Straumēni

Latviešu tautas dzīvē allaž ir bijusi nozīmīga loma darbam. Arī „Straumēnu” ļaudīm darbs ir neaizvietojama ikdienas sastāvdaļa, kas piepilda dienu no dienas un saplūst ar gadskārtu ritējumu.

Visos darbos, kas tika veikti „Straumēnu” mājās, bija jūtama ģimeniskuma sajūta. Vislabāk to varēja sajust, kad tika novākti lini, jo tad pielika roku gan mazi, gan lieli, gan jauni, gan veci, gan sievas, gan vīri – pilnīgi visi Straumēnu mājas ļaudis. Linu audzēšana – sēšana, novākšana, vērpšana un aušana saistīja kopā visus gadalaikus, veidojot noteiktu ci

i
iklu. Pavasarī tika velēti pa ziemu uzaustie audumi, kā arī sēti lini. Vasarās linu novākšanas talka saistījās ar jautrāko vasaras piedzīvojumu. Rudenī linu vilkšana ārā no mārka bija nepatīkamākais darbs, savukārt ziemā lini tika vērpti un austi audumu, stāstot stāstus un dziedot dziesmas garajos vakaros. . Linu audzēšana vienoja visus mājas ļaudis, jo ikkatrs kādā noteiktā posmā ieguldīja tajā savu darbu.

Viss atdzīvojas līdz ar pavasara iestāšanos. Vēl sējas darbiem mazliet par agru, ļaudis pievēršas sētas un mājas uzpošanai, kam vēlāk laika ne
e
eatliek. „Meitas ar slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaiņi vārītā ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz
z
z galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās, nodzeltējušās lapas.”.

Vasara bija viss saspringtākais, tomēr interesantākais darba laiks. Tomēr visvairāk darba šajās vasaras dienās bija Straumēnu vectēvam, jo bitēm tuvojās bērnu laišanas laiks. Viņš pat naktis pavadīja pie bitēm, nenolaizdams no tām acis. Viņš prata ar viņām apieties un centās no viņām daudz ko iemācīties. ‘’Tā vectēvs še rīkojās siltajās jūnija dienās, un, kā bites no puķēm savāca medu, tā viņš no tām savāca savu gudrību, apbrīnodams stropa dzīvi un uzstādīdams to visiem par paraugu, jo uz pilnīgas kārtības meklēšanu virzās visas cilvēku domas.” Taču, tā kā Straumēnu saimnieks bija Jānis, tad vasara bija vien nozīmīgi gaidīta. Jāņi izvērtās par lieliem svētkiem, un tajā dienā visi darbi tika likti pie miera ja
a
au pusdienlaikā. Straumēnu saimniecībā viss tika izdarīts laikus, ja vien daba neizspēlēja kādu joku.

Kad „ Straumēnu” zaļā apkārtne palēnām izbālē, un lapas māju koku zariem krīt lejup kā zelta lietutiņš, visu pārņem gleznains rudens. Rudenī tika vilkti ārā no mārka lini, izkulti, svērti, daļa aizvesti uz tirgu, bet daļa doti saimniecei audumu aušanai. Un te savukārt vērpjot un aužot sievietes pavadīja ne vienu vien drēgno rudens vakaru, stāstīdamas stāstus un dziedādamas dziesmas. „Ielikuši divkāršus logus, aizbāzuši durvīm visas šķirbas, sanesuši ma
a
antas pagrabos un klētīs, Straumēnu ļaudis ievilkās savās istabās.” Naktis kļuva tumšākas un garākas. Straumēnu vīrus un sievas iemidzināja spalgais rudens vējš, kas nikni auroja gar mājas pakšiem un kauca lielajā skurstenī. „

Dienām saraucoties arvienu īsākām Straumēnos visi darbi apstājās. „ Tikpat nekustīga kā saules spīdums istabas plānā, visus pārņēma garlaicība.” Tomēr kaut arī valdīja auksta, salta ziema optimisms un smiekli straumēnos nebeidzās. „Straumēnu ļaudīm piebiedrojās drīz citu māju ļaudis, un , kad ragavas bij aizpūstas klajuma otrā malā, viņi tās vilka atpakaļ čalodami un smiedamies, un pļavas bija tik pilnas ļaužu, ka likās esam atnākušas vasaras dienas ar jautriem sienoyājiem.”ss

Un atkal klāt ir pavasaris, kad saaustie audumi izņemti no skapjiem un velēti ar smagām ozola vālēm, lai iegūtu košu baltumu.