sava tumšā puse. Straumēnos priekšplānā vairāk tiek izvirzīti divi tēli:vectēvs un saimniece. Vectēvs tiek rādīts kā vecs, lādzīgs vīrs ar gadiem krātu pieredzi un gudrību. Viņš pārzin visus lauku darbus, paražas un tikumus. Daudzi griežas pie viņa pēc padoma. Viņš ir pielīdzināts Dieviņam, kurš saplūst ar dabu vienā veselumā. Tieši tāds pats ir arī mans vectēvs, tikai nav tik labs lauku dzīves pazinējs. Viņš stāv ģimenes priekšgalā un ir atbildīgs par visu tajā notiekošo. Savukārt Straumēnu saimniece tiek rādīta kā mīļa, gādīga, strādīga sieva, kurai zināma ikkatra lauku zāle un puķe. Visi viņu mīl un ciena, un tur godā. Viņa ir galvenā pavarda uzturētāja, atbildīgā par saimniecību. Gluži tāda pati ir mana māte, vienmēr par visiem rūpējas un gādā, cenšas vienmēr palīdzēt. Viņa kopā ar vectēvu ir dzīvokļa saimnieki, labestības un miera uzturētāji ģimenē.
Katram mīļa ir sava māja, tomēr, ja man ļautu izvēlēties, es izvēlētos Straumēnus.