TIESNEŠU PROFESIONĀLĀ ĒTIKA
Lai iesāktu diskusiju par pētāmo jautājumu, autors vispirms pievērsās tam, ko nozīmē jēdziens „profesionālā ētika”? Parasti termins „profesionālā ētika” tiek izmantots, lai apzīmētu nevis ētikas teorijas nozari, bet gan noteiktas profesijas cilvēku savdabīgo tikumisko kodeksu . Nepieciešamību pēc profesionālās ētikas nosaka dažu profesiju īpatnības, korporatīvās intereses, profesionālā kultūra.
Tiesnešu profesionālā ētika ir jo īpaši svarīga, ņemot vērā tiesnešu darbību. Tā ir atrunāta tā saucamajā Tiesnešu ētikas kodeksā, kurš ietver piecus tiesnešu uzvedības kanonus un kuru ir izstrādājusi Latvijas Tiesnešu biedrība. Būtiski ir piebilst, ka par šī kodeksa pārkāpumiem nav noteikta juridiska atbildība . Tādā gadījumā rodas loģisks jautājums, kamdēļ tad šis kodekss ir nepieciešams, ja tam nav obligāta rakstura (proti, tiesnesis pats izlemj, vai viņš lasīs, vai nelasīs šo ētikas kodeksu) un ja par tā pārkāpšanu nav noteikta juridiska atbildība?! Te var piekrist Dinai Gailītei, „Jurista vārds” galvenajai redaktorei, kura min, ka principā Tiesnešu ētikas kodekss ir nepieciešams, lai „ […] būtu kur „ielūkoties”, pārliecināties par savu un sabiedrības ētisko priekšstatu sakritību” . No otras puses, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums, konkrēti tā 1.3 pants nosaka, ka tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par necienīgu rīcību vai ētikas kodeksa normu būtisku pārkāpumu . Tātad gluži teikt, ka tiesnesi nevar saukt pie atbildības par ētikas kodeksa neievērošanu, nav pareizi.
Darba autoru konkrēti interesē Tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanons – Tiesnesis pilda tiesu varas uzliktos pienākumus objektīvi un taisnīgi. Viens no šī kanona apakšpunktiem ir par to, ka „tiesnesis nedrīkst par neizlemtu tiesu sniegt nekādus publiskus komentārus, kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu” . Ik pa laikam var novērot situācijas, kad Latvijā tiek pārkāpts šis ieteikums. Paņemsim par piemēru kaut vai slaveno Laventa sūdzību pret tiesnesi I.Šteinerti, kuru viņš apsūdzēja nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanā tūlīt pēc tam, kad tiesnese sniedza intervijas presē , neskatoties uz to, ka kodekss nerekomendē tiesnesim komentēt neizskatītu lietu.
Jautājums par to, ko vispār tiesnesis drīkst un nedrīkst komentēt, ir visai komplicēts. No vienas puses, dažādu viedokļu eksistence nodrošina lielāku objektivitāti, no otras puses, grauj sabiedrības ticību valsts tiesu varai, jo rodas iespaids, ka tā vienkārši nespēj tikt galā ar savām instancēm, kur katrai savs viedoklis. Iespējams tiešām derētu padomāt par citu valstu prakses piemērošanu mūsdienu sabiedrībā, lai izveidotu spēcīgus tiesu varas regulēšanas instrumentus. Tā, piemēram, viena no Igaunijas advokātu ētikas kodeksa normām – aizliegums kritizēt tiesas spriedumu – neaizliedz analizēt spriedumu un vērtēt tā argumentāciju. Tātad nedrīkst nodarboties ar subjektīvu kritiku, bet „drīkst un pat ir nepieciešams strādāt ar tiesu sistēmas radīto „produktu”” .
Patiesībā augstāk minētā norma šķiet ļoti loģiska – atturēties no subjektīvisma un paust argumentētu, uz faktiem balstītu vērtējumu (protams, situācijās, kuras to atļauj, nevis, piemēram, neizskatītajās lietās).
Cits jautājums ir ar tā saucamo „juristu klusēšanas mūri”, kuru arī noteikti jāievēro. Piemēram, ja tagad visi tiesneši sāk paust savu (pat argumentētu!) viedokli par kaut kādu konkrētu lietu, kura vēl nav līdz galam izskatīta, tad būs tikai loģiski, ka tas ietekmēs lietas izskatīšanas rezultātu. Līdz ar to var teikt, ka tiks pārkāpts Tiesnešu ētikas kodekss.
Rezumējot augstāk izklāstīto, var teikt, ka tiesnešiem noteikti jāievēro Tiesnešu ētikas kodekss, jo tas liek sabiedrībai ticēt un nešaubīties par tiesu varas kompetenci. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša tiesneša un viņa personības. Tas, kurš studējis ētiku, var būt daudz nedisciplinētāks par to, kurš mācījies pavisam ko citu. To izraisa vairāki apstākļi. Kā dažus no tiem var minēt audzināšanu ģimenē, atbilstošo juridisko izglītību. Galu galā kodekss nav nekas tāds neaptverams, ko nevar pārzināt. To izdomājuši cilvēki. Tas nozīmē tikai to, ka tad, kad mēs vairāk piedomāsim pie tā, ko darām, nebūs arī pamata diskutēt par profesionālās ētikas problēmām.
Izmantotie avoti
1. Diskusija par tēmu „Tiesneša vārda brīvības sākums un beigas”. Avots: http://www.politika.lv/index.php?id=4277
2. Tiesnešu ētikas kodekss. Avots: http://www.politika.lv/index.php?id=4617
3. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1.3.p. Spēkā ar 24.11.1994. Avots: http://www.likumi.lv/doc.php?id=57677
4. Laventa lieta Strasbūrā, kamēr Latvijā process vēl turpinās. Avots: http://www.politika.lv/index.php?id=4991
5. http://www.kursach.com/biblio/0050001/03.htm