Studiju darbs

00000

SATURS

IEVADS

1.Uzņēmējdarbības vide

1.1.Uzņēmējdarbības sākšana un uzņēmējdarbības risks

1.2 Uzņēmuma līdzekļi un uzņēmuma finansēšana

1.3.Uzņēmuma dzīves cikls

1.4.Uzņēmuma darbības analīze

2.Uzņēmuma darbības plānošana

2.1.Plānošanas būtība un nozīme uzņēmējdarbībā

2.2.Plānošanas principi un metodes

2.3.Plānu veidi un plānošanas secība.

3. Uzņēmējdarbības un ražošanas plāni:

3.1. biznesa plāns

3.2. uzņēmuma darbības plāns.

3.3. Atsevišķu projektu īstenošanas plāni.

3.4. Operatīvās vadīšanas kalendāros plāni.

4.Uzņēmuma darbības kontrole

4.1.Kontroles būtība un nozīme uzņēmējdarbībā

4.2.Kontroles plānošana

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

IEVADS

Lai cilvēks dzīvotu, kā arī materiāli un garīgi bagātinātos, ir jāapmierina viņa daudzpusīgās vajadzības. Lai apmierinātu cilvēka dažādās vajadzības, ir nepieciešami līdzekļi nauda. Naudu var nopelnīt dažādos veidos, piemēram, strādājot al

l
lgotu darbu, veicot individuālo darbu utt. Tātad cilvēks savas vajadzības var apmierināt gan saimniekojot, gan nodarbojoties ar uzņēmējdarbību.

Uzņēmējdarbības mērķi tiek noteikti ņemot vērā uzņēmēja rīcībā esošās iespējas. Kvalitatīvi izvirzīti mērķi ierobežo papildu izdevumu rašanos. Galvenais mērķis- uzņēmējdarbības peļņas gūšana. Otrs svarīgākais mērķis- izdevumu samazināšana konkrētu pasūtījumu apmierināšanā. Pārējie mērķi :

• Saimnieciskie mērķi : jaunu tirgu apgūšana, esošo tirgu paplašināšana, ražošanas bāzes paplašināšana, jaunu projektu izstrāde un ieviešana, ražošanas stabilizācija.

• Sociālie mērķi: jauno darbavietu radīšana, finansiāla un cita veida atbalstīšana, labdarības pasākumi, jaunu uzņēmēju fi
i
inansiāla un cita veida atbalstīšana.

• Personiskie mērķi : ekonomiskas varas sasniegšana, noteikta statusa iegūšana, ģimenes uzņēmējdarbības tradīciju ievērošana.

Helmuts Diderihs grāmatā „ Uzņēmuma ekonomika”par uzņēmējdarbības galveno mērķi uzskata peļņas maksimizāciju, kuras avots ir jaunradītā vērtība. Jaunradīto vērtību veido cilvēku darbs, materializējot to uzņēmējdarbībā. Nenoliedzot tā

ā
āda veida nodarbības kā kolekcionēšana, puķu audzēšana eksotisko putnu vai zvēru turēšana u. c., kuru mērķis ir ne vienmēr peļņas ieguve, uzņēmējdarbības pamatuzdevums ir peļņas maksimizācija. Uzņēmējdarbība var izpausties daudzās formās: preču ražošana, pakalpojumu sniegšana u.c.; tomēr tās pamatmērķis ir peļņas maksimizācija. Brīvā tirgus apstākļos problēma nav sagādāt resursus, bet gan aprēķināt to vajadzību kopā un noteiktā laika periodā, lai iecerētā uzņēmējdarbība būtu sekmīga un stabila. Helmuts Diderihs savā grāmatā sniedz plašu izklāstu metodisko un analītisko jautājumu risināšanai, kas nozīmīgi brīvā tirgus apstākļos, bet nereti Latvijā atstāti pašplūsmā, pakļaujot uzņēmēju neparedzētām neveiksmēm.

Uzņēmums ir sarežģīts mehānisms, saimniekošanas sistēma, kuras uzdevums ir ražot produkciju, izpildīt darbus un sniegt pakalpojumus. Uzņēmuma kā tirgus attiecību subjekta darbība noris sīvas konkurences apstākļos. Tieši konkurences tirgus vi
i
ide rada vislabvēlīgākos apstākļus gan atsevišķa uzņēmuma, gan visas sabiedrības ekonomiskai attīstībai un ir sociālā un ekonomiskā procesa dzinējspēks.

Tirgus vide liek uzņēmumam darboties izdzīvošanas un rentabilitātes režīmā, ja tas vēlas palikt ekonomikas laukā. Viena no galvenajām uzņēmējdarbības funkcijām ir apmierināt patērētāju vajadzības.

Uzņēmumi patstāvīgi nosaka savas darbības virzienus , ražošanas apjomu un struktūru, veic to darbības plānošanu un organizāciju, realizē produkciju vai pakalpojumus, nosaka darbinieku atalgojumu. Latvijas Republikas likumā„ Par uzņēmējdarbību” ir paredzēta arī uzņēmējdarbības kontrole.

Katram uzņēmējam, uzsākot savu darbību, ir skaidri jā
ā
āapzinās nepieciešamība pēc finansu, materiālajiem un darba resursiem perspektīvā un jāprot precīzi aprēķināt līdzekļu izmantošanas efektivitāti uzņēmumā.

Ikvienā uzņēmējdarbības jomā galvenie uzdevumi ir uzņēmuma saimnieciskās darbības plānošana, stratēģijas un taktikas izstrādāšana.

Neviens uzņēmums, firma vai organizācija nedarbojas izolēti, pati par sevi. Tās visas darbojas apkārtējā vidē un ir pakļautas dažādu faktoru ietekmei. Plānošana ir nepieciešama, lai varētu sasniegt savu nosprausto mērķi. Plāniem un plānošanas procesam jābūt nepārtrauktiem.

Plānošanas galvenais mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem pēc iespējas pilnīgāk iekļauties nezināmajā nākotnē un būt gataviem elastīgi reaģēt uz jebkurām dzīves situācijām.

Plānošanas pirmais solis ir izvirzīt mērķi, uz ko tiekties. Pārējās tautsaimniecības mehānisma sastāvdaļas jau būs pilnībā pakārtotas izvirzītajam mērķim, lai nodrošinātu tā sasniegšanu.

Kontroles galvenais mērķis ir plānoto un sasniegto rādītāju salīdzināšana un noviržu analīze.

Kontroles procesā salīdzina faktiski sasniegto līmeni ar plānā paredzēto, analizē konstatētās novirzes. Pozitīvās novirzes parāda iespējas, kuras var īstenot. Negatīvās novirzes norāda uz problēmām, kuru cēloņi ir jāatklāj un jānovērš.

1. UZŅĒMĒJDARBĪBAS VIDE

1.1. UZŅĒMĒJDARBĪBAS SĀKŠANA UN UZŅĒMĒJDARBĪBAS RISKS

Uzņēmējdarbības sākšanai ir svarīgi : Ikviena uzņēmuma darbību ietekmē vide, kurā tas darbojas. Mūsdienās uzņēmējdarbības vide mainās daudz straujāk, nekā tas notika agrāk. Uzņēmējdarbības panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik labi uzņēmējs izprot vidi un cik veiksmīgi spēj pielāgoties izmaiņām šajā vidē. Starp uzņēmumu un uzņēmējdarbības vidi notiek patstāvīga mijiedarbība.

Lai sāktu uzņēmējdarbību, ir nepieciešami vairāki priekšnoteikumi. Jebkuras cilvēka rīcības, tajā skaitā biznesa sākšanas, pamatā ir motivācija. Obligāts uzņēmējdarbības sākums ir ideja. Ideja ir viena no svarīgākajām bagātībām ne tikai jaunu uzņēmumu veidošanās procesā , bet arī esošo uzņēmumu sekmīgai attīstībai.

• Mērķu skaidrība;

• Reāls sākuma kapitāls vai izdevīgs kredīts;

• Tādu darbības veidu izvēle, kas uzņēmējam vislabāk patīk un kurā viņam ir visvairāk zināšanu un pieredzes;

• Spēja plānot savu darbību tā, lai neveiksmes gadījumā būtu iespēja noturēties;

• Spēja kontaktēties un sadarboties ar partneriem, klientiem un padotajiem;

• Prasme patstāvīgi pētīt tirgu un pielāgot sava uzņēmuma produkciju tirgus pieprasījumam;

• Prasme cīnīties ar neveiksmēm un ticība saviem spēkiem.

Uzņēmējs nekad nevar būt drošs par savu plānu realizēšanos, jo uzņēmējdarbība vienmēr ir pakļauta riskam. Ja uzņēmējs grib gūt labus panākumus, katru dienu ir jāriskē, bet pats lielākais risks ir- neriskēt. Uzņēmējdarbība bez riska nav iedomājama. Tomēr riskēt un ciest zaudējumus ir jāmācās. Sākot uzņēmējdarbību, uzņēmējam vienmēr jāanalizē riska faktori- cēloņi, kas var izraisīt zaudējumus. Ir vairāki risku veidi : tirgus, ražošanas, finanšu, politiskais, cilvēciskā faktora, ar dabas notikumiem saistītais riks.

1.2. UZŅĒMUMA LĪDZEKĻI UN UZŅĒMUMA FINANSĒŠANA

Lai uzņēmums sāktu uzņēmējdarbību, ražotu preces, sniegtu pakalpojumus un gūtu peļņu, tam ir nepieciešami saimnieciskie līdzekļi.

Uzņēmuma līdzekļus iedala divās grupās – ilgtermiņa ieguldījumos un apgrozāmajos līdzekļos. Ilgtermiņa ieguldījumu galvenā sastāvdaļa ir pamatlīdzekļi. Apgrozījuma līdzekļi ir patstāvīgā kustībā. Uzņēmuma līdzekļu struktūra atspoguļo pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu īpatsvaru kopējā kapitālā. Tā parāda attiecību starp pamatlīdzekļu vērtību un apgrozāmo līdzekļu vērtību.

Uzņēmuma finansiālo darbību veido vienota procesa divas daļas, kuras ir savstarpēji saistītas,- finansēšana un investēšana. Galvenais uzņēmuma finansēšanas uzdevums ir racionāla līdzekļu avotu izvēle, lai varētu finansēt vajadzīgo izdevumu apjomu un nodrošināt vēlamo ienākumu līmeni. Pēc tam, kad uzņēmumā ir sagādāts nepieciešamais kapitāla daudzums, notiek tā investēšana uzņēmumam nepieciešamajos līdzekļos.

Ir vairāki finansēšanas klasifikācijas veidi :

1. pēc finansēšanas gadījumu biežuma :

• Tekošā

• Īpašā

2. pēc finansēšanas ilguma :

• īstermiņa

• vidējā termiņa

• ilgtermiņa

3. atkarībā no naudas līdzekļu izcelsmes:

• iekšējā

• ārējā

4. pēc naudas līdzekļu devēja tiesiskā stāvokļa :

• ja naudas līdzekļu devējs ir īpašnieks veidojas pašu kapitāls,

• ja naudas līdzekļu devējs nav īpašnieks, veidojas aizņemtais kapitāls

[ Rurāne , 1997]

1.3. UZŅĒMUMA DZĪVES CIKLS

Tieši tāpat kā cilvēkam, arī katram uzņēmumam ir sava dzīve un mūžs, sava dzīves līnija. Katrs uzņēmums savā dzīves ciklā iziet dažādas stadijas, sākot ar uzņēmuma „ dzimšanu „ – dibināšanu- un beidzot ar „ nāvi”- uzņēmuma darbības izbeigšanu. Tomēr šīm divām galējībām pa vidu vēl ir dažādas attīstības fāzes- bērnības fāze, augšana, ziedu laiki, stabilitāte un novecošana. Veicot plašu uzņēmuma darbības analīzi, ir noskaidrots, ka vidējais uzņēmuma „ mūža „ ilgums ir 20 gadi. Uzņēmumi attīstās, reizēm tiek pārdoti, maina savus īpašniekus, tie apvienojas, kooperējas, integrējas, reorganizējas un nereti arī likvidējas. Bizness ir nemitīgs pārmaiņu process. Uzņēmuma dzīves cikla gaitā tajā var norisināties uzņēmuma darbībai dažādi labvēlīgi vai nelabvēlīgi procesi. Uzņēmuma dzīves cikla ilgumu ietekmē tas, cik labi uzņēmuma dibinātāji un vadītāji spēj analizēt un paredzēt procesus, kas tajā notiek.

1.4. UZŅĒMUMA DARBĪBAS ANALĪZE

Uzņēmuma darbības novērtēšanai un ekonomiskajai analīzei ir svarīga loma uzņēmuma vadīšanā. Analīze jāveic mērķtiecīgi, lai izzinātu tādas uzņēmuma iespējas un rezerves, kas nodrošinātu esošo resursu optimālu izmantošanu. Ekonomiskai analīzei nepieciešama noteikta informatīvā bāze. Tās kvalitāte ir atkarīga no uzņēmumā organizētās finanšu uzskaites un pārskatu kvalitātes un tajos ietilpstošo rādītāju patiesuma un ticamības. Uzņēmuma saimnieciskās darbības raksturošanai lieto dažādus rādītājus. Novērtējot uzņēmuma apgrozījumu, ir jāsalīdzina iepriekšējo gadu rādītāji ar plānotajiem rādītājiem. Šo rādītāju novirzēm ir vairāki iemesli. Tāpēc jāanalizē gan cenu svārstības, gan apgrozījuma apjoma un struktūras izmaiņas. Uzņēmuma līdzekļu izmantošanas efektivitāti raksturo uzņēmuma līdzekļu aprites rādītāji. Uzņēmuma finanšu analīzē izmanto dažādus absolūtos un relatīvos rādītājus.

Neviens uzņēmums nedarbojas absolūti patstāvīgi, ikkatru no tiem regulē likumi un ierobežo saistības, ietekmē sabiedriskas organizācijas un valsts institūcijas, klienti un konkurenti.

2. UZŅĒMUMA DARBĪBAS PLĀNOŠANA

2.1. PLĀNOŠANAS BŪTĪBA UN NOZĪME UZŅĒMĒJDARBĪBĀ

Katram potenciālajam uzņēmējam, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību, skaidri jāapzinās, kādi resursi un kādā apjomā nepieciešami, lai nodrošinātu iecerētā uzņēmuma darbību, kur šos resursus iegūt, kā arī jāprot novērtēt sagaidāmos darbības rezultātus.

Tirgus ekonomikas apstākļos uzņēmējs nevar gūt stabilus panākumus, ja viņš neprot:

• plānot savu darbību un tās sekas;

• nepārtraukti vākt informāciju par stāvokli tirgū, konkurentiem, norisēm sabiedrībā, izmaiņām likumdošanā;

• novērtēt sava uzņēmuma stāvokli un tā darbības respektīvas.

Neskatoties uz uzņēmējdarbības daudzveidību, pastāv noteikti parametri, kas darbojas visās komercdarbības jomās dažādās firmās.

Uzņēmuma saimnieciskās darbības plānošana, stratēģijas un taktikas izstrādāšana ir galvenie uzdevumi ikvienā uzņēmējdarbības jomā.

Sekmīga jaunas uzņēmējdarbības uzsākšana arī nevar iztikt bez objektīva uzņēmējdarbības plāna projekta.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka neviens plāns, lai cik kvalitatīvs tas arī būtu, nevar garantēt panākumus uzņēmējdarbībā. Šo plānu jāprot arī īstenot. Tātad jebkuram uzņēmējam jāprot vadīt un kombinēt viņa rīcībā esošos dažādu veidu resursus, ņemot vērā tirgus prasības, t.i., viņam jābūt apveltītam ar uzņēmējspēju. Šai procesā kā drošs līdzeklis var kalpot kvalitatīvi izstrādāts biznesa plāns.

Biznesa plāns ir viens no uzņēmējdarbībām izmantojamo plānu veidiem, kuru lieto lēmumu pieņemšanos pamatošanai, piemēram, dibināt vai nedibināt savu uzņēmumu, uzsākt vai neuzsākt uzņēmējdarbību, turpināt to kā līdz šim vai kaut ko tajā mainīt.

Uzņēmējdarbības plāns rosina uzņēmēju izpētīt katru paredzamās darbības elementu, un šajā procesā ir daudz trūkumu, kuru novēršanai ir nepieciešama īpaša vērība. Daudzi uzņēmumi cieš zaudējumus tikai tāpēc, ka tie nav paraudzējuši vai neprot prognozēt ārējās vides izmaiņas un nav objektīvi novērtējuši savas iespējas.

Uzņēmuma darbības plānošana ar uzņēmējdarbības plāna palīdzību sola vairākas priekšrocības :

• liek uzņēmējiem fundamentāli izpētīt uzņēmuma perspektīvu;

• ļauj veikt precīzāku darbību koordināciju noteiktu mērķu sasniegšanai;

• nosaka uzņēmuma darbības rādītājus, kam nepieciešama turpmāka kontrole;

• rosina uzņēmējus konkrētāk noteikt savus mērķus un uzdevumus to sasniegšanai;

• padara uzņēmumu labāk sagatavotu negaidītām tirgus situācijas izmaiņām;

• konkretizē visu uzņēmuma vadītāju pienākumus un atbildību.

Galvenā uzņēmējdarbības plāna priekšrocība ir tā, ka pareizi izstrādāts plāns parāda uzņēmuma attīstības perspektīvu, palīdz rast atbildi uz uzņēmējam vissvarīgāko jautājumu: vai ir vērts ieguldīt līdzekļus šajā uzņēmējdarbībā, vai tā nesīs ienākumu, kas segs visus izdevumus, un vai būs peļņa.

Parasti uzņēmējdarbības plānu izstrādā pēc tam, kad ir veikti visi priekšdarbi, kas saistīti ar biznesa projekta norises iespējamību un dzīvotspēju un pieņemti galīgie lēmumi par kapitāla investēšanas principiālo iespēju.

Uzņēmējdarbības plāna izstrādāšana ļauj koncentrēt visus uzņēmēja rīcībā esošos resursus svarīgāko problēmu risināšanai.

Uzņēmējdarbības plāns ir dokuments, līdzeklis un instruments uzņēmējdarbības lietišķai vadībai, kas uzņēmumam dot iespēju:

• analizēt darbības rezultātus;

• izstrādāt nākotnes stratēģiju;

• uzkrāt un mobilizēt kapitālu.

Uzņēmējdarbības plāna tiešais uzdevums ir palīdzēt:

• uzsākt darboties jaunai uzņēmējdarbībai;

• uzlabot un pilnveidot jau esošo uzņēmuma darbību;

• pamatot uzņēmuma paplašināšanu un attīstību.

Plānošanas galvenais mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem pēc iespējas pilnīgāk iekļauties nezināmajā nākotnē un būt gataviem elastīgi reaģēt uz jebkurām dzīves situācijām. Plānošana ir vajadzīga vēlamo mērķu sasniegšanai.

Plānošanas gaitā uzņēmējs sev nosaka konkrētu mērķi:

• izvērtē tā sasniegšanai nepieciešamos resursus un darbības

• izvērtē situācijas, kādas varētu rasties konkrētu apstākļu ietekmē

• pārliecinās, ka izvēlētās darbības ir pareizas un mērķis ir reāli sasniedzams

• paredz un sagatavojas dažādām nejaušībām un riskiem.

Mērķi izvēlas ,lai atrisinātu kādu noteiktu problēmu vai izmantotu radušos iespēju.

Mērķus var klasificēt pēc dažādām pazīmēm:

• pēc darbības termiņa ( ilgtermiņa, īstermiņa);

• pēc piederības ( individuālie, kolektīvie, uzņēmuma mērķi );

• pēc darbības vides ( iekšējie, ārējie mērķi );

• pēc nozīmīguma ( virsmērķi, starpmērķi, apakšmērķi);

• pēc funkcijām ( monetārie, nemonetārie);

• pēc formulējuma( neierobežotie, ierobežotie).

Lēmumus par uzņēmējdarbības uzsākšanu, kā arī uzņēmējdarbības procesā var pieņemt, pamantojoties uz:

• intuīciju;

• rūpīgu situācijas izspēti, idejas dzīvot spējas novērtējumu.

Izmantojot jebkuru no šīm pieejām, uzņēmējs vai uzņēmuma administrācija veic uzņēmējdarbības plānošanu:

• pirmajā gadījumā – neformālo plānošanu jeb improvizāciju;

• otrā gadījumā – formālo plānošanu.

Uzņēmējdarbības praksei parasti izmanto gan intuīciju, gan formālo plānošanu. Formālajai plānošanai ir vairākas priekšrocības:

• plānošanas gaitā tiek apzināta uzņēmuma vieta un loma tautsaimniecībā;

• sagatavošanās periodā plānošanai tiek veikta mikro – un makro – vides izpēte un novērtēšana, to ietekmējošo faktoru apzināšana;

• tiek skaidri formulēti uzņēmējdarbības mērķi tuvāka un tālākam laika periodam;

• tiek aplūkoti iespējamie alternatīvie varianti, izvērtētie un izvēlēti optimālie.

Neviens uzņēmums nedarbojas absolūti patstāvīgi, ikkatru no tiem regulē likumi un ierobežo saistības, ietekmē sabiedriskas organizācijas un valsts institūcijas, klienti un konkurenti.

Nepieciešamību pēc uzņēmuma darbības plānošanas nosaka gan lielā tirgus konkurence, gan ar ilgtermiņa ieguldījumiem saistītais finanšu risks.

Labākus panākumus gūst tie uzņēmumi, kuri plānojot izstrādā vairākus variantus. Būtībā plānošana ir izvēle. Plānošana ir nepieciešama un iespējama tad, kad rodas alternatīvi darbības varianti. Plānošana palīdz izvēlēties labāko variantu.

Plānošanai ir sevišķi liela nozīme uzņēmuma veiksmīgas darbības attīstīšanā, jo tā liek uzņēmējiem izstrādāt uzņēmuma galvenos darbības virzienus un ražošanas attīstības proporcijas, ņemot vērā uzņēmuma resursus un tirgus pieprasījumu. Efektīva plānošana samazina laiku, ko vadītājs tērē lēmumu pieņemšanai.

Tomēr plānošana pati par sevi nespēj nodrošināt sekmīgu uzņēmuma darbu. Plānus nevar realizēt, ja nebūs nodrošināti attiecīgie nosacījumi šā plāna īstenošanai: sekmīga plānošanas organizācija un plāna izpildes kontrole.

Ja runā par uzņēmuma vai uzņēmējdarbības perspektīvu (nākotnes periodu), to precīzi plānot nav iespējams, var tikai prognozēt. Tomēr visi pieņēmumi ir jāfiksē, lai vēlāk būtu iespējams pārbaudīt, analizēt un atcerēties, kāpēc savā laikā izdarīti tieši tādi un ne citādi pieņēmumi. Piemēram, nodokļu izmaiņas (akcīzes nodoklis utt.), likumdošana, bankas kredītu procentu likmes, muitas noteikumi.

Konkurence ir nežēlīga. Ja tirgū ir vieta četriem uzņēmumiem, tajā noteikti būs pieci konkurenti un katrs mēģinās palielināt savu tirgus daļu. Šādā situāciju noteicējs ir klients, un uzņēmumi, kas ignorēs klienta vēlmes, neizbēgami cietīs neveiksmi. Tādēļ visu savu uzmanību jāvelta klientiem, savu darbību orientējot uz viņa vajadzību un vēlmju piepildīšanu.

Novērojot pašreizējo stāvokli, nedrīkst ignorēt konkurentus, jo pircēji parasti iegādājas tās preces un pakalpojumus, kuru kvalitāte un cena visvairāk atbilst vēlmēm.

Lai uzņēmums spētu noturēties konkurences cīņā, tam jāzina:

• kas ir uzņēmuma tiešie un arī netiešie konkurenti;

• kā konkurenti darbojas tirgū;

• kādas ir konkurentu priekšrocības un trūkumi.

Piegādātāji ir uzņēmumi vai atsevišķas personas, kas nodrošina uzņēmumu ar materiālajiem līdzekļiem un pakalpojumiem, kas nepieciešami uzņēmuma darbībā.

Bez piegādātājiem uzņēmējdarbībā var piedalīties arī citi partneri, piemēram, kooperācijā iesaistītie uzņēmumi. Piegādāji un citi partneri var jūtami ietekmēt gan paša uzņēmuma darbību, gan pārdošanas procesu ar šādiem faktoriem:

• cenu par precēm un pakalpojumiem, jo cenu pieaugums var paaugstināt uzņēmuma izmaksas un piespiest paaugstināt arī ražojamo preču (pakalpojumu) pārdošanas cenas;

• piegādājamo materiālo līdzekļu vai preču kvalitāti, kas var ietekmēt gan ražošanas izmaksas, gan ražojamo preču (pakalpojumu) kvalitāti;

• piegāžu atbilstību līgumā noteiktajām prasībām u.c.

Tādēļ pirmsplāna periodā, t.i., informācijas vākšanas periodā, jāveic detalizēta izmantojamo piegādātāju raksturotājrādītāju analīze, kā arī jāvāc informācija par iespējamiem potenciālajiem piegādātājiem nākotnē, novērtējot iespējamo piegādātāju raksturojošos parametrus.

Patērētāji lemjot, kādas preces (pakalpojumi) viņiem ir nepieciešamas un par kādu cenu, ietekmē lielāko daļu uzņēmuma darbības rezultātu raksturojošos radītājus.

Tādēļ nepieciešams zināt:

• pircēju rīcības īpatnības;

• faktorus, kas nosaka pircēju rīcību.

Svarīgi ir izprast atšķirību starp klientiem un patērētājiem. Klienti ir tie cilvēki, kas iegādājas preci, savukārt patērētāji – tie, kas to lieto vai patērē. Tātad klienti var būt gan profesionāli piegādātāji, kas nodarbojas ar uzņēmuma izejvielu sagādi, gan vecāki, kas iegādājas rotaļlietu savam mazulim. Patērētājs, protams, vienlaikus var būt klients, bet tikpat labi tas var būt dāvanas saņēmējs vai cilvēks, kurš izmanto pakalpojumus, par ko maksā kāds cits.

Veicot patērētāju analīzi, jāievēro, ka fizisko personu kā patērētāju rīcība ievērojami atšķiras no juridisko personu (uzņēmumu, iestāžu) rīcības, pērkot preces (pakalpojumus). Tā, piemēram, fiziskās personas lēmumu par preču pirkšanu parasti pieņem vienpersonīgi, bet uzņēmumos un iestādes – kolektīvi. Turklāt sakari ar uzņēmumiem bieži mēdz būt stabilāki.

Tātad plānošana kā process ir uzņēmējdarbības misijas apzināšana un precīza formulēšana, darbības mērķu noteikšana, to sasniegšanas stratēģijas un taktikas izstrādāšana un sagaidāmo rezultātu novērtēšana.

2.2. PLĀNOŠANAS PRINCIPI UN METODES

Lai plāns izdotos labs un nodrošinātu sekmīgu darbību un ekonomiski saimnieciskos rezultātus, tā izstrādē vērā ņem :

• Rūpības un precizitātes princips

(Visiem plāna rādītājiem jābūt ekonomiski pamatotiem. Tātad jebkuram plānam jābalstās uz rūpīgu iepriekšējās darbības analīzi, konkrētās situācijas un attīstības tendenču izpēti. Jāizvērtē dažādas varbūtības un riski.)

• Nepārtrauktības un pēctecības princips

( Lai plāni būtu palīgs uzņēmuma vadīšanas procesā un sniegtu patiesu informāciju tā izpildītājiem, dažādu termiņu vai nozīmīguma plāniem jābūt savstarpēji saistītiem, citam no cita izrietošiem un citam citu jāpapildina.)

• Plānu izstrādāšanas izpildes un kontroles vienotības princips

( Plāns, kurš ir apstiprināts, to arī kontrolē un salīdzina ar plānotiem rādītājiem. )

• Proporcionālās attīstības princips

( Gan tautsaimniecībā kopumā, gan konkrētā uzņēmumā, atsevišķām nozarēm vai struktūrvienībām ir jābūt noteiktās proporcijās, jo tās ir savstarpēji saistītas un cita citu papildina. )

• Elastīguma princips

( Veicot plāna izpildes gaitas kontroli un atklājot pozitīvas vai negatīvas novirzes, jābūt iespējai veikt plānu korekciju.)

• Saimnieciskuma princips

( Plānošanai jēga ir tikai tad, ja tā sekmē uzņēmuma veiksmīgu darbību.)

Izstrādājot plānus ir svarīgi, lai izpildei pieņemtu vislabāko un pilnīgāko plānu, tāpēc ir jālieto plānošanas metodes.

Pazīstamākās metodes, ko izmanto plānošanā, ir :

1. analītiskās

Šīs metodes izmanto galvenokārt plānošanas pirmajā posmā, kad vāc un apstrādā informāciju.

Uzņēmējdarbībā ir nepieciešams novērtēt savākto informāciju, to izanalizēt. Šim nolūkam lieto dažādas analītiskās metodes:

• salīdzināšanas metode ( izšķir vertikālo un horizontālo salīdzināšanu );

• faktoru noteikšanas metode ( analīzes gaitā cenšas noskaidrot atsevišķo faktoru ietekmi un attiecīgi veicināt vai mazināt to iedarbību );

• detalizācijas metode;

• vidējo lielumu metode ( visbiežāk plānošanā izmanto vidējos aritmētiskos, vidējos svērtos lielumus );

• relatīvo lielumu metode;

• grafiskā metode.

2. bilances

( Bilances metode ir galvenā metode, lai saskaņotu un koordinētu līdzekļus

ar to izlietojumu, ieņēmumus ar izdevumiem u.c. Bilances metodi plānošanā

izmanto ļoti plaši, jo uzņēmējdarbībā visi rādītāji veido vienotu sistēmu un tie savstarpēji jāsaskaņo.)

3. mērķprogrammu ( šī metode plānošanā ir saistīta ar mērķa koka un lēmumu koka izmantošanu);

4. ekonomiski matemātiskās un statistiskās ( plānošanā izmanto modelēšanu, lineāro programmēšanu );

5. ekspertu ( visbiežāk šo metodi izmanto plānošanas sākumposmā);

6. normatīvā ( metodi izmanto standartu izmantošanu plānošanā, lēmumu pieņemšanā, resursu plānošanā );

7. direktīvā ( paredz plānoto uzdevumu obligātu izpildi )

8. indikatīvā u.c.

2.3. PLĀNU VEIDI

Plānošanas procesa rezultāts ir dokuments, kuru sauc par plānu.

Jo lielāks uzņēmums ar daudzveidīgāku darbību, jo vairāk ir jautājumu, kas jāietver plānos. Šādos gadījumos nepietiek ar vienu plānu, tāpēc jāveido veselu plānu sistēmu. Tāpēc plānus vajag klasificēt pēc vienotām pazīmēm.

Pēc koordinācijas laikā izšķir :

• secīgo jeb periodisko plānošanu, kad atsevišķos plānus un to mainīgos rādītājus plāno noteiktā secībā – beidzoties vienam termiņam, tos izstrādā noteiktam nākamajam periodam;

• nepārtraukto jeb ritošo plānošanu, kad nepārtraukti uzņēmēja rīcībā ir plāns noteiktam periodam, piemēram, 12,24 utt. Mēnešiem vai 1, 2 utt. gadiem.

Pēc plānošanas apjoma izšķir:

• vispārējo plānošanu, kas aptver visas uzņēmuma darbības jomas,

• daļējo plānošanu, kas aptver tikai atsevišķas uzņēmuma darbības jomas.

Pēc plānošanas satura attiecībā uz uzņēmējdarbības politiku izšķirt:

• stratēģisko plānošanu, ko izmanto jaunu iespēju un darbības veidu noteikšanai;

• taktisko plānošanu, kas saistīta priekšnosacījumu radīšana noteiktiem darbības veidiem;

• operatīvo plānošanu, kas nepieciešama stratēģisko un taktisko plānu īstenošanas nodrošināšanas īstermiņa periodā.

Atkarībā no uzņēmuma struktūras izšķir :

• atsevišķo uzņēmuma posmu plānošanu pēc to teritoriālā izvietojuma;

• atsevišķo uzņēmuma struktūrvienību darbības plānošanu.

Pēc uzņēmuma funkcionēšanas sfērām izšķir:

• noieta plānošana;

• investīciju plānošana;

• ražošanas plānošana;

• finanšu plānošana;

• personāla plānošana.

Atkarībā no plānošanas termiņa izšķir:

• īstermiņa plānošana ( plāns aptver robežas viena gada periodu – ceturksni, mēnesi, gadu );

• vidēja termiņa plānošana, kas aptver periodu no 1 līdz 5 gadiem;

• ilgtermiņa plānošana, ko veic periodam, kas lielāks par 5 gadiem.

Pēc plānošanas mēroga izšķir :

• globālo plānošanu, kas saistīta ar makrovidi un makrolielumiem, kā arī uzņēmējdarbību kopumā;

• detalizēto plānošanu ( atsevišķu uzņēmuma posmu darbības plānošanu konkrētam laika periodam, konkrēta procesa plānošanu ).

Pēc plānošanas objekta izšķir:

• mērķu plānošana ( vispārējo, stratēģisko, taktisko un operatīvo mērķu un ierobežojumu noteikšanu);

• uzņēmuma resursu un līdzekļu plānošanu;

• programmu plānošanu ( ražošanas, noieta, investīciju uzdevumu plānošanu);

• darbību plānošanu.

Plānošanu veic visos tautsaimniecības vadīšanas līmeņos, sākot ar uzņēmumu un tā struktūrvienībām un beidzot ar valsti kopumā.

Atkarībā no plānošanas līmeņa, plānošanu var iedalīt:

1. valsts centralizētā plānošana un prognozēšanā;

Valsts centralizētai plānošanai ir divi paveidi:

• nacionālā kontu sistēma ( tas atspoguļo ieņēmumu veidošanos,

ieņēmumu veidus;

• lietišķā plānošana ( objekts- valsts budžets. Budžets ir valsts naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laika posmam. Iedala valsts un pašvaldības budžetos. Abi sastāv no pamatbudžeta un speciālā budžeta. Valsts budžeta plānošanai izmanto bilances metodi, jo budžets sastāv no divām daļām : ieņēmumu un izdevumu daļas, kurām ir jābūt savstarpēji saskaņotām. Valsts budžeta plānošanā izmanto arī indikatīvo metodi, jo tai ir ieteicošs raksturs. Budžets iespaido ražošanu un uzņēmējdarbību. Savukārt ražošanai un uzņēmējdarbībai ir liela nozīme valsts budžeta izpildīšanā, jo tās budžetā ieskaita nodokļus. Ražošana no budžeta savukārt var saņemt investīcijas, kas paredzētas nozares un uzņēmuma attīstībai. )

2. nozaru un procesu attīstības plānošanā;

( Šī plānošanas veida galvenais piemērs ir nacionālās programmas. Izšķir vidējā termiņa un ilgtermiņa nacionālās programmas. Nacionālo programmu izstrādāšanā izšķir:

• atbildīgo par programmas izstrādāšanu izraudzīšana un norīkošana;

• problēmas atrisināšanas un programmas izpildīšanas metožu un paņēmienu izstrādāšana, kad ir formulēta pati problēma.

• programmas īstenošana

3. teritoriālās attīstības plānošanā;

( teritoriālplānošanu īsteno divos aspektos:

• reģionālā aspektā

• pilsētu aspektā

Teritoriālās attīstības plānu saistību ar ražošanu un uzņēmējdarbību nosaka šādi apsvērumi:

• attiecīgās teritorijas resursi, to apzināšana, novērtēšana un izmantošana;

• attīstības iespējas perspektīvā: labiekārtošana; uzņēmējdarbība un tās nodrošināšana; teritorijas un mikroteritorijas attīstības perspektīvas; darbaspēks utt.

4. ražošanas un uzņēmējdarbības plānošanā;

Plānojot uzņēmējdarbību un ražošanu, izstrādā šādus plānus:

4. biznesa plānu

5. uzņēmuma darbības plānu. Parasti to izstrādā salīdzinoši lieliem uzņēmumiem.

6. Atsevišķu projektu īstenošanas plānus

7. Operatīvās vadīšanas kalendāros plānus un grafikus.

5. atsevišķu projektu īstenošanas plānošanā.

Šos plānus sastāda tad, kad plāno kaut ko izmainīt, uzlabot, pilnveidot u tml.

Stratēģiskā plānošana nav atsevišķs plāns un plānošanas veids, tā nepastāv atsevišķi pati par sevi. Stratēģiskā plānošana ir metode.

Uzņēmuma galvenais plāns ir stratēģiskais plāns- ilgtermiņa plāns, kurā ir noteikti uzņēmuma stratēģiskie mērķi un to sasniegšanas ceļi. Tas ir uzņēmuma izaugsmes un attīstības plāns.

Biznesa plāns nedrīkst būt kļūdains – jo tas ir uzņēmuma ”vizītkarte”.

Biznesa plāns palīdzēs jums saprast, vai varat uzsākt savu uzņēmējdarbību un vai tā atnesīs jums panākumus, vai, ņemot vērā jūsu personīgās īpašības, jūs esat spējīgs kļūt par uzņēmēju. Laba ideja rada labu biznesu, un labs bizness rada labu biznesa plānu.

Biznesa plāns ir stratēģiskā plāna veids, kurā noteiktas uzņēmējdarbības idejas, projekta īstenošanas mērķi, taktika un sagaidāmie rezultāti noteiktam laika periodam.

Jo lielāks darbinieku skaits piedalās biznesa plānošanā, jo efektīvāks ir pats plāns. Jo vairāk firmas darbinieku piedalās biznesa plāna izstrādāšanā un lielāks ir to darbinieku skaits, kuru domas un priekšlikumi tiek ievēroti, pieņemti jeb ietverti, jo vienotāk kolektīvs strādās un centīsies izpildīt plānu.

Ko biznesa plāns nevar sniegt (ko no tā nevar sagaidīt)?

• Plānošana nav universāls līdzeklis pret visām problēmām. Biznesa plāns var būt precīzāk vai mazāk precīzi izstrādāts, novirzes var būt lielākas vai mazākas, ne visas uzņēmējdarbību iespaidojošo faktoru iespējamās izmaiņas var precīzi paredzēt, tāpēc plāns nevar būt nemainīgs kā ”akmenī iekalts”.

Lai sagatavotos biznesa plāna izstrādāšanai, jābūt skaidram priekšstatam par uzņēmējdarbības stāvokli pirmsplāna periodā. Savukārt, lai gūtu šo priekšstatu, ir nepieciešama informācija, kas raksturo:

• Uzņēmējdarbības (idejas, projekta izmantošanas) mikrovidi;

• Makrovidi, ar kuru tieši vai netieši ir saistīta uzņēmējdarbība (ideja, projekts).

Jo pilnīgāka un ticamāka ir izmantojama informācija, jo efektīvāki būs pieņemti lēmumi un labāki uzņēmējdarbības (idejas, projekta)īstenošanas rezultāti.

Mikrovides analīze

Mikrovidi veido pats uzņēmums, kā arī objekti preču un pakalpojumu tirgū, kuri tieši vai netieši saistīti ar uzņēmuma darbību un tādējādi ietekmē tā darbības rezultātus.

Mikrovides analīzi noslēdz tirgus analīze, kuras mērķis ir izpētīt visus apstākļus un faktorus, kas darbojas tirgū kā sistēma, ko veido visu iepriekš apskatīto objektu un subjektu savstarpējā sadarbība. Analīzei izmanto gan iepriekš iegūto un izanalizējot informāciju, gan papildu informāciju, kas iegūstama, veicot tirgus pētījumus.

Lai iegūtu nepieciešamo informāciju, jāizdala atsevišķi tirgus segmenti, kuri kalpo kā analīzes objekts. Pēc tam jāveic šo objektu struktūras un iespējamo rādītājus attīstības tendenču pētīšana. Visus analīzē izmantojamos rādītājus var sagrupēt divas grupās.

1.Kvantitatīvie rādītāji:

• tirgus potenciāls;

• tirgus apjoms(lielums);

• tirgus daļas (pozīcijas), tirgus sadalījums starp ražotajiem (pakalpojumu sniedzējiem);

• tirgus attīstība, tā pastāvēšanas cikls un attīstības tempi;

• cenas tirgū, to amplitūda (cenu svārstības);

2. Kvalitatīvie radītāji:

• konkurences struktūra un intensitāte (parasti konkurenti tirgū aktīvi iesaistās produkti augšupejas posmā);

• šķēršļi, kas pastāv, lai ieietu tirgū, un to pārvarēšana;

• draudi, kas pastāv no aizstājēju (alternatīvo) preču puses;

• atkarība no izejvielām;

• nozares rentabilitātes attīstība (katrā nozarē ir sava „tradicionālā” rentabilitāte un riska pakāpe).

Mikrovide

Mikrovide sastāv no faktoriem, ar kuriem visciešāk saistīts uzņēmums. Raksturīgākie no tiem ir

• konkurenti,

• klienti,

• piegādātāji,

• starpnieki,

• daļa sabiedrības.

Klienti

Klientu vēlmes laika gaitā var mainīties vai pat izzust.

Piegādātāji

Piegādātāji arī ir nozīmīgi mikrovides daļa, jo tieši ietekmē uzņēmuma darbību.

Starpnieki

Uzņēmuma nepieciešams veidot labas attiecības ar viesiem starpniekiem, lai nodrošinātu savu preču veiksmīgu piegādi patērētājiem.

Sabiedrība

Visbeidzot, arī sabiedrība veido uzņēmuma mikrovidi. Ar sabiedrību šeit apzīmētas visas tās grupas, kas ietekmē vai var potenci

Ali ietekmēt uzņēmumu. Tās var būt gan finanšu aprindās, gan valsts iestāžu kontaktauditorijas, gan vietējo masu saziņas līdzekļi kontaktauditorijas, gan pilsoniskās darbības grupas u.c.

Makrovidē apvienoti tādi spēki, kas spēj ietekmēt ne tikai uzņēmumu, bet arī tā konkurentus un mikrovides faktorus.

Lai analizētu makrovidi, vispirms jāizvēlas rādītāji tās novērtēšanai.

Pastāv vismaz septiņi ārējās vides komponenti, ar kuriem uzņēmums sastopas savā ikdienas stratēģiskā darbībā, kuri pozitīvi vai negatīvi ietekmē uzņēmuma darbību:

• sociālā;

• politiskā;

• ekonomiskā;

• tehnoloģiskā;

• tiesiskā;

• fiziskā un ekoloģiskā;

• institucionālā.

Sociālā vide. Svarīgākais no sociālajiem faktoriem ir valsts iedzīvotāji, to skaists un blīvums.

Politiskā vide. Politiski tiesiskie faktori būtiski ietekmē katra uzņēmuma darbību. Darbībai, ko regulē valsts, ir trīs mērķi:

• aizsargāt sabiedrības intereses pret uzņēmējdarbības bezatbildības iespējamām sekām;

• nodrošināt iedzīvotāju sociālo aizsardzību;

• aizsargāt uzņēmumu pret konkurentu nelikumīgu darbību.

Tiesiskā vide. Tās prioritātes Latvijā ir šādas:

• uzņēmējdarbības vides uzlabošana;

• likumdošanas sakārtošana atbilstoši Eiropas Savienība prasībām;

• nodokļu sakārtošana un pilnveidošana.

Tehnoloģiskā vide. Katrs jauns atklājums zinātnē, tehnikā un tehnoloģijā izraisa jauna nozaru un pakalpojumu veidu rašanos.

Fiziskā un ekoloģiskā vide. Tā raksturo darba apstākļus, kuros noris uzņēmējdarbība, tie ir klimatiskie un sezonas apstākļi, gan energoresursu un izejvielu un materiālu pieejamība, gan infrastruktūra un citi apstākļi.

Ekonomiskā vide ietver iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī makroekonomiskiskos radītājus:

• valsts ekonomisko izaugsmi,

• nodarbinātības līmeni valstī;

• inflāciju.

Institucionālā vide. Tā veidojas no vairākiem elementiem:

• valsts un pašvaldību institūcijas;

• mācību iestādes;

• kredītiestādes un apdrošināšanas sabiedrības;

• tirgus pētīšanas un reklāmas aģentūras;

• speciālās pakalpojumu firmas.

Tātad galvenais ārējas vides vērtēšanas procesa mērķis ir veiksmīgi paraudzēt nākotni, kāda gaidāma attiecībā uz nozīmīgiem ārējās vides apstākļiem.

Aplūkojot makrovidi, jāanalizē:

• likumdošana(Latvijas, Eiropas Savienība u.c. līmeņos);

• nodokļu sistēma (Latvijas, Eiropas Savienības u.c. līmeņos);

• sociālais un kultūras stāvoklis (zemas cenas – zema kvalitāte, bet nav naudas, lai pirktu labāk un dārgāk; dažādām kultūras līmenim prasības ir atšķirīgas);

• tehnoloģijas un tempi;

• citi tamlīdzīgi rādītāji, piemētam, demogrāfiskais stāvoklis, iedzīvotāju migrācija u.c.

Makrovidi veido arī pārējās sabiedrības grupas, kas kaut kādā mērā ietekmē organizācijas darbību.

• Valsts institūcijas ietver gan pašvaldību, gan valsts un starptautiska līmeņa institūcijas, kas var ierobežot vai atbalstīt uzņēmuma darbību, izdodot likumdošanas aktus, nosakot aizdevuma procentu likmes un valūtas maiņas kursus. Valsts institūcijas var ietekmēt, izmantojot lobēšanu vai profesionālās apvienības.

• Masu saziņas līdzekļi – prese, televīzijas un radio – pārraida ziņas, informāciju un reklāmu un tādējādi var palīdzēt uzņēmuma mārketinga darbībā vai arī – gluži otrādi – var sabojāt uzņēmuma reputāciju. Sabiedrisko attiecību nodaļas nopietni strādā, lai panāktu, ka masu saziņas līdzekļi saņem un savai auditorijai atspoguļo pozitīvu informāciju par uzņēmumu. Piemēram, lai informētu sabiedrību par kāda nozīmīga sporta notikuma sponsorēšanu, uzņēmums par to sagatavo paziņojumu presē. Tas var uzlabot sabiedrības attieksmi pret uzņēmumu un radīt pozitīvu uzņēmuma reputāciju sporta pārraides laikā.

• Sabiedriski aktīvas pilsoņu grupas, kā, piemēram, kustība Greenpeace vai patērētāju tiesību aizstāvju organizācijas cenšas ietekmē ražotājus un citus uzņēmumus, lai uzlabotu sabiedrības labklājību kopumā. Dažkārt šīs grupas nav oficiāli reģistrētas organizācijas, īpaši pēdējo laikā aktīvāk darbojas dažādas neformālās grupas un protestētāji.

Kapitāls, tā izmantošanas rezultāti. Uzņēmējdarbības veikšanas , kā arī tā idejas vai projekta īstenošanas gala rezultāti uzņēmumā tiek atspoguļoti uzņēmuma gada pārskatā. Tādēļ tajā ietilpstošo atsevišķo pārskatu un rādītāju analīzei ir īpaša vieta uzņēmuma pašreizējā stāvokļa novērtēšana.

Uzņēmējdarbības (idejas, projekta) īstenošanai nepieciešamo kapitālu, tā izmantošanu raksturo uzņēmuma aktīvi un pasīvi, kas atspoguļoti uzņēmuma bilancē. Lai novērtētu uzņēmuma finansu stāvokli un tā rīcībā esošos un uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamos līdzekļus, bez uzņēmuma bilances ir nepieciešama arī peļņas un zaudējuma pārskata un naudas plūsmas pārskata vertikālā un horizontālā analīze. Šajā nodaļā aplūkosim atsevišķus analizējamos rādītājus, kuriem ir liela nozīme gan uzņēmējdarbībā kopumā, gan atsevišķu ideju un projektu īstenošanas pamatošanā.

Savukārt naudas plūsmas pārskats ļauj saprast, kur (no kādiem avotiem) uzņēmums saņem līdzekļus uzņēmējdarbības finansēšanai un kā tie tiek izlietoti. Līdz ar to, analizējot naudas plūsmu, var noteikt uz izdevumus un līdz ar to novērtējot, cik ekonomiski pamatota ir bijusi uzņēmuma rīcība attiecībā uz naudas plūsma vadīšanu.

Veiksmīgā uzņēmējdarbībā uzņēmums spēj nodrošināt savas mainīgās vajadzības pēc kapitāla no gūtajiem ienākumiem, lai gan var rasties arī vajadzība pēc kredīta uzņēmējdarbības paplašināšanas gadījumā. Jāievēro gan, ka kredīti izmaksā dārgi un tie var būt pakļauti procentu likmju svārstībām. Lai šos procesus novērtētu un izvēlētos optimālo variantu, kā finansēt uzņēmuma vajadzības pēc naudas līdzekļiem, nepieciešams iepazīties ar informāciju, kas raksturo stāvokli un izmaiņu tendences finansu tirgū un ļauj novērtēt aizņēmumu:

• pieejamību;

• izmaksas;

• elestību;

• pārraudzības pakāpi, ko vēlas īstenot aizdevēji.

Šī informācija ļauj plānošanas gaitā izvēlēties optimālo līdzekļu piesaistīšanas avotu.

Izteikumi par mārketingu

Lai nodrošinātu veiksmīgu uzņēmuma darbību, tā vadībai lielākā uzmanība jāpievērš klientam. To ilustrē turpmākie izteikumi.

Vissvarīgākais uzņēmuma vadības pamatprincips, kas mūsdienās tiek ignorēts, ir rūpes par klientu, cenšanās apmierināt viņa vajadzības un izprast viņa vēlmes. Pārāk daudzos uzņēmumos klients tiek uzskatīts par apnicīgu traucēkli, kura neparedzamā uzvedība sabojā rūpīgi izplānotās stratēģijas un rīcību apdraud uzņēmuma datorsistēmu un kurš stūrgalvības dēļ pieprasa, lai viņa iegādātie produkti darbotos.

(Lū Jangs, Business Week galvenais redaktors)

Ir tikai viens priekšnieks – klients. un šis priekšnieks var atlaist jebkuru uzņēmuma darbinieku, ieskaitot direktoru, vienkārši tērējot savu nauda citur.

(Sems Voltons, Amerikas lielākā veikalu tīkla WalMart Stores dibinātājs)

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Likums „ Par uzņēmējdarbību”.

2. Abizāre V. Ievads uzņēmējdarbībā. – R.: Raka, 2004.- 140 lpp.

3. Ahenbahs J., Beļčikovs J. Uzņēmējdarbība tirdzniecībā. – R.: Vaidelote, 1999.- 213 lpp.

4. Alsiņa R. Mācies plānot. – R.: Kamene, 2004.- 76 lpp.

5. Alsiņa R., Gertners G. Uzņēmējdarbības plānošana. Mācību līdzeklis ekonomikas profila bakalauru programmas neklātienes studijām. – R.: RTU, 2001.- 104 lpp.

6. Blaits Dž. Mārketings. Rokasgrāmata.- R.: Zvaigzne ABC, 2004.- 283 lpp.

7. Briģe A. Lietišķais mārketings. – R.: Zvaigzne ABC,- 108 lpp.

8. Diderihs H. Uzņēmuma ekonomika. – R.: Zinātne, 2000.- 515 lpp.

9. Kārtere – Skota Š. Tavs ceļš uz panākumiem. – R.: Zvaigzne ABC, 2000.- 185 lpp.

10. Niedrītis J. Ē. Mārketings. – R.: „ Biznesa augstskola turība” SIA, 2000., – 240 lpp.

11. Praude V., Beļčikovs J., Mārketings. – R.: Vaidelote, 1999.- 599 lpp.

12. Rurāne M. Uzņēmējdarbības organizācija un plānošana. – R.: „ Biznesa augstskola turība” SIA, 2002., – 330 lpp.

13. Sīgels S. Ē., Fords R. B., Bornsteins M. Dž. Biznesa plāna ceļvedis. – R.: Sabiedrība „ Pētergailis ”, 1994., – 189 lpp.

14. Slavinska I. Uzņēmējdarbības plānošana un kontrole. – R.: „ Biznesa augstskola turība” SIA, 2003., – 168 lpp.

Leave a Comment