ROMIEšU PIRTS KULTŪRA
Varētu teikt, ka senajiem romiešiem pastāvēja pirts kults. Satiekoties romieši sveiciena vietā jautāja: “Kā svīsti?” Šis jautājums apliecina interesi par to, kāds ir satiktā veselības stāvoklis. Gājiens uz pirti bija svētki, jo rūpēšanās par veselību bija ļoti svarīga.
Pirts celtniecība ilga vairākus gadus. Pēc vēsturnieku liecībām vienas pirts celtniecībai veltīja ap 3.-4. gadus, un tās vēl nebija pašas greznākās pirtis. Imperatora Diokletiāna pirts celtniecība ilga ap sešiem gadiem, un darbā tika nodarbināti vairāk kā 40 000 cilvēku.
Seno romiešu termas bija kā veselas pilsētas, kur atradās praktiski viss, ko varēja ievajadzēties cienījamam pilsētniekam. Bez pirts telpām – baseiniem ar karstu un aukstu ūdeni, tepidārijiem (svīšanas telpa) ar sausu un mitru gaisu, masāžas telpām – pirts kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāles, stadioni, laukumi sporta sacensībām, maltītes zāles, bibliotēkas. Tiecoties pēc miesas tīrības, romieši neaizmirsa par dvēseli, tādā veidā sasniedzot miesas un dvēseles harmoniju. Šādā kompleksā varēja pavadīt veselas dienas. Vidusmēra pirtī vienlaicīgi varēja uzturēties ap 2500 cilvēku.
Rodas viedoklis, ka romieši visas savas dienas pavadīja termā, jo šeit pat senatori varēja apspriest svarīgus jautājumus, baudot vēsos un komfortablos baseinus. Ar laiku termas pulcēja sabiedriskās un politiskās dzīves pārstāvjus, apvienojot higiēnas procedūras ar citām nodarbēm. Sabiedriskajai dzīvei pārvietojoties uz termām, šo celtņu tuvumā sāka attīstīties un uzplaukt prostitūcija. Pēc vēsturnieku domām daudzas slavenas Romas heteras guva savu popularitāti pie termām, jo tieši tur pulcējās pilsētas slavenības, kuri cienīgi spēja novērtēt sievietes skaistumu un pievilcību.
Šādu plašu pirts sistēmu apkalpoja tajā laikā pati attīstītākā ūdens piegādes sistēma. Tā sastāvēja no 9. ūdensvadiem, pa kuriem ūdens tika piegādāts termām un dzīvojamām mājām. Katru dienu tika piegādāts ap 750 000 litru ūdens, un katrs romietis dienā izlietoja ap 1000 litriem. Tajā laikā neviena tauta netērēja tik daudz ūdens.
Kā romiešu pirtis ieguva nosaukumu termas? Grīdu apsildīšanai termās tika izmantoti zemes dzīļu termiskie ūdeņi. Pa eju labirintiem ūdeņi nonāca pirtī un to apsildīja. Grīdas tika sasildītas līdz 60-70 ° C , un staigāt basām kājām pa šo grīdu nebija iespējams, tāpēc apmeklētājiem tika izsniegtas speciālas koka sandales.
Pēc klienta vēlēšanas varēja apmeklēt arī svīšanas telpas ar sausu vai mitru gaisu, kurās bija paredzēts pavadīt 15 minūtes. Pēc tam devās uz mazgāšanās telpu, kur bija izvietoti milzīgi vara trauki, pildīti ar dažādas temperatūras ūdeni. Nomazgājuši netīrumus un sviedrus, apmeklētāji devās uz telpu, kur baudīja dažādas ķermeņa kopšanas procedūras. Saprotams, ka bagātie romieši šīs procedūras paši neveica. Priekš tā bija vesels štats dažādu specialitāšu kalpotāju. Bija mazgātāji, kuri ar speciālām sukām (no ziloņkaula vai no cēlkoka) attīrīja apmeklētāju ķermeņus. Bija speciālisti, kuri telpās uzturēja vajadzīgo temperatūru un piegādāja ūdeni. Bija masāžisti un speciālisti roku un kāju nagu kopšanai. Vēlāk štatā parādījas arī mediķi.
Romas mediķi uzskatīja, ka ūdens un tvaiks spēj darīt brīnumus. Slavenais ārsts Asklepiads izstrādāja medicīnisku doktorīnu, saskaņā ar kuru slimos jāārstē “pareizi, ātri un patīkami”. Īpaša ārstnieciska iedarbība bija minerāliem un sāļiem bagātajiem termiskajiem ūdeņiem.
Pirtī ne tikai mazgājās, bet arī veda pārrunas, zīmēja, lasīja dzeju, dziedāja un rīkoja dzīres. Pirts tuvumā bija masāžas telpas, laukumi fiziskiem vingrojumiem un sporta sacensībām, bibliotēkas. Bagātie romieši pirti apmeklēja divas reizes dienā. Kā privātās, tā arī publiskās pirtis – termas atšķirās ar īpašu greznību – marmora baseiniem, sudraba un zelta roku mazgājamiem traukiem. Pirmā gadsimta beigās pirms mūsu ēras Romā bija uzceltas 150 publiskās pirtis. Telpas apsildīja, kā mūsdienu krievu pirtīs un somu saunās. Telpas stūrī tika novietota krāsns, uz bronzas režģa – akmeņi virs gailējošām oglēm. Bija telpas ar sausu un mitru gaisu.
Senajā Romā pirtis vērtēja, kā līdzekli pret daudzām slimībām. Izcilo romiešu dziednieku Asklepīdu (128. – 56. g. p.m.ē.) par viņa pieķeršanos pirts ūdens ārstēšanas procedūrām, iesauca par “mazgātāju”. Viņš uzskatīja, ka, lai izārstētu slimo, nepieciešama ķermeņa tīrība, mērena vingrošana, svīšana pirtī, masāža, diēta un pastaigas svaigā gaisā. Viens no galvenajiem viņa mērķiem bija iekarot slimnieka uzmanību, atjaunot veselīgus uzskatus un optimistisku attieksmi pret dzīvi. Tieši pirts to deva pār pārēm.
Senās romiešu pirtis – termas sastāvēja no vairākiem nodalījumiem: telpa priekš ģērbšanās un atpūtas pēc pirts, telpas ar baseinu pirmajai apmazgāšanai, telpas, kurās mazgājās ar siltu un aukstu ūdeni, telpas sausai un mitrai pērtuvei. Apsildīšanai izmantoja krāsnis, ko kurināja ar naftu!!!
Konstantinopolē romiešu pirtis tika izmainītas un nosauktas par turku pirtīm. Grīda šajās pirtīs tika sildīta ar karstu gaisu un tad aplieta ar karstu ūdeni, kā rezultātā veidojās tvaiks. Austrumu valstu karstā klimata apstākļos, regulāri apmeklējot pirtis, varēja izvairīties no daudzām slimībām.
Romas – īru pirtis, kas ir 19.gs. radies romiešu pirts atvasinājums, ir izplatītas daudzās pasaules valstīs. Tās ir gaisa pirtis ar mērenu tempetūru (50-60° C ). Karstais gaiss plūst zem grīdas un sienām pa speciālām ejām. Pirts apmeklējums notiek šādā secībā: sagatavošanās telpā, telpā pirmajai sasilšanai, pērtuvē – kurā caur caurumoto grīdu nonāk karstais gaiss. Tāpēc, pārejot no vienas telpas otrā, notiek intensīva svīšana. No romiešu pirts tā atšķiras ar speciālajām ejām iekšējā gaisa izplūšanai, kas padara pirts atmosfēru veselīgāku.