Svītru kodu vēsture, priekšrocības un sastāvs
1. Svītru kodu pirmsākumi
2. Svītru kodu sastāvs
3. Priekšrocības
4. Pieredze ieviešot svītru kodus SIA ZIVE
Vēsture
Svītru kodu pirmsākumi
Jau sen pirms svītru kodu ieviešanas, veikalnieki un tirgotāji skaidri apzinājās, ka viņiem nepieciešams kaut autometizēts, elektronisks, kas palīdzētu sekot preču plūsmai un veikt to uzskaiti. Perfokartes bija kā pirmā cerība ceļā uz ko tādu, un 1932.gadā kāds ekonomikas students Flints savā maģistra darbā aprakstīja supermārketu, kurā cilvēki, izvēloties nepieciešamās preces, perforētu kartes, pie kases viņi tās ievietotu nolasītājā, kas aktivizētu aparātu, kas savukārt uz konveijera letes piegādātu cilvēkam vajadzīgās preces. Veikala vadībai tādejādi būtu atskaites par nopirktajām precēm.
Ideja bija laba, tomēr pastāvēja zināmas problēmas, kas kavēja tās pilnīgu realizāciju. Viens no lielākajiem šķēršļiem bija tas, ka karšu lasītājs bija masīva, neparocīga un ļoti dārga ierīce, un pat pie nosacījuma, ja valstī tajā brīdī nebūtu Lielā Depresija, Flinta shēma nebūtu efektīvs risinājums ilgtermiņā, tomēr šī ideja ieskicēja risinājumu nākotnē.
Pirmais solis pretī svītru kodiem tika sperts 1948.gadā, kad Bernards Silvers, nejauši dzirdēja Filadelfijas Dreksel Institūta dekāna un kāda pārtikas ķēdes prezidenta sarunu, kurā pēdējais lūdza uzņemties veikt pētījumu par produktu informāciju nolasīšanu automātiski. Dekāns šo lūgumu noraidīja, bet B.Silvers par šo sarunu izstāstīja savam draugam 27 gadus vecam skolotājam Jozefam Vodlandam, kuru šis veikala prezidenta lūgums fascinēja.
Vodlanda pirmā ideja problēmas risināšanai bija izmanot tintes šablonus, kas spīdētu ultravioletajā gaismā. Abi draugi izstrādāja ierīci, lai veiktu sīs koncepcijas pārbaudi. Shēma darbojās, tomēr viņi sastapās ar vairākām problēmām sākot no tintes nestabilitātes līdz augstām drukas izmaksām. Neskatoties uz to, Vodlands uzskatīja, ka viņa ideja ir laba. Viņš pameta darbu un pārcēlās uz Floridu pie vectēva, kur pēc vairāku mēnešu ilga darba viņš nāca klajā ar lineāru svītru kodu, kurš funkcionēja paticoties filmu skaņu celiņu un Morsas koda apvienojumam.
Vudlands, aprakstot savu ideju, atceras, ka viņš vienkārši izstiepa Morsas koda punktus un līnijas, savukārt lai nolasītu datus, viņš izmantoja Lī de Foresta filmu skaņas sistēmu. Izgudrotājs savu ideju aizveda atpakaļ uz Drekselu un sāka gatavot patenta pieteikumu. Svītru koda labākai nolasīšanai Vudlands nolēma aizvietot šaurās un patās līnijas ar koncentriskiem apļiem, kas tādejādi ļava kodu skanēt no jebkuras pozīcijas un leņķa. Šis svītru kods ir pazīstams arī ar nosaukumu buļļa acs kods. Tajā pat laikā Silvers nodarbojās ar izpēti, par to kādu formu patiesībā svītru kodam vajadzētu ieņemt. 1949. gada 20. oktobrī abi draugi aizpildīja patenta pieteikumu.
1951 gadā Vodlands sāka strādāt IBM. Viņš cerēja, ka strādājot šādā uzņēmumā viņa ideja gūs atbalstu un uzplauks. Turpmāko gadu viņš kopā ar Silveru strādāja pie pirmā svītru kodu lasītāja izstrādes. Ierīce bija rakstāmgalda lielumā un to bija nepieciešams ietīt melnā sviestpapīrā, lai pasargātu no gaismas. Ierīce bija balstīta uz diviem pamatelementiem: 500 vatu kvēlspuldzi kā gaismas avotu un RCA935 foto daudzslāņu kameru, kas veidotajā skaņas sistēmā darbojās kā lasītājs. Pārvotojot papīr gabaliņu zem gaismas stara tika uztverts signāls. Vodlands bija ieguvis ko vēlējās, viņš kopā ar Silveru bija radījis ierīci, kas spēja elektroniski nolasīt drukātu materiālu.
Sākumā nebija vēl īsti pārliecības, kādā veidā iegūto signālu pārveidot saprotamā formā. Tā laika primitīvie datori bija samērā neērti lietošanā, un spēja veikt vienkāšas kalkulācijas, kā arī bija izmēra ziņā ļoti lieli un masīvi. Ideja par šādu datoru uzstādīšanu visos supermārketos likās tīri kā fantāzija, kas arī nenodrošinātu lētu un ērtu Vudlanda un Silvera kodu transformēšanu.
Turklāt 500 vatu spuldze radīja ļoti spilgtu gaismu no kuras tika izmantota tikai neliela daļa, pārējā tika iztērēta nelietderīgi, radot nekomfortablu kartsumu. „Spuldze bija šausmīga lieta uz ko skatīties, un tā varēja radīt acu bojājumus” atceras Vudlands. Izgudrotājiem bija nepieciešams gaismas avots, kas koncentrētu spēcīgu gaisas staru vienā nelielā vietā. Šobrīd tas izklausās kā lāzera apraksts, bet 1952 gadā lāzeri vēl neeksistēja. Retrospektīvi, svītru kodi bija tehnojoģija, kuras laiks nekad nepienāks. Tomēr Vodlands un Silvers juta potenciālu un turpināja iesākto, kā rezultātā 1952. gada oktobrī viņu patents tika apstiprināts. Vodlands turpinot strādāt pie IBM pārliecināja kompāniju noalgot konsultantu, kas novērtētu svītru kodus. Konsultants piekrita, ka tiem ir lieliskas izaugsmes iespējas, tomēr viņš atzina arī, ka tiem ir nepieciešama tehnoloģija, kas vēl tikai attīstās.
Vairākas reizes IBM izteica Vudlandam priekšlikumu atpirkt patentu, tomēr piedāvātā cena bija pārāk zema. Izgudrotāji uzskatīja, ka ieguldītais darbs un patents ir vairāk vērts.. 1962. gadā kompānija Philco piedāvāja labāku cenu un viņi pārdeva patentu, kas vēl vēlāk tika pādots uzņēmumam RCA.
Svītru kodu attīstība
Kravas vagoni ir klejotāji, kas braukā apkārt pa visu valsti, un bieži tiek aizdoti no vienas līnijas uz otru. Šo trasu uzturēšana ir viens no vissarežģītākajiem uzdevumiem dzelzceļa industrijā un 1960 gadā tas piesaistīja jauna studenta Dāvida Kolinsa uzmanību.
Pēc koledžas beigšanas viņš sāka strādāt Silvānijas Korporācijā, kas tobrīd centās atrast militāru pielietojumu kompānijas izstrādātajam datoram. Iepriekš strādājot Pensilvānijas Dzelzceļā Kolins bija sapratis, ka dzelzceļam ir nepieciešams veids, kā automātiski identificēt kravas vagonus un apstrādāt iegūto informāciju. Šāda veida darbu varētu veikt Silvānijas dators, un likās, ka kaut kāda veida uzlīmes būtu vieglākais un lētākais risinājums.
Kolinsa veidotās uzlīmes nebija līdzīgas Vudlanda radītajiem svītru kodiem, jo sastāvēja no zilām un oranžām līnijām, kas bija krāsotas no atstarojoša metriāla. Līnijas varēja salikt tā lai tās simbolizētu skaitļus no 0 līdz 9. Katram kravas vagonam tika piešķirts četru ciparu skaitlis, kas apzīmēja piederību kādai dzelzceļa līnijai, un sešciparu skaitlis, kas apzīmēja pašu vagonu kārtas skaitli. Vagoni iebraucot depo, skanerim būtu jāizstaro gaisma lai uztvertu un interpretētu informāciju. Boston & Main pirmie izmēģināja šo sistēmu, palīdzot atklāt trūkumus un nepilnības.
Līdz 1967. gadam visas nepilnības tika novērtas un šī sistēma tika pieņemta kā valsts standarts, dzelzceļa kompānijām tikai atlika uzkrāsot vagoniem uzlīmes, iegādāties un uzinstalēt nepieciešamo aprīkojumu.
Pēc dzelzceļa sistēmas izstrādes 1967. gadā Kolins izklāstīja vēl kādu savu ideju Silvānijas vadībai, proti, ka tagad, kad dzelzceļa infrastruktūrā šāda sistēma veiksmīgi darbojas, būtu nepieciešams izveidot līdzīgas melni baltas uzlīmes konveijera kontrolei visam kas tiek pārvietots. Kompānija uzskatīja, ka viņi ir pietiekami ieguldījuši un ieguvuši labu tigus daļu, kurā gūt labu peļņu. Kolins pameta darbu Silvānijā un nodibināja kopuzņēmumu Computer Identics Corporation. Silvānija tā arī neguva cerēto peļņu no dzelzceļa industrijas, jo, lai arī pārvadātāji lēnā sāka uzstādīt skanerus, un sistēma darbojās kā bija paredzēts, tomēr tā tik un tā bija pārāk dārga.
Neskatoties uz to, ka datori kļuva mazāki, ātrāki un lētāki, tie tomēr bija pārāk dārgi, lai būtu ekonomiski nepiecešamajā daudzumā. Ekonomiskā lejupslīde septiņdesmito gadu vidū sagrāva sistēmu līdz ar dzelzceļa līniju bankrotiem.
Vienlaicīgi Kolina Computer Identics uzplauka, jo viņi savā piedāvātajā sistēmā izmantoja lāzeru starus, kas jau sešdesmitajos gados bija pieejami. Lāzera stars varēja viegli paveikt darbu ko ar grūtībām veica Vodlanda 500 vatu spuldze. Lāzer stars spēja nolasīt svītru kodu sākot no trīs collu līdz pat vairāku pēdu attālumam, kā arī no dažādiem leņķiem.
1969. gadā Computer Identics uzstādija pirmās divas sistēmas – pirmās īstās svītru kodu sistēmas. Vienu no kurām General Motors rūpnīcā Mičiganā, kur to izmantoja lai uzraudzītu automašīnu detaļu ražošanu.
Computer Identics triumfs pierādīja svītru kodu potenciālu industriālajā nozarē, īpaši pārtika preču nozarē. Septiņdesmito gadu sākumā beidzot sāka uzplaukt tehnoloģija par ko bija sapņojuši Vudlands un Silvers un kuru Computer Identics attīstīja un pierādīja kā reālu un efektīvi funkcionējošu.
Projektā sāka iesaistīties arī RCA, apmeklējot pārtikas preču industrijas semināru, kurā tika apspriesta svītru kodu attīstība. Kompānija saprata, ka tā ir potenciāli laba tirgus sfēra, un tādēļ tika izveidota īpaša darba grupa, kas uzsāka darbu laboratorijā, un Kroger pārtikas preču veikalu ķēde pieteicās par sistēmas testētāju. Setiņdesmito gadu vidū tika izveidots konsorcijs un komiteja, ar mērķi izstrādāt standartus.
Sākumā standartos tika iekļauti tikai pāris pamatprincipi:
• Svītru kodiem atvieglot kasiera darbu,
• svītru kodiem jābūt nolasāmiem no jebkura leņķa un no dažādiem attālumiem.
• ņemot vērā, ka svītru kodi tiktu pielietoti miljonos, uzlīmēm jābūt lētām un viegli izdrukājamām,
• lai svītru kodi būtu pieejami, jāievieš automatizēti svītru kodu lasītāji, kas atmaksātos divos ar pusi gados.
Pēdējais nosacījums likās pat vairāk nekā izpildāms, jo MCKinsey&company pētījums 1970 gadā paredzēja, ka uzstādost šīs sistēmas industrija ietaupīs 150 miljonus dolāru.
Ietaupījumi tiešām bija iespaidīgi, jo automātiskie svītru kodu lasītāji darbojās divreiz ātrāk, nekā kasieris, kas nozīmēja īsākas rindas, nepalielinot personālu. Lai arī pirmās svītu kodu sistēmas veica automātisku nolasīšanu, tās nevarēja lietot veicot inventarizāciju, jo sākumā tikai nedaudzām produktu grupām bija šie svītru kodi.
1971.gada pavasarī Pārtikas preču industrijas seminārā kompānija RCA demonstrēja buļļa acs svītru kodu sistēmu. IBM vadība redzot kādu apmeklētāju uzmanību piesaista RCA prezentācija, sāka uztraukties, ka viņi zaudē poteniciālu tirgus daļu, jo viņiem pašiem bija svītru kodu izgudrotājs. Drīz vien Vodlands tika norīkots uz Ziemeļkarolīnas filiāli, kur viņš spēlēja lielu lomu vispopulārākās un pazīstamākās svītru kodu versijas, proti, Universālā produkta koda (UPC), izstrādē.
RCA turpināja ieviest savu buļļa acs kodu, uzsākot 18 mēnešu izmēģinājumu Krogera veikalā. Testa rezultāts pierādīja, ka pastāv izdrukāšanas problēmas, un grūtības ar skanēšanu. Drukājot UPC kodus, arī bija gadījumi kad tinte izplūst kodu sākumā vai beigās, tomēr cīņā par tirgu uzvarēja UPC kods.
1973. gadā UPC kodu adaptācija pārvērta svītru kodus no tehnoloģiskas ziņkārības biznesa sastāvdaļā.
Pirms UPC kodiem tika ieviestas dažādas sistēmas, katra ar savu kodu sistēmu, savukārt pēc UPC kodu ieviešanas jebkuru produktu varēja nolasīt un saprast attiecīgi aprīkotā veikalā. Standartizācija paveica to, ka ražotājam atmaksājās uzdrukāt svītru kodu uz produkta, savukārt drukātājiem izstrādāt jaunus tintes veidus un tehnoloģiju, lai varētu drukāt kodus tik kvalitatīvi cik nepieciešams.
Svītru kodu ieviešanai paredzētais budžets varēja sacensties ar Pentagonu. No tūkstoša katrs desmitais veikals iztērētu aptuveni 200 000 dolāru uz jaunu aprīkojumu. Ķēdēm būtu jāuzstāda jauni datu apstrādes centri un jāsaglabā savi darbinieki. Ražotāji uzlīmēm iespējams iztērētu 200 miljonus gadā, tomēr sistēma parādīja, ka tā atmaksātos dažos gados.
Kodu standartizācija nozīmēja, ka ir nepieciešams standartizēt arī apzīmējošo ciparu sistēmu. Pirms svītru kodu standartizācijas kad katrs uzņēmums lietoja savu sistēmu, daži lietoja burtus, daži skaitļus, citi abus. Kad tika ievesta UPC sistēma kompānijām tā bija jāievieš un jāpiereģistrē.
1974. gada 26 jūnijā, kad visi testi bija pabeigti un priekšlikumi izskatīti, standarti izstrādāti, Marsh supermārketā košļājamās gumijas paciņa kļuva par pirmo pārdoto produktu ar skanera paīdzību. Ilgais izstrādes laiks un miljardu dolāru investīcijas beidzot kļuva par realitāti.
Vudlands nekad nekļuva bagāts no svītru kodu izgudrošanas, tomēr 1992 gadā no prezidenta Buša viņš saņēma nacionālo apbalvojumu par ieguldījumu tehnoloģijā.
Svītru kodu sastāvs
Mūsdienās pasaulē esistē dažādu veidu svītru kodi, populārākie no kuriem ir jau minētais UPC, EAN u.c.
UPC kodi sastāv no 12 skaitļiem, jeb precīzāk no 11 skaitļa un viena kontroles cipara. Pirmais skaitlis apzīmē produkta veidu, nākamie pieci ir ražotāja kods, un nākmos piecus izmanto, lai apzīmētu konkrēto produktu. Divpadsmito skaitli piešķir sistēma automātiski, un tas kalpo pārbaudei.
Pastāv arī septiņu skaitļu UPC-E kods, kas parasti tiek lietots sīkiem mazumtirdzniecības priekšmetiem. Šim kodam tiek specificēti 6 skaitļi un viens tiek piešķirts automātiski, līdzīgi kā 12 skaitļu svītru kodam. Gan divpadsmit skaitļu, gan septiņu skaitļu UPC svītru kodam var pievienot papildus divu skaitļu svītru kodu, kas parasti tiek izmantots u kodiem var pievienot papildus divu vai piecu ciparu papildus kodu, ko izmanto publikācijām un periodiskajos izdevumos.
EAN (European Article Numbering) sistēma ir UPC kodu versija Eiropā. Šiem kodiem tiek izmantotas tās pašas izmēru prasības un līdzīga kodēšanas sistēma kā UPC kodiem.
EAN-8 ir astoņu skaitļu svītru kods, kas sastāv no diviem valsts koda skaitļiem, pieciem datu skaitļiem, kā arī viena pārbaudes skaitļa.
EAN-13 sastāv no 13 skaitļiem, no kuriem pēdējie divi apzīmē valsts kodu. Gan astoņu skaitļu gan 13 skaitļu kodiem var pievienot papildus divu vai piecu ciparu papildus kodu, ko izmanto publikācijām un periodiskajos izdevumos.
Šada veida svītru kodi parasti tiek izmantoti dažāiem produktiem, pārtikas precēm, grāmatām utt., bet pastāv arī cita vaida svītru kodi, kurus izmanto biblotekās, asins bankās, gaisa pārvadājumos, pasta sūtījumiem, militārajā sfērā un tamlīdzīgi. Daži no šiem kodiem līdzinās ierastajiem svītru kodiem saturot baltas un melnas dažāda biezuma līnijas un skaitļus, citiem ir pievienoti arī burti, bet daži kodi pat nelīdzinās ierastajiem jo veidoti kā kvadrātainu punktu savietojums, piemēram, Maxicode, kuru izstrādāja United Parcel Service, uzticēto sūtījumu apzīmēšanai.
Priekšrocības
Ieviešot svītru kodu sistēmu tiek iegūtas vairākas priekšrocības, ieskaitot operativitāti, labāku apkalpošanas servisu un vadībai pārskatāmību par biznesa pamatinformāciju.
Piecas galvenās svītru kodu pamatpriekšrocības ir sekojošas:
1. Datu apstrādes ātrums – svītru kodu uzlīmi ar 12 cipariem var nolasīt aptuventi tik īsā laikā, kāds nepieciešams, lai operators nospiestu divus datora klaviatūras taustiņus.
2. Precizitāte – uz katriem 1000 simboliem, ko ieraksta operators rakstot uz klaviatūras, vidēji rodas 10 pārrakstīšanās kļūdas. Ar svītru kodu lazer skaneri ir viena kļūda uz 70 miljoniem nolasījumu.
3. Datu nemainība – ja svītru kods vientreiz ir ievadīts attiecīgajā sistēmā, tad ikreiz to skanējot tiks atpazīts viens un tas pats produkts.
4. Viegla ieviešana – operatori spēj iemācīties kā lietot svītru kodu skaneru aprikojumu apmēram 15 minūtēs. Sistēmas izmakas ir mazākas, kā jebkurš cits datu ievadīšanas un apstrādes veids, jo aprīkojums ir savietojams ar lietotāja programmu. Svītru kodu uzlīmes nemaksā dārgi, tās var izdrukāt uz vienkārša printera un tās var viegli nolasīt ar jebkuru no tirgū piedāvātajiem skeneriem.
5. Izmaksu efektivitāte – svītru kodu sistēma ir pierādījusi tās atmaksāšanās laiks ir no sešiem līdz astoņpadsmit mēnešiem, un tā nodrošina visaugstāko uzticamības līmeni no plašā datu apstrādes veidu klāsta. Svītru kodu sistēma ceļ tās vērtību ne tikai ar to, ka tā ieekonomē laiku, bet arī ar to, ka preventīvi novērš tik dārgās kļūdas un to labošanu.
Svītru kodi praktiskā lietošanā vairumtirdzniecības uzņēmumā SIA ZIVE
SIA ZIVE sāka savu darbību 2004. gada aprīlī un tās pamatdarbība ir makšķerēšanas piederumu vairumtirdzniecība. Makšķerēšanas piederumu klāsts ir samērā plašs, sākot ar laivu motoriem, eholotiem, spolēm, makšķerkātiem, mākslīgajām ēsmām, līdz pat tik sīkām vienībām kā āķi.
Darbības sākumā, kad preču klāsts bija salīdzinoši neliels, preču uzskate, iepirkumi un pārdošana tika apstrādāta manuāli, vienkārši ievadot datus grāmatvedības programmā. Darba bija pietiekami, un tas bija paveicams, tomēr preču klāstam pieaugot, preču plūsma un informācijas apjoms ar tiem pašiem līdzekļiem un cilvēkresursiem tika apstrādāts pārāk lēni. Saņemot jaunas preces tās tika pieņemtas tikai aptuveni nedēļas laikā, jo preču pavadzīmes sastāvēja no vairākām lapām, kas saturēja simtiem pozīciju. Grūtības šo datu apstrādāšanā sagādāja arī tas, ka preču kodi un nosaukumi ir ļoti līdzīgi, un būtībā tie atšķiras ar vienu, diviem burtiem, vai cipariem. Šī iemesla dēļ radās arī neprecizitātes datus ievadot, kas savukārt pēc tam radīja neprecizitātes veicot inventarizāciju utt.
Klientu pasūtījumu apstrādē bija līdzīgi, – apjoms un darba tempa pieaugums, neskaitāmo kodu un nosaukumu līdzība bija galvenie kļūdu iemesli, kas rezultātā radīja klientu neapmierinātību, preču pavadzīmju pārrakstīšanu, papildus transporta izdevumus un papildus izmaksas par kurjera pakalpojumiem.
Augstāk minēto iemeslu dēļ tika nolemts ieviest svītru kodu sistēmu, kas palīdzētu novērst līdz šim esošās nepilnības klientu apkalpošanā, kā arī atveglot personāla darbu.
Vispirms svītru kodu sistēmas ieviešanai bija nepieciešama programma, kas ir savietojama ar svītru kodu skanera programmatūru. SIA ZIVE grāmatvedības vajadzībām iegādātā programma abalstīja svītru kodu skanera programmu, tomēr bija nepieciešams veikt uzlabojumus, un skanera instalāciju, kas sastādīja izdevumus apmēram 400 Ls apmērā.
Tirgū piedāvāto svītru kodu skaneru klāsts ir salīdzinoši neliels, tomēr skanera izvēle nebija viegla. Vienkāršākie un lētākie modeļi ir uzstādāmi stacionāri un ir piesaistīti vietai, kur tie uzstādīti. Tie nav pārnēsājami un tādejādi nav tik ērti lietojami, kā arī nav pielietojami, piemēram, veicot inventarizāciju noliktavā. Šāda veida skaneri ir vairāk piemēroti tirdzniecības vietām ar kases aparātiem, kur klients pats izvēlas preces un atnes tās pei kases. Savukārt SIA ZIVE nav šādas kases vietas un tādejādi no šāda veida skanera varētu gūt tikai daļēju labumu, proti, apstrādājot klientu pasūtījumus, bet arī tad noliktavas darbiniekam preces būtu jānes no noliktavas uz vietu kur pieslēgts skaneris. Ņemot vērā to, ka NL ir vairumtirgotājs, un parasti klientu pasūtījumi ir lieli un sastāv no ļoti daudzām sīkām vienībām, un tiek piegādāti tajā pašā vai nākamajā dienā, un tikai apmēram 30% gadījumu klients preces vēlas saņemt uzreiz, tad šis skanera modelis likās nepiemērots.
Pilnvērtīgai svītru kodu sistēmas izmantošanai bija nepieciešams pārnēsājams skaneris, kas ne tikai atvieglotu darbu, bet arī ietaupītu laiku, jo prece tiktu skanēta uzreiz noliktavā, brīdī, kad klients to apskata un izvēlas. Nebūtu nepieciešams veikt pasūtījuma pierakstīšanu uz papīra, kā arī šāds pārnēsājam skaneris atvieglotu inventarizāciju, jo preces varētu saskaitīt turpat plauktos un daudz ātrāk. Tomēr bija viens liels BET par labu šī skanera izvēlei – tā cena, kas būtībā bija trīs reizes lielāka nekā parastajam skanerim.
Veicot aprēķinus un izvērtējot visus iespējamos risinājumu variantus, pat tādus kā vēl viena darbinieka pieņemšanu, efektīvākais risinājums un sistēma, kas sevi atpelna visātrāk bija pārnēsājamais skaneris, tādejādi tika pieņemts lēmums par tā iegādi.
Svītru kodu sistēmas ieviešanu praksē atviegloja tas, ka 80% precēm jau bija ražotāju svītru kodi uz iepakojuma, kā arī daļai preču grupu ražotājs svītru kodus varēja atsūtīt elektroniskā veidā, kas ļāva daļu no svītru kodiem ievietot elektroniski minētajā programmā. Pārējos svītru kodus darbinieki ieguva, izdrukājot preču srakstu un vienkārši ieskanējot preču kodus un manuāli tos ievietojot programmā. Mauālā svītru kodu skanēšana un ielikšana programmā bija samērā laikietilpīgs process, kas prasīja precizitāti un pacietību. No skanera iegādes brīža līdz pilnvērtīgai svītru kodu sistēmas lietošanai bija nepieciešami aptuveni divi mēneši.
Dotājā brīdī svītru kodu sistēma darbojas efektīvi. Klientu apkalpošanas ātrums ir palielinājies aptuveni divas reizes, tādejādi klienti ir varāk apmierināti ar apkalpošanas kvalitāti un aptuveni 60% gadījumu izvēlas preci saņemt uzreiz, tādejādi ietaupot transporta izdevumus uz preču piegādi. Neskatoties uz nesalīdzināmi ātrāku preču plūsmas apstrādi, kļūdas preču pieņemšanā un arī pasūtījumu izpildē ir par 90 % mazāk, kā arī klienti ir apmierinātāki ar saņemtajiem pasūtījumiem, jo tie ir izpildīti precīzi.
Preču klāstam mainoties un nemitīgi papildinoties svītru kodu sistēma tiek nemitīgi papildināta ar jauniem svītru kodiem. Preču apgrozījums salīdzinot ar šo pašu laika posmu gadu atpakaļ ir palielinājies aptuveni divas reizes, bet kopš svītru kodu sistēmas ieviešanas darba apjoma pieaugums ir mazāk jūtams. Fiziski preču daudzums ir kļuvis lielāks, bet datu apstrādes ātrums ir nemainīgs, bet kļūdu iespējamība samazinājusies.
Svītru koda un preces īstuma sakarība
Pēc svītru koda pircējs var noteikt ne tikai preces ražotāj valsti, bet arī to vai prece nav viltojums. Kā jau minēju Eiropas standarta svītru kodu veido 13 cipari, no kuriem pirmie 2 nozīmē valsti, nākamie 5 – ražotāja uzņēmuma kodu; vēl 5 – preces lietošanas īpašības (1. – preces nosaukums, 2. – lietošanas īpatnības, 3. – masa, 4. – sastāvs, 5. – krāsa). Pēdējais svītru koda cipars kalpo kā koda kontrolzīme.
Nosakot ražotājvalsti, viss tomēr nav tik vienkārši. Uz etiķetes uzrādītās valsts kods var nesakrist ar ražotājvalsti, taču tas ne vienmēr nozīmē krāpšanu – ir firmas, kuras ražo preci vienā valstī, bet ir reģistrētas citā vai arī izvieto citās valstīs savas filiāles. Pastāv arī kopražojumi.
Lai pārbaudītu preces īstumu, jāveic sekojošas darbības:
1. Jāiegaumē kontrolcipars (pēdējais)
2. Jāsaskaitaciparus, kas ir pāra vietās;
3. Summa jāsareizini ar 3 (iegūstam x);
4. Jāsaskaiti nepārvietās uzrādītos ciparus, izņemot kontrolciparu (iegūstam y)
5. Jāsaskaita x un y
6. No rezultāta jātmet pirmo ciparu (iegūstam z);
7. Jātņem no 10 z.
Jāsanāk kontrolciparam. Ja tā nav, tad prece noteikti ir viltojums.
Izmantotā literatūra:
http://209.85.129.104/search?q=cache:KOx1iN391iYJ:www.tvnet.lv/zalazeme/env/article.php%3Fid%3D33556+sv%C4%ABtru+koda+sast%C4%81vs&hl=lv&gl=lv&ct=clnk&cd=3
http://www.barcoding.com/information/barcode_history.shtml
http://www.barcoding.com/information/learn_about_barcodes.shtml
http://www.barcoding.com/information/learn_about_barcodes.shtml
http://www.barcoding.com/information/learn_about_barcodes.shtml
http://www.taltech.com/TALtech_web/resources/intro_to_bc/bcsymbol.htm