Teiksma par Kolkasragu

Saulrietā ik gadu tiekamies abas. Satiekamies, lai gadu no gada sajustu nenovērtējamu saikni,kas mūsos mīt – saikni ar savu dzimteni, pagātni un nākotni. Un tieši tāpēc tiekamies mājās – Kolkasragā. Jo tikai šī ir vieta, kas spēj cieši iekļaut mani un vecmāmiņu pagātnes, nezināmā un nesaprastā un Dieva gribas plīvurā. Jūras malā nosēdusies, vecmāmiņa attin savu stāstu kamoliņu, lai pastāstītu par to, kā radusies teiksma par Kolkasragu. Un tas ir tas skaistākais, ka katram laikam savi vārdi! Rietošās saules stari atspīd vecmāmiņas sejā, un

n
n tieši šajā mirklī spēju izlasīt viņas lielo mīlestību pret šo vietu.

Tas bija gandrīz pasaules sākums, kad Zeme vēl nebija izveidota un kad tā vēl bija tukša, un tumsa bija pār dziļumiem. Tas notika toreiz, kad Dievs sacīja, lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama.

Līdzko Dievs šos vārdus izteica, tā ūdeņi, kuriem pieskārās Dieva roka, pašķīrās, un Dievs varēja redzēt sauszemi. Šie ūdeņi nekad nepazina mieru un nogurumu, tie nemitīgi kustējās, cēlās, virmoja, ča
a
aloja un, viļņiem veļoties, apņēma sauszemi.

Pēc Dieva rokas otrā pieskāriena ūdeņiem tie pēkšņi apstājās kā samulsuši. Tie bija nonākuši ļoti īpatnējā un skaistā vietā.

Viļņi saklausīja lībiešu valodu, redzēja darbīgus cilvēkus ar zilām acīm, lielu, atlētisku augumu, vara brūnām se
e
ejām un rokām, kas arī nepazina mieru un apsīkumu, jo augām dienām dobtajām koka laivām devās plašajos ūdeņos, gādādami iztiku.

Zeme un jūra ilgi skatījās viens otrā, un notika brīnums – viņi iemīlējās! Tā bija abpusēja mīlestība – ūdeņu zilais klajums nevarēja palikt vienaldzīgs pret priežu majestātiski skaisto zaļumu. Un smiltājs te bija zīdaini mīksts un zeltains! Piekraste raudzījās ūdens acīs, un tiešām – kāds dziļums un noslēpums tajās valdīja! Tie sāka dzīvot viens otra tuvumā, sakļaujoties rokās kā divi mīlestības apņemti cilvēki.

Kā tas bija vai nebija, pēc trešā Dieva pieskāriena ūdens plašumos iemaldījās govs. Tiesa, ne parasta, bet ūdens krāsā – zila! Tavu brīnumu! Tā tur dzīvoja kā zilā rudzupuķe tīrumā, reizēm pilnīgi saplūzdama ar ūdens zilo nokrāsu. Reizēm, kad ūdens spoguļojās saules ga
a
aismā, zilās jūras govs siluets spilgti izcēlās. Cieminieki tik ļoti bija pieraduši pie tāda skata, ka sāka jau to uzskatīt par laimes simbolu. Kā jūras zirdziņš citos ūdeņos, tā zilā govs mājoja šīs lībiešu piekrastes ūdeņos. Tās īpatnība atklājās krāsu salikumā: zilā – jūras ūdens, baltā – kāpu smiltis, zaļā – priežu mežs. Sensenās lībiešu krāsas.

Laikam ejot, darbīgie piekrastes iedzīvotāji ieraudzīja blakus zilajai gotiņai mazu, vārgu teliņu ar sudraba radziņu pierē. Teliņš balti putojošajos jūras viļņos atgādināja teiksmainu tēlu – tas bija tumši zi
i
ils kā nakts debess, bet viņa sānus rotāja skaistas pērļu zvaigznītes. Arī teliņš apkārtējiem ļaudīm kļuva ļoti mīļš un tuvs. Skaistā sudraba radziņa dēļ pasakaino teliņu iesauca par Kolkasragu.

Taču kādreiz rudens laikā mazo ciematiņu piemeklēja lielas vēja pūsmas. Bija izcēlies strīds starp Dievu, Jūras un Vēja māti. Jūra pārvērtās līdz nepazīšanai, tā atgādināja trakojošu nezvēru. Jūras māte vēlējās atgūt savu Dievam atdoto zemi, tāpēc bangojošā jūra aprija lielu zemes gabalu, līdzi ņemot arī abas jūras govis.

Cilvēki notikušo ļoti pārdzīvoja, skuma. Vieta, kurā kādreiz varēja vērot abu skaisto jūras govju rotaļīgās spēles ar jūras baltajiem viļņiem, tika ļoti nopostīta, zeme šeit ieguva pavisam neierastu skatu. No sauszemes bija atlicis vienīgi mazs zemes veidots radziņš. Neparasto veidojumu ieraudzījuši, cieminieki ļoti nopriecājās, jo tas tā līdzinājās mazā teliņa sudraba radziņam. Lai saglabātu teliņa un zilās govs piemiņu, senie piekrastes iedzīvotāji šauro zemes strēlīti nosauca par Kolkasragu, jo tas tik ļoti atgādināja tos laikus, kad zilā jūras govs ar savu teliņu dzīvoja, kurus cieminieki bija uzskatījuši par savējiem.

Tā nu radusies vieta, kas mums šķiet tik mīļa un pazīstama – jūras un zemes veidotais brīnums Kolkasrags, kas atgādina zilās govs un teliņa saticīgo, mīlestības apņemto dzīvi.

Pabeigusi savu stāstu, redzu vecmāmiņas dzīves izrobotajā vaigā nozibam ko trauslu un mirdzošu. Tā asara. Kolkasrags ir manas mājas, tā ir vieta, kur mīt mana sirds. Zilās govis sen izmirušas, vecmāmiņas stāsts izstāstīts, bet vēju krustcelēs arvien stāvam mēs un Kolkasrags – mūžam mainīgs. Kas reiz šeit bijis, tam vienmēr gribas atgriezties, lai atkal un atkal vērotu saules un mēness rituālus, zemes cīņu ar ūdeni. Kurš uzvarētājs? Liekas, neviens, jo tie allaž viens otru papildina. Un es zinu, ka šis stāsts būs dzīvs paaudžu paaudzēs šeit, Kolkasragā, jo tikai tā spējam pierādīt savu mūžīgo mīlestību pret zemi, kurā dzīvojam.

Leave a Comment